Paldies Aldim par sestdienas aprakstu, tikai drusku piebildīšu par to ēšanu visas dienas garumā. Jau apraksta sākuma biju norādījis uz cīņu ar tiem dažiem liekajiem kilogramiem, kas man pēc maratonistu metodikas piedienēja, plus vēl ogļhidrātu diēta iepriekšējās dienās bija manī radījušas īstu Itāļu virtuves “visupēckārtas” nokopēju. Sev par lielu izbrīnu man iekšā gāja pilnīgi viss un viss tur bija tik gards. Iedomājaties sulīgu picu, tu nokod un gar vaigiem notek siera sula un ņem nākošo picu un tā ir vēl gardāka un trešā pavisam savādāka, nu baigi. Mēs pielikāmies ar picām tā, ka vēl kādu pusstundu sēdējām un atpūtāmies no ēšanas, lai maz paiet varētu. Lēni izvilkušies no picērijas un pēc stundas nonākot jau Alda pieminētajā studentu traktierī es sevī vēl atradu vietas makaroniem ar vērša gaļu un kaut kādam gana labam alum ar onkulīti uz šiltes.
Jau vēlāk atgriežoties viesnīcā un spēlējot kārtis es sapratu, ka tā ēšana man ir prasījusi baigi daudz spēka un ka ātri jātaisās uz guļu. Tā arī darām laicīgi ejam gulēt, lai 7.00 varētu doties jau brokastīs.
Guļu, kā nosists un tikai ar modinātāja uzstājīgu palīdzību tieku augšā, lai jau pasperot vienu soli būtu dušā (atceramies par ko rakstīja Aldis par mūsu 4zvaigžņu hoteli) un jau pēc brīža būtu brokastīs. Tur gan bija smieklīgi, jo izrādās brokastīs jau pirms manis bija saskrējuši citi te dzīvojušie sportisti un tur bija ko redzēt, jau 7os no rīta viņi jau bija pilnā ekipējumā, cits neizgulējies, cits tā pārnervozējies, ka nevarēja neko ieēst, es padomāju, kā būtu ar viņiem motokrosa startā pie barjeras, visticamāk, ka viņi noģībtu vai staigātu novēmušies no spriedzes. Pēc brīža nonāca arī Artis ar Aldi, neatceros ko es uzēdu, bet vispār biju konstatējis, ka man stipri vieglāk ir skriet no rīta, kad nekas bez ūdens cits nav ielikts vēderā. Kādos astoņos sākām iet uz slavenā torņa pusi, jo starts un finišs bija ielikts viņa pakājē Kādas 20min gājiens un bijām klāt. Interesanti, bet mūsu zirgāšanos pa ceļam bija dzirdējusi viena latviešu meiča, kura neizturēja un mūs uzrunāja. Izrādās viņa bija atnākusi līdzi savai Itāļu studiju biedrenei. Ar viņām tālākā diskusijā neielaižamies, jo mums taču ir mērķis, kurš ir daudz augstāks nekā meņģēšanās ar pretējo dzimumu. Tā, esam klāt, visapkārt valda baigā rosība, ļoti daudzi skrien un iesildās, citi fotografējas, citi vienkārši stāv malā un nervozē. Ievēroju dažus, kuri manuprāt tik intensīvi iesildījās, ka man domāt spēki līdz distances beigām varētu arī nepietikt. Es to visu skatījos no malas un izbaudīju. Īpašu jēgu iesildīties neredzēju, jo laiks fantastisks, no paša rīta jau +13, skaidras debesis, bez vēja, es biju trenējies mūsu platuma grādos pie – 3 un jutos silts tāpat un galu galā, man priekšā 42.192 km, tas manuprāt ir pietiekams attālums, lai paspētu gan iesildīties gan arī kā nākas nogurt.
Pirms jau paša starta gan neizturēju Arta spiedienu, kurš bija satraucies no mums visvairāk un visu laiku mani dīdija, nu aizej iesildies, eu, tu neiesildīsies nemaz, nu kā tu bez iesildīšanās – ātri noģērbos un lēnā riksītī pāris aplīšus uzjozu, lai pierastu pie Itāļu asfalta. Paskatījos, ka līdz startam 5min., un gāju ieņemt savu vietu pie tiem, kas nostājušies pie 4h tempa turētājiem. Nopētīju visus pa labi un pa kreisi un izbaudīju mirkli. Man nedaudz tirdīja tikai neziņa cik tad nu galu galā ātri skriet un vēl, kas notiks ar mani pēc 31km, jo tālāk nekad nebiju skrējis.
Pūlis sāka starta atskaiti un tad jau sekoja šāviens. Pēc minūtes un 3 sekundēm arī es šķērsoju starta līniju, nospiedu startu uz sava pulksteņa, jo ar Aldi bijām norunājuši, ka derības ir par tīro nevis maratona oficiālo laiku un mans pirmais maratons varēja sākties. Kur viņi visi tā nesās ….. Tūlīt būs ar turpinājums.
km 
-
Komentēt