Maratons. Piektā daļa. Diena iepriekš

Gribēju tik piebilst, ka sestdienas rītā, kamēr džeki gulēja, es aizgāju uzskriet rīta krosiņu. Tā laikā pavisam nejauši ieskrēju slavenā torņa laukumā un baigi vīlos par tā apmēriem, pirmajā brīdī likās, ka tas tornītis ir kaut kāda butaforija, bet nu diktam šķībs gan.

Es pat Alda kļūdas neņēmos labot, lai nesačakarētu oriģinālu:

Es biki sestdienu arī pieķēru klāt, lai Artis neņem ļaunā

——-

Nu tad tā, tagad būs skats no malas, turpmāko stundu notikumus mēģinās aprakstīt šī pasākuma lielākais skeptiķis, kura neticīgais skatiens izraisīja šo ļoti patīkamo pasākumu, kurš vainagojās ar “trip to pisa”. Kā jau Mareks rakstīja, pēc filozofiska rakstura pārdomām par telefona kā matērijas nozīmi cilvēka dzīvē un jaunu iespēju sākumu, ko sniedz šī aparāta likumsakarīga atstāšana vilcienā, dodamies aplūkot mūsu mājvietu turpmākās pāris dienas. Pilnīgi negaidīti, bet pilnīgi pašsaprotami, viesnīca atrodas ne vairāk kā 100 metru attālumā no stacijas ēkas. Pēc izskata gana laba, bet iekšā mūs gaida zināma veida pārsteigums. Lai arī neesam kaprīzākie čaļi, istabas lielums nepārsniedz standarta padomju laika lietuviešu projekta virtuves izmērus! Drošības un spēku taupīšanas nolūkos Artis ir izvēlējies šādus apartamentus, lai Mareka ceļš no gultas līdz labierīcībām būtu pēc iespējas īsāks, jo kas zin, varbūt šie ietaupītie divi metri pa dienu būs tas, kas dos izšķirošo spēku rezervi maratona trasē. Un aizsteidzoties notikumiem priekšā, laikam jāatzīst  ka, ja Artis būtu saņēmies un atradis atklātā tipa apartamentus, kur labierīcības ir jau istabā, vai istaba ir iekš labierīcībām, tad tas būtu devis iespēju Marekam piepildīt savu sapni un izskriet no 3h.40min.

Tad nu pēc nelielas atpūtas, ITA TV programmas izpētes un televizora izslēgšanas guļus stāvoklī piespiežot pogu uz televizora ar kājas pirkstu (vēl viena enerģijas taupīšanas ekstra), dodamies ielās, lai uzņemtu kārtējo kaloriju devu, kas tiem, kas netaisās skriet, jau sāk kļūt nomācoši smagi, bet galvenajam varonim ir pilnīgi pašsaprotami un nepieciešams. Protams, kā normāli postpadomju pilsoņi, mēs ar neviltotu sajūsmu uztvērām laipno PISA pilsētas doto iespēju piedalīties tikai noteiktas ģeopolitiskās vēstures izkropļotu pilsoņu atrakcijā, kad centrālajā laukumā ir obligāti jānoplūc pilnīgi lieks un visticamāk negaršīgs, bet dzīvs mandarīns. Šis solis tiek atbildīgi sperts un tālāk Mareks dodas ar diviem mandarīniem kabatās, kuru pieskaitāmā vērtība ir apmēram 6x lielāka nekā to enerģētiskais vai diētiskais devums.

Jāsaka gan, ka pirmā iepazīšanas ar naksnīgās PISAS jaukumiem mums izvēršas gauži neinteresanta. Līst smalks, pretīgs lietus un tā pilsēta galīgi neizrāda sajūsmu, ka te ieradušies trīs nopietni veči, un visas daudzmaz cienīgas iestādes, kas būtu mums pieņemamas, ir vienkārši ciet. Dīvainākais ir tas, ka tas ir piektdienas vakars, kurš mūsu izpratnē ir tieši tas, kad normāli ļaudis liekas pilni un vecpilsēta rūc. Bet nekā, ITA mūs pārsteidz. Protams, šādā gadījumā jebkurš normāls cilvēks, kurš rūpējas par to, lai viņa kaloriju līmenis nenokrīt zem kritiskās robežas, uzreiz tin filmu atpakaļ un atceras, ka stacijā ir glābiņš – McDonalds. Tad nu tika pieņemts loģisks lēmums doties turp, jo vismaz Marekam iztēlē uzburtā ainiņa ar dubulto čīzburgeru un diētisko kolu, kas, kā vispārzināma patiesība, kompensē čīzburgera radīto ļaunumu, un dodamies atpakaļ uz staciju, bet arī šeit mūs sagaida vilšanās. Itāļiem diemžēl ir pieticis prāta to iestādi pēc vienpadsmitiem vaļā neturēt un mēs paliekam bešā. Tad nu lēnā garā dodoties uz viesnīcas pusi, pamanām kaut kādu Narvesen tipa ieskrietuvi, kur mēs pirmoreiz iepazīstamies ar PISA gastronomiskām vērtībām. Nu ir jāsaka, ka iespaids ir krimināls, vienīgais, par ko ir pārliecība, ka tie ir cieto šķirņu makaroni, ar uzsvaru uz vārdu – cieto. Tad nu kaut kā apmānījuši Mareka barošanās kāri, dodamies uz savām kabīnēm, lai šaurā pieticībā mierīgi atpūstos un spēka pilni no rīta dotos tomēr to pilsētu iekarot. Arī par Mareku nav bažu, ka viņš varētu kaut kādā stresainā, nemierpilnā miegā no gultas izvelties un sev ko nodarīt, kas liegtu piepildīt uzstādīto mērķi, jo viņš par brīnumu ir absolūti mierīgs, neskatoties uz reālo iespēju pakāst normālu piķi, un arī istaba viņam šādu iespēju liedz, jo pat viņa kalsnais ķermenis diez vai varētu noslīdēt tajā šķirbā, kas paliek starp gultu un sienu.

Otrās dienas rīts pienāk jau labāks, lietus bišķi ir mitējies un pēc varenām brokastīm viesnīcā, kas izsauc neviltotu sajūsmu Marekā ar savu augļu klāstu, kur ananāsi garšo pavisam citādi (bet vienkārši burvīgi), arī apelsīnu garša ir aizdomīgi laba, kas atbīda otrā plānā ilgas pēc hurmas. Hurma vispār ir tāds leģendām apvīts auglis, kas pavadīja Mareku visu ceļojuma gaitu, jo jebkurā brīvākā brīdī, kad bija vaļa nedaudz pasapņot, viņš kļuva nostalģiski mitrs no domas atrast kādu saules pielietu Itālijas hurmas lauku, kur varētu apsēsties un mēģināt iztēloties, vai tiešām šī ir tā vieta pasaulē, kas ir zem nosaukuma –ieraudzīt un mirt. It kā vēsturiski tā esot Roma, bet pēc tās baudpilnās intonācijas balsī, kad Mareks runā par hurmas laukiem, iespējams, ka tā nemaz nav Roma.

Ņemot vērā to, ka visa diena tika pavadīta lēnām pārvietojoties no vienas picērijas uz otru, un visbeidzot mums izdevās atrast to, kuru šajās dienās sākām saukt par savējo. Izskats kā padomju laika vidusskolas ēdnīcas virtuvei, galdiņi ne sliktāki kā Rīgas centrālstacijā, bet pica ne ar ko nesalīdzināma. Un protams, neiztrūkstošie komplimenti vienai no picērijas ģimenes loceklēm, kuri viņai visticamāk izklausījās pēc sekliem nogribējušos angļu jociņiem, bet mums pēc tādiem, kā normāli mačo tipa vīrieši, kā mēs, runā ar itāļu meitenēm.

Tā nu klimstam pa pilsētu un saprotam, ka tas sportsmens ir jāpiereģistrē un ka ir jāņem auto. Protams, kārtējo reizi izrādās, ka kilometrā līdz stacijai, ko mums pavēsta Artis, ir nedaudz vairāk par 2700 metriem, bet tas jau ir tikai nieks salīdzinot ar to, ko nocilpojam pa lidostu, kur ir reģistrēšanās. Ir vienkārši apbrīnojami, kā vietā, kur īsti neviens nemāk angliski un arī krieviski nerunā (kas mūs nepīkdami pārsteidzaJ), trīs pieauguši cilvēki var stundu meklēt piereģistrēšanās vietu. Un šī vieta galīgi nav tik liela kā Rīgas lidosta. Bet neko, ar šo uzdevumu varonīgi tiekam galā un dodamies auto meklējumos. Kārtējo reizi pārliecinoties par vārda ‘’blakus’’ plašo interpretācijas diapazonu, pēc 10 minūšu cilpošanas esam pie autonomas. Protams, kā normāliem tūristiem, mums ir vēlme ņemt ITA auto, un tā kā maza FIAT500 nav, tad ņemam ko citu. Tiek ALFA ROMEO. Un te nu sagadījās, ka lielo rītdienu galvenais varonis gaida pilns pamatīgu emociju un dziļa saviļņojuma, jo brīdī, kad autonomas menedžers pēc Lettonie piesaukšanas nākošo frāzi izdvesa – ”moto kurrrrzeme”, galvenā varoņa kājas kļuva ļenganas, elpa saraustīta un sirdi pārņēma neviltota lepnuma sajūta par itāļu inteliģences padziļināto izpratni par patiesajām Latvijas vērtībām un tas jau ir pilnīgs nieks, ka dvesiena patiesais iemesls bija vēlme kādu pārsteigt, izlasot uzrakstu uz galvenā varoņa jakas, tā novēršot uzmanību no cipariem, par kuriem tajā brīdī gāja runa. Lieki piebilst, ka kaulēšanās bija zaudējusi jebkādu jēgu, un tika paņemta piedāvātā mašīna uz praktiski liekām divām dienām.

Ņemot vērā Mareka apsēstību ar barošanos, kas šajā dienā ir novērtējama ar vidēja Āfrikas ciemata kopējo nedēļas pārtikas devu, dīvainā kārtā izdevās apskatīt to līko tornīti, kas gan radīja galvenajā varonī nelielu vilšanos, jo pēc mācību grāmatās, enciklopijās un citos uzskates materiālos radītā iespaida likās, ka tam jābūt kaut kam mega grandiozam un skaidri parādošam cilvēka niecību vēstures priekšā, tomēr tas izrādījās samērā mazs. Šķībs tornītis ar ļoooti šaurām trepītēm. Bet nu vēstures annālēs varēs droši rakstīt, ka tur arī šāds, tikai Austrālijai raksturīgs putns ir bijis.

Tā nu diena ir veiksmīgi nobumbulēta, ir atrasts studentu traktieris, kurā nolemts atzīmēt rītdienas jebkādu rezultātu, tad nu dodamies uz saviem apartamentiem. Neliels misēklis ar auto novietošanu vietā, kur nebūs pateicības vēstule no PISA policistiem par pilsētas budžeta papildināšanu un dodamies nedaudz uzraut zolīti. Tā gan gluži nevedas, un pēc dažu uzkodu nobaudīšanas metam mieru šai dienai, jo nākošā solās būt vēl krietni labāka. Lai vai kā, noskaņojums ir kaujiniecisks un divu dienu garumā esam tikuši līdz pilnīgi loģiskam secinājumam, ka šādi gatavojoties, īstenībā jau tāds sūds vien ir to distanci pievarēt 3:40:00, un arī 3:30:00 ir šķeļams lielums. Labi ka neatbraucām nedēļu iepriekš, domāju, ka Latvijas rekords vismaz domās būtu briesmās. Tad nu sapņainām domām gaidam to lielo rītdienu, bet par to tad laikam cits…  Bet būs baigi labi.

Nu ko, atlicis vairs tikai skrējiens, domāju šonedēļ saņemšos arī to aprakstīt.