Maratons – mans treniņu plāns domāts meitenēm. 3.daļa

Tiem kas nezin, šis ir trešais turpinājums, sākumu skatīt kur blakus.

…vārds pa vārdam ar Aigaru un viņa sastādītais plāns ar komentāriem bija man ķešā. Neatsverama ir treneru – praktiķu pieredze, to esmu  sapratis jau trenējoties motokrosā .

Bija lietas, kurām es nepaklausīju un vēlāk par to dabūju pamatīgu mācību, bet par to vēlāk.

Aigara dotais treniņplāns ieviesa šādas tādas korekcijas, pamatā drusku vairāk kilometru un dažādas variācijas ar paātrinājumiem – nu lieliski.

Turpinot pa treniņiem, biju jau iegādājies jostu ar līdz ņemamām ūdens pudelītēm, tā kā garajos gabalos vairs nebija nekādu kreņķu ar mums tik nepieciešamo dzīvības dziru.

Biju jau pilnībā pārgājis uz skriešanu pa Liepājas piejūras celiņiem, liedagu un taciņām. Interesanti, ka vai nu man patrāpijās tā vai arī novembrī parasti tā ir, bet riktīgs rietumenis  pūta tikai dažreiz, pārsvarā vējš kaut kā sanāca no DA un to aizturēja kāpas un skriešana gar jūras malu bija diezgan komfortabla. Pārsvarā skrēju no rītiem, jo vakaros man kaut kā negāja uz priekšu, lai arī ievēroju 3h pirms nodarbības neēst, ar visu to bija pasmagi.

Te jau 24.11 ieraksts:

 Uijā, uijā, šodien notesu 30km uz laiku, neticēsiet, izdzīvoju. Kaut kādos pēdējos km iezvanījās Fīlips, bet viņš saprata, ka labāk ir neko neprasīt, hahahaaaa, tas bija smieklīgi.

Beidzot skriet kājas varēju pacelt tikai tā, lai tās nešļūktu pa zemi, b…., ko lai izdara, lai viņas tā nepiedzenas –  vēl tak 12km veicami!

Par cik, pēc šī laika varot vadīties kāds viņš būs maratonā, tad laiku nevienam neteikšu, lai paliek mums kāda intriga, jo būs arī mazais totalizatoriņš, Sergejs jau domā likmes…..

Drusku nosnaudīšos.

P.S. Skrēju ar jaunajiem Asics Ds Trainer.

Ja tā turpināsies ar izdevumiem, tad noskriet maratonu izmaksās 2000ls, tas jau sāk līdzināties motokrosam  hahhahaaaaaaaaaaaaa.

Lieta tāda, ka, iespējams, manas kājas vai solis ir tik dīvains, ka jaunas Asics botas iznīcinu vienu pēc otras. Sākot jau tā nopietnāk trenēties iegādājos Kayano 18 kuriem kapēs krokas sametās jau pāc 200km un lieki bilst, kur krokas tur tulznas. Ko darīt, vedu pārdevējam rādīt. Pēc nedēļas jau skrēju ar Kayano 19 ko viņi man iemainīja, forši! Prieki gan nebija ilgi, trešās nedēļas beigās noklājās arī šitie. Pilnīgs sūds no ražotāja, kurš sevi pozicionē kā Nr.1 pasaulē. Klusējot iegādājos trešo pāri un rāvu tālāk. Mainīt ražotāju pašā procesa nobeigumā pat man dūša nepietika.

 Trenēšanās procesa ietvaros nonācu pie vienas baigi skaudras atziņas – no sportista, kurš nopietni trenējas negaidiet, ka viņš būs baigi gudrs un apķērīgs. Mans atapīgums un darba veiktspēja tā jau nebija nekāda labā, bet treniņu procesā nāca tam visam klāt vēl stulbums.

Vienkārši, ik pa laikam es piemirsu ko vispār daru. Piemēram, man pilnīgi ierasta situācija – turu rokās telefonu, klikšķinu, bet ņefigā neatceros par ko un kam  taisījos zvanīt, tāpat arī ar epastu, attaisu, tūlīt sākšu rakstīt, bet piemirstas par ko. Nācās drusku padomāt un tad varēja atkal turpināt. Tās tādas ikdienišķas blaknītes, pa lielajām paklusēšu.

Kaut kāda viela smadzenām drusku pietrūka, bet pēc maratona atkal viss nostājās savās vietās.

Nu labi ka tā.

Turpinot par procesu. Īsi pirms sala perioda iestāšanās aizbraucu vēlreiz uzlaist pa Papes dabas parku. Šoreiz neskrēju pa jūras malu prom, bet pa visādām zvēru un makšķernieku taciņām. Nu jau manā aprīkojumā bija gan ūdens gan arī dažādas želejas ko vēlējos notestēt. Vēlreiz atkārtošos, tur ir fantastiski! Šoreiz jūra bija pilnīgās putās un pleijeri varēja neslēgt iekšā, jo tās gārdzoņu arī 400m no krasta pa kurieni vijās takas, tas pārbļaut nevarēja. Protams, atkal pāršāvu pār strīpu skrienot pa tām takām augšā un lejā, jo kādā 25km es sapratu, ka būtu baigi forši nepalikt pa ēdienu jau augstāk minētajiem kovārņiem.

Ik pa laikam nodegustējot tās želejas kaut kā aizklumburēju līdz mūsu laiku vienam no retajiem militārajiem objektiem, kurš vēl diezgan nožēlojamā paskatā bet funicēja un to apsargāja arī atbilstoša paskata jauneklis. Pie objekta biju atstājis autiņu un piekodinājis džekam, lai pasargā.

Nezinu gan vai viņš to darīja, bet kad atgriezos no skriešanas zēns tā arī neparādijās.

Kas attiecas uz želejām, tad viņu lietošanas efektu tā arī es nepamanīju, biju viņas visādas triecis iekšā, bet to solīto zvērīgo enerģijas pieplūdumu tā arī nesajutu, tāpēc arī nolēmu maratonā tās līdz neņemt. Esmu jau agrāk piefiksējis, uz mani tāds pilnīgi tīrs placebo efekts nedarbojas, man vajag vismaz drusku kaut ko taustāmu, lai tā riktīgi noticētu sev. Tā ir bijis arī ar visādām homeopātiskām zālītēm, pulverīšiem, arī tādiem ko iepriekš minētais fizioterapeits bija man ieteicis. Manā izpratnē homeopātija kā suga ir iznīdējama tur kur parādās jau kas vairāk kā nūjošana vai jogings, bet tas nu tā – lirikai. Un galu galā, tam slavenajam grieķim, kurš pirmais to maratona distanci veica, diez vai bija pieejami gēli un izotoniski dzērieni.

Šonedēļ būt vēl…. un vairāk.