Tiem kas nezin, šis ir trešais turpinājums, sākumu skatīt kur blakus.
…vārds pa vārdam ar Aigaru un viņa sastādītais plāns ar komentāriem bija man ķešā. Neatsverama ir treneru – praktiķu pieredze, to esmu sapratis jau trenējoties motokrosā .
Bija lietas, kurām es nepaklausīju un vēlāk par to dabūju pamatīgu mācību, bet par to vēlāk.
Aigara dotais treniņplāns ieviesa šādas tādas korekcijas, pamatā drusku vairāk kilometru un dažādas variācijas ar paātrinājumiem – nu lieliski.
Turpinot pa treniņiem, biju jau iegādājies jostu ar līdz ņemamām ūdens pudelītēm, tā kā garajos gabalos vairs nebija nekādu kreņķu ar mums tik nepieciešamo dzīvības dziru.
Biju jau pilnībā pārgājis uz skriešanu pa Liepājas piejūras celiņiem, liedagu un taciņām. Interesanti, ka vai nu man patrāpijās tā vai arī novembrī parasti tā ir, bet riktīgs rietumenis pūta tikai dažreiz, pārsvarā vējš kaut kā sanāca no DA un to aizturēja kāpas un skriešana gar jūras malu bija diezgan komfortabla. Pārsvarā skrēju no rītiem, jo vakaros man kaut kā negāja uz priekšu, lai arī ievēroju 3h pirms nodarbības neēst, ar visu to bija pasmagi.
Te jau 24.11 ieraksts:
Uijā, uijā, šodien notesu 30km uz laiku, neticēsiet, izdzīvoju. Kaut kādos pēdējos km iezvanījās Fīlips, bet viņš saprata, ka labāk ir neko neprasīt, hahahaaaa, tas bija smieklīgi.
Beidzot skriet kājas varēju pacelt tikai tā, lai tās nešļūktu pa zemi, b…., ko lai izdara, lai viņas tā nepiedzenas – vēl tak 12km veicami!
Par cik, pēc šī laika varot vadīties kāds viņš būs maratonā, tad laiku nevienam neteikšu, lai paliek mums kāda intriga, jo būs arī mazais totalizatoriņš, Sergejs jau domā likmes…..
Drusku nosnaudīšos.
P.S. Skrēju ar jaunajiem Asics Ds Trainer.
Ja tā turpināsies ar izdevumiem, tad noskriet maratonu izmaksās 2000ls, tas jau sāk līdzināties motokrosam hahhahaaaaaaaaaaaaa.
Lieta tāda, ka, iespējams, manas kājas vai solis ir tik dīvains, ka jaunas Asics botas iznīcinu vienu pēc otras. Sākot jau tā nopietnāk trenēties iegādājos Kayano 18 kuriem kapēs krokas sametās jau pāc 200km un lieki bilst, kur krokas tur tulznas. Ko darīt, vedu pārdevējam rādīt. Pēc nedēļas jau skrēju ar Kayano 19 ko viņi man iemainīja, forši! Prieki gan nebija ilgi, trešās nedēļas beigās noklājās arī šitie. Pilnīgs sūds no ražotāja, kurš sevi pozicionē kā Nr.1 pasaulē. Klusējot iegādājos trešo pāri un rāvu tālāk. Mainīt ražotāju pašā procesa nobeigumā pat man dūša nepietika.
Trenēšanās procesa ietvaros nonācu pie vienas baigi skaudras atziņas – no sportista, kurš nopietni trenējas negaidiet, ka viņš būs baigi gudrs un apķērīgs. Mans atapīgums un darba veiktspēja tā jau nebija nekāda labā, bet treniņu procesā nāca tam visam klāt vēl stulbums.
Vienkārši, ik pa laikam es piemirsu ko vispār daru. Piemēram, man pilnīgi ierasta situācija – turu rokās telefonu, klikšķinu, bet ņefigā neatceros par ko un kam taisījos zvanīt, tāpat arī ar epastu, attaisu, tūlīt sākšu rakstīt, bet piemirstas par ko. Nācās drusku padomāt un tad varēja atkal turpināt. Tās tādas ikdienišķas blaknītes, pa lielajām paklusēšu.
Kaut kāda viela smadzenām drusku pietrūka, bet pēc maratona atkal viss nostājās savās vietās.
Nu labi ka tā.
Turpinot par procesu. Īsi pirms sala perioda iestāšanās aizbraucu vēlreiz uzlaist pa Papes dabas parku. Šoreiz neskrēju pa jūras malu prom, bet pa visādām zvēru un makšķernieku taciņām. Nu jau manā aprīkojumā bija gan ūdens gan arī dažādas želejas ko vēlējos notestēt. Vēlreiz atkārtošos, tur ir fantastiski! Šoreiz jūra bija pilnīgās putās un pleijeri varēja neslēgt iekšā, jo tās gārdzoņu arī 400m no krasta pa kurieni vijās takas, tas pārbļaut nevarēja. Protams, atkal pāršāvu pār strīpu skrienot pa tām takām augšā un lejā, jo kādā 25km es sapratu, ka būtu baigi forši nepalikt pa ēdienu jau augstāk minētajiem kovārņiem.
Ik pa laikam nodegustējot tās želejas kaut kā aizklumburēju līdz mūsu laiku vienam no retajiem militārajiem objektiem, kurš vēl diezgan nožēlojamā paskatā bet funicēja un to apsargāja arī atbilstoša paskata jauneklis. Pie objekta biju atstājis autiņu un piekodinājis džekam, lai pasargā.
Nezinu gan vai viņš to darīja, bet kad atgriezos no skriešanas zēns tā arī neparādijās.
Kas attiecas uz želejām, tad viņu lietošanas efektu tā arī es nepamanīju, biju viņas visādas triecis iekšā, bet to solīto zvērīgo enerģijas pieplūdumu tā arī nesajutu, tāpēc arī nolēmu maratonā tās līdz neņemt. Esmu jau agrāk piefiksējis, uz mani tāds pilnīgi tīrs placebo efekts nedarbojas, man vajag vismaz drusku kaut ko taustāmu, lai tā riktīgi noticētu sev. Tā ir bijis arī ar visādām homeopātiskām zālītēm, pulverīšiem, arī tādiem ko iepriekš minētais fizioterapeits bija man ieteicis. Manā izpratnē homeopātija kā suga ir iznīdējama tur kur parādās jau kas vairāk kā nūjošana vai jogings, bet tas nu tā – lirikai. Un galu galā, tam slavenajam grieķim, kurš pirmais to maratona distanci veica, diez vai bija pieejami gēli un izotoniski dzērieni.
Šonedēļ būt vēl…. un vairāk.
km 
-
“Trenēšanās procesa ietvaros nonācu pie vienas baigi skaudras atziņas – no sportista, kurš nopietni trenējas negaidiet, ka viņš būs baigi gudrs un apķērīgs. Mans atapīgums un darba veiktspēja tā jau nebija nekāda labā, bet treniņu procesā nāca tam visam klāt vēl stulbums.” Šis jāierāmē.
Nekad neesmu sapratis tās košās fotogrāfijas, kurās skrējēji aizbāzuši ausis ar sintētiku skrien pa smukiem liedagiem
matiss, liec tak tiem košajiem mieru! Kāds skrien ar ausu aizbāžņiem, kāds ar saulesbrillēm, kāds ar apaviem – katrs var pats izvēlēties, kuru no savām maņām bloķēt ;)
Starp citu, baigi interesanti par to `nāca tam visam klāt vēl stulbums` daļu. Tas, ko esi aprakstījis, ka sāc kaut ko it kā darīt, bet pēkšņi aizmirsti, ko tieši taisījies darīt vai jau teju darīji, arī man ir tieši tāpat. Reizēm pēc brītiņa atceros un turpinu, reizēm arī nē :) Nebiju gan iedomājies to sasaistīt tieši ar skriešanu, domāju, ka vienkārši vecums dara savu vai kaut kā tā.. Ei nu sazini tagad..
Nezinu kā ir citiem, bet man (līdzīgi kā autoram) stulbums uznāk intensīvi metot nost svaru. Domāju, ka tas ir no zema cukura līmeņa smadzenēs.
Nez, man jau tā izsenis notiek, krietni pirms vēl sāku eksperimentēt ar cukura līmeņiem un tādām lietām.
No zinatnes viedokla tieshu otradak. Smadzenu darbibu vairak aktive fiziskas aktivitas, nevis prata darbs. Tas saistits ar to ka neironu sazinas kanali paradas efektivas kad viss kernemis ir iesaistits shaja procesa, jo pri prata darba strada tikai prats ;) lidz ar to ari izveidots boks+shaha speles. Jusu emocionala dezaktivitate tiesham varetu notikt uz zema glikozes fona vai ari sports ka aktivitate bija parnemis jusu domas un velmes, lidz ar to ari zud prata darbaspejas, bet velme sportot aug. Visam jabut normas robezas. Nav tikai jaskrien, dazreiz svetdienas skrejiena vieta ir vertigaj palasit kadu rakstu vai gramatu ;)
Man arī kaut kas mēdz sabloķēties, kad skrienot, lai īsinātu laiku, mēģinu kaut ko aprēķināt. Šķiet, ka pēkšņi elementāru aritmētiku vairs nepieprotu.
Ne vienu reizi vien diskusijās jau atzīmēts, ka garie gabali vislabāk skrienās, kad fiziskais bioritms ir lielos plusos, bet intelektuālais – maksimāli tuvu -100:)
Super,
ka arī sporta monstri atzīstās prāta spēju apsīkumā,domāju, ka esmu viens savā stulbumā :) :) ;)
Es domāju, sava daļa taisnība ir Dot, kaut kas tur tajos cukura līmeņos ir!
Ne tikai cukurs, bet visi enerģijas resursi kopumā (nujā, pārsvarā jau tur ir cukurs:D). Normālos apstākļos smadzenes vienas pašas tērē lielāko daļu enerģijas resursu. Ja viss aiziet kājās, tad smadzenēm bezalgas atvaļinājums:) Man arī skrienot tikai mediatīvas un apkārni uztverošas domas ir galvā, lai gan pirms treniņa briest plāns to stundu vai pusotru izmantot baigi racionāli.
Šodien 16 km garumā man galvā soļu ritmā skanēja pankroka dziesmiņa:D
Ja skrien pietiekoši daudz un pietiekoši ilgi, var kristies ne tikai cukura līmenis. 2009. gadā TransEurope-FootRace (4487km) dalībniekiem tika mērīts smadzeņu apjoms. 64 dienu laikā tas saruka par 6 procentiem un iepriekšējais apjoms atjaunojās 8 mēnešu laikā.
Tā nevarētu būt dehidrācija? Šo to par smadzenēm zinu (savā laikā biju neiropsiholoģijas pasniedzējas mīļākā studente, haha:D) un varu teikt, ka domāšanas procesi nav atkarīgi no smadzeņu apjoma. Svarīgs ir sinapšu daudzums, ķermeņa kopējais enerģijas uzkrājums, skābeklis un vēl visādas lietas. Bet ne apjoms. Tad jau ūdensgalvas būtu ģēniji!
Neiropsiholoģiju studējis neesmu, bet liekas – dehidrācijas efektiem vajadzētu pazust daudz ātrāk kā 8 mēnešos…?
It kā jau jā. Ja tā padomā – smadzenes sastāv no ūdens un olbaltumvielām. Ja tas nav ūdens, kas pazūd, tad tas ir olbaltums. Kas to zina, kas par lietu…
Značit, olas jākapā, ja grib daudz skriet:D
Ja nopietni, es neuztrauktos ne par smadzeņu apjoma zudumu, ne par īslaicīgu kognitīvo spēju savārgumu. Veselā miesā vesels gars, un punkts! Noskrien! :)