Maraton du Mont-Blanc (Gints Jakovels)

“Finiša līnija ir tikai kaut kā jauna sākums.”

Tas brīdis bija pienācis, kad plkst. 5.00 no rīta zvanīja mans modinātājs un bija atlikušas vien 2h līdz startam manā pirmajā maratonā.
Izvēlos no gultas, nedaudz uzēdu rīsus un sāku vilkt mugurā iepriekšējā vakarā smuki salikto ekipējumu.
Vai es biju uztraucies? Dīvaini, bet nē, jo šķiet – zināju, lai kāds būs rezultāts un skrējiena iznākums, es jau būšu uzvarējis, stājoties pretī savam izaicinājumam, un piedzīvojis ko neparastu.
Agrais rīts bija ne tikai man, bet arī manam brālim Rihardam (Rihards Jakovels), kurš parasti ceļas ap plkst. 12.00 dienā, taču šoreiz to nācās izdarīt kādu brīdi agrāk. Viņš bija mans galvenais atbalsts šajā sacīkstē un tam piegāja ļoti nopietni, jo jau iepriekšējā dienā izbraukāja tos punktus trasē, kur mani sagaidīs.
Mājās ilgi nekavējāmies un jau nedaudz pirms plkst. 6.00 devāmies uz starta vietu, jo pirmie divi koridori bija rezervēti elites atlētiem, bet mēs pārējie stājāmies kopā vienā koridorī.
Pat dodoties uz startu, biju “mierīgs kā pitons”, ļoti netipiski, taču to skaidroju ar pārliecības sajūtu, ka beigās viss būs labi.
Kārtīga iesildīšanās nesanāca, tikai kāju izvēzēšana un neliela pastaipīšanās, jo vēlējos nokļūt pēc iespējas tuvāk starta līnijai, baidoties, ka 2000 skrējēju barā trases šaurākajās vietās varētu veidoties sastrēgumi.
Kad līdz startam bija atlikušas 15min, vēlreiz pārcilāju galvā savu skrējiena plānu. Mana vēlēšanās bija paskriet zem 5h robežas, lai to paveiktu, biju sadalījis distanci vairākos posmos un katrā no tiem uzlicis sev tempa mērķi.

Pirmais posms 0-18km (626m uz augšu)

Plkst. 7.00 tiek dots starts un visi kopā sākam skrējienu. Lai arī cenšos sevi nedaudz ierobežot, tomēr pirmos kilometrus skrienu ātrākā tempā kā plānots, jo nostrādā “bara efekts”. Distances turpinājumā parādās pirmie kāpumi, kurus sākotnēji pārvaru skrējienā jeb tipināšanā. Noskrējieni nav īpaši tehniski un tos izbaudu. Manā sejā ir smaids, jo skrienas viegli un trases malā ik pa brīdim ir skatītāji, kuri uzmundrina visus skrējējus.
Ik pēc kilometra mans pulkstenis ziņo tempu un šķiet, ka viss iet pēc plāna. Sanāk arī apsteigt citus skrējējus un celties pa pozīcijām uz augšu. Tā paiet pirmie 18km, kuri tiek pievarēti 1h 29min.
Sasniedzot pirmo ēdināšanas punktu, pat neapstājos un uzņemtajā tempā izskrienu tam cauri.

Otrais posms 18-24km (889m uz augšu)

Uzreiz aiz ēdināšanas punkta ir straujš pagrieziens pa labi un taka vijas augšā pa kalnu. Ir klāt pirmais nopietnais kāpums, kur 6km laikā jāuzskrien no ~1300m līdz ~2200m. Kalna pirmā daļa ir nosēta ar līdzjutējiem, kuri bļauj, sit bungas, zvana zvanus un visādi citādi cenšas uzmundrināt.
Kalns ir stāvs, es pāreju ātrā solī, jo šķiet, ka tā man sanāk ātrāk un spēju pietaupīt spēkus. Arī citi dalībnieki dara to pašu. Tā nu mēs draudzīgi “duram” augšā. Lai arī šķiet, ka kilometri velkas, es tomēr joprojām eju pēc plāna. Soļot augšup man sanāk tīri labi, taču pāriet skrējienā tomēr nespēju, jo stāvums un akmeņi, saknes to īsti nepieļauj.
Pēc aptuveni 25min kāpuma sākas platāks grants ceļš joprojām kalnā, bet nu jau var mēģināt arī sākt tipināt, lai arī stāvums pret kalnu saglabājas. To arī cenšos darīt.
Nepilnu kilometru pirms virsotnes atkal sākas akmeņaina taciņa, kurā mani sagaida uzmundrinājumus kliedzošs brālis. Lai arī ir smagi, tas man liek soļot, skriet ātrāk. Viņš priecīgi saka, ka es nenormāli ātri skrienu, jo pirmie ir tikai aptuveni 20min priekšā. Pie sevis nodomāju, ka tas tiešām ir lielisks rezultāts, jo nu jau puse no distances būs pieveikta un sāksies noskrējiens, kas ļaus nedaudz atvilkt elpu. Kalnu pievarēju ~50min.

Trešais posms 23-31km (75m uz augšu)

Sākoties noskrējienam, esmu kopā ar tobrīd 7. ātrāko sievieti, kura mani ļoti ātri “atstāja putekļos”, jo nespēju tik tehniski skriet lejā, lai turētos līdzi. Noskrējiens gāja lejā pa šauru, akmeņainu, brīžiem ļoti stāvu taku. Man skrējās ļoti smagi, jo gandrīz vai katrs solis sanāca ar ļoti lielu triecienu, kā rezultātā es nevis skrēju uz priekšu, bet faktiski sevi bremzēju.
Vienā no akmeņainajiem posmiem mana kāja aizķērās un es kritu. Tas nebija patīkami, jo pieceļoties jutu, ka esmu sasitis pret akmeni kreiso celi. Sākumā sāpes bija tik spēcīgas, ka domāju – vai tiešām tas būs viss? Ar sāpēm un pieklibojot turpināju skriet lejā, jo padoties negrasījos. Kad taka pārgāja no akmeņiem uz man jau ierastāku formātu – smiltīm un saknēm, tad palika vieglāk. Tomēr paskatoties pulkstenī tempu, sapratu, ka šeit sāku atpalikt no sākotnējā plāna, jo negaidīju, ka lejā skriesies tik lēnām.
Nākamajā ēdināšanas punktā uzpildīju savas dzēriena pudeles, uzēdu apelsīnus, želejas un devos tālāk.

Ceturtais posms 31-43km (1169m uz augšu)

Līdz finišam bija atlikuši ~11km un šķita, ka mērķi paskriet zem 5h izdosies sasniegt, jo distancē biju pavadījis jau 3h 15min, tas nozīmēja, ka pēdējie 11km jāpievar 1h 45min un tobrīd tas likās “protams, ka varu”.
Taču tas viss izvērtās daudz savādāk. Pēdējais posms iesākās pa jau reiz sākumā skrietu trases daļu, un šķiet – priekš manis tas bija viens no vājākajiem brīžiem. Nespēju skriet tur, kur reiz jau esmu skrējis, tas man pamatīgi “iedeva pa smadzenēm”, un nespēju sevi savākt. Likās, ka esmu nenormāli lēns un galvenais ir tikai tikt līdz finišam. Šādas domas nekad nedrīkst pieļaut.
Arī saule bija uzlēkusi un karsēja, cik tik var. Šķiet, ka, vēlāk paskatoties temperatūras datus, visa distances beigu daļa tikai aizvadīta +30 grādu karstumā.
Tā nu es, ar sevi sarunājoties, centos kustēties uz priekšu pēc iespējas ātrāk. Arī citiem dalībniekiem neklājās vieglāk, tā rezultātā man izdevās pacelties augstāk par pāris pozīcijām.
Šie beidzamie 11km faktiski veda visu laiku pret kalnu, lai arī centos ik pa brīdim skriet, ātri vien pārgāju atpakaļ soļos. Katrs kāpiens pa akmeņiem uz augšu šķita ļoti lēns un smags, bet apstāties nedrīkst, jākustas uz priekšu. Tādu plati griezu savā galvā atkal un atkal.
Vienā no posmiem iepūta tik patīkami vēss vējš, ka atpletu rokas un gaidīju, kad tas mani pacels gaisā un aiznesīs līdz finišam, bet nekā, tas jāizdara pašam.
Pēdējā ēdināšanas punktā 5km pirms finiša vēlreiz uzpildījos un, kamēr ēdu, sajutu, ka kreisajā kājā sāk iemesties krampis. Sapratu, ka vairs uz vietas stāvēt nevar un laiks doties ar cerību līdz finišam izturēt bez krampjiem.
Lai arī distance prasīja no manis daudz spēka gan fiziskā ziņā, gan prātā, lai arī nesasniedzu nosprausto sportisko mērķi, es finišā skrēju ar platu smaidu un gandarījumu par paveikto.

Es vienmēr atcerēšos fantastisko sajūtu pēdējos pārsimts metros, tas bija kaut kas īpašs, par ko es varēju tikai sapņot. Šis ir nozīmīgākais finišs, kāds man līdz šim ir bijis.
Nebaidieties, sapņojiet, jo sapņi piepildās!

Distance: 43.5km
Laiks: 5h 19min 5sek.
Augstuma metri: 2759m
Vidējais temps: 7min 20sek.
Kopvērtējumā 87. vieta
Vecuma grupā 60. vieta

PALDIES visiem par atbalstu gan klātienē, gan attālināti!
PALDIES atbalstītājiem Salomon Latvia un veikalam Motosports, īpaši Artai (Arta Indrēvica) par lieliskākā ekipējuma nodrošināšanu!

Laiks gatavoties nākošajam izaicinājumam!

#SalomonLatvia
#veikalsmotosports
#MaratonDuMontBlanc
#GJchallenges
#GJchallenge1
#Salomon
#TimeToPlay
#SLab
#SenseUltra
#LaiksRotaļāties
#GJizaicinājums1
#challengeyourself
#trailrunnig
#running
#GintsJakovels

Ar autora atļauju pārpublicēts no Gints Jakovels Challenges.