Maraton du Mont-Blanc (Jānis Kūms)

Sezonas otrais nopietnais starts taku skriešanas sacensībās aizvadīts. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Isostar Latvija, saņēmu iespēju startēt taku skriešanas mekā – Šamonī – prestižajā Monblāna maratona distancē! Kādu laiku svārstījos, kuru distanci skriet (23km vai 42km), bet beigu beigās nosliecos par labu maratona distancei, jo tieši šajā distancē solījās būt visspēcīgākais dalībnieku sastāvs, kā arī šī distance tika iekļauta kā viens no Golden Trail series posmiem.

Pats brauciens uz Šamonī tika apvienots ar ģimenes atvaļinājumu, līdz ar to specifiska gatavošanās jau uz vietas Šamonī netika plānota, bet tā vietā devām priekšroku kārtīgām ekskursijām trijatā. Jāsaka uzreiz, ka ceļot ar mazu bērnu nav grūti, bet tas prasa vairāk enerģijas. Šamonī ieradāmies 3 dienas pirms mana gaidāmā starta (ceturtdienā), jo oriģinālajā plānā bija arī Zanes dalība 23km distancē. Plānu gan nācās mainīt, jo pēdējās nedēļās Zane mokās ar sāpēm mugurā un no plānotās dalības atteicās.

Mer de Glace selfijs

Expo apmeklējums un obligātā ekipējuma atrādīšana noritēja gludi, un to paveicām jau piektdienā, lai izvairītos no liekas burzmas, zinot dienvidnieku neiespringšanu uz atsevišķām lietām. Uzreiz jāsaka, ka sacensību organizācija bija ļoti augstā līmenī, un noteikti uz turieni ir vērts braukt! Visa piektdiena pagāja Šamonī iepazīšanā, un pavadītais laiks uz kājām korelēja ar uzkrāto nogurumu. Tā kā sestdien Zane uz starta nestājās, tad uzbraucām apskatīt Mer de Glace ar kalnu vilcieniņu un nedaudz apostīt 2000m augstumā esošo gaisu. Laiks pieturējās ļoti karsts, kas radīja bažas par gaidāmo maratona startu un šķidruma daudzumu organismā.

Dalībnieka numurs saņemts

Starts maratonam svētdien 7:00 no rīta. Uz starta vietu nokļūstu ar organizatoru sarūpēto sabiedrisko transportu 1h pirms starta, pietiek laiks, lai kārtīgi iesildītos, nodotu somu uz finišu, uzpildītu ūdeni,  kuru neveiksmīgi (neveikli) izlēju no vienas savas Inov-8 mīkstās 0,5l pudelītes. Uz starta koridoru īpaši neraujos, jo skatos, ka džeki un meitenes ar līdzvērtīgiem starta numuriem arī nedrūzmējas, bet gan mierīgi čilo. Paskatos, ka pie starta ir trīs koridori, līdz ar to nodomāju, ka es ar savu 149. starta numuru noteikti esmu otrajā elites koridorā, un turpinu mierīgi iesildīties. 10min pirms starta dodos uz sevis iedomāto starta koridoru, bet saņemu atbildi, ka es neesmu elites sportistu sarakstā, un šeit nav mana vieta. Pēc garākas izskaidrošanās tik tiešām secinu, ka man nav piešķirtas īpašas privilēģijas, tas nekas, ka citiem sportistiem ar zemākiem starta numuriem vieta šajā koridorā atrodas. Labi, ka neesmu muļķis un piesaucu, ka esmu sacensībām pieteikts no Isostar komandas (Isostar ir viens no sacensību lielākajiem atbalstītājiem) un, tiklīdz izrunāju šos maģiskos vārdus, mani bez jebkādām problēmām ielaiž. Nu negribējās man startēt šajā situācijā no 2700. starta pozīcijas.

Līdz startam pie Šamonī baznīcas atlikušas 7′, man blakus piebiedrojas Portugāļu orientieristi/ taku skrējēji Tiago (Romao un Aires), kur viens skrien no Salomon komandas, bet otrs no Hoka One One. Nedaudz aprunājamies, un pienācis pēdējais laiks uzsūkt enerģiju no atbalstītājiem. Pārsteidzoši – esmu ļoti mierīgs, jo esmu izstrādājis savai varēšanai atbilstošu skriešanas plānu, kuru esmu gatavs arī realizēt dzīvē. Finišs plānots pēc 4h45min +/- 5min. Pēc citu gadu rezultātiem, tas ir aptuveni 1h aiz uzvarētāja, bet sakrīt ar ātrāko dāmu uzvarētājās laiku. Mierīgs esmu arī tāpēc, ka nu jau ir uzkrājusies neliela pieredze no taku skrējieniem arī ārpus Latvijas, kaut gan jāatzīst, ka Alpos esmu tikai pāris reizes orientējies. Šoreiz esmu nolēmis tik tiešām nepārķert startu, lai varētu izbaudīt visu skrējienu. Apzinos, ka esmu izlikts ar 149. starta numuru pēc ITRA ranga, līdz ar to sākotnējais mērķis TOP30 ir diezgan nereāls, svarīgākais ir sasniegt plānoto finiša laiku.

Līdz startam četras sekundes

Starts ir nereāli pacilājošs, un mans piedzīvojums taku skriešanas mekā maratona distancē ir sācies. Pieturos pie sava nospraustā plāna un skrienu prātīgi, tieši tik prātīgi, ka esmu kopā ar sieviešu līderēm, un šis temps man patīk (3:40min/km).

Pirmo KP esmu plānojis sasniegt pēc 45min, jo pirmie 4km ir diezgan līdzeni un ripo komfortabli. Esmu kopā ar sieviešu līderi, priekšā ir ļoti daudz džeku, kuriem nemaz nemēģināju skriet līdzi, kaut gan to varētu darīt, bet es esmu piesardzīgs. Sākoties pirmajam kāpumiņam, turpinu būt prātīgs, lai nesadzītu kājas, tāpēc sieviešu līdere un vēl dažas ātrākās dāmas no manis nedaudz atraujas. Tas mani nesatrauc, jo apzinos, ka šīs dāmas ir profesionāli atbalstītas taku skrējējas ar krietni lielāku pieredzi taku skriešanā kā es. Takas ir platas un ar maz akmeņiem, līdz ar to vietas pietiek visiem, un, sākoties pirmajam noskrējienam, joprojām taupu kājas, bet pārsteidzošā kārtā esmu ātrāks par vairumu sev apkārt esošo sportistu un, tuvojoties pirmajam KP, atkal esmu panācis ātrākās dāmas. Paskatos pulkstenī – pirmais KP sasniegts ar 1’20” rezervi. Rezultātos esmu 73.vietā. Viss forši! Nedaudz biedē lielais karstums, kas neizbēgami tuvojas, jo jau tagad ir nedaudz virs +20 grādiem un neviena mākonīša. Siltumiņš traucē īstenot plānoto uztura plānu, jo nu nekādi negribas šobrīd man ēst saldu želeju, gribas tikai svaigu ūdeni. Tomēr vienu želeju saņemos apēst!

Foniņā ar sieviešu līderi pirmajos kilometros
Foto: Ski & Run

Argentiere – Tre Le Champ (4.3km, +240m) – 22:59; T=1:06:48

Posma sākumā ir neliels pastāvs kāpums ar noskrējienu, bet kopumā ļoti vienkāršs posms, kas man nesagādā nekādas grūtības. Sev par pārsteigumu priekšā ieraugu Tiago, to kurš Romao. Joprojām apkārt blandās pazīstamas elites klases sievietes, līdz ar to šobrīd viss notiek pēc plāna. Šajā KP man nav plānota laika atskaite, bet pēc rezultātiem šajā posmā esmu apsteidzis 2 skrējējus un atrodos 71. pozīcijā.

Tre Le Champ – Vallorcine (4.5km, +62m) – 18:43; T=1:25:31

Tā kā pirms sacensībām trases atsevišķus posmus nebiju iepazinis, tikai izpētījis trases profilu, tad īsti nezināju, ko gaidīt. Tagad zināšu, ka šis posms ir riktīgi maucams, jo pārsvarā uz leju un brīžiem pat pa gludi nopļautu pļaviņu. Ļoti patīk šis posms un varu skriet. Noķeru Tiago un kādu brīdi skrienam kopā, pļāpājam par WOC 2018 un to, kā viņš pēc PČ taku skriešanā atlasījies arī uz PČ orientēšanās. Nice! Viņš sūdzas par to, ka īsti neskrienas, bet es jūtos ļoti labi un saku, ka skrienu prom no viņa un, iespējams, ka distancē vēl tiksimies. KP sasniedzu pacilātā garastāvoklī, jo beidzot ir pārgājis starta stīvums, un jūtos perfekti. Apēdu pāris apelsīnus un iedzeru koliņu. Priekšā būs smags posms, līdz ar to papildus enerģija noderēs. KP esmu sasniedzis 66. pozīcijā un priekšā ir 2 vai 3 dāmas. Šajā KP ir arī mana plānotā laika kontrole, nedaudz esmu nočammājies KP un to pametu ar 31″ deficītu pret plānoto laiku. Nekas traks, jo esmu jau noskrējis 17,7km.

Vallorcine – Col Des Posettes (4.6km, +718m) – 44:16; T=2:09:47

Pamest šo KP bija īsta bauda, jo šeit Golden Trail series bija uztaisījuši savu speciālo fanu atbalsta zonu un varēja nedaudz sajusties kā Zegamas maratonā. Tas bija WOW un reizē arī crazy atbalsts no skatītājiem. Pēc KP uzreiz sākās ļoti smags kāpums, kurš sākumā ir pa pļavu un pēc tam pāriet mežā pa diezgan šauru un nu jau tehniskāku, reizē arī diezgan stāvu taku. Sāku diezgan raiti, bet ātri vien sajūtu, ka sāk vilkt labo hamstringu, līdz ar to nedaudz samazinu tempu un iekapāju pirmo sāls devu. Pēc pāris minūtēm hamstringu atlaiž, un turpinu raiti virzīties uz augšu. Aptuveni pēc puses no kāpuma tas uziet uz ļoti platas slēpošanas takas, līdz ar to var arī skriet. Jāsaka godīgi, ka šajā kāpumā man garām paskrēja vēlākā sieviešu uzvarētāja, kā arī itālietes, kas mani piesmēja arī Kanārijās. Nolēmu turēties kopā ar itālieti, jo viņas temps man bija ļoti piemērots. Sasniedzot KP, nedaudz pamielojos ar koliņu, itāliete ir prom, bet paliek redzamības attālumā. Šis bija varen skaists kāpums, un kalna virsotne vēl tikai priekšā pēc 200 kāpuma metriem. Skati fantastiski, un sakarsušo galvu var veldzēt ar sniegu! Atkal esmu atkritis uz 71. pozīciju.

Sākas noskrējiens lejā uz Le Tour
Foto: David Gonthier

Col Des Posettes – Le Tour (5.8km, +215m) – 45:18; T=2:55:05

Pabeigt kāpumu man nesagādā nekādas problēmas un ļoti gaidu pirmo kārtīgo noskrējienu, lai nedaudz varētu kāpināt tempu, jo pēc tam vēl tikai viens mazāks kāpums ar vēl vienu noskrējienu un lielais kāpums praktiski uz finišu. Kā es vīlos šajā noskrējienā! Tas nebija noskrējiens, bet gan 1/3 no tā bija NOKĀPIENS. Ļoti tehniska taka, brīžiem vertikāli stāva ar koka pakāpieniem. Labi, ka man apkārt esošajiem arī īpaši šis posms nepatīk, kaut gan itāliete un vēl viens džeks pamanās no manis aizskriet. Vēlāk jau noskrējiens paliek kā noskrējiens, tikai ļoti līkumots uz smilšainas takas ar maziem akmentiņiem, līdz ar to lielu ātrumu attīstīt nevar, ja vien negribu attapties ar pilnu muti smiltīm vai aiziet taisni kādā līkumā. Godīgi sakot, šis noskrējiens mani vairāk izbesīja. Noteikti būtu palīdzējis, ja šo posmu būtu iepriekš veicis, lai zinātu ko sagaidīt. Neskatoties uz visu, KP sasniedzu 69. pozīcijā, bet laika ziņā tas man prasījis praktiski tikpat, cik kāpu augšā. Šeit man arī bija plānota laika kontrole, bet aizmirsu to nočekot, jo aizrāvos ar apelsīniem un koliņu. Joprojām karstums (+32) neļāva ēst plānoto želeju daudzumu, labi, ka bija Isostar marmelādītes, tās vismaz gāja iekšā, vienīgi to man bija 2x mazāk kā želeju.

Le Tour – Tre Le Champ 2 (3.3km, +75m) – 13:18; T=3:08:23

Posms, kurā atkal kārtīgi jāskrien, un to es arī daru. Spēju mierīgi skriet ar 4min/km, kā arī daļa posma ir jau par vienreiz skrieto daļu, līdz ar to jau zināms, kur labāk kājas likt. Pirms paša KP nedaudz izbrīnos, jo man garām sāk lidot citi sportisti. Sākumā nesapratu, kas notiek, un pirmā doma bija tāda, ka esmu aizskrējis kaut kur nepareizi un tagad man garām skrien līderi. Apskatos savu skrējiena plānu un konstatēju, ka esmu noskrējis vajadzīgo attālumu, līdz ar to es noteikti neesmu neko noasinājis. Paskatos uz numuriem un saprotu, ka tie ir Young Marathon skrējēji. Hū! Laika kontrole (pozīcija – 71.) – WoW, WoW esmu savam grafikam priekšā 4’37”.  Labs pārsteigums, bet tagad tikai sacensības sākas, pēc noskrietiem 32km un pieveiktiem 1634 augstuma metriem! Priekšā milzīgs 1100m kāpums tiešos saules staros.

Tre Le Champ – Flegere (6.1km, +734m) – 1:17:49; T=4:26:12

Ja vēl kāpuma sākumā turos labā ritmā, kopā ar YM skrējējiem un pa kādam maratona distances skrējējam, tad aptuveni pēc pieveikta 1km un 200 kāpuma metriem esmu saguris, un nu iestājas cīņa ar sevi. Tas atnāca tik nemanot un iestājās acumirklī. Vairs negribējās skriet, gribējās ļoti ēst, bet negribējās želeju. Atcerējos par Isostar cranberry enerģijas batoniņu, kā arī iekapāju pāris sāls devas. Tas nedaudz ļāva saņemties, bet anyway biju krietni par lēnu, jo vienkārši bija grūti. Nezinu kāpēc biju uzjaucis 1l rezervuārā sporta dzērienu, kuru praktiski nedzēru, jo gribējās tikai ūdeni. Labi, ka kāpuma vidū bija kalnu strauts, tad nu sadzēros un pielēju pilnu savu 0,5l mīksto pudeli. Citiem gan arī kāpumā negāja viegli, un satiku džeku ar 29. starta numuru, kurš sēdēja un ēda savus līdzpaņemtos kārumus. Kāds cits sportists gan viņu samotivēja, un viņi pēc kāda laika mani apdzina. Tik ļoti es gaidīju šī kāpuma beigas un tikšanu KP, lai sadzertos koliņu un iekapātu apelsīnus. Tas bija viss, ko man tajā brīdī gribējās. Kilometri krājās lēni, KP bija jābūt pie 36,8km, bet, sasniedzot šo atzīmi, no KP ne miņas… Izlienot no meža takas, man garām paskrien Tiago, kurš esot atguvies un šajā kāpumā man atspēlēja veselas 13min!!! Priekšā arī ir KP, bet līdz tam vēl 1km un vairāk nekā 100 augstuma metri. Tiago aizskrien, es turpinu pārvietoties. Protams, ka šeit esmu pazaudējis arī visu savu laika rezervi, kā arī 5h finiša sasniegšana vairs neliekas īpaši reāla. Esmu atkritis uz 80. pozīciju. Toties KP izpaužos pēc pilnas programmas – koliņa, apelsīni, citroni, šokolāde… Pamēģinu iepildīt kolu arī līdzi pudelītē kopā ar ūdeni, varbūt tas man palīdzēs tikt līdz galam?!

Vasarā skrienam arī pa sniegu
Foto: Maindru photo

Flegere – finišs Planpraz (5.2km, +391m) – 49:02; T=5:15:14

Labi, ka nav vairs tik daudz uz augšu, un skriet ir nedaudz vieglāk, jo finišu jau praktiski var redzēt. Pēc KP esmu saņēmies un pārvietojos diezgan raiti, palīdz arī tas, ka divi Scott komandas pārstāvji, kas gan neskrien maratona distanci, bet treniņu, “kurina” tempu aiz manis un neļauj atslābt, bet uzmundrina. Pirmos 3km pieveicu diezgan raiti, bet pēdējie 2km īsti nesokas un tos pieveicu 20′. Jāsaka gan, ka arī taka vairs nebija īpaši skrienama, brīžiem jāskrien pa akmeņu kaudzi un sniegu, bet anyway diezgan forši. Apkārt ir daudz skrējēju, kāds apdzen mani, kādu apdzenu es. Skaidrs, ka finišu sasniegšu, bet ne plānotajā laikā. Nolemju, ka šoreiz tas nav tik svarīgi, bet tagad jāizbauda finišs. Tas bija forši! Pāris “High five”, skatītāju atbalsts ir fantastisks un skaidrs, ka šeit jābrauc nākošgad atkal! Finišā 81.vieta absolūti, starp vīriem 70.vietā, līdz ar to esmu bijis lēnāks kā 11. ātrākās dāmās. Tiago arī šajā posmā zaudēju 13′, līdz ar to pēdējos 10km esmu zaudējis 26′, kuras ir potenciāls nomest jau šobrīd!

Finišs 
Foto: Maindru photo

Finišētājs
Foto: Isostar France

Līdz nākošajam gadam, Monblān!

Oficiālais 2018. gada Marathon Du Montblac 42km sacensību video šeit!
Paldies:

• Isostar Latvija par starta numuru un sporta uzturu;
• Suunto Latvija par laika un kāpuma metru kontroli (Suunto Spartan Ultra);
• Inov-8 Lavija un OSveikals par taku skriešanas ekipējumu – šajā skrējienā izmantoju Trailroc 285, kas ir īpaši piemērotas cietām un akmeņainām takām, jo ir pastiprināts purngals un papēdis, kā arī pati zole ir veidota no META PLATE;
• Raivja Aršauska veselības centram un fizioterapeitei Sabīnei par pirms starta gatavību un to, ka šobrīd man savā personīgajā īpašumā ir Compex 3.0 muskuļu stimulators, lai ātrāk varētu atjaunoties;
• CEP Latvija – par kompresijas apģērbu;
• Supervaroņu treniņiem – par fizisko sagatavotību pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna trepēm!

Nākošā pietura takās paredzēta StirnuBukā, Cēsis Eco Trail un Septembrī Skotijā Ring of Steall Skyrace, kas reizē būs arī pasaules čempionāts skyrunning. Tiekamies takās!

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.