Mans Rīgas maratons’15

Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu…

Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem.

08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju.

09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.

10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā!

11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.

12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi.

13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt.

14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos  nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.

15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.

16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.

Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.

17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus.

Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala…

Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas.

Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.

Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis.

Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.

Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet.

Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.

Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā.

Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.

Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga.