Mans pirmais maratons sacensībās – Nordea Rīgas maratons. Atziņas.

Regulāri skrienu vēl tikai kopš pagājušā gada aprīļa. Un es jau rakstīju par to, kā man tas sākās. Savu pirmo pusmaratonu noskrēju pēc pāris mēnešu treniņa, bet pirmo maratonu vēl dažus mēnešus vēlāk. Noskriet maratonu es gribēju ļoti, ļoti, tāpēc trenējos un izdarīju to. Un darīju to visu toreiz stingri pēc plāna, kuru tiku ielādējis no Nordea Rīgas maratona mājas lapas. Ejot mājās, skatījos lapā, cik šodien ir jāskrien, un tik daudz arī skrēju. Jutos normāli.

Tiku plānojis uz ziemas periodu krietni samazināt skrienamos gabalus, bet tas nesanāca – jo gribējās skriet arī ziemā un arī 20 un vairāk kilometrus. Tad arī izdomāju, ka šogad Nordea Rīgas maratonā, kur ik gadu piedalās arī Bites komanda, es skriešu pilno maratona distanci, visus 42 ar bišku kilometrus.

Un izdomāju arī to, ka šim maratonam man nebūs nekāda plāna. Skriešu tik, cik gribēsies un kad gribēsies. Ievērošu tikai kaut kādu regularitāti, kas tāpat nav nekāda problēma, jo 2-3 reizes nedēļā man vienkārši gribas skriet. Un uz beigām noskriešu arī vismaz pārīti garo, aptuveni 30 kilometru, gabalus.

Maratons vakar ir noskriets, lēnāk nekā gribējās, un esmu sev sapratis dažas lietas.

• Skriet bez plāna ir vienkāršāk. Jūties brīvāk, nav vainas apziņas par mazāk noskrietu gabalu, bet gandarījums par garāku noskrieto gabalu joprojām ir mērāms ar vienkāršu formulu – par cik metriem vairāk noskriesi nekā plānosi, par tik metriem lielāks būs gandarījums. Bet pirmajam “garajam” trenēties ar plānu psiholoģiski noteikti ir vieglāk.
• Garie gabali dažas nedēļas pirms maratona ir vajadzīgi. Tā kā aprīļa beigās un maija sākumā biju Spānijā, kur gājām Santjago ceļu, tad mani pēdējie garie treniņi sanāca vairāk nekā mēnesi pirms maratona. Lai arī Spānijā sanāca iet arī 40 kilometrus dienā, bet vakar es jutu, ka man pietrūkst iekšējās apziņas – kā tas ir tieši skriet tik daudzas stundas.
• Uzturam ir nozīme. Nedēļu pirms maratona man bija “pirms maratona diēta”, par kuru var palasīt, piemēram, šajā blogā. Īsumā tas nozīmēja, ka trīs dienas es izvairījos no ogļhidrātiem. Es ēdu olas, tunci, biezpienu, vistas fileju, riekstus, zaļumus un vairs neko. Kopumā jutos nepaēdis. Bet no trešās dienas vakara, pēc vakara skrējiena, ogļhidrātus sāku uzņemt ar uzviju. Ar tik daudz šokolādi, cepumiem un līdzīgo, ka dzīve sāka likties par saldu. Tā itkā vajadzēja būt, bet man tik saldi nesanāca, lai kā es centos. Viss gāja iekšā ļoti labi. Pa lielākām un mazākām porcijām ēdu ap 8 reizēm dienā. Maratonu karstuma dēļ pieveicu lēnākā solī, bet pēc tam jutos kā pēc parasta garāka treniņa un ar vairāk nogurušām kājām.
• Maratonā nemēdz būt tāds “nedaudz berž, nedaudz neder”. Man šortu mazajā kabatiņā bija dažas ledenes, kas visu laiku dauzījās pret kāju, tagad man ap šo vietu uz kājas ir paliels zilums. Tas ir sīkums. Bet, ja šorti man berzos gar kāju, tad pēc stundām tā jau varētu būt asiņojoša kāja kā kādai sievietei trasē. Karstuma ietekmē manas pēdas pietūka un bota beidzamajos kilometros “kļuva par mazu”, tagad ar vienu kāju kādu laiku klibošu. Labi, ka tas notika tikai pēdējos kilometros. Es jau saņēmu ieteikumu par kājām nākamajiem garajiem (līdz maratona garumam) skrējieniem – izmantot kompresijas zeķes. Iesaku padomāt par savu apģērbu un inventāru kārtīgāk!
• Skriešanas soma var noderēt arī kā atbalsts. Kad rokas jau nolaižas, bet kāda stundiņa jau vēl jāskrien, tad man bija ļoti ērti ar rokām turēties pie savas skriešanas somas siksnām.
• Skrien tā, lai pašam prieks! Aptuveni 8-9. kilometrā ar Unu sapratām, ka mēs komfortablāk jūtamies ar nedaudz lēnāku tempu nekā plānots un nekā kopā ar tempa turētājiem. Tāpēc skrējām tā kā mums bija labi.

Piebilstot vēl nedaudz vienkārši tāpat par maratonu – ēst un dzert trasē varēja ļoti, ļoti pietiekami. Ūdens, Isostar sporta dzēriena un augļu netrūka. Pat sanāca domāt par to, kurā punktā es tikai padzeros, bet augļu galdu izlaižu. Aplaistīšanās iespēju ar šļūteni vienmēr sagaidīju ar prieku. Bet personīgā uzruna, jo uz numuriņa ir vārds, ir kaut kas tiešām superīgs. Dzirdēt “Kaspar, paņem arī Isostar” vai “Kaspar, turies!” ir tiešām patīkami.

Jāpagaida kamēr jau atkal varēšu sperties uz pilnas pēdas un jāskrien tālāk!

Pārpublicēts no  http://kasparsmisins.lv/