Mans pirmais maratons (Maraton Divina Pastora Valencia)

Viss sākās ar to, ka, beidzot, sadauzīju savu veco Nokia un šā gada pavasarī nopirku Samsung Galaxy, kurā momentāni uzinstalēju Endomondo. Ar to manā dzīvē pavērās plašs logs uz pasauli, kas bija aiz putekļu kārtas visus iepriekšējos gadus. Neilgi gaidot, noskrēju savu garāko dzīves distanci: 17.65 km. Jutos baigais varonis, pat ieliku to facebookā, lai redz arī pārējie skrējēji no draugiem, kam pa spēkam bija noskriet ne vairāk par 12 km. Ha-ha-ha!

Noskrienot Nordea Rīgas maratonā 10 km distanci, es padomāju, ka vajag kaut ko vairāk. Termiņš – pēdējais ceturksnis, kā pieņemts teikt pie manis darbā. Turklāt sāku daudz runāties ar vienu mazu meitenīti, kura tos maratonus skrēja, kā semuškas grauzdama, ar ko ļoti motivēja mani, pati to nezinādama.

Tad es sāku trenēties, bet motivācijas pietrūka, un es pārņēmu no tās foršās meitenītes vēl vienu svarīgu tradīciju – „Dienas pēc kārtas”, kas deva lielo motivāciju. Es sāku justies laimīgs :), bet jau pēc 9-ām dienām izmežģīju gurnu, glābjot bumbu volejbolā, ar to pieliekot punktiņu skriešanai (un pat staigāšanai virs 2 km/st) uz pusotru nedēļu.

Un re, Back again: Ašhabadā konkrēti nomaldījos un 30°C karstumā bez ūdens un apstājas noskrēju 25 km. Līdz maratonam vēl tālu, padomāju beigās. Kopš tā laika skrēju katru dienu, neskatoties uz laika apstākļiem, valsti, garīgo, sporta tērpu pieejamību un pat šķidro vēderu 8 dienu garumā. Tad arī pievienojos noskrien.lv. Noskrienot pirmo koptreniņu, vispār biju sajūsmā par šo klubiņu! Tad arī sapratu, ka ar saviem 17.65 km neesmu nemaz varonis, bet tā…. tārpiņš starp noskrieniešu mamutiem.

Būdams nepaklausīgs puisēns, nevienu neklausīju ne par pareizu iesildīšanos, ne atsildīšanos, par riktīgiem treniņiem vispār nerunājot. Vienkārši skrēju ātrāk, vairāk, trakāk. Noskrēju vairākas pusītes. Sāka sāpēt kājas, gurni, ceļgali. Likās, ka nu ir beigas. Turpināju skriet, bet nu jau pareizāk, pie tam sāku dzert glikozamīnu un vitamīnus. Izlaidu kāroto Tallinas maratonu, jo sāpes vēl nebija pārgājušas, tā vietā noskrēju pusmaratoniņu kompānijai. Bet nedēļu vēlāk situācija uzlabojās, un nu arī plāni atkal atgriezās.

Un re, es esmu Valensijā. Tiesa gan, 2 nedēļas pirms maratona nolēmu noskriet garāku gabalu uz 30 km, un, kā jau varēja gaidīt, patraumēju sev muskuli. Pie tam, vēl paceļoju pa Londonu un Barselonu pirms Valensijas ar nostaigātiem 70+ km katrā pilsētā, kas pamocīja kājiņu vēl vairāk. Un arī kārtīgi nomaucos Mont Juic kalnā, dabūjot zilumu uz papēža un nolauztu nagu uz mazā pirkstiņa (īstenībā, paveicās vispār, ka nenokritu no ~7m augstuma). Vo, tāds es klibodams atskrēju uz Expo :). Cilvēku daudz, visi kaut ko pēta, pērk. Prasīju, kur man jāiet, kā izrādījās, latviski tie spāņi nesaprot…. Protams, ka es pat nemēģināju runāt latviski, bet arī angļu valoda tiem nav labākā līmenī. Spānija – ir vienīgā valsts, kur es pilnīgi nesapratu, kā lai komunicē. Pirms tam visur, kur esmu bijis, varēju iztikt ar vai nu angļu, vai krievu valodu, vai ar savām nabadzīgajām vācu nedašprehēšanām un franču nedaparlēšanām. Bet šoreiz nekas nederēja. Tad es sāku ņemt franču saknes un tām pievienot galotni –os beigās, mainot intonāciju, lai vārds skan līdzīgi ka Dienvidamerikas ziepju operās, tipa „Quellos tempos?” vai „Pueos Obtenos Monos Numeros”, un lieta aizgāja ātrāk, viens no trijiem jau kko rādīja :)
Dabūju numuru, tad aizsūtīja vēl šur-tur, kkur tur parakstījos, kko nospiedu, bet tas nav svarīgi. Piegāju pie krekliņiem. Palika tikai XL un XXL. Stulbi, nācās uzrakstīt sūdzību zem vārda „Reclama”, jo tādas rakstīja tur vismaz kādi 20-30 cilvēki. Iedeva polietilēna maisiņu, pilnu ar visādu reklāmu, nekādu somiņu un citu mantiņu nebija – nācās atpakaļ skriet un nest visu rokās. Pie tam vēl Pasta party bija beigušies makaroni…. Tas, par ko es sapņoju pēdējās 30 minūtes. Atskrēju uz hostelīti: tur jau 3 austrieši-skrējēji: 2 maratonisti, viens 10k. Papļāpājām, pasmējāmies kopā par somas saturu, apēdām kkādus čipsus no maisiņa, tad aizgājām pa pilsētiņu. Smuka, ļoti daudz mandarīnu aug tāpat vien uz kokiem visapkārt, kā pie mums kastaņi. Apkārt tik daudz visādu augļu, bet bail kko vakarā ēst, lai tik nevajadzētu maratona laikā pēc tam līst tuvāk pie dabas, pie zemes, krūmos :). Nopirku rīsus, lai uzvārītu no rīta. No pārbaudītiem avotiem, rīsus var ēst pirms maratona.

Aizgājām gulēt 22:30. Visi četri. Viens krāca…. ar skanīgo austriešu tautas krākšanu, ļoti precīzi izturot dažas notis, kas, man likās, ir ļoti raksturīgas tā reģiona folklorai. Tā ir vienmēr hosteļos, vismaz viens tāds būs, bet, par laimi, šoreiz tas netraucēja – mierīgi nogulēju līdz 5:30, kad visi austrieši momentā piecēlās un aizgāja uz virtuvi vārīt auzu pārslas. Pēc tam vēl un vēl. Es uzliku vārīties savus rīsus, pēc 15 min sapratu, ka indukcijas plīti nav tik viegli ieslēgt, bet ar laiku tā padevās. Virtuvē parādījās vēl maratonieši. Sāka smirdēt pēc sildinošām ziedēm, un tad pēc kkā neparasta …. hmmm….. piedegušajiem rīsiem. Caur dūmiem atradu katliņu – tas bija pilns, diezgan garšīgs, ja ar dakšu nerakties pārāk dziļi, kur rīsiem izdevās izcepties. Apēdu daudz. Apkārt staigāja viens imigrants no Dienvidamerikas- apkopējs, maziņš tāds, un visu laiku purpināja kko man, dzenot dūmus ar rokām, laikam, viņam Dienvidamerikā nav tādas tradīcijas – cept rīsus, un viņš mēģināja uzzināt no manis recepti.

Tad es nomazgāju trauku, atgriezos istabā, uzvilku pēdējās tīrās zeķes, pēdējās tīrās apenes, otrās dienas svaiguma dzelteno krekliņu (jo cerēju dabūt tīru M izmēra Valensijas krekliņu un nerēķinājos ar to, kas notika). Uztraukuma nebija nemaz. Doma bija tāda: kāja klibo, bet vienalga, paliks pavisam slikti, izrēķināšu, vai ir vērts iet kājām, vai pamest distanci. Auksts. No rīta 12°C. Gāju pa plato garo parku, kas stiepās pa visu pilsētu bez šķērslīnijām ar autoceļiem un beidzās tieši pie zinātnes muzeja, kur arī bija starts. No visām pusēm, kā prusaki, sagāja cilvēki. Ļoti daudz, tūkstoši. Visi visdažādākās krāsās. Daudzām meitenēm bija tik labi pazīstamas rozā Kalenji vējjakas.
Visur smird pēc sildinošām ziedēm. Uzsmērēju sev arī, lai visi pārējie vismaz pēc smaržas sāktu uzskatīt mani par savējo :). Sasmērēju kāju pirkstus ar vazelīnu. Fuuu…, pretīgi!
Ar lielām grūtībām atradu mantu glabātuvi, devos uz starta līniju. Ielika mani tālu aiz TT 5h, kaut arī ilgi mēģināju tiem iegalvot, ka iekļaušos 4 stundās (ar veselo kāju un saprātu, protams). Bet labi, iestājos tur, kur lika. Papļāpāju ar vietējiem 70-80 gadīgajiem maratonistiem, jo jaunākie pārsvarā sākās pirms TT 5h. Ik pa laikam vingroju, lai iesilstu muskuļi, pie tam vēl bija kārtīgs rīta vēsums. Deva start. Uztraukumu, laikam, esmu aizmirsis Latvijā, jo cerēju vismaz bišķiņ uztraukties, bet biju tikpat bezemocionāls, kā patalogoanatoms. Lēnām gājām uz priekšu, vismaz vēl 5 minūtes pēc starta. Pa to laiku kārtīgi iesildījos. Sākās jau vairāk skriešana, nekā iešana, ieslēdzu savu endomondo. Un re, ar raksturīgo pīkstienu nošķērsoju starta līniju, temps arī pieauga. Kāja sāpēja kā traka, kliboju, bet vienalga skrēju. Pamanu, ka dēļ klibošanas lieku kāju nepareizi, un labās kājas potīte jau ir stipri siltāka par kreiso. Bail arī par gurnu, tāpēc esmu ļoti uzmanīgs. Bija momenti, kad gribējās raudāt, bet raudāt nevarēja, jo apkārt bija arī bērni, un es nevarēju rādīt tiem sliktu piemēru. Galvenais, noskriet 25 km, tad varēšu nočāpot līdz finišam, vai norāpot… :) Nenormālā drūzmēšanās, kas lika skriet ne pa trasi, bet gan pa zālājiem apkārt, lecot pāri suņu kakaļikiem un pudelēm. Pa paralēlo celiņu skrien 10 k skrējēji, viņiem tas notiek manāmi raitāk. Pilsēta ir smuka, skrienu vairāk baudot apkārtni, aizbaudoties, šad-tad uzduros vienam-otram pensionāram pa ceļam. „Perdone!” skan no manis arvien biežāk, kad pa labi jau redzama jūra tālumā starp mājām. Apdzinu visus, ko varēju, nežēloju ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus…

Apkārt vēl joprojām bija raksturīgā sildošo smēru smaka, kura jau likās mīļa un patīkama. Bija sajūta, ka varu aizvērt acis un vadīties, kur skriet, tikai pēc tās smaržas.

Diezgan inčīga sajūta, ieskrienot kilometru kopā ar TT 5h baru, kad visiem pēkšņi vienā momentā sākās Garmin-pulksteņu vibrācija, sajūta, ka smadzenes vibrē līdzi, paradās uztraukums, ka kkas nav pareizi un ātri jāevakuējas :). Ar laiku 10 k un maratoniešu plūsmas saplūst vienā lielā upē, kur cilvēku miesas svars uz kvadrātcentimetru jau ir stipri lielāks.

Saule jau bija pietiekami augstu un palika diezgan karsts. Pēkšņi vienā pagriezienā gar mūsu ceļu paralēli paradās trases turpinājums pēc dažiem kilometriem. Pie horizonta paradās „melnā brālība”. Ātri tuvojas un paskrien man garām ar tādu ātrumu, ka nevar saskatīt pat numurus (par sejām vispār nerunājot, jo izskatās visi kā brāļi). No ātri tuvojošās brālības uzpūta vējiņš, un palika foršāk, svaigāk. (Pirmā doma bija, ka tā „brālība” nav aizskrējusi nemaz tik tālu, bet šo pagriezienu sasniedzu tikai apmēram pēc pusstundas :).

Pirmie 5 kilometri. Normāli apstājos, padzēru ūdentiņu. Zināju, ka jādzer daudz, tāpēc nekur nesteidzos. Piestājpunkts izskatījās vairāk pēc lielās peļķes, kurā peldēja plastmasas glāzītes un apkārt mētājās pudeles. Visiem bija vienalga, un, biku padzerot, viss tika nomests uz zemes. „Pārpeldēju pāri” tai peļķei un devos tālāk savā uzvaras gājienā. Pēc apstāšanās kāja sāka sāpēt vēl vairāk, pie tam vēl sajūtu potīti.
Noskrēju 10 km. Forši. Sāk jau bišķiņ sāpēt kājas no noguruma. Wow! Diezgan pievilcīgs sarkans dzēriens stāv uz galdiņa. Jāpagaršo. Nu ne figa sev, cik garšīgs! Izdzēru vēl, tad vēl. Devos tālāk. Pa ceļam domāju atgriezties atpakaļ un izdzert vēl vienu. Ja šitādi dzērieni stāvētu Latvijas maratonos, es nemaz tālāk par pirmo piestājpunktu pat neskrietu… Jā, bet tik daudzi pēc kārtas izdzertie dzērieni deva ātri par sevi zināt. Es uzprasīju vienam skrējējam: „Where gonna be the closest toilets?”. Atbilde : „No close toilets, open!”. Labi, apdzinu viņu, devos pie nākamā – tas jau izskatījās vairāk pēc ārzemnieka (daudz mazāk nosauļojies, ka pārējie). Tas pats jautājums. Atbilde : ”You are not a chick! You are the man to decide urself where to make a toilet”, un pasmējās. Visi džeki stāvēja gar ceļu un darīja „to” visur, kur pagadās. Ļoti, ļoti, ļoti nesmuki!!!! Vēl pēc 3 km man tas jau vairs nelikās nesmuki, bet es centos noturēties līdz nākamajam piestājpunktam. Gribējās raudāt, bet raudāt nevarēja, jo apkārt bija bērni…. Piestājpunkts 15 km! Mīļais, svētais piestājpunkts, es jau skrienu pie tevis. Ja jau vienalga iešu apmeklēt vietējās „ērtības”, tad var jau arī vēl vienu izotonisko izdzert… Jā, tas bija brīnišķīgs!! … un vēl vienu… Tas bija pēdējais, ko mans organisms spēja panest. O nē!!! Ko es redzu, „ērtības” ir stipri tālāk. Skrienu uzmanīgi, sevi pārāk nekratot,…. Bet nēēēēē! Pie „ērtībām” ir rinda no vismaz 20-30 meitenēm. Un katrai vēl vajag sapucēties, uzkrāsoties. Re kur tā vieta, kur pulcējas daudz smukās sportiskās meitenes. Gandrīz ar asarām paskrēju garām ”ērtībām”. Papildus divi izotoniskie piekāva manu ziemeļu pieklājību un kautrību. Es brutāli apstājos pie sienas kopā ar citiem īsiem spāņu džekiem, un ar dzelzs sejām plecs pie pleca, mēs darījām „to”, no kā baidījos iepriekš, pie tam arī mēģināju uzrakstīt savu vārdu (sanāca vairākas reizes).

Kā parasti, mezgliņš uz šortu striķīšiem… Skrēju tālāk, gribējās smaidīt – to arī darīju. Apkārt bija bērni, un tiem tik stipri pietrūkst vienkārša mīļā smaidiņa, kāds arī bija man, un es nekautrējos to dāvināt līdzjutējiem- bērniem. Es biju laimīgs. Pie tam kājās no noguruma jau sāpēja pietiekami stipri, ka es vispār aizmirsu par traumu, un viss likās forši.
Satiku pa ceļam spāni ar uzrakstu „Dimas”. Izrādījās, viņa vārds. Pateicu viņam, ka draugi mani arī bieži uzrunā „Dimas”. Parunājāmies, pasmējamies. Tad apdzinu viņu. Vispār sāku daudz runāties, uznāca kaut kāds runīgais. Beigās visus, ar ko parunājos, apdzinu.

15 km. Riktīgi padzeros. Kad sāku skriet tālāk, atkal apdzinu Dimas. Padomāju tad, cik daudz laika zaudēju, kamēr stāvu piestājpunktos.
Atkal daba sāka saukt mani pie sevis. Tad pateicu sev: „Nē, Dima! Nevajag tik daudz dzert tos izotoniskos. Garšīgi, saprotu, bet vairs nē!” apkārt bija daudz cilvēku, ļoti daudz, kur lai piestāj…hmmm. Un tad es ieraudzīju vairākus krūmus. Kādi četri bija pavisam kupli, gari ar smukajiem sarkaniem ziediņiem, un viens, pēdējais pavisam maziņš, ar dažām lapām. Man palika to nenormāli žēl. Sirds plēsās, domājot, ka tie četri krūmi, aplaistīšanas laikā saņem visu ūdeni, bet šis pārtiek no dažiem pilieniem un dzīvo uz nabadzības robežas. Es noupurēju savu privātumu, jo krūmiņš tiešām bija zems un caurspīdīgs, apkārt stāvēja daudz cilvēku, kas redzēja mani visā manā krāšņumā, bet man palika labi no tās domas, ka es palīdzu šim bezpalīdzīgajam dabas radījumam. Cerams, tas atcerēsies mani… Čau-čau, krūmiņ, veiksmi tev, man jādodas!!!… :)
Ieskrējām pašā pilsētas centrā. Te ir nenormāli daudz līdzjutēju. Visi kliedz: „Vamos! Animos!!! Benga-Benga! Muy bien!”. Ļoti forša sajūta, tiešām uzlabo sacensību garu, un gribās skriet arvien ātrāk. Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz klusāki un nemet emocijas uz āru. Tur viena meitene kliedza no visas dvēseles, likās, ka tūlīt vārtīsies pa zemi, jūtot līdzi. Es domāju, katrs skrējējs todien viņu atceras. Es dažus līdzjutējus trasē pamanīju vismaz trijās vietās. Bija bišķiņ jocīgi. Es te skrienu, pūlos, bet tie mierīgi kājām pāriet pa saviet Shortcutiem, un jau ir stipri tālāk par mani, nav nosvīduši, ēd savus hamburgerus :)
Un ko es redzu, nenormāls bars cilvēku, tik liels, ka likās, ka aizsedz sauli, vienkārši šausmīgs. Pa vidu viens mazais čālītis ar tabuliņu „4:00”. Jā, tas bija mans mērķis. Pamanīju šauru brīvo koridoru un izšāvu tiem cauri ar uzvaras skatu bez smaidiņa, pat nepagriezos. Viss, ar 4h beigts, nav ko skatīties atpakaļ pagātnē.

20 km. Nav slikti, vēl 5 km un tad var nebaidīties, čāpot ar kājām, ja būs pavisam slikti. Bet tagad sajūtas jau bija tādas, ka, ja neapstāšos uz ilgu laiku, varēšu skriet, cik vien gribēšu. Pārgāja bailes, to vietā nāca pārliecība, ka izdarīšu to mierīgi.

21.1 km „Media maraton”. Ideāli, sasniedzu lūzumpunktu. Puse noskrieta, tagad zini, ka līdz finišam ir mazāk, nekā atgriezties atpakaļ uz startu. Papildus motivācija.
Skrienu garām savam hostelim. Parādījās doma ieskriet dušiņā, paēst un doties tālāk, bet atslēga ir somiņā mantu glabātuvē, nav ko…

Pamatīgi jau gribējās ēst. Ar laiku priekšā skrējušo kājās manās acīs jau vairāk izskatījās pēc tikko izceptām uz ošu malkas ugunskura cūku ruļkām. Cīnījos ar domu tajās iekosties… Līdzīgi, ka lauvai viņa draugs zebra no Madagaskaras multenes. 25 km, ilgi gaidītie 25 km. Banāni. Es esmu glābts. Sabāzu mutē tik daudz banānu, cik vispār varēja tur ietilpt. Atkārtoju procedūru vēl divas reizes. Nospēru vienu veselu banānu un 4 želejas. Vienmēr gribējās pamēģināt tās želejas pa ceļam. Jūtos atkal forši. Skrienu normāli paēdis, siltumā, ar smaidiņu, gar muti izsmērēti banāni, kas lēnām kalst karstajā Spānijas saulē, sasiekalota mēle ārā no smaidošās mutes patīkami plīvo skriešanas tempā.

28 km. Palika garlaicīgi uz mirkli, izņēmu telefonu ārā, sāku filmēt un fočēt apkārt, bet nekas foršs nesanāk dēļ stiprās kratīšanās skriešanas laikā.
Kā jūtās mana draudzene? Nolēmu uzrakstīt viņai SMS. Un pēkšņi telefonā ir SMS no viņas. Biju ļoti priecīgs, ka vienā momentā viens par otru padomājām. Uzrakstīju viņai „30 km ir!”. Bet pēc tam padomāju, 30 km taču vēl nav, un skrēju vēl izmisīgi 1,5 km, lai nosūtītu SMS.

Tik tālu neesmu skrējis nekad, tālāk viss ir neizpētīts, interesants.

Apēdu želeju. Wow! Apelsīnu garša, super-garšīgi. Tūlīt ieslēgsies mans „nitro”!!! Kkā neieslēdzās… Bet vienalga bija garšīgi. Galvenais, lai tas „nitro” neieslēdzās kkur iekšā, jo nekad neesmu to želeju ēdis, nezinu organisma reakciju. It kā nekādas reaktīvās kustības nav…

Atkal palika garlaicīgi, sāku „sist pieci” visiem, kas stāvēja gar trasi. Sapratu, ka rokas cilvēkiem ir ļoti dažādas: ir ļoti mīkstas, maigas, ir kaulainas, ir maziņas un lielas, šauras un platas. Vispatīkamāk „sist pieci” bija džekiem pilnā miesā: tiem bija foršās maigas rokas, meitenēm (laikam, dēļ visām diētām) rokas paliek cietas, un šad-tad ir pat sāpīgi.
Izņēmu telefonu ārā. Sāku skanēt bar-kodus no citu skrējēju krekliem. Visādas būvniecības, finanšu, telekomunikāciju u.c. spāņu kompānijas. Pirms tam domāju, kam tie bar-kodi domāti, neviens taču tos neskanēs no krekliem skriešanas laikā. Es kļūdījos…

Tad es sāku skaitīt ceļa zīmes, apskatīt ēkas, skaitīt visas zaļās mašīnas, tad zilās, skaitīt cilvēkus, ko esmu apdzinis, kā arī nodarbojos ar citām mazsvarīgajām lietām. Kājās jau vilka ļoti grūti. Palika 7 km, tas jau kā nospļauties. Ļoti daudzi apstājās, ar bēdīgiem skatiem gāja pa trasi, nolaižot galvu lejā. Mēģināju visus uzmundrināt. Visu laiku visus apdzenu, pat nepamanu, vai arī mani kāds apdzen. Laikam, nē, visi, kas varētu, arī startējuši priekšējos koridoros.

Visu laiku baidos, gaidu, kad būs tā solītā „siena”. Bet tā nenāk. Gaidu, vai būs krampji. Arī neizskatās. Nu daži raksta, ka 38.km, pat bail no tā cipara. Kad būs „cīņa”? Arī to nejūtu, skrienu kaut kā viegli, baudu, tik kājās nogurušas. Apēdu banānu un želeju.

Panesos garām 38.km, 39.km. „Sienas” nav. Nu OK, tad skriešu uz finišu. 40 km. Tas gan ir prikols, gandrīz jau noskrēju. Tuvāk finišam pieliku vēl ātrumu. Un re, tā ir neaizmirstama sajūta: zilā finiša taisne, apkārt ūdens, viss gaišs, apkārt kliedz cilvēki. Šis finišs ir brīnišķīgs. Domāju, tie, kas ir skrējuši iepriekšējos gados, mani saprot.

Iedeva medaļu sudraba krāsā. Laba! Somiņu ar visādiem cepumiem. Emociju pārpilns. Forši, ka noskrēju zem 4 stundām. Forši, ka noskrēju vispār. Kāds man laiks, nezinu, spriežot pēc TT, kkur starp 3:45 un 4:00. Endomondo uzrāda 3:42:58, bet tas tur bija gļučījis pa ceļam nedaudz. Bet figs ar viņu, galvenais, esmu klāt! Uzrakstīju mīļu SMS draudzenei, biju priecīgs arī dzirdēt atbildi no viņas. Visvairāk gribējās, lai viņa arī tajā laikā būtu blakus.
Uzreiz aizgāju pie masieriem. To tur daudz, studenti no medicīnas koledžas. Pārsvarā uz 80-90% meitenes. Pie dažiem galdiem ir viens džeks, viena meitene. Pie viena galdiņa no kādiem 40 stāv divi džeki, uz to galdu Veiksmes kundze mani arī aiznesa. Nu baigi paveicās!!!. Kamēr biju uz muguras, vēl varēju kādu laiku to paciest, bet kad pagriezos uz vēdera, un nevarēju neko redzēt, palika pavisam pretīgi. Gribējās skriet prom no vienas vienīgās domas, ka džeki mani aiztiek tik tuvu manām sniegbaltajām puslodēm. Bet vēlāk sāku iedomāties, ka itkā viss normāli, tie nav džeki, bet gan meitenes (ar ko es sevi mānīju), foršās blondās meitenes masieres ar maigajām rociņām. Aizvēru acis, pat izdevās atspringt un sākt baudīt, ik pa laikam cīnoties ar domu par rupjām spalvainajām rokām… Brrrrr…..
Pēc masāžas uz kājas nostāties nebija iespējams. Sāpēja kā traka. Izdzēru sāls šotiņu, sašķiebu seju līdzīgi kā pēc pirmās degvīna stopočkas. „Meždu pervoj i vtoroj pereričik neboļšoj”. Izdzēru vēl vienu sālsūdens stopočku. Nu jau labāk. Nē, bārmeni, paldies, es zinu savu normu, došos…

Deva pa brīvu Amstel aliņu. Sāku apdomāt šo ideju, un, likās, ka mans organisms tieši to arī prasīja, nezinu, kāpēc, bet, uzklausot manu organismu, nostājos rindā. Kad mana rindas kārta bija pienākusi, pēkšņi mucai garšīgā smaržīgā burvīgā alus vietā sāka nākt putas ārā. Tā es par velti nostāvēju 15 minūtes. Apsēdos, izēdu visu, kas bija pieejams līdzi dotajā maisiņā, pēc tam visu, ko biju paņēmis līdzi, tad vēl nopirku visādas figņaškas pa ceļam, izdzēru visu un biju gatavs turpināt to darīt. Ēst gribējās vēl vairāk. Tad es pirmo reizi pagaršoju mandarīnu no koka parkā. Ieteikums: ja brauksit uz Valensiju, neēdiet mandarīnus no kokiem.

Lēnām ar sāpošo kāju nokliboju līdz hostelim. Šie 2.8 km bija apmēram 5-reiz garāki nekā tie paši 2.8 km no rīta pirms maratona. Apēdu visu ēdamo, ko atradu, tad visu, ko varēju no „Share food after leaving” plaukta. Devos uz dušu un tāpat vien stāvēju kādu stundu zem karstā ūdens. Pa to laiku iztērēju, laikam, hosteļa pusgada limitu karstajam ūdenim. Stāvēju, kaifoju, tecināju ūdeni, un beidzot sapratu vienu no līdz šim noslēpumainākajiem jautājumiem manam vīrieša prātam: ko meitenes var darīt dušā stundas laikā?!… kaifot :). Pirkstiņi sakrunkojas… norāpoju līdz gultiņai. No trešās reizes izdevās uzkāpt uz otro stāvu gultai. Jāāā. Šī vakardien čīkstošā šaurā pārāk mīkstā gulta šodien pārvērtās par manu mīļāko vietiņu. Es mīlēju un baudīju tai katru stūrīti, katru kvadrātcentimetriņu….
Dienas skrējiens bija noskriets. Pie tam vēl vinnēju „cieņas cīņā” tajā nedēļā ar 51:49. Vispār ideāļņiks.

Nākamajā dienā jau kājām kāpu uz Santa-Barbaras cietoksni Alikantē. Bija OK, ja aizmirst par traumiņu. Dienas skrējiens nākamdien gan samazinājies līdz rekorda 7+ min/km, kas līdz šim man likās jau vairāk staigāšana, nekā skriešana. Pēc divām dienām jau varēju padejot salsu vietējā klubiņā. Tiesa gan, ka tikai es varēju padejot to, partnerēm, izskatījās, ne visai patīk stīv-kājainais salsero no ziemeļvalstīm.
Oficiālais laiks 3:51:12 (5159. vieta). Reālais laiks 3:43:52 (4730. vieta no 9653, kas ir finišējuši). No 5. kilometra līdz finišam apdzinu 2201 skrējēju (tiesa, ka līdz 5. kilometram es apdzinu vēl vismaz 1000).

Karoč, secinājumi tādi:

1) Maratonu noskriet ir iespējams, protams, jāpatrenējas bišķiņ iepriekš…
2) Nevajag iet pie džekiem masieriem
3) Jāierodas uz Expo ātrāk, lai dabūtu kreklu un makaronus
4) Jāierodas uz startu ātrāk, lai paspētu nolikt somu un ieņemt vietu
5) Jāierodas uz finišu ātrāk, lai … te reāli nezinu kāpēc, vnk gandarījums
6) Enerģijas želejas un izotoniskie dzērieni Spānijā ir šausmīgi garšīgi
7) Jāuzvelk šorti, kuriem vieglāk sienas vaļā striķīši
8) Cerams, ka tas krūmiņš tagad zied sveiks un vesels
9) Noteikti skriešu vēl, bet startēšu ne tik tālu, kā šoreiz…
10) Kārtīgi ēdīšu visu gadu, lai atgūtu zaudētos kilogramus
11) Man ir ļoti forša un smuka draudzene, kas mani uzmundrināja, un par kuru domāju visa maratona laikā.