Mans neatbildētais jautājums (nepabeigtais TDS)

Dienās, kad visi soctīkli pilni ar bildēm no Šamonī, atceros par savu pērn uzrakstīto TDS aprakstu. Pārlasu, būs gana labs, lai atrādītu. Nu tad lūdzu:

Pēc 70 km attālumā un 4000 m augstumā es pabeidzu savu distanci. Kāpēc?

Sākās tas, kā vienmēr, decembra, beigās, kad tiek atvērta reģistrācija UTMB piedzīvojumiem. Punkti ir sakrāti atliku likām, tātad – jāreģistrējas. CCC jau pieveikts, otrreiz uz to pašu īsti ticība neļauj, OCC šķiet par īsu (kurš gan vispār brauc uz ārzemēm, lai skrietu satelītdistances?!), pietiek prāta saprast, ka UTMB būtu par daudz (arī tam punktu ir gana), tad nu atliek tehniskais TDS. Spiežu reģistrācijas pogu ar cerību, ka loterija būs man žēlīga. Pienāk janvāris, un konkrētajā datumā nākas secināt, ka diemžēl man ir veicies un ir skaidrs, kas būs jādara augustā.

Sīkumos neiedziļinoties, līdz tam vēl ir citi piedzīvojumi – izstāšanās skrējienā Glāzgova – Edinburga, atteikšanās no starta skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera, pazudusi motivācija ikdienas treniņiem un pēdējos pāris mēnešus iedzīvošanās sāpēs iekšējos orgānos. Ar šādu tad nu bagāžu es pošos ceļam.

Šamonī ierodamies laicīgi – 6 dienas pirms starta, aklimatizācijas nolūkos 3 dienas tiek veltītas pārgājieniem virzienā uz augšu. Šogad atšķirībā no pērnā gada, man nav jūtamu problēmu ar augstumu, toties neparedzēti agri pienākušas ikmēneša procesu izraisītas iekšējo orgānu sāpes. Par to pat nedaudz priecājos, jo tas nozīmē, ka līdz starta dienai tām vajadzētu būt galā (atvainojos par detaļām īpaši jūtīgajiem, bet tāda nu ir tā dzīve).

Plānotais somas saturs

Starta diena tuvojas, bet sāpes vēl nepāriet, apsveru iespēju nestartēt.

Iepriekšējā dienā organizatori sūta ziņu, ka starts pārcelts par 2h vēlāk un trase izmainīta – nebūšot jākāpj uz Prolognon pāreju. Pieredzējušie dalībnieki (Lauma un aspruds) saskumst, jo ar šo pāreju jau mani ir biedējuši iepriekšējās dienas. Es kā dalībnieks bez pieredzes un ar mērķi – izmantot visu doto kontrollaiku, īpašu neskumstu gan.

Starta rītā sāpes nav pazudušas, bet nešķiet ar’ tik spēcīgas, lai nestartētu. Tāpēc ceļos vien augšā pēc modinātāja zvana un gatavojos skrējienam. Pa ceļam uz startu no autobusa vērojam ļoti skaistu saullēktu. Atkāpei: lai arī Šamonī šķiet ļoti skaista vieta, kuru apmeklēt un kur dzīvot, tomēr saskatīju tajā arī kādu mīnusu – tur sanāk dzīvot kā tādā bļodā – tu neredzi ne saullēktus, ne saulrietus. Kā vēlāk teiks viesmīlis kādā krogā – jābrauc atvaļinājumā uz kādu vietu, kur var redzēt horizontu…

Tas saullēkts pa ceļam uz startu

Atgriežoties pie skrējiena – ierodamies Courmayer ciemā, izstāvam obligāto rindu pie tualetēm un dodamies uz startu, daudz lieka laika nemaz nav.

Neliela padīdīšanās startā, visādas uzrunas klausoties, no kurām saprast var tikai daļu – to, kas angliski, un drīz jau startējam. Sākums pa pilsēteli – asfaltu, nedaudz uz augšu. Skrienu, jo visi skrien. Ātri gan tas nav, sākumā mīcīšanās pa burzmu. Pēc brīža nonākam uz nedaudz slīpas grantētas takas. Tā ir pelēka un putekļaina, nav pārāk patīkama. Šis ir brīdis, kad sāku lietot nūjas. Kāpiens ir diezgan garš un, kā jau sākumā tas man mēdz būt, nogurstu. Īpaši nesteidzos un par apdzinējiem nesatraucos. Jau ilgu laiku pirms starta esmu mēģinājusi sevi noskaņot uz skrējiena baudīšanu, kas nozīmē, nedarīt sev ļoti pāri. Grantētais ceļš uz augšu ir slēpošanas trase, tā cilpu cilpām ved mūs augšup, kad paveras skats uz ieleju, nekautrējos piestāt un sākt bildēt pirmos kadrus.

Paveroties atpakaļ, rodas sajūta, ka esmu viena no pēdējām, jo aiz sevis redzu, šķiet, ne vairāk kā 10 citus dalībniekus. Lai jau! Es izbaudu. Lai arī ir tomēr nedaudz grūti, bet arī ar to esmu rēķinājusies. Pēc kāda ilgāka laika tiek sasniegts pirmais kontrolpunkts, kurā dzeru tradicionālo kolas – ūdens kokteili. Redzu arī buljonu, bet šajā punktā to vēl nepagaršoju. Turpinu ceļu, LiveTrail aplikācija man ziņo, ka Lauma šo punktu pametusi 6 minūtes pirms manis. Nonākam uz šaurākas un nedaudz mitrākas takas, uz tās rodas sastrēgums, sanāk pat apstāties. To radījis neliels takas sašaurinājums ar akmeņiem.

Sastrēgums

Pēc kāda laika esam tikuši kādā virsotnē, taka top lēzenāka un pat ved nedaudz uz leju. Šī būtu vieta, kur jāskrien. Bet es neskrienu. Jo man sāp. Katrs solis atbalsojas manās iekšās. Eju, mani apdzen. Tā nav patīkamākā sajūta, jo jūtu, ka citiem traucēju ar savu tempu. Par laimi pēc ne pārāk ilga brīža sākas jauns augšupceļš, varu vismaz iekļauties kopējā plūsmā, jo kāpjot sāpes nejūtu. Drīzumā gaidu pirmo kontrolpūķi, iepriekšējā dienā biju aprēķinājusi vidējos tempus, lai pirmos trīs kontrolpunktus ar laika kontroli sasniegtu laikā. Šobrīd mans temps nepielūdzami tuvojas kritiskajai robežai. Lai nu kā, bet tālāk par pirmo būtu jātiek, būtu nedaudz par īsu tikai ar 15 pieveiktiem kilometriem.

Kontrolpunktu sasniedzu, pakavējos tajā, lai uzēstu, padzertos un uzpildītu ūdeni līdzņemšanai un pametu to 7 minūtes pirms slēgšanas. Izdevās. Tālāk atkal kāpiens uz augšu, skaisti skati, piestāju pabildēt, satieku Voldemāru no Latvijas, vienojamies, ka ir grūti, bet labi, ka paspējām. Ir silts, iespējams, tas man rada papildus neērtības – karsts laiks slodzē mani apgrūtina. Esmu šortos un īsroku krekliņā, uzvelkamās rociņas norotīju jau pirmajā kāpumā.

Tuvojas kalnu pāreja, ceļš uz to ir diezgan stāvs un garš, augšā ir redzami mākoņi, kļūst nedaudz vēsāks, dalībnieki sāk jau stāties malā, lai vilktu lietus drēbes. Arī es kādā no līkumiem piestāju, lai uzvilktu savu lietus jaku. Bikses gan vēl nē, jo vēl īsti nelīst.

Kad pāreja šķērsota, ceļš ved lejup, es kaut kā saņemos skriešanai, jo pa šo laiku vidējo tempu esmu uzaudzējusi līdz ~14min/km, bet priekš viena no nākamajiem laika kontroles punktiem, tam ir jābūt zem 13min/km. Precīzi pat neatceros, tāpēc nolemju, ka nejutīšos droša, kamēr vidējais temps nebūs zemāks par 12:30min/km. Sāpes nokontrolēju tā, lai netraucē, un tipinu lejā. Sāk līt. Skrienu un priecājos par km laikiem, kas ir zem 6min/km. Līst arvien trakāk, beidzot nav karsti, un man skrienas arvien labāk. Juuuhuuuu! Vidējais temps ar katru noskrieto km arvien samazinās, apdzenu daudzus skrējējus. Beidzot arī es varu kādu apdzīt!

Nepielūdzami pienāk brīdis, kad lejupceļš beidzas, un, protams, kā gan citādi – mums jādodas augšup. Šķiet, ka tad jau arī lietus ir mitējies, ļauju jakai nedaudz pažūt un, kad kļūst jau par siltu tajā, velku nost un piekaru pie somas, lai žūst un nākamajā lietus epizodē nav jāvelk slapja.

Tuvojoties nākamajam kontrolpunktam ar laika kontroli, taka ved gar nelielu ezeriņu, pēc kura ir jārāpjas mētrām noaugušā diezgan stāvā kāpumā, uz kuru Lauma vēlāk atsauksies kā uz rododendru kalnu. Nu, kad tā pasaka, tad tā varētu būt, ka tās mētras bija rododendri. Kāpiens ir diezgan ļauns, bet cenšos nestāties un uzvelku sevi augšā. Kontrolpunktā ierodos ar 30min laika rezervi, kas ir pietiekoši, lai nebūtu stresa – varu paēst, padzert, apmeklēt WC… Tik pēc tam saprotu, ka kontrolpunktu apmeklējumi jāsaplāno strukturētāk, citādi pavadu tajos par daudz laika.

No kontrolpunkta izeju ar buljona krūzi un krekeriem rokās, atrodot piemērotu vietu, piestāju un notiesāju savu guvumu. Kontrolpunkta piedāvājums, lai arī ir plašs, man nav īpaši saistošs. Daudz saldumu, no kuriem atzīstu tikai apelsīnus un žāvētas vīģes. Savu salduma devu tāpat jau uzņemu ik pēc 45 minūtēm, par ko man pulkstenī uzlikts atgādinājums. Ārpus kontrolpunktiem ēdu tikai želejas, jo batoniņus kaut kā nevaru iedomāties iedabūjam sevī. Un cita nekā man nav.

Kur Itālija satiekas ar Franciju

Ne pārāk tālu aiz kontrolpunkta paveras skaists skats, kuru pagaidām aizsedz kāda ēka, kas izrādās ir Itālijas – Francijas robežkontroles punkts. Jau Francijas pusē nonāku apmulsumā ar trasi, jo marķējumu redzu otrā pusē kādam norobežotam govju bariņam. Lienu cauri, jo tas laikam te uz īsu brīdi. Govis nav pārāk ieinteresētas manā vēlmē ar viņām uzņemt selfiju.

Selfijs ar visnotaļ vienaldzīgām govīm

Šajā trases posmā neatceros – skrēju vai gāju. Katrā ziņā ceļš bija diezgan skrienams. Te kādu brīdi neatceros, bet zinu, ka pirms nākošā kontrolpunkta, kuru pērn tiku apciemojusi atbalsta personāla lomā, ir ļoti skaists noskrējiens. Te arī sanāk paskriet, kādu brīdi maināmies pozīcijām ar kādu ļoti cienījama vecuma dāmu – vēroju viņu un apbrīnoju. Pozitīvais piemērs, kā neļauties vecumam. Lai arī izskaties pēc skrienošas raganas rozā drēbēs (excusez-moi), tomēr tu dari to, kas tev patīk un acīmredzami arī padodas, ja vari apdzīt uz pusi jaunākus cilvēkus (tas par mani) un arī dažu labu gandrīz trīsreiz jaunāku čali.

Nojaušu kontrolpunkta tuvumu un arīdzan to, ka man laikam sanāks iekļauties laika kontrolē. Būs pieveikti jau 50km, aiz kuriem sekos mainītais trases posms, ar kāpumu, bet ne tik garu un stāvu kā oriģinālajai trasei. Ehh, nu, ja jau paspēju, tad būs vien jāturpina.

Kontrolpunktā mani sagaida Kristaps P., ar kuru šeit pērn tikāmies mainītās lomās, un Ina, kuri gatavi izpildīt manas vēlmes. Aiz sētiņas vēl stāv atbalstītāji un vēro. Pasūtu savu ierasto ēdienkarti – kolas – ūdens kokteili, apelsīnus, vīģes, buljonu un krekerus. Šeit jāatrāda arī 3 priekšmeti no obligātā ekipējuma – lietus jaka, telefons un lietus bikses. Kristaps saka, ka lietus biksēm pietiekot, ja pasaka, ka ir somā un ierāda vēl, pie kuras tantes labāk iet to atrādīt. Pametu kontrolpunktu un vieglā solī turpinu ceļu. Lai arī neesmu rēķinājusi tempus, zinu, ka turpmākās laika kontroles vairs neliks iespringt. Tāpēc baudu. Kāpums ir diezgan nejauks un nogurdinošs, ik pa brīdim piestāju, lai atvilktu elpu. Kādā brīdī arī nolemju uzvilkt lietus bikses un jaku, jo laikam sāk līt. Lietus tā nopietni neuznāk un uzvilktajā tērpā sāku svīst, atkal jāpiestāj, lai noģērbtos.

Draudziņš kādā mājā garāmejot

Sāku gaidīt kontrolpunktu, kas būs pēc sešdesmitā km. Kaut kā kļūdaini savā galvā esmu pieņēmusi ka tas būs “lielais” kontrolpunkts, kurā tikšu pie sava nosūtītā mantu maisa. Nav tā, ka no maisa kaut ko sagaidītu vai man trasē kaut kā pietrūktu, vairāk to gaidu kā kādu atskaites punktu un atpūtas pauzi – legālu iemeslu paņemt ilgāku pauzi. Kādā brīdī nolemju ieskatīties laika tabulā, lai zinātu, cik lēni varu vilkties… Tad arī tieku pie atskārsmes, ka Roselend punkts ir nevis 60+, bet gan 70+ kilometrā. Neliela vilšanās – vēl par 10 km garāks ceļš.

Bez tā visa jau kādu brīdi pa galvu maisās domas par to, cik tālu iešu? Esmu tikusi pāri maģiskajai 50 km robežai, pārstājuši sāpēt iekšējie orgāni, nejūtu arī savu jau no pagājušā gada mani pavadošo velkošo sāpi pēcpusē. Atceros, ka līdzīgi bija arī pērnajā CCC. Nav vairs nekādu attaisnojumu, kāpēc neturpināt. Bet galvā ir radies jautājums – bet kāpēc gan turpināt? Tiešām – kāpēc?

Dialogs:

– Kāpēc tu to dari? Kāpēc Tev ir svarīgi tikt līdz galam?

– Jo es to varu?

– Jau iepriekš esi pierādījusi, ka vari. Tad kāpēc šoreiz?

– Hmm, pārvarēt sevi?

– Nē, tie ir tikai cēlie teksti, ar ko zīmēties citu priekšā. Bez tam – jau iepriekš esi to izdarījusi. Vismaz divreiz pagājušajā gadā vien – TransGranCanaria un CCC distancēs.

– Tā gan. Vairs nejūtu vajadzību pierādīt savu varēšanu ultragarās un ultramokošās distancēs. Varbūt vienīgi nedaudz domāju par to, ko cilvēki domās/ teiks, ka jau otro reizi šogad izstājos kādās sacensībās.

Šajā brīdī aizdomājos – vai tiešām nesāku pārāk viegli izstāties no sacensībām, it nemaz nejūtot sirdsapziņas pārmetumus par to?

Bet no otras puses – ja jau to, kā saku, daru sevis dēļ, tad, vai man tiešām būtu jāsatraucas par to, ko domās citi? Tie, kuru domas man rūp, gan jau sapratīs. Par pārējiem patiesībā diezgan vienalga. Un kas tā vispār par augstprātību – iedomāties, ka kāds domā par maniem startiem un izstāšanos?!

Sagribas kādu viedokli no malas, izdomāju – aiziešu līdz tam 60.km kontrolpunktam un tad piezvanīšu kādam parunāties par saviem prātuļojumiem. Pa ceļam vēl sarakstos ar Gunu, ar kuru padalos savās domās par izstāšanos, viņa mani mēģina uzmundrināt ar priekšā gaidāmajiem skatiem un finišētāja vestīti.

Kontrolpunkts ir neliela telts ceļa malā, kur nolasa manu rezultātu. Tādā man neērti izstāties, un nav īsti pat kur patverties, lai veiktu plānoto zvanu. Paeju vēl kādu gabaliņu uz priekšu, velku ārā telefonu – hmm, nav zonas. Vēl pēc laika – joprojām nav. Pārstartēju telefonu, jo reizēm gadās ķibeles ar to. Zonas nav. Attiecīgi nav arī interneta. Sajūtos viena un pamesta. Atskārsme, ka nu būs lēmums jāpieņem pašai.

Atgriežos pie Gunas uzmundrinājumiem. Skaistie skati un takas. Lai tās redzētu, varu doties pārgājienā. Kā arī – visas šīs dienas garumā jau esmu baudījusi kalnu un ieleju skaistumu, kā arī, nu jau piezogas tumsiņa, ko arī vēl paspēšu izbaudīt. Man tiešām patīk skriet tumsā.

Finišētāja vestīte? Pilnīgi nevilina. Pirmkārt – viena tāda man jau ir no pagājušā gada. Vilkta vien tamdēļ, lai parādītu citiem, jo kopumā vesti uzskatu par diezgan nefunkcionālu apģērba gabalu. Ja man salst, tad vairāk aukstuma ir locekļos, pie rumpja siltums ilgāk turas. Tad jau jēdzīgāka būtu bolero tipa jaciņa – lai rokas siltumā.

Un kāpēc vispār šeit pieteicos? Jau pagājušajā gadā krietni nomocījos distancē un solījos sev, ka rūpīgāk izvērtēšu pasākumus, kuriem pieteikties. Bet laikam jau tajās decembra beigās nostrādā kāda masu psihoze, kad gribās līdz ar visiem iet un izmēģināt savu veiksmi loterijā ar sakrātajiem punktiem. Labi, ka vēl pietika prāta nepieteikties uz maksimālo nopelnīto – UTMB distanci.

Vienīgi nedaudz pakavējos pārdomās par to, ka, ja šeit nefinišēju, tad nākošajam gadam UTMB punktu vairs nebūs. Ai, ai, ai… ar ko nu dižošos? Varbūt beidzot jābeidz dzīties pēc tiem punktiem?

Ar šīm visām domām galvā, turpinu kāpt lēzenā kāpumā un gaidīt liktenīgo kontrolpunktu. Pēdējie kilometri līdz tam ved pa asfaltētu ceļu. Ik pa brīdim uzmetu aci telefonam – klusums. Nonāku pie jauna plāna – aplēšu, ka kontrolpunktā nonākšu ar ~2h rezervi līdz kontrollaikam. Tā kā būs jau ap pusnakti, varētu kādas 20 minūtes pasnaust, var būt kaut kas galvā mainīsies un varēšu ar citām domām apsvērt šo situāciju. Jaunais plāns nedaudz iedvesmo. Turpinu ēst saldās substances ik pa 45 minūtēm, kad pulkstenis man par to paziņo.

Nu tad beidzot ieraugu spīdam kādas gaismiņas, kontrolpunkts tuvojas. Pirms ieejas lielajā teltī ir vēl viena mazāka, kurai piesprausta ar roku rakstīta zīmīte “Abandonement”. Atzīmēju prātā – šī ir tā vieta, kur man droši vien būs jānāk.

Ieeju lielajā teltī – tur uzreiz pie ieejas labajā pusē ir Garmin punkts, kurā nododu savu pulksteni lādēties. Pretējā pusē jau tiek dots man sagatavotais atsūtītais maiss, paņemu to un eju dziļāk. Esmu šokā par skatu, kas mani sagaida – telts ir pilna ar dalībniekiem, tie apsēduši visus galdus, sagūluši pa visiem stūriem vietās, kur nav galdu, faktiski nav kur īsti apgriezties. Kur tad es pagulēšu? Skatoties apkārt, mani pārņem izmisums. Mans rezerves plāns izgāžas. Te nav īsti kur apgulties, pilns jau ar citiem sagurušajiem. Pārbaudu telefonu – zonas joprojām nav. Nav arī gaidītais WiFi. Atrodu vietiņu pie kāda noķēzīta galda, kur apsēsties. Sēžu, skatos apkārt un man sametās sevis žēl. Paraudu.

Roselend kontrolpunktā, no kura izgāju, lai dotos uz autobusu, nevis turpinātu savu distanci

Ar viena galda atstarpi ieraugu Tomu, pēc kāda brīža dodos pie viņa. Arī viņam neesot zonas, tātad tā nav mana telefona ķibele. Toms gaidot kādu kompāniju, ar ko kopā doties tālāk. Es padalos ar viņu savos plānos – ka man nav iedvesmas un motivācijas turpināt ceļu. Papļāpājam par līdzšinējo ceļu, par to, ko garšīgu šeit dod. Esot pasta. Pamēģinām. Nav diez ko garšīga. Ābolu biezenis esot labs. Tiešām. Es vēl kādu krekeri paņemu. Kādu brīdi tā paveģetējam. Toms domā par kompāniju, es saku, ka es nebūšu kompānija. Visi mani adpomātie plāni izgāzušies, pasākuma turpināšana nu nekādi neiedvesmo. Vēl, ja padomāju par savām sajūtām – šķiet, ka pēdas sagurušas un smeldz – vēl 50 km tām varētu būt diezgan mokoši. Nu jau ķeros pie jebkura salmiņa. Toms saka, ka tad viņš būšot mana kompānija izstājoties. Dodamies uz Abandonement telti. Tur mūsu dalībnieku numuriem tiek izgriezts stūrītis ar svītru kodu un no somas nogriež tur piestiprināto čipu. Pieņemtais lēmums man krietni uzlabo noskaņojumu. Dodamies atpakaļ uz piedrūzmēto telti pēc saviem Garminiem un meklēt autobusu, kurš vedīs uz Šamonī!

Viss!

Tā es nobeidzu savu aprakstu pērn, šķiet, jau lidojumā atpakaļ mājās, tik nekādi neaizstiepās rokas to papildināt un nopublicēt.

Pēc sava (ne)finiša devos mājās, izgulējos un devāmies gaidīt Laumu finišā. Vien tad uz brīdi parādījās tāds kā saviļņojums un nožēla par nesasniegto finiša arku ar tās sniegtajām sajūtām. Bet tad atcerējos savas sāpošās pēdas, mēģināju iedomāties, kādas mocības tās varētu sagādāt atlikušo 50km laikā, un centos rast mieru ar savu pieņemto lēmumu.

Šogad šajā laikā esmu Latvijā, bet, skatoties tās bildes, pārņem nostaļģija…