Mans basais piedzīvojums

Pieteicos jau krietni sen uz 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Skriet ar basām kājām biju pamēģinājusi tikai dažas reizes un braucot autobusā uz Mazirbi, kas bija sākums 53 km distancei mazliet satraucos, cik gan tas varētu būt grūti?! Kad ar autobusu bija nobrauktas jau krietnas stundas izkāpu skaistajā Mazirbē, kur apkārt bija daudz smaidīgu un brīnišķīgi atsaucīgu skrējēju!!! Gājiens līdz startam ar basām kājām likās tīri tā nekas… Domāju, ka būs jau ļoti labi!!!

Noskanēja trompete un sāku skriet… Temps ļoti labs. Patīkams gaiss, vēja un viļņu šalkas, skaisti skati… Patīkami viegli skrienas… Līdz pirmajam dzeršanas punktam skrienas pat ļoti ātri un viegli, kājas nemaz nesāp… Iedzeru kolu, kas ļoti garšoja pēc 10 km skriešanas un ūdens un tad tālāk…

Kaut kādā brīdī manā tempā skrien Dzintars no Kandavas… Tik daudz sarunu, ka nemanot pienāk jau 2. dzeršanas punkts… Kājas vēl vieglas, bet sāk mazliet just pēdiņas… Tālāk trase ved pa kokiem… Tāda jautra palēkāšana… Pēc šī posma jūtu, ka tempiņš mazliet samazinājies, bet nu tomēr vēl skrienam ap 10 km/h, jeb 6 min/km. Nu jau kājiņas jūt, ka tās smiltiņas, kas ir tālāk no krasta ir raupjākas, bet tuvāk krastam ir lielāks slīpums. Vēl gan ir tīri laba sajūta…

Ap 3. dzirdināšanas punktu jau sāk just spēcīgi gurnu no tā, ka krasts ir slīps, tad nu izvēlos vairāk raupjākās smiltiņas… Temps spēcīgi samazinās, paliek jau spēcīgi grūti…  Pa vidu kaut kādās vietās ir upītes, kuras jāpārbrien, tajās ir tik labi, ka nemaz negribas kāpt laukā… Pēdiņām ļoti patīk.

4. dzirdināšanas punktu jau ļoti gaidīju… Likās jau tik ilgi skriets un vēl nav 4. punkts… Kad līdz tam tiku, iekšā bija pārdomas, ka varbūt šodienai pietiek, bet, ja jau es tik tālu esmu, tad vēl to mazo gabaliņu man noteikti ir jānoskrien, kājas sāpēs tik pat ļoti, kā pēc tiem pēdējiem 11 km, un vēl ļoti uzmundrināja brīvprātīgā izteiktā doma, ka es esmu pirmā, kas ir sasniegusi šo kontrolpunktu ar basām kājām no sieviešu vidus… Hmmm… Tad man ir jāsaņemas.

Kad bija palikuši aptuveni 8 km līdz finišam kājas gribēja, lai ar viņām aprunājas… Es viņas centos iedrošināt, kā vien mācēju. Tad ik pa brīdim paskatījos atpakaļ… Neviena nav krietnu gabalu aiz manis, tātad vēl arvien iespējams esmu pirmā… Wouw… Tas ir neticami… Bet tad kādi mani sāka panākt, jo temps bija nokrities reizēm pat uz 7km/h … Grūti bija pateikt no kādas distances tie cilvēki ir, kas mani apsteidz.

Nākamais posms, kas bija pirms finiša pa niedrēm, likās, ka kājām pat patīk, ka ir savādāks segums, nevis visu laiku tā smilts… Tad temps mazliet pieauga… Un kad ieraudzīju jau finiša karogus biju sajūsmā un sev teicu: “Es to varēju, es to patiešām varēju!!!” Skrēju cik varēju līdz finišam ar šiem vārdiem galvā.

Finišs un tiešām esmu pirmā, kas finišējusi ar basām kājām. Kopvērtējumā esmu otrā, bet basām kājām pirmā… Neticami, es pierunāju savas kājas, ka mēs to kopīgiem spēkiem varam!!!

Skrienošie cilvēki ir paši labākie un pozitīvākie!!! Paldies par iespēju sev palīdzēt saprast, ka spēju tik daudz ko!!!! Paldies organizētāji!!! Tas bija kolosāli!!!

Pēc skrējiena pēdiņām bija vairākas tulznas un paiet ir grūti jau 4 dienas, bet sajūta, kas man ir, noteikti glabāsies visu mūžu… Sarunas ar savām ķermeņa daļām ar noteikti būs jāturpina: kopīgi mēs varam!!!