Mani skriešanas motivatori

Visi zinām, ka ir tādas dienas, kad kājas pašas skrien ārā pa durvīm, un ir tādas, kad paskatāmies pa logu, nodrebināmies un sameklējam kādu labu iemeslu, lai šodien par skriešanu pat nedomātu. Tad nu šoreiz pastāstīšu, kā es sevi motivēju skriet tad, kad galīgi negribas, lai arī spēks tā kā būtu un nekādu tiešām objektīvu iemeslu slinkošanai nav.

Kad liekas, ka sezona ir tālu, tālu, kad līdz tuvākajām sacensībām vēl vairākas sienas kalendāra lapas jāpāršķir, kad šķiet, ka neviens normāls cilvēks taču tagad neies ārā skriet… Tad es sameklēju internetā skrējēju lapas, skatos skriešanas fotogrāfijas, lasu citu stāstus un ieteikumus. Uzreiz arī pašai sagribas! Īpaši palīdz to sacensību lapas, kurās gribas piedalīties. Brīdī, kad tiek sajusts tāds kā pacēlums, ātri, ātri jāvelk treniņtērps, kamēr nav par vēlu!

Kad uznāk slinkums un liekas, ka varētu paņemt nedēļu brīvu, lai arī fiziski jūtos normāli… Tad es nevaru vien beigt sevi slavēt par piereģistrēšanos VSK Noskrien un Endomondo. Der arī personīgais piezīmju blociņš ar atzīmētajiem treniņiem. Lai arī neesmu nekāda skriešanas superzvaigzne un maniem skrējieniem puse pasaules neseko līdzi, tomēr tas disciplinē. Vienkārši nesmuki izskatās tādi garāki pārtraukumi bez normāla iemesla.

Kad esmu jau sākusi skriet, bet īsti nav tās viegluma sajūtas… Tad pasaku sev, ka nebija tak vērts tad ģērbties un iet ārā, ja reiz pēc 2 minūtēm jau gribas mājās. Ja skrien, tad skrien! Iedomājoties to bezjēdzīgi izsviesto ģērbšanās un mazgāšanās laiku, labāk tomēr gribas paskriet normālu gabalu. Otrs variants – iztēlojos savas mīļākās sacensības un ar smaidu sejā iedomājos, kā es tur skriešu. Tad jau priekšlaicīgi tiek izbaudīts lielās dienas prieks, un nīkulīgums pazūd. Un vajag iedomāties, ka skriet ir tik viegli, tik viegli! Un tad tieši tā arī ir. Atkal, protams, palīdz skrējienu reģistrēšana – protams, ka lielāks prieks ir visiem parādīt kārtīgu treniņu, nevis šādu – tādu, nekādu.

Kad ārā snieg, līst, ir auksts, ir karsts, ir migla, ir pārāk tumšs, ir pārāk gaišs… Tad saku sev, ka rīt varbūt būs vēl trakāk. Un padomāju, vai varētu tūliņ pat noskriet vēlamo distanci vēlamajā laikā. Nevaru? Nu tad ir jāiet trenēties, kamēr es varēšu!

Kad ir kaut kāds vispārējs panīkums… Atgādinu sev, kāpēc es skrienu. Ātrums, spēks, figūra, veselība, skaistums, labsajūta. Tas viss pieaug, kad eju skriet. Gribu to visu uzlabot? Nu tad ir skaidrs, kas jādara!

Kad vienkārši ir grūti… Atceros vārdus, ko dzirdēju pirms padsmit gadiem: “Grūti treniņos, viegli sacensībās!” Un tad iztēlojos, kā es lidošu tad, kad vajadzēs!

Visos pārējos gadījumos… Vienkārši samaksāju kāda skrējiena dalības naudu. Kad tas ir izdarīts, atpakaļceļa nav. Ja ir samaksāti 10 lati, tad man tie svētki arī būs jāizbauda par visiem 10 latiem! Un svētki taču ir viens vienīgs prieks un bauda! Patiesībā jau grūti būtu izjust prieku, ja nebūtu vēl starta šāviens no ausīm izplēnējis, kad jau gribētos mājās, nomirt un pie mammas, vai ne? Tāpēc ir jāpastrādā, lai varētu izbaudīt lielo dienu un skriet ar smaidu sejā.

Kā es rīkojos, kad nu tiešām, tiešām, tiešām gribas tikai ierakties zem segām ar tējas galonu, sviestmaižu kalnu un Balzaka kopotajiem rakstiem, un nekas nepalīdz? Tad es bez sirdsapziņas pārmetumiem tā arī daru. Jo zinu, ka šo atpūtu esmu nopelnījusi tajā iepriekšējā reizē, kad negribēju doties skriet tikai tāpēc, ka vēlāk taču būs slinkums staipīties, bet tomēr biju skriet un izbaudīju to. Tā ka – pēdējais motivators ir doties skriet tāpēc, lai nākamreiz droši varētu atļaut sev pagozēties!