Mani 107km

Jau 3 iepriekšējos gadus metu aci uz Gladiatoru pastaigu. Aizkustinājuma asarām acīs VEFa krustojumā pavadīju skrējējus – tas šķita tik kolosāli, ko viņi dara. Bet pati tam nebiju gatava. Pārāk traki. Kāpēc šogad?!

Pilnīgi neviļus apnika klausīties Edgara stāstus par sporta zāli, tāpēc pēc pilnīgā slinkumā aizvadītiem 10 mēnešiem (kopš Igaunijas ultras – 75km) 31. oktobrī aizgāju pārbaudīt pati, kā tas ir?! Treneris Emīls izdarīja pārējo, lai man iepatiktos, un es tur iestrēgtu. Tad FB iznira ieraksts par Rīga-Valmiera. Hmmm… fiziskā forma uzlabojas, jāliek tā lietā! Un tā Rīga-Valmiera kļuva par manu mērķi, uz kuru gāju 5 mēnešus.

Tad sekoja stāsts par to, ka es nezināju, ka, lai pieteiktos, ir jātver pirmais mirklis nakts melnumā. Un labi, ka tā. Viss sekojošais manu RV pagrieza citā līmenī. Skriet gribējās dikti jo dikti, naudas uz to brīdi nebija, bet man nekad nav paticis neko atlikt – vajadzēja uzreiz! Tā es sadūšojos un nācu klajā ar aicinājumu arī maniem draugiem ziedot Lāsmas rehabilitācijai. Jau nākamajā dienā mēs ar draugiem kļuvām par “dāsnajiem ziedotājiem” – žēl, ka uz mana numura šis vārdu salikums ir vienskaitlī. Un pēc bankas brīvdienām manā kontā iebira vēl tik pat, ko noziedot Lāsmai! Man ir fantastiski draugi! Un viņus pievilt es vienkārši nedrīkstēju!

Un beidzot par pašu skrējienu. Palasīju publikācijas par citu pieredzi, uzklausīju padomus, bet, kā vienmēr, darīju pa savam. Uzreiz zināju, ka skriešu bez somas. Kabatā ieliku 0,3l ūdens pudeli, telefonu, piečuku. Paļāvos uz KP mielastu un rezerves drēbes no KP uz KP veda mani lieliskie atbalstītāji – Solvita un Aldis. Uzliku pulsometru, lai redzētu, cik ir pulkstenis un daudz maz pavērotu pulsu. Tempu tas rāda neprecīzu, jo nav kaut kā nokalibrēts. Endomondo neieslēdzu, jo baidījos patērēt bateriju, tāpēc par kilometrāžu priekšā/aizmugurē vadījos tikai kontrolpunktos un pēc ceļa zīmēm. Pāris reizes jautāju citiem skrējējiem, cik līdz KP, lai nebūtu galīgā neziņā. Vārdu sakot, skrēju pēc sajūtām, kā bija plānots.

No starta līdz Garkalnei, kā parasti tas notiek startos, pārforsēju, turot Elīnai tempu (viņa finišēja 4. no dāmām). Labi, ka laikus metu mieru. Bet līdz ar to, otrais posms bija pagrūts. Noskauda, ka divi džeki pieturā taisa pitstopu un arī uz mirkli pārgāju soļos, lai atpūstos. Nevajadzēja. Grūtāk atsākt skriet. Pēc Sēnītes beidzot uztveru savu komforta tempiņu un raiti uzcikinu Murjāņu kalnā. Raganā Solvita man izmasē kājas, kas deva baigo spēku garajam posmam uz Braslu. Skrienu, nezinot, cik noskriets, bet skrienu nevis ar domu uz Valmieru, bet uz nākamo KP, jo tur mani atkal izmasēs un atjaunos spēkus. Jā, es visu skrējiena laiku barojos no masāžām. Neapēdu nevienu pašu želeju, jo tādas nelietoju vispār. Kontrolpunktos izdzēru tēju vai buljonu, apēdu siermaizi un devos tālāk. Mana atbalsta grupa dusmojās, ka es neēdu, bet man negribējās. Skatījos uz ēdienu un negribējās, baidījos, ka, ja ēdīšu, būs grūti skriet. Zinu, ka muļķības, bet vadījos pēc sajūtām, un tās mani nepievīla. Pat skrienot pēc ūdens neprasījās, tāpēc ļāvu, lai tas nemanot šļakstās ārā no pudeles. Kas var būt jaukāks par slapju dibenu!?

No Braslas uz Stalbi devos, cik vien tajā brīdī naski varēju, jo nedrīkstēju likt uz sevi ilgi gaidīt Danielai ar mazo Teodoru. Aldis, braucot garām, uzsauc: “Tev ļoti labi iet!” Kopš tā brīža, tā vietā, lai kaut ko sakarīgu domātu vai pārdomātu, es sāku soļu ritmā skaitīt:” Man ļoti labi iet, man ļoti labi iet, man ļoti labi iet… man ļoti labi ieieieiet, man ļoti labi ieieieiet…” Šī mantra ilgu laiku neļāva pāriet soļošanā. Stalbē mani atkal masē – Mārtiņa mamma vienu, Solvita otru kāju, Aldis muguru, brīvprātīgie baro, bet man prieks, ka mazais Tīģerēns ir atbraucis mani atbalstīt. Līst nejauks lietus, bet ir riktīgi priecīgi. Visos KP man nodod sveicienus un uzmundrinājumu vārdus, no tiem, kas mājās seko Solvitas un Jāņa FB reportāžām par manām gaitām. Spēks!

Arī uz Rubeni jāpieliek solis, jo bija aizdomas, ka tur, kur Gunta ar mammu, tur jābūt kolosāli. Garais posms. Nezinu, cik vēl tālu. Nu jau diezgan soļoju. Priekšā apstājās un izkāpj no auto Mareks ar fotoaparātu – tātad jāskrien pretī. Nedrīkst ejošas bildes pieļaut. Prasu “Cik tālu”? Mareks: “Re ku aiz līkuma jau kontrolpunkts un tad vēl 13!” Super!!! Lepni skrienu līdz līkumam… taisne… līkums… KP nebija vēl ilgi. Biki salūzu. Ar mašīnu laikam tāds nieks vien ir, bet ne man. Beidzot Rubene. Ir ieradusies arī Ilga ar Valteru, kura visu nakti sekojusi līdzi no mājām. Rubenē tiešām ir lustīgi. Tieku apčubināta no visām pusēm. Negribēju vilkt nost neko, bet tomēr izbēra no manas botas akmeņus, tad arī pirmo reizi sajutu nospiesto nagu. Pirmo reizi pieķēru sevi pie neforšas lietas – sāka kaitināt, ka nevar roku slapjajā cimdā iedabūt iekšā. Bet Aldis ar to visos KP veiksmīgi tiek galā un atkal esmu priecīga. Ar aplausiem tieku pavadīta pēdējā posmā.

Apmēram 10km pirms finiša sāk līt tā, ka vairs nav jēgas lēkt pār peļķēm vai izvairīties no fūru nemitīgās apšļakstīšanas. Esmu viscaur izmirkusi. Nedaudz satraucos par telefonu, kā ne kā jauns, negribētos, lai izbeidzās, bet ārā nevelku (izturēja). Spožais ekrāns “Vairs nekad?” uzjautrina. Atkal smaidu. Valmiera ir, tik jātiek līdz kliņķim. Aldis ar Solvitu nomainījuši auto pret velo, paved man pretī Latvijas karogu – nopietni!? Sariešās asaras, iztēlojoties finišu. Pie luksofora sarkanās gaismas atspiežos pret ceļgaliem un ieraugu slapjo dubļu kārtiņu uz biksēm. Aši top jaunais RV dizains un skrienu uz sarkano paklāju. Aplausi, ovācijas, it kā visu redzu, bet neredzu, saprotu, bet nesaprotu… kliņķis. “Čau no Mildas!” bija tas, ko varēju pateikt Sīmanim, bet vēl saprast, kas izdarīts… vēl nē.

Man tagad jautā, vai bija grūti!? Nē. Mans temps laikam nebija tik ātrs, lai būtu tik grūti, ka jādomā “Kāpēc es to daru? Kurš man to lika?” Bija forši. Man bija uzdevums finišēt. Gribēju iekļauties kontrollaikā, bet labākajā gadījumā finišēt līdz trijiem. Un tas man izdevās! Mana motivācija – Lāsmai no maniem draugiem, nostrādāja uz visiem 100%. Esmu priecīga un pateicīga.

Paldies!