Izdevās noskriet 85 kilometrus.
Nebija viegli, bet izdevās. Laikam galvenā mācība būtu biežāk un rūpīgāk trenēties. Ā, un vēl laikam sacensību laikā vajadzētu mazāk fotografēt un vairāk skriet. Pamanījos arī mazliet pafilmēt, papļāpāt ar uzkodu punktu brīvprātīgajiem palīgiem, citiem vārdiem – trasē uzvedos diezgan nesteidzīgi. Vai tad, 85 kilometrus skrienot, kaut kur ir jāsteidzas?
Iekļāvos kontroles laikā – 14 stundās. “Skrēju” 13 stundas un 37 minūtes. Strava saka, ka kustības laiks esot 11 stundas 24 min. Nezinu, vai tiešām tik traki daudz esmu stāvējis mierīgi, bet, pētot datus, var redzēt, ka lielākie laika zudumi ir tieši uzkodu punktos, kuros esmu pavadījis nesamērīgi ilgu laika posmu. Plānoju nākamo garo skrējienu 15. augustā, ceru, ka skrienot Stirnu Buka Vilku, varēšu iztikt ar īsākām pauzēm.
(Te var redzēt karti un aktivitātes info)
CET rīts bija ļoti skaists – migla un saullēkta gaisma. Patīkama gaisa temperatūra, un varēju viegli sekot līdzi patīkamam skriešanas ritmam. Pirmajos 20 kilometros ļoti daudz fotografēju, jo bija tiešām skaisti (bilžu pārbagātību var viegli redzēt skatoties tālāk). Atpaliku no kopējās plūsmas un paliku pašā astes galā. Pēc tam vēlāk visas dienas gaitā, tā arī turējos stabilā pēdējā trijniekā.
Foto: Indars Krieviņš
CET uzkodu punktos darbojās fantastiski cilvēki, uzmundrināja un radīja ļoti patīkamu sacensību sajūtu.
Katrā noskrietajā kilometrā ļoti skaisti dabas skati, prieks skriet. Vēlāk gan parādās arī “džungļu” posmi, kur ļoti kritās ātrums, un nebija nekā diži, ko redzēt. Jāsargā galva un acis, lai netrāpa zari.
Par visu lielisko pasākumu ir gan viena negatīva lieta, kas jāmin – marķējumu trūkums. Brīžiem bija pārāk gari posmi, kuros neredzēju nevienu marķējumu un varēju tikai cerēt, ka skrienu pa pareizo taciņu. Ļoti neomulīga sajūta, ja neesi līdz galam pārliecināts, vai dodies pareizajā virzienā. Saprotu, ka trase ir nenormāli gara, bet bija mirkļi, kad biju pavisam ērcīgs un apjucis.
Šajā skrējienā salīdzinoši ātri tiktu pie noberztām ciskām. Jau mazliet pēc 20 kilometriem sāka stipri berzt un sāpēt. Un, kad tur viss ir noberzts jēls, tad katrs solis ir ar sakostiem zobiem jāsper. Biju mazliet sagatavojies ar leikoplastu, bet nebiju gluži pareizi trāpījis, tāpēc āda bija jau pamatīgi dabūjusi ciest. Zināju, ka 44. kilometrā nodotajā somā ir sausas drēbes un pilns rullis ar plato leikoplastu, kuru cerēju izmantot. Lai tiktu līdz šim punktam bija tiešām jāsaņemas. Tie bija smagi 20 kilometri. Īsti nezinu, kā citādi šo lietu varētu labot, ja nu vienīgi jāgaida, kad būs mazākas ciskas.
Pa to starpu vēl nācās šķērsot Amatu, kas nozīmē, ka apavi un zeķes piepildījās ne tikai ar ūdeni, bet arī ar smiltīm. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu pie leikoplasta. Ļoti lēna un nepatīkama skriešana.
44. kilometrā beidzot nonācu pie savām mantām. Nomainīju visu, ko varēju. Uzvilku jaunu kreklu, nomainīju zeķes. Nomazgāju smilšainās kājas. Izbēru smiltis no kurpēm. Pēdas bija ļoti smilšainas. Upes smiltis bija tikušas cauri kurpēm un cauri zeķēm. Bet vislielākais prieks, bija par to leikoplasta rulli. Tas uzlaboja noskaņojumu. Ejot un skrienot vairs nebija asas sāpes. Neticami, cik ļoti strauji varēju “salabot” noberzumus. Šī laikam arī ir visvērtīgākā atziņa, kuru varu ieteikt ikvienam – ja vien ir iespējams izmantot “drop bag,” tad to noteikti vajag ierīkot. Tā ir nenovērtējama iespēja trases vidū papildināt ēdienu krājumu, savest kārtībā savainojumus vai uzvilkt sausu kreklu. Iesaku.
Leikoplasta prieks, gan nebija pārāk ilgs. Vienā brīdī ciskas bija tik saberztas, ka sāpēja arī ar visu leikoplastu.
Neiegrimstot detaļās, bija lēnāki un ātrāki posmi. Bija arī jāstaigā un stipri jārēķina vai spēšu iekļauties noteiktajā laikā. (Jāatgādina, ka šobrīd ārstēju ceļgalus, kuri ar savu sāpēšanu nepavisam nepalīdz normālam ātrumam.) Bet kad sapratu, ka tiešām varu iekļauties, ka nepieciešams tikai stabili lēns temps, tad varēju pavisam labi saņemties un “paskriet” vēl “straujāk”.
Ļoti priecēja arī ģimenes atbalsts trasē. Nebiju cerējis, ka viņi ieradīsies tik daudzos uzkodu punktos, lai mani uzmundrinātu.
Finišā milzu prieks un momentā aizmirstas visi grūtie brīži. Ja pirms 30 kilometriem vēl prātoju, ka nesaprotu, kāpēc esmu izdomājis sevi tā mocīt, tad pēc finiša jau domāju par to, kā labāk organizēt nākamo skrējienu.
Foto: Zane Latve
Paldies pulsometrs.lv par iespēju skriet ar Polar Grit X.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Mika Latvija bloga.
km 
-
Tik tiešām skaisti skati un gleznainas bildes padevušās!
Par ciskām te varētu būt pieredzes stāsti un ieteikumi no citiem pieredzējušajiem.
Paldies par foto, tieši tik skaisti arī bija! :)
Ciskas – vai nu jānotievē, vai jāvelk garākas bikses, vai jāiesmērē laikus ar vazelīnu.
Bildes ļoti skaistas.
Par ciskām kā lietpratēja varu teikt – jāvelk apspīlētas biksiņas ar labu slīdamību, šitādi plandošie šorti ultrām neder. Kad būsi tik tievs, kā kenijiešu maratonisti, kuriem ciskas nesaskaras, tad būs vienalga par biksēm, un ciskas neberzīsies :)
Nereālas bildes!!! Apsveicu ar finišu!!
Nevarēju neiekomentēt: Kadri tiešām fantastiski🤩, noteikti arī ņemtos fočēt pa ceļam😄
Pret berzēšanu – pieguļošās bikses/šorti vai arī talks/vazelīns👍
Paldies par padomiem. Ņemot vērā, ka cisku izmērs tik ātri nesamazināsies beidzot esmu iepircis tās traki pieguļošās sportistu bikses. Cerams, ka ar to būs līdzēts :)
Vazelīns būs tavs glābiņš. Eksperimenti ar biksēm neko nedod.
Piekrītu Signim. Eksperimenti ar biksēm nelīdzēs. Vazelīns ir štelle. Tikko Stirnubuka vilka distancē kārtējo reizi par to pārliecinājos.
Variet man mest ar jebko, bet vai vieglāk nav vienkārši notievēt, nekā meklēt piemērotas bikses un niekoties ar vazelīnu?
(savulaik, pēc otrā bērna, man tā cisku rīvēšanās bija galvenā motivācija tikt no tā liekā svara vaļā! tā rivēšanās sajūta tak ir tik briesmīga, lai kalpotu par labu motivāciju!)
Var būt arī tā, ka anatomiskā pozīcija kājām ir tāda, ka par skeletu jākļūst, lai ciskas beidzot neberzētos :D Man, piemēram, augšstilbi vienmēr ir bijuši bez atstarpēm, arī laikos, kad biju ļoti tieva.
Jā, man arī lieka svara nav, bet augštilbi ir gana lieli un saskaras, tiesa gan tikai nelielā platībā. Zinu, ka karstā laikā ar mini apspīlētajiem šortiņiem vairāk par 10km nevaru skriet, vēsākā var arī vairāk, jo svīšana (mitrums), protams, veicina berzi. Bet ar īsajiem plandošajiem šortiem, kuri tik tikko nosedz to vietu, kur tās ciskas saskaras varu skriet arī uz Valmieru. Bet tā jau sen gribu iegādāties apspīlētos šortus līdz ceļiem.
Nu ar tiem apspīlētajiem šortiem arī iespējams nāksies eksperimentēt ! Man piemēram tajos grauž debesu zvanus ! Ultras skrienot tāpat bez vazelīna neiztieku. Pēdas gan ar laiku pie visa pierod :) un nevajadzēs ņemties ar zeķu un kurpju mainīšanu. Vismaz man tā ir, un tādēļ tā liekas !
P.S bildes tiešām kolosālas !
Paldies par skaistajām bildēm! Lai vairojas prieks arī par skriešanu!
Agrāk arī pamatīgi berzējās ciskas. Maz tur sakara ar to svaru. Ja berzēsies, tad arī nometot svaru berzēsies. Man tiešām palīdzēja apspīlētie šorti. Nedaudz jāpaeksperimentē, jo, tomēr, dažādiem brendiem tās šuves ir dažādas un var iekrist citā grāvi un dabūt uzberzumus pie “debesu zvaniem”.