Manas pirmās ārzemju sacensības

To, ka mans saprāts ir pilnīgs neprāts, es zināju jau sen, to, ka manas pirmās sacensības ārpus Latvijas robežām būs Igaunijā, es nojautu, bet doma, ka tas būs 12 stundu skrējiens, man pat prātā neienāca.

Kad forumā sākās sarunas par 12 stundu skrējienu Tallinas pievārtē, neprāts teica: „Aiziet!” kamēr saprāts centās no tā atrunāt. Protams, saprāts cīņā zaudēja. Līdz šim neko garāku par maratonu klasisko noskrējusi nebiju.

Attieksme pret sacensībām man jau sen nav nopietna, tāpēc naktī pirms brauciena uz Tallinu manā virtuvē līdz diviem naktī tika ceptas piparkūkas līdzņemšanai pie ziemeļu kaimiņiem.

30.decembra rītā sākās vsk noskrien ekskursija uz Igauniju jeb brauciens uz Rēzekni makšķerēt. Attapāmies gan mēs Igaunijas mežā, kur notika 12 stundu skrējiens.

Plāns man bija, pat vairāki. Plāns A, ko visiem arī stāstīju, par plānu B un C zināju tikai es. Plāns A bija neatkarīgi no laikapstākļiem noskriet 10km. Plāns B: līdz gadā noskrietiem 1700km pietrūkst 32km. Plāns C : šogad katru mēnesi man ir bijuši vismaz 100 noskrieti km, tikai decembrī 43km, tātad 57km pietrūkst pilnai laimei.

Sāku skrējienu biezi saģērbusies un ar pilnīgi nenopietnu attieksmi, pēc diviem apļiem nācās izģērbties, bet nenopietnā attieksme tā arī palika ar mani visu skrējiena laiku. Apļu skaits man nojuka jau pie septītā/astotā apļa. Iespējams tā arī bija labāk, nezināju cik esmu noskrējusi, tāpēc tikai skrēju un ēdu, ēdu un skrēju, un priecājos par sevi un citiem. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka sacensībās var tik daudz ēst. Igauņi malači, par visu biju parūpējušies: tējas, kafija, kakao , karstais sporta dzēriens, kola, zupa, makaroni, rozīnes, čipsi, piparkūkas, šokolāde, mandarīni, marinēti gurķīši… nekas netrūka. Arī laikapstākļi bija ne tie sliktākie. Plāns A tika izpildīts ātri, bet vai izdosies tikt līdz plānam C, nezināju.

Pēc sešu stundu skrējiena painteresējos, cik tad daudz esmu saskrējusi: 35 apļi jeb 37 kilometri. Tātad plāns B arī izpildījies. Atlika pieveikt plānu C- 57km. Īsti nebiju droša, vai izdosies: joprojām baidījos, ka var sākt līt, nosalšu vai vairs nespēšu trasē kustēties uz priekšu, tāpēc palīgos nāca mūzikas plejerītis, lai austiņā kas uzmundrinošs skan brīžos, kad trasē biju bez kompānijas. Bija arī īstais laiks vilkt laukā naktī ceptās piparkūkas un ar tām cienāt gan noskrieniešus, gan igauņus. Pirmās sešas stundas biju skrējusi, tad sāku kombinēt skriešanu ar iešanu, bet apļu skaits atkal nojuka. Pēdējai noskrietais kilometrs bija 20:30. Pēc nelielas sāpītes celī, pieņēmu lēmumu pāriet soļos, jo mocīties nav manā dabā. Skriešanu pat nemēģināju atsākt.

Pēc desmit trasē pavadītām stundām ziņkārība lika painteresēties par apļu skaitu: 53 apļi (apmēram 55km), tātad uzdevums divās stundās divi apļi.

Tā es turpināju izklaidēties: dzert kakao, čalot ar noskrieniešiem, sildījos teltī un tiku pie plecu masāžas. Labi pavadīju laiku un turpināju sēņot pēc saviem kilometriem. Plāns C izpildījās 23:20, tāpēc atlikušās 40 min nācās atsildīties un devos vēl divos apļos. Finišēju 23:55 ar 57 pieveiktiem apļiem jeb 60.05km (diplomā gan 60,5km, bet vai tad tur kāda starpība?!). Skan salūts, līst šampanietis un kaklā medaļa kā piparkūka. LAIMĪGU JAUNO GADU!

Tam, ka man izdevās pārspēt pašai sevi, jāpateicas: laikapstākļiem, organizatoriem par labo servisu un, protams, vislielākais PALDIES noskrieniešu kompānijai, jo atbalsts, dziesmas un joki bira kā no pārpilnības raga, kas sniedza tik daudz pozitīva lādiņa, ka pietika spēka trasē atrasties visas 12 stundas.

Saldi rūgtenā pēcgarša: sāpoši ceļi un saaukstēšanās, bet pāri visam prieks par paveikto. Šādā kompānijā ne to vien var noskriet. Šķiet emocijas palīdz arī atgūt veselību, kājas jau gatavas skriet, tik vien kā klepus palicis.