Zināju, ka pastāv tāda brīnišķīga pasaule, ko sauc par orientēšanās sportu, kas ik pa laikam pastiepj savus aicinošos taustekļus pret mani, bet kaut kā līdz šim vēl nebija pienācis brīdis, kad esmu gatava ņemt kompasu un sperties iekšā džungļos.
Šajās brīvdienās Krišjānim bija jāstrādā orientēšanās svētkos „Kāpa 2014”, kas nozīmē, ka man ir iespēja iemācīties beidzot to lietu. Nu labi, pabeidzu darba nedēļu, iemetu somā treniņtērpu un dodos uz Sveikuļiem! Pirms tam paskatījos kartē, kā uz turieni tikt, Krišjānis arī pastāstīja, un drošības labad vēl pēc izkāpšanas no autobusa pajautāju trases tiesnesim, kur tad ir sacensību centrs. Centru atradu, bet pa ceļu, kas atšķiras no visiem paskaidrojumiem. Prātoju, kā tad es kādu kontrolpunktu atradīšu, ja pat nemāku ceļu, stigu un taku atšķirt. Ierodos festivālā (tiešām viss izskatījās pēc rokfestivāla, tikai ar to atšķirību, ka alkohols tiek lietots mēreni), satieku dažus skriešanas draugus, tieku pie kompasa un sāku gaidīt rītdienu. Vakarā pasākuma vadītājs (Ufo) saka: „Sanāciet visi pie skatuves – mazi un lieli, jauni un veci, tievi un resni… Resno gan te nav īpaši daudz.” Tas tiesa – sporta pasākumos kopskats uz ļaudīm ir patīkams. Uzzinu, kas ir azimuts. Riktīgi labs jēdziens, ko var pielietot dzīvē, piemēram, lai apzīmētu to, kā dzērājs pie stacijas taisnajā dur pāri dobēm.
Pa nakti pamatīgi gāž, kas nozīmē, ka jāskrien būs pa dubļiem. Viss šķiet dīvaini – ka starts ir sazin kur, mežā iekšā, ka nav čipa, bet dīvains puļķītis, kas jābāž aparātā, lai nopīkst, ka man tagad būs jāskrien ar visādiem priekšmetiem uz rokām, ka starts tādā kā tautas klasē (uz kuru mani pieteica) nav vis noteiktā laikā, bet kad vien vēlos zināmā laika posmā, ka finišā nevar vis ielidot, kā ierasts, bet ir jāapstājas un vēlreiz jāiebāž idents pīkstulī. Sākumā brīnos, ka man iesaka skriet garajās biksēs vasaras laikā. Skriešanas draugi dod vēl pēdējos padomus, un kopā ar Krišjāni, kurš izbrīvējis brītiņu no darbiem, dodamies uz startu. Arī tas ir kaut kāds dīvains un nepierasts.
Startā dabonam kartes, skatos – o, pirmais KP tepat, uz taciņas! Skrienam – ir! Otrais – pa stidziņu uz priekšu, ir! Trešais – reku jāpaskrien, tad pa stigu pa labi…. tā, kur ir tā stiga pa labi? Nav! Skraidām uz riņķi, uz priekšu un atpakaļu, nav! Skatāmies, ka apkārt spieto cilvēki, arī meklēdami to pašu stigu. Beigās man ienāk prātā paskatīties kartē, kur tad tas KP īsti meklējams – bedrē. Brienam kaut kādās bedrēs – nu nav! Visādi citām distancēm paredzētie punkti ir, un pie tiem reizēm pieskrien kāds atvieglots cilvēks. Beigās dzirdam priecīgas balsis – aha, tepat, aiz šitā uzkalniņa! Prieciņš un skrienam tālāk. Pārsvarā izvēlamies takas, jo mana nesen satraumētā potīte joprojām nav atguvusies un diez vai priecājas par manu meža piedzīvojumu. Ik pa brīdim iesmeldzas, bet mēģinu jau saudzēt (ja kas, pēc finiša jutās labāk, nekā pirms starta). Prieciņš, ka apvidus sakrīt ar karti – tātad, tomēr kaut ko es tur saprotu! Īpaši labi man padevās atrast izgāztās saknes. Tā nu skraidām, duram pāri, kur var durt pāri, skrienam pa takām, kad tas šķiet izdevīgāk. Pēkšņi kaut kāds KP ir jāmeklē mežā, kur nepieiet klāt neviena taka. Ko tagad? Ahā, pareizi, kartē tak kalni arī ir iezīmēti! Par to atpazīšanu gan nejūtos īpaši droša. Uz beigām sasaucamies ar citiem dalībniekiem, kas arī meklē mūsu punktus, un tas dod to foršo kopāskriešanas un izpalīdzēšanas sajūtu, kas ir arī klasiskajās skriešanas sacensībās. Kaut kad pa vidu pamanīju, ka nu jau kādu laiciņu līst lietus. Tas gan man bija vienalga, jo kājas pamatīgi samērcēt pamatīga bļāviena pavadījumā pamanījos jau sākumā, kad apjukušai sportistei rādīju kartē, kur esam.
Kad biju jau nogurusi un bija jārāpjas kalniņos, prasījās margas, pie kā pieturēties. Turējos pie kompasa. Tas arī bija vienīgais, kam es to izmantoju. Ak jā, vēl brīdī, kad nesapratām, kur atrodamies, es tajā ieskatījos un lepni paziņoju, ka es vismaz tagad zinu, kur ir ziemeļi! Tas gan nepalīdzēja saprast, kur vispār esam.
Finišā Krišjānis mani palaida 3 sekundes pa priekšu, iedeva buču un teica, ka viss esot bijis forši, un man esot izdevies. Jā, bija forši! Pārliecību deva tas, ka par maršrutu apspriedāmies, līdz ar to es nevis skrēju līdzi, bet arī pati domāju. Papildus pārliecību sniedza tie KP, kurus es ieraudzīju pirmā. Kā man tur būtu vienai kulties pa to mežu? Nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka viss tiešām bija forši un man patika. Pēc tam pieredzējušāki orientieristi teica aptuveni tā: „Nu, ja jau tev šitais patika, tad ies tā lieta!” Izrādījās, ka biju trāpījusi uz tādiem apstākļiem, par ko visi īpaši sajūsmināti parasti nav. Vakarā vajadzēja palikt un skatīties, kā vīrieši nojauc skatuvi, salādē busā, kā buss nevar tikt augšā pa dubļu jūru, kā tas tiek vilkts un vilkts, izkrāmēts ārā, uzvilkts, iekrāmēts… Lūk, tas gan pamatīgi satracināja un noveda nīkulīgā noskaņojumā, bet, ja jau pat šādi piedzīvojumi neaizēno to prieku, tad tik tiešām ir bijis labi.
Finālā tradicionālā skriešanas un orientēšanās salīdzināšana. Padomāju un secināju, ka karbonādi un torti nevar salīdzināt – abas ir superīgas, bet pilnīgi atšķirīgas un nekādā veidā nesalīdzināmas. Tiekamies mežā!
km 
-
šodien kā reiz burvīgie Mangaļsalas zaļumi un svaigais piejūras gaiss ;)
essnee – nezinu, ko tev sastāstīja par azimutu, bet pieredzes bagātie saka, ka tas ir vecs gruzīnu konjaks pēc kura ejot var sanākt visādi :) bet jā – sākt draudzīgas attiecības ar orientēšanos Kāpā – tas ir kaut kas.
tad kāds tomēr tika arī vilkts… :)
Jap, Mangaļsalu šodien izbaudīju:)
Tā Kāpa skaitās kaut kas Mega, ar ko nevajag sākt? :D
Man prieks par Tevi. Lai izdodas iemācīties ar komposu noteikt ne tikai Ziemeļus, bet arī skriešanas virzienu!Slapjas kājas orientieristam ir normāla parādība. Cik zinu, jo vairāk ekstrēmu notikumu trasē, jo Tev vairāk priekā :)
o, ja jau pat Mangaļsalu sanāca izbaudīt nevis šausmās trīcot distances vidū padoties un iet mājās tad jau super :) Mangaļsala nav no tām vieglākajām vietām un tur tas vecais gruzīnu konjaks ir ļoti stiprs :)
It kā jau es māku pēc kompasa noteikt skriešanas virzienu, bet tas īpaši nepalīdz, ja vispār nesaproti, kur atrodies:D
Mangaļsalā gan arī vēl neskrēju viena pati, bet kopā ar jau pieminēto Krišjāni un manu māsu, kurai tā bija pirmā reize. Nez, mums likās normāli. Kartē tak viss ir uzzīmēts! Patika tie punkti, kas ir “kaut kur tajā virzienā, pašā lielākajā čuhņā un dziļākajā dūksnājā”. Kas var būt labāks par laušanos cauri slapjiem zariem, aizmirsot par sausām kājām un tīru jaciņu, iekāpšanu dubļu bedrē un kliedzienu: “Krišjāni! Dace! Es atradu! Nāciet šurp!” :) :) :)
kartē tiešām viss uzzīmēts :)
kaut gan tā gluži nav taisnība par to ka viss ir uzzīmēts, reizēm kartēs nav iezīmēti jauni izcirtumi kas pasākumam mēdz piešķirt papildus jautrību :) Paraugkartēs gan tiem būtu jābūt atzīmētiem
Tevi laikam nekas nespej aizkavēt. Ļoti labs sākums. Jautājums, kad būs pirmais rogainings jau ir ieguvis aktualitāti. ;)
Kas jums, čaļi, ir ar to rogainingu? Jau trešais, kurš to piemin! :D Man papriekš jāiemācās patstāvīgi un normāli orientēties, lai nepalieku kādā akacī.
rogaininga jaukums ir tas, ka nav jāmaldās vienatnē, ja sanāk nomaldīties tad vismaz ir jautrāk :) par palikšanu akacī, varbūt vajag stāties pretī savām bailēm un apvienot visu vienā – http://www.multisports.lv/slapjais-kakis-2014/ :)
Ak Dievs!!! Kas tās par šausmām? :D
Nu man jau arī skriešana vēl jāpatrenē. Kaut kā nepatiktu būt tam cilvēkam, kurš žēli pīkst, jo nevar panest ne savu sumpeni, ne sevi pašu. Tā ka nemaz neceriet pārskatāmā nākotnē likt man skriet sutku pa kaut kādām žampām! :D
Nevajag domāt, ka rogainingā var doties tikai tie, kas spējīgi bez pārtraukumua noskriet 24h no vietas. Jāatzīst, ka lielākajai daļai dalībnieku tā pārsvarā tomēr ir pastaiga. Galvenais, lai komandai jau sākotnēji būtu skaidrs un vienots mērķis. Un organisma pieradināšanas nolūkos varbūt nevajag uzreiz uz diennakti, bet ko īsāku. Piemēram 6h.
Papuča minētais pasākums ir vienkārši lielisks. Savas bailes var pārvarēt domājot, ka tāds pasākums ir noticis jau 4 gadus un visi dalībnieki iznākuši no purva. Un lielākā daļa piedalās atkal un atkal. Tiešām vienreizēja vieta un vienreizējas sajūtas!
papuci, IlzeL, ir bīstami popularizēt šādas lietas – rāpošana uz ceļiem pa sfagniem ir lipīga, pēc tam var no tā netikt vaļā!!!
Rasels, ir gan tā lieta lipīga, pilnīgi cita realitāte, gravitācija, utt ;)
Labs mums te purva fanu pulciņš izveidojies, kas cenšas purva lipīgumu pielipināt arī citiem :) Vienīgi – ir cilvēki, kam pret to ir laba imunitāte.
IlzeL, kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi :) Ja patīk ūdens, tad nekāda imunitāte tur nelīdzēs :)
Man ļoti patīk sfagni, bet tad, ja es tos varu pabakstīt ar kāju, ar otru kāju stāvot uz pastaigu takas laipas:D
essnee – bet Tu pamēģini :) Kā saka papucis – nepamēģinot neuzzināsi, cik ļoti forši ir viņus izbaudīt no visām pusēm. Re, kā Raselam laikam vislielākā atkarība, viņš jau dalībnieku sarakstā ierakstīts. Gan jau tur drīz parādīsies arī papucis. Es gan laikam šogad izlaidīšu, bet tas ir citu apstākļu dēļ, ne tādēļ, ka man negribētos.
Man pārāk spilgtā atmiņā ir pasaka par Cūkausīti un tā novele, kur bagātnieks pēc kataraktas operācijas aizlaidās no slimnīcas, lai nav jāmaksā rēķins, un noslīka purvā:D
Un tā reize, kad mēs ar māsu bērnībā pielīdām pie zemā purva akača, ieraudzījām malā gandrīz pilnīgi nogrimušu siena zārdu, paļurinājām viņu un tādējādi ieļurinājām normālu purva areālu. Kā mēs laidāmies prom:D
Tas gan nenozīmē, ka nekad mūžā neko tādu nemēģināšu. Man papriekš tikai jāiemācās normāli orientēties.
vienīgi slapjais kaķis šogad sakrīt ar CET. Bet tas ir noteikti, kas tāds, ko vērs izmēģināt -sirreāla sajūta tajā lielajā purvā, it īpaši spēcīga lietus un vēja laikā. Turklāt, cik saprotu, pa to purvu tā nemaz nevar vazāties kā ienāk prātā.
vienīgi silti rekomendēju visas vērtīgās mantas salikt dry bag un viņu arī aiztaisīt :)
essnee – ja baigi gribas, gan jau forumā var iemest uzaicinājumu un kāds komndas biedrs atsauksies. Un ar to orientēšanos ir tā, ka viss atkarīgs no mērķa – ja gribas maukt, tad labas orientēšanās prasmes ir obligātas, ja baudīt purvu – pati saproti:)
Slapjais Kaķis ir superīgs pasākums un ja māk peldēt, tad nav tā īsti no kā baidīties. Ja nebūtu CET, tad būtu tur. Cik es saprotu pēc visiem noteikumiem var mierīgi vazāties kā ienāk prātā izņemot to centrālo daļu, kur nedrīkst no 1. aprīļa līdz 1. novembrim (ja es kļūdos, tad lūdzu palabojiet). Tajā centrālajā daļā arī noteikti Slapjais Kaķis nenotiks.
shahs, vērtīgās mantas nav nemaz jāņem līdzi uz purvu, tās labāk atstāt malā, vajag tikai dzeramo un fotoaparātu :)
Zemais purvs ar melnu zampu ir pavisam savādāk kā konkrētais piedāvājums. Purva lāmas (tā sauc tos mazos ezeriņus) ir ar skaidru ūdeni (varbūt vienīgi nedaudz brūnganu) un nekāda dižā iestigšana un ārā netikšana tur nesanāk. Pirmajā no gadiem, kad pati piedalījos, distance bija salikta tā, ka vispār jau varēja arī nepeldēt. Tikai viens punkts bija tāds, kuram piekļūšanai bija noteikti nepieciešama peldēšana. Bet peldot sanāk ātrāk un taisnāk :) Tā kā diena bija silta un saulaina, tad visi dalībnieki visādos veidos baudīja peldēšanu – ar lielām šļakatām metoties iekšā ūdenī. Nākamajā gadā gan bija drusku aukstāk un vējaināk un Atis bija sapratis, ka visiem patīk peldēt. Tādēļ arī jāpeld bija krietni vairāk.
http://www.ldf.lv/upload_pic/Fotogalerija/Purvu%20NVO/Cenas%20tirelis3.jpg Tu gribi teikt, ka šitādā nevar iestigt un nomirt?
Man vienalga, kādā krāsā tas ūdens, bet esmu bijusi gan augstajos, gan zemajos purvos, un īpaša vēlēšanās līst žampā nav parādījusies. Tādās lielās lāmās peldētie vēl ok, ja ir normāls krasts un blakus cilvēks, kas mani izglābs.
Pirmkārt – nav jau jālien tajās vietās, kur liekas, ka netiks ārā. Var paskatīties, kur foršāk. Bez tam tas ir komandu sports – blakus noteikti ir vēl kāds. Nolikumā pie ieteicamā ekipējuma pat ierakstīts peldvestes un virve, bez tiem gan realitātē var mierīgi iztikt. Re, kur drusku ieskatam http://www.draugiem.lv/user/723652/gallery/#/gallery/?pid=226695145
vai http://www.draugiem.lv/user/723652/gallery/#/gallery/?pid=269891967
Nu… Man tur praktiski viss, ieskaitot kontrolpunktu atrašanās vietas, izskatās pēc tāda, kur netiks ārā:D Jebkurā gadījumā – šitādiem piedzīvojumiem man vēl jānobriest.
Hei, Rasel – paņem meiteni kompānijā :) Man liekas, ka esam viņu saintriģējuši, tikai vajadzīgs drosmīgs un pieredzējis plecs blakus :)
Ar pleca atrašanu man nebūtu problēmu, pie tam 2.augustā es skriešu CET pa drošām takām:)
Ja sevišķi pacenšas, var iztikt pavisam bez akacīšu peldēšanas priekiem. Alternatīvs risinājums tad būt kaut kā šādi: http://www.youtube.com/watch?v=PUTXcSyOsqc