Līga Linuža nu jau kādu laiciņu ir ļoti studentiska studente un cer, ka kādreiz šo statusu mainīs. Pārvācoties dzīvot uz kojām Rīgā, Līga metās iekšā dzīvē ar visu savu brīvo laiku. Par skriešanu lielas intereses viņai nebija, jo līdz šim vienīgais, kas no vieglatlētikas padevās, bija lodes grūšana, bet, lai mazinātu sirdsapziņas pārmetumus par neveselīgo dzīvesveidu, meklēja veidu, kā lēti un ērti izkustēties. Blakus visām studentiskajām organizācijām, kurās Līga sāka darboties, viņa atrada laiku arī skriešanai. Tagad viņai sāk šķist, ka blakus skriešanai sāk arī atrast arī laiku organizācijām.
Līga par savas skriešanas dzimšanas dienu uzskata 2012. gada Nordea Rīgas maratonu, kad no nulles pieredzes pieveica savus pirmos 10 kilometrus. Nākamgad sekoja pirmais pusmaratons, un vēl pēc gada – pirmais maratons. Līdz šim gan treniņos, gan sacensībās Līgai noskrieti daudzi pusmaratona garuma gabali, divas reizes skrieti maratoni un divas – kaut kas garāks. Katrā gadījumā viņa sevi vēl uzskata par iesācēju. Nesen Līga iegādājās jaunus apavus un ir gatava jauniem izaicinājumiem.
Kā skriešana ir mainījusi Tavu dzīvi?
Sāku saprast, kas ir cilvēka augšējā spēju robeža un kā tikt tai pāri. Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka varēšu noskriet ko vairāk par skolas obligātajiem 1,6 km, bet tagad uzlieku sev arvien augstākus mērķus, lai redzētu, vai varu tikt vēl tālāk un sasniegt vairāk.
Tīri fiziski arī atguvu interesi par Latvijas apceļošanu. Pērn uz gandrīz visiem pasākumiem stopēju un pārvērtu sacensības par 2-3 dienu notikumiem ar plānotu un neplānotu klaiņošanu pa skaistākajām Latvijas vietām.
Tev draugi un radinieki skrien?
Neviens no draugiem neskrien. Ģimeni gan esmu apvārdojusi, māsa ar daudz labākiem rezultātiem kā man ir noskrējusi pusmaratonu, mamma trenējas pirmajiem 10 kilometriem pavasarī. Bet nu jau pamazām parādījušies draugi, kas skrien.
Rīga – Biksti. Kāpēc skrēji un kā Tev gāja?
Galvenais iemesls bija tāds, ka man ļoti patīk pirtis! Gāja pārsteidzoši labi un brīžiem ļoti emocionāli. Kāds ik pa laikam centās mani noņemt no trases, bet, ja ir kontrollaiks, tad ātrāk kā tikai pēc kontrollaika no manis nevar atbrīvoties! Un vēl var arī pieminēt, ka pa ceļam pāris reizes apraudājos un sacerēju dzejoli. Bija ļoti interesanti.
Kāds bija līdz šim garākais pieveiktais posms?
Līdz šim biju veikusi SKM 55 km.
Pēc Bikstiem tad jau Valmierai Tu esi gatava?
Kaut kā nepatīk tā apgalvot. Liekas, ka Valmierai nekad nebūšu gatava. Skrējiens ir sevis izaicinājums, un kolektīvi to darīt ir jautrāk.
Kā Tu motivē sevi šādos garos skrējienos?
Tādos brīžos asfalts runā ar mani un liek turpināt! Viena no sajūtām, kas man nepatīk visvairāk, ir puspabeigtība. Ja kādā brīdī iezogas prātā doma, ka nu jau ir gana, tad visu laiku domāju par to, kādi iekšēji pārmetumi būs, ja izstāšos. Grūtības ir pārejošas, bet padošanās mūžīga. Tas laikam arī ir galvenais dzinulis.
Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Cenšos izkustēties vismaz katru otro dienu pa savas puses mežiem. Parasti skrienu cik patīk, kad patīk un kā patīk, pie plāniem nepieturos.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot burvīgās Latvijas izskriešanu pēc iespējas vairāk pasākumos, vēlētos piedalīties arī kādās sacensībās ārzemēs.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Konkrēta mērķa nav. Varbūt vēlētos redzēt, kurš ir tas punkts, pie kura nāksies apstāties. Bet to es nekad neuzzināšu, ja nemēģināšu.
Novēlējums skriešanas biedriem?
Cilvēki man apkārt izturas skeptiski, netic nospraustajiem mērķiem un nemitīgi cenšas atturēt no to īstenošanas. Es uzskatu, ka zaudēju spēku tikai tajā brīdī, kad sāku domāt, ka man tā nav. Daudzi sev uzstāda zemus standartus un mērķē zemu, tāpēc tik vien arī sasniedz, tāpēc domājiet lielas domas, atkārtojiet tās atkal un atkal, līdz tās kļūst par pārliecību!
P.S. Brauciet ciemos uz Rēzekni! Apskriesim apkārt Rāznai un uzskriesim Mākoņkalnā! Bet pirts gan man nav. Jaukus visiem treniņus. Noskrien!
Avots: Artūra blogs.
km 
-
Kā ar tiem kredītpunktiem, pasniedzējs piešķīra?
Līga ir feina meitene ar kolosālu gribasspēku! Lai izdodas! Drīz mēs visi būsim Rēzeknē, caur Valmieru!
Tā tik turēt!
Traka meitene. ja kontrollaiks, tad “jāizžmiedz”:) Man jau liekas, ka mēs vēl zilus brīnumus piedzīvosim no šīs meitenes. Ja cilvēks meklē spēju robežu, bet tā, kā zināms, ir milzīga tad… Līga, lai izdodas:)
Paldies par jaukajiem vārdiem :)
Jāteic, ka par atzīmi vēl vajadzēja mazliet pacīnīties, bet nu jau stāv skaisti ielikta :)
Malacis, man patīk tava attieksme! Spīts ir tā lieta, ko vajag, lai garās distances beigtu uz finiša līnijas:)
Jau no Laumas reportāžas varēja noprast, ka Līga ir meitene, kas iet/skrien līdz galam. Malacis. Paldies Artūram par interviju. Bloga sadaļā gan prasās pēc pašas Līgas sajūtu stāsta, nu vismaz pēc tā trasē tapušā dzejoļa.
Brīžiem liekas, ka mana māsa ir kā Forests Gamps :) Kur es eju uz rezultātu, tur viņa paņem ar trases garumu ;) Proud to be big sister!!!
Patīkami lasīt! Forša attieksme! :)
“Cilvēki man apkārt izturas skeptiski, netic nospraustajiem mērķiem un nemitīgi cenšas atturēt no to īstenošanas.” <—– A ko tā?
Ja runa par skriešanu, tad laikam tāpēc, ka paziņu loks joprojām domā, ka maratoni ir tikai izredzētajiem. Argumentā tā tipiskā pieticība: “Es tā nemūžam nevarētu!”
Visur citur jau ir līdzīgi. Ja kāds kaut ko nevar, tad kāpēc gan viņam līdzīgie kaut ko varētu. Laikam mazāk jāklausās tādās runās :)