Pēc kārtējā skrējiena Ozolniekos pus pa jokam atkal tiek liktas likmes par finiša laiku Siguldas kalnu maratonā. Tāpat atbilstoši plānam tiek izvēlēti finiša laiki. Bet viens ir zināms Sigulda aizrauj! Mani jau nu noteikti. Šogad priecē samērā labie laikapstākļi. Nelīst kā pagājušo gadu, bet es gribu siltu un +10C, sauli kā sen senos laikos. No rīta pilsētas laukumā ir auksts un pūš vēl aukstāks vējš. Brr. Tāpēc piemeklējot atbilstošākos aksesuārus skrējienam tiek nolemts par labu siltajiem skriešanas cimdiem un cepurītei.
Starts kā jau ierasts – Ziediņkalna pakājē. IngaK saka, jāiet tuvāk startam, jo pēc tam negribēsim pirmajā serpentīnā stāvēt rindā (te man atmiņā uzplaukst Monblāna sastrēgums sašaurinoties taciņai uz vismaz 5 minūtēm). Uzrāpots Ziediņā pirmo reizi ir. Atbalstītāji dzirdami. Caur starpfinišu pa kreisi uz pirmo serpentīnu. Es vēl pagaidu Ingu, jo kopā jautrāk. Protams, tas bija uz pāris minūtēm, jo šī pamanījās veiksmīgi izlavierēt un aizskriet pa priekšu. Zosu gājiens/skrējiens lejā. Tā te segums ciešams. Tas nekas, ka nākošajos apļos bija gan vairāk dubļi, gan slidenāks, gan sagāzušies koki augstāki palikuši. Gaujas tilts. Te pagriezienā kā trases tiesnesis stāv Agnese. Ceļš ved uz Krimuldas serpentīnu. Vēl skrienams, par pārējiem apļiem vēsture klusē. Aiziet Krimuldas cilpa. Jaunās trepītes uz leju. Mīksts segums. Ledus arī. Aktīvi trases tiesneši. Jipī. Pirmās trepītes uz augšu. Kā kādreiz sen, senos laikos SKM. Šim kokam var mierīgi pārkāpt, bet šim vai nu jālien pa apakšu vai pieturoties pie zariem jālien pāri. Skrienama taka uz leju. Te gan prātīgi sasalis, slīps, mālains un vēl apzāģēti celmiņi. Slīd. Tiltiņš pāri upītei. Atkal tas foršais mīkstais segums. Jā tur nedaudz uz priekšu un pa kreisi ir Gūtmaņala, bet mums pa labi kalnā augšā. Priekšā ejošie nosmejas, ka šai gravai tumsā būs forši lekt pāri, jo uzreiz seko stāvs kāpiens augšup. Tākš šo piefiksēju. Tā, tā. Šo koku es atceros kam jālien pa apakšu jeb acu priekšā parādās ainiņa no sniegotās Siguldas. Vēl viens pārkāpjams koks. Vēl nedaudz uz augšu un ilgi gaidītā Krimulda. Parciņš. Tiltiņš bez trepītēm. Sanatorija. Pāris kilometru atelpas skrējiens pa „balkonu” līdz pat Kājnieku tiltam. Kājnieku tilts pirmajā aplī forši šūpojas. Uzreiz pa labi pāri sasalušajām peļķēm. Dzeršanas punkts. Man vēl negribas un lepni paskrienu garām. Dzirdu no cita skrējēja, ka „īsti ultras jau ēšanas punktus neizmanto”. Bet ko darīt, ja kārtīgas brokastis paēstas un ar sistēmu vēl pietiek, bet uzkodas vēl negribas. Pat siltu tēju nē. Krustojums. Apzinīgie pa kreisi, dabas baudītāji pa labi. Aiziet papildus cilpa. Sen neredzētā un nesatiktā upīte, kur pagājušo gadu ar katru apli ūdens līmenis palika ar vien vairāk un vairāk. Šogad nekas nav mainījies. Iesākumā lēciens, tad pastaiga pa baļķi. Un tālāk. Pirmajā aplī man palīdzēja pa stāvo krauju tikt augšā. Pastiepu roku pretī, lai aiz manis arī raiti tiek augšā. Nedaudz skrienams augšup, gandrīz līdz galam. Spēki jātaupa. Trase iet pa kreisi, pa lapām sabirušu taciņu. Ir. Karjers. Pūš auksts vējš. Ja sākumā lejā prātīgi jānokāpj, tad pēc tam prātīgi jāuzkāpj. Pļava. Vēl nedaudz uz augšu. Elektrolīnija. Sajūta, ka esmu te bijusi. Vienugad trase gāja uz otru pusi, bet pa šo taku ir braukts ar velo. Stāvs uz leju. Asfalts? Tiešām? Kur es atrodos? Vecais Lorupes asfalts un, protams, augšup. Skrienams. Laurenči. Pirmo reizi ieraugu kāda tad tā trase izskatās dzīvē. Trasē vizinās daži ar rullīšiem. Mums, protams, trase iet augšā lejā pa maliņu. Piebraucamais ceļš uz leju. Skrienu un atceros, kā Monblāna neilgi pirms finiša man franču valodā skaidroja un rādīja, ka jāskrien pa labāku segumu bez akmeņiem. Trases tiesnesis. Pagrieziens pa labi. Superīga sasalusi grubuļaina taciņa. Pamanījos aizķerties aiz kukuržņiem un gandrīz samīļot zemi. Nedaudz dublīši. Ilgi gaidītais kāpiens augšup. Grūti. Apnika. Bet tas ir tikai pirmais aplis. Nedaudz skrienama taisna taciņa. Augšup. Šīs mājās pagalmā ir manītas ganāmies kazas. Ķeizarskats. Ir iespēja atvilkt elpu. Noskrējiens uz leju. Tiltiņš. Apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Mani mierina, ka vakar viņš bija ar ledu. Uzmundrinoši. Atkal augšup. Šis šķiet kaut kas pazīstams. Jā, te skriet uz leju ir daudz vienkāršāk. Te pēkšņi no aizmugures nāk piedāvājums uzdziedāt. Jā, jā. „Vilks kazu aizvilka…” Ķeizarkrēsls. Kaķīškalns. Sasalis. Pamanījos nedaudz paslidināties. Skaidrs. Jāmeklē dubļi jeb vismaz mīkstāks segums, lai tiktu lejā. Pie sevis nodomāju, ka te tumsā būs jautri. Te mani apdzen Alma, tik nosmeju, ka „Deviņas kazas gani ganīja…”. Lejā mūs sagaida grants segums gar ezeriņu, meža taciņa ar dublīšiem, kur pamanījos atkal aizķerties. Bet tas pie lietas piederas. Kārtējais kāpiens uz augšup. Stāvāka siena. Grava, kura jāpārvar. Atkal jākāpj. Tad tikai augšup. Pirms lejā kāpšanas tiesnesis brīdina, ka tur ir dubļi, lai meklējam labāko apiešanas ceļu. Labajā pusē tā mazāk. Nedaudz paslidinos pa sasalušo trasi. Te mani noķer Linda ar Gunu, un prom ir. Mūs vēl pabrīdina, ka kreisajā pusē ir ledus. Es, protams, pamanos atrast vienīgo vietu ar māliem un ar kreiso botu iestigt. Skaisti. Dzeltena bota. Daudz jau zālē noslaucīt nevar, bet mierinājums būs. Vismaz kājas sausas. Kordes trase arī pieveikta. Meža taciņa gar Gauju. Piezogas arī doma, ka būtu forši skriet tikai vienu apli, bet viņas dīvainā kārtā ātri pazūd. Asfalts. Pilsētas trase. Ziediņkalns – otrreiz. Tēja. Siers. Cepumi. Tēja. Siers. Vīnogas. Cola? Nav.
Otrais aplis. Viss tas pats. Tikai serpentīns lejā skrienams. Asfalts uz Gaujas tiltu skrienams. Krimuldas serpentīns, ja nav tad nav. Ja būs spēks tad nākošajā aplī uzskriešu. Krimuldas cilpā nekas nav mainījies. Tik pamanījos tai slīpajā, ar māliem sasalušajā vietā paslīdēt un ar labo plaukstu uzgāzties uz celma, štrunts par sasisto celi, bet plauksta. Tagad skaists zilums rotājas. Aiz manis ejošie puiši apjautās vai viss kārtībā. Spēju atbildēt, ka gandrīz. Sāp. Bet te uz leju jāskrien, bet man sāp. Un abas rokas vajadzīgas līdzsvaram. Kāpjot augšā sajaucu aiz muguras ejošos nūjotājus, bet onka teic, ka priecājas, ka viņam pēdējais aplis, bet man novēl veiksmes, jo numurs tāds. Skrienot pa balkonu panāku Lindu ar Gunu. Palūdzu, lai dāmas palaiž. Uz ko Guna atbild, ka pirmo reizi redz man tādus ātrumus. Es arī. Pašai nedaudz bail. Jā, un tev vēl Ozolnieki. Uz ko nācās atbildēt, ka Ozolnieki bija plānoti, bet Priekuļi gan bija pārsteigums. Prom biju. Kājnieku tilts. Dzeršanas punkts. Ballīte. Tēja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izķeksē želejas paciņu. Tagad viņa sāks noderēt. Upīte. Karjers. Asfalts. Laurenči. Interesantais tiltiņš. Kaķīškalnā mani panāk Inese un prom ir. Interesantā cilpa. Ziediņkalns trešo reizi. Cik? Viens. Cik? Vēl vienc. Tagad gan tikai pieveikt apli, kaut vai rāpus. Laiks atliku likām. Uzmundrinājumi jau no kalna vidus. – Esi čalis vai neesi? Uznes mani kalnā! Nākošajā aplī pati uzrāpošu. Nevienas dzirdīgas ausis neatradās. Bet ovācijas kalna galā un puskalnā milzīgas. Tēja. Tēja. Batoniņš. Cepumi. Apelsīni. Banāni. Želeja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izņem lukturīti un tur ieliek cepuri. Cimdus gan vēl atstāju sānu kabatās, ja nu savajadzēsies.
Trešais aplis. Kā jau trešais aplis. Pēc Gaujas tilta panāku Gati ar kompāniju. Šis smej, ka Lauma iet pa visu naudu. Tā kā ir iespējas finišēt līdz ar kontrollaiku. Es gan nebūtu tik pārliecināta, ka šoreiz tā izdosies. Līkumā Agnesei pajautāju cik tālu ir Inga. Tālu. Nu labi. Serpentīns skrienams, nē, protams. Ja man būtu nūjas, es gan mācētu viņas izmantot, nevis kā puiši iet un nes viņās rokās. Kad tikusi pašā augšā redzu kā Inga pārskrien pāri tiltiņam. Tātad viņa ir kādus 4km man priekšā. Krimuldas cilpa bez piedzīvojumiem, bet ar ļoti aktīviem trases tiesnešiem. Taisnais skrienamgabals, kurā pamanījos vairākas reizes aizķerties aiz visādām saknēm un gandrīz samīļot zemi. Kam negadās. Dzeršanas punkts. Tēja. Siers. Batoniņš. Siers. Banāni. Tējā. Želeja. Cik līdz finišam? Jā to mēs jautājām tiesnešiem. Pašiem grūtības ar rēķināšanu. Cilpa ar upīti, kur ar labo botu pamanījos iestigu mālos. Līdzsvaram dzīvē jābūt. Karjers ar vēju un skaisti rietošu sauli. Viens no mazajiem plāniņiem izpildīts – šeit ierasties pa gaismu. Kaķīškalns. Skatījos pulkstenī cik atlicis skriet, bet saņēmu uzmundrinājums no trases tiesneša, ka līdz finišam jau nav tālu. Tāpat pajautāja vai ir lampa. Ir. Somā kaut kur mētājas. Uz ko atbildēja, ka paspēšu vēl pa gaismiņu finišēt. Nu, ja. Ja TO cilpu iziešu tad Ziediņkalns elementāri. Kordes tiesnesis arī jautāja vai ir lampiņa. Ir. Gaišs taču! Taciņa gar Gauju patumšāka, mežs, koki kā nekā, bet var redzēt pat ļoti labi. Priekšā pāris skrējēju. Izrādās viens no tiem Aivars, kurš izbauda garo apli. Paskrienam kādu brīdi kopā. Izstāsta, kas man priekšā ar kopā skrējis, bet secina, ka mans uzņemtais temps tomēr pa ātru. Var jau būt. Es sajūtu finišu. Asfalts.
Un viņš – Ziediņkalns. Ceturto reizi – tagad kaut vai rāpus. Līdzjutēji kalna galā, kurus var dzirdēt pa gabalu. Puskalnā dzirdu „Lūdzu identificē sevi!”. Manu atbildi viņi gan nedzirdēja, bet atbalsts tā vai tā. Tik dzirdu, ka tiek noteikts, ka „Šis ir tavs skaistākais skrējiena brīdis”. Jā tā ir. Finišs strauji tuvojas. Kalna galā gan atpazīst un pavada finišā ar skaļām ovācijām.
Piektais finišētais Siguldas kalnu maratons no sešiem, bet ceturtais garajā distancē. Ar ātrāko finiša laiku 54.7km un 7h48in38sek. Izpildīts plāns A finišēt pa gaismu jebšu līdz ar tumsu arī skaitās. Pēc finiša Artūrs teic, ka es jau trasi parasti izbaudu pa visu naudu. Jā, tā kaut kā sanāca. Tagad nezinu, ko ar tām divām liekajām stundām darīt.
Nobeiguma vietā:
Nav jau tā, ka pirmo reizi ar pīpi uz jumta:
2009.gadā biju izlūkos 22km ar finiša laiku 03h36min55. +7C.
2010.gadā pamainīja distances un kāroto 44km vietā noskrēju/nogāju 55km ar finiša laiku 8h11min8sek, kas man deva tobrīd neko neizsakošo 1p (tiesa līdz Ziemassvētkiem) un piedzīvojumus nākamā gada augustā Francijā. +10C, saule.
2011.gadā garā distance un 9h17min21 ar siltu laiku un pastaigu pēdējā aplī. +8C.
2012.gads nebija mans skriešanas gads vispār, tāpēc arī ailītē rēgojas DNF, toties bija sniegs. +5C, sniegs.
2013.gads – lietus gads, garā distance un 9h38h57 ar daudz pastaigām un Turaidas apli tumsā. +10C (līst).
km 
-
Sasmējos :) Tā tie plāni A nevilšus piepildās. Man 3. aplī katrs, kam nebija slinkums stāstīja, ka to lukturi, kas man uz galvas, tak nevajadzēšot :)
Varononīgi un skaisti aprakstīts.
Sigulda tiešām aizrauj! Esmu nesen sākusi tikai piedalīties sacensībās, un sapratu, ka tas ir forši!Vislielākais prieks, ka skrējēji ir tik draudzīgi un smaidīgi :) Es arī guvu neaprakstāmas emocijas!
Pirtī domāju, ka ja tagad ķertos pie rakstīšanas, tad iespaidi būtu spilgtāki un atmiņas vēl nepadzisušas. Neko, visu reizē nevar.
Pagaidām stāvu (guļu) muti atvēris par vietvārdiem, man vēl jāapgūst, kas ir balkons, kas Lorupes vecais asfalts.
Kaķīškalnā tak nevar uznest, bet izaicinājums tas, protams, būtu.
Kādas tad bija tās likmes pirms mačiem?
Lauma top ātra… :) Vajag plānus B.. A.. A+ un plānu ULTRA.
Man kola nemaz netrūka, tēja garšoja labāk par enerģijas dzērienu.
Dažas lietas saistās ar Tevi :) “skriešana pa visu naudu”, “dzimtā franču valoda” :) :)
Paldies par ieskatu vēsturē. Arī šī tagad jau ir vēsture, kaut pavisam svaiga.
Inga_K: man laikam pirmajam nebija slinkums (blush), bet laikam jau, ja viš bija uz galvas, tad ieslēdzi.
Pag, ta sanāk, ka tu tikai šogad esi sākusi nesties? Ja jā, tad es nespēju izskaidrot tos Monblānus. :D
Apraksts foršs, es domāju, ka tas pēdējais kalns tiešām varētu būt labākais brīdis distancē.
Edgar – neieslēdzu gan, bija vēl pavisam gaišs, kad finišēju :D Jums visiem bija taisnība, bet manos aprēķinos bija kļūda par krēslas iestāšanās laiku :D Un, nē, Tu nebiji pirmais, pirmais bija laikam Rainers pirms topošā serpentīna :D
Cik bieži jāskraida pa rajonu, lai atcerētos, kā kura grava, kura nogāze un kurš krūmu puduris saucas?
Jā, essnee. Man tikai tagad sestajā (!) skriešanas sezonā tas ātrums parādījās :) Es spēju izskaidrot tikai pēdējo Monblānu (es saņemšos un kaut kad uzrakstīšu) par pirmo tikai šogad sapratu kā un kāpēc es viņu finišēju.
Par plāniem A, B un C nākamreiz būs viņi jāizvēlas apdomīgā vai arī jāizdomā lielākas variācijas iespējas, lai ir no kā izvēlēties.
MarisT, nez. Lai atcerētos labi noder redzes atmiņa un, ja galīgi neko nevar atcerēties vai viss sajucis tad karte. Bet Sigulda jau nav liela un visas skaistās vietas tāpat vienuviet. Es tur šoruden biju tikai trīs reizes.
Jā, kartē var redzēt nosaukumus. Tā kā es karti neskatos, tik vien kā reizi gadā aizbraucu un sekoju marķējumam, tad no pēdējiem 5 gadiem, zinu vien Svētku laukumu un Ziediņa kalnu pēc nosaukuma un dabā :D (Nu lab’, bobsleja trasi arī – kādreiz bērnībā biju tur ekskursijā, reni izstaigāju.)
Lauma, baigi forš raksts! :) Tiešām laba atmiņa,lasot atcerējos trasi kā iekš video! :)
Lai top arvien raitāks solis ik sacensības!
Forši aprakstīts, ļoti dzīvi acu priekšā pat tās vietas, kur es nebiju:)
Starp citu, no pus-Kaķīškalna viens čalis savu dāmu nonesa uz pleciem. Abi no īsās distances.
Lauma aizmirsa pieminēt divas jautrās mulčas ūdensgultas. Radās iespaids, ka zem mulčas ir plēve paklāta.
Jā, foršs rakstiņš, Lauma!!! :)
Un Inga_K – es savu lukturi iemetu somā – nu tā drošībai, bija pamatotas aizdomas, ka ne Tev, ne man, ne Laumai nevajadzēs …Jo biju saņēmusi norādījumu, ja uz 3-o apli dodies ap 17:00, tad jāņem, redzot plkst.16:00 – nevarēju saprats – kā man būt :)
Bet, nekas – lukturītis “izskaidījās” trešo apli ;)
Es gan savu lukturi ieslēdzu jau skrienot lejā pa Kordas trasi, pa apgaismotu mežiņu tomēr skriet patīkamāk. Kā nekā – bija jāmūk no Laumas:) turklāt, stulbi noskriet ar lukturi uz galvas un nemaz neislēgt. Kā saka, ja uz skatuves revolveris, tad…
Es arī pamanījos savu kreiso botu šķiet turpat nosmērēt. Bail pat domāt, ko nākamsezon rādīsi. :)
Jau sākotnēji jāieslēdz plāns-bez luktura…dažreiz tas darbojas :) un jā,meitenes mums ašas!
Super! Tagad vismaz zināšu vietu nosaukumus, kur skriets (no pagājušā gada vien Ziediņkalns un Kaķīškalns atmiņā). Tu tiešām spridzini :)!
Nu, stipra tu esi un forša! Un raksti tā, ka lasot visa tā trakā Siguldas padarīšana jau atkal ir ne tikai acu priekšā, bet arī pēdās sajūtama :) Prieks, ka tev izdevies izpildīt plānoto un tā tik turpini!
Ehh, Lauma pārāk ātri sākusi skriet un pārāk tehnisks raksts sanācis. Kur romantika palikusi? Sigulda taču aizrauj :)
Starp citu, ienākot šeit, pirmais, ko meklēju – komandas blogs, Monblāns. No Matīsa laikam nebūs, gaidām no tevis.