Laulasmaa 2014

Tas, ka es piedaloties Laulasmaa, jau esot skaidrs, bet kā esmu izdomājis piedalīties jaunā gada pasākumā? Jau vairs neatceros, tik atminu, ka savu vietu no mafijas dabūju tā kā jaunā gada dāvanu dažas dienas pirms sacensībām.

Kādā jaukā brīdī sapratu, ka tomēr piedalīšos, ka tomēr, kaut nedaudz jāpatrenējas. No trenēšanās sanāca vien viena sapārota nedēļas nogale 30km un 20km. Un otrajā nedēļā viens 20km, jo nākamajā dienā biju aizmirsis par aizņemtību. Un savu kilometrāžu pacēlu līdz sev agrāk ierastajiem 150km mēnesī uz 2 mēnešiem.

Skaidrs, ka nebiju gatavs šīm sacensībām, lai kaut vai tās pabeigtu kontrollaikā. Tas palika kā plāns ULTRA. Plāns A bija noskriet 105 km, jeb pusi. Plāni B un C, kam būtu jābūt mazākiem par A īsti netika izskatīti, vienīgi, ja piemetas kāda trauma. Par vēl vienu plānu dzirdēju OreMan blogā pieminētajā filmā Forever running – 24h. Tas tad varētu saukties A+ plāns.

Gulēt nakti pirms sacensībām teltī bija laba izvēle. Laiks ietaupījās. Miegs bija labs tā vai tā. Kā uzcēlām telti un iekārtojāmies uz guļu tā arī sāka līt.

Plānu A+, t.i. kustēties bez pārtraukuma 24h, neizdevās piepildīt. Saullēkts pienāca ātrāk. Kā zināms, kad viss sagriezies kājām gaisā, tad gulēt jāiet līdz ar saullēktu, tas sanāca 18h uz kājām. Pēdiņas jutās nospiestas. Apbrīnojamā kārtā nepilnas 4h miega palīdzēja pēdām un gan jau vēl šim tam.

Plāns par iešanu man vismaz apzināti radās vien startā. Matīss bija nolēmis skriet ar pēdējiem, bet pēdējie gāja. Tā nu gājām arī mēs. Man patika tāds plāns. Jo taču vairāk kā skaidrs, ka 32h kontrollaikā būs arī jāiet, tad kāpēc to nedarīt no sākuma? Vēlāk gan guvām atbildi uz šo jautājumu. Tomēr, manuprāt, šis plāns man ļāva veikt tik lielu distanci, savādākā gadījumā būtu mazāk.  Mošķis gan teica, ka 1.pusmaratonu skrienot būtu vairāk. Toties Helēna pirms starta teica, lai mēs būtu uzmanīgi, jo pēc lietus viss bija slapjš un slidīgs, un pēc šī sakāmā viņa nesmējās savus interesantos smieklus.

Abi ar Matīsu pirmos 5 apļus jeb 105.5 km nogājām. Bija interese no apkārtējiem, kad tad mēs sāksim skriet. 4., 5. aplī sākām skriet nokalniņus, jo iet bija grūtāk. Augšstilbu muskuļi sāka sāpēt, tā arī atbilde, kāpēc no sākuma iešana arī nogurdina. Bet citādi palikām uzticīgi iešanai. Manā plānā (pēc manas saprašanas) tas iekļāvās lieliski. Šķiet, Matīsam nebija iebildumi, vismaz tādus viņš neizteica, un es jau nu neprasīju.

Interesanti lasīt komentārus pie kalendāra ieraksta, tad Matīss domāja, ka kritīs teltī. Vēl nezināja, ka uz taciņas.

Svētdienas rītā modos, izkāpu no telts, jutos kā piedzēries – kājas īsti neklausa, gribas dzert ūdeni. Galva un rumpis gan skaidrāki kā pēc dzeršanas. Dzirdēju, kā kāds starta zonā meklē līdzskrējēju, tāpēc piegāju tuvāk. Līdzjutēju soliņš noliedzoši kratīja galvas. Es biju ar mieru. Vienīgā skrietā pusīte skrējās labi. Rains skrēja prātīgi, augšupceļos gāja, saudzēja savu pulsu un mani. Bija patiess prieks noskriet šo pusīti ar viņu kopā, Rains ir otrās vietas ieguvējs un pozitīvs jaunietis. Sākumā domāju attaisnojumus, kuros tāpat neviens neklausītos, kas notiktu, ja Rains apdzītu Čingoni. Tas, ka nebiju vēl pamodies, gan jau ka nevienu nepārliecinātu. Ka visiem jādzīvo draudzīgi arī tai brīdī nevienam neinteresētu. Būtu aizskartas jūtas.

Šī vienīgā skrietā pusīte bija man lielākais prieks šajās sacensībās. Izstāstīju savu fonu. Rains izskatījās vēl gana spēcīgs, lai gan nogurums brīžam jautās. Teica, ka kad atlicis maratons, nodomājis, ka tas tāds nieks vien, bet uz pēdējo apli saņemties grūti. Vairāk domāja par otrās vietas noturēšanu, nevis pirmās vietas noķeršanu.

Laulasmaa 2014 viņam ir 3. ULTRA. Pirmā bijusi jaunajā gadā. Tad vēl viena ar apm. 150km iekštelpās (viņš teica precīzi, bet esmu piemirsis). Viņam labi personīgie, 10 km pa 35 min, 1500m pa 4 min ar dažām sekundēm. Mēnesī vidēji skrienot ap 400km. Bet nu pirms Laulasmā patrenējies vairāk, bijusi nedēļa ar… nu diezgan daudz. Viņu tracinot, ja kāds saka, ka viņš kaut ko nevarot izdarīt. Spītīgs. Ar 90 kg dzīvsvara neesot tā labākā ULTRU skriešana, bet tāds viņam svars.

Biju sekundants, kad Rains veica savus dzīvē pirmos 200 km. Igaunijā par šitādu joku pienākoties speciāla kūka.

Teica, ka aicinājis draugu ar 8 gopro kamerām, bet plāni mainījušies. Igaunijā neesot kārtīgu video no taku pasākumiem. Šī trase iespējams esot skaistākā vieta skriešanai Igaunijā, agrāk te esot bijis cara parks.

Vēl Rains pastāstīja par pastaigu, kas sākas 9. augustā. Esot divas distances virs 300 un virs 600 km no Latvijas pierobežas uz augšu. Plānojot garāko kopā ar draugu veikt 18 dienās. Pa takām, maziem ceļiem, caur kempingiem, gar ezeriem.

Mazajā aplī pievienojas Raina draudzene, kas šodien pieveikusi pirmo pusīti. Žirgti turējās līdzi arī tad, kad Rains pēdējā kilometrā jau kārtīgi bēra ogles.

Pulkstenis ap 11, Guna gatava iet, un es arī. Tā vismaz man liekas. Piedevām liekas, ka Gunas temps varētu būt pārāk lēns, lai pie gadījuma es paspētu pieveikt vēl vienu pusīti. Atkal viss otrādāk. Guna iet ātrāk par mani, un man vien jāspēj turēt līdzi. Saka, ka temps esot ap 10 min uz km. Nu nezinu, pārliecināties nevarēju, bet sestdienā, sacensību sākumā ar Matīsu 9:30 likās lēnāks.

Ja 8. aplis būtu pēdējais, tad, domāju, ietu arī to, bet tā kā maksimālā atzīme šajos vasaras darbos bija 10, tad metu mieru. Tiesa gan 24h laikā nebūtu ticis līdz 8 apļiem, vien 6.  Galvenokārt sāpošo, nospiesto pēdu dēļ. Sāpe/bauda bija paciešama, bet negribējās, lai tas aiziet kaut kur tālāk, uz galvas sāpēm vai ilgstošāk sāpošām pēdām. Atpūta no saullēkta līdz 8iem pēdām palīdzēja, bet pēc vienas pusītes noskriešanas tomēr nospiestās pēdas atkal jutās līdzīgi kā vakarā.

Miegs uz gulētiešanas brīdi vēl stipri nenāca. Vispārējs nomācošs nogurums vēl netuvojās. Locītavas, saites smaidīja. Vien kreisais ahilejs jau 3. aplī stāvajā kalnā kāpjot iesāpējās, bet ar laiku pārgāja, iekustējās. Teicu Matīsam „mazliet jūtu kreiso ahileju” un „mazliet jūtu” nozīmē „stipri sāp”, bet tas tikai tai kalnā kāpjot.

Pirms apbalvošanas kaut kā ne tur nostājos un man rokās trāpījās fotoaparāts. Bija jānobildē visi brīvprātīgie, kuriem bilde būs uz atzinības raksta. Liels gods. Kā Dzinča teica – iegrābos, bet Venniku ģimenes pārstāvis teica, ka bilde derot, mazliet fotošopa un būšot labi, joks.

Mājupceļā visi uzvedās diezgan līdzīgi. Sākumā ēda saldumus, tad gulēja, tad izkustējās benzīntankā. Visi lepni gāja garām invalīdu tualetei. Vienīgi izskatījās, ka Miezers mokās.

Iebraucot Rīgā likās, ka jūtos tīri normāli, bet runāts paliek runāts, pārnakšņoju Stikla kalnā. Ņemot vērā, ka vēl nākamajā dienā mājupceļš bija pagrūts, tad gan jau ka svētdienas naktī būtu pavisam grūts.

Paņēmu stopētāju ar specifiskām smaržām, kaut tāda kompānija, palīdzēja neaizmigt arī avota ūdens.

Starplaiki.

Trase šķiet precīzi uzmērīta. Kalni interesanti, takas labas. Ainavisks skrējiens pa stāvkrastu. Koka un baļķu šķēršļi iederīgi. Foršākais noskrējiens pirmajā kalnā atgriežoties no galapunkta. Otrajā kalnā stāvākais kāpums. Strautā akmeņi salikti tieši kā vajag, lai būtu interesanti, bet ne pārmēru grūti. Mazais aplis atgādināja Kuršu kāpu.

Ēdināšanas 21 km garumā bija 8 vietās. Dzērieni visdažādākie. Cienīju tīru ūdeni, tomātu sulu, apelsīnu sulu, trāpījās limonāde, gāzēts ūdens, reizēm vajadzēja kokakolu, enerģijas dzērienu, jauks iestarpinājums – alus. Ēdu čipsus, rozīnes, banānus, šokolādi regulāri, nomēģināju tomātus, sāļos salmiņus, cepumus, klāt neķēros ne gurķiem, ne olīvām.

Saldūdens, kur nomazgāt rokas, seju bija strautā, kam pa akmeņiem ik apli bija jākāpj pāri. Garām nepagājām nevienai barošanas vietai, gandrīz tik pat bieži bija zaļās pieturas.

Nomazgāšanās jūrā bija patīkama. Teicu – baidos. Man atbildēja: „100 km var noskriet, jūrā nevar ieiet!”

Visu distanci nogāju šortos. Šī nebija labākā doma naktī, 5. apļa beigās jau sāka kasīt kaklu, par laimi pārgāja. Vējjaku nenovilku līdz pēdējam aplim. Džemperi un cimdus uzvilku uz nakti. Pēc 3., 5., 6. apļa vilku nost botes un tīrīju kājas un zeķes no smiltīm.