Laiks jauniem izaicinājumiem!

Sveiki! Šis būs mans iepazīšanās stāsts. Sev ne visai saprotamu iemeslu dēļ, esmu pievienojusies VSK Noskrien. Skriešana galīgi nav mans hobijs (vismaz nebija). Es sevi gan nevaru nosaukt par dīvānā sēdētāju, jo ar prieku kustos. Vasarā orientējos, ziemā slēpoju gan ar distanču, gan kalnu slēpēm. Slidoju. Kopš pagājušā rudens esmu aizrāvusies ar nūjošanu, ko veiksmīgi apvienoju ar Pārdaugavas mazo ieliņu un muižu apskati. Vai zinājāt, ka Pārdaugavā vēl ir saglabājušās ap 30 vēsturisko muižas ēku? Savus maršrutus nūjošanai es parasti plānoju līdz 10 km rādiusā ap savu māju. Tie reti bija īsāki par 10 km un nebija garāki par 20 km. Nu jau Pārdaugavas muižas ir apskatītas un iegūta izturība garākiem pārgājieniem. Laiks jauniem izaicinājumiem!

Kā es sāku regulāri skriet? Viss sākās ar to, ka savā telefonā ielādēju Endomondo Sports Tracker  aplikāciju, lai varētu fiksēt savus nūjošanas maršrutus un noietos kilometrus. Kā jau sociālos tīklos mēdz notikt, radās draugi. Ar interesi sekoju līdzi tam, kā visi aktīvi kustas. Sāku pieņemt dažādus izaicinājumus (pievienoties chalanges), pamatā tiem, kas saistās ar noieto kilometru un patērēto kaloriju skaitīšanu. Bet pagājušā gada beigās kāds Endo draugs man ielūdza pievienoties 2014. gada janvārī skriešanas izaicinājumam (chalange). Es nospiedu ‘’JOIN”.

Šeit vajadzīga neliela atkāpe. Ja mani izaicina sportot, es parasti piekrītu. Ja piekrītu, tad piedalos. Tā reiz pirms dažiem gadiem māsa man teica, ka vajag piedalīties NikeRigaRun un noskriet stafeti. Viens posms 2,5 km. Šķita, ka es to varu. Viegli negāja. Kāds gabaliņš bija arī atpūšoties jāpaiet. Pirms diviem gadiem, mans puika, redzot televīzijā Nordea Rīgas maratona pārraidi, jautāja, kādēļ mēs tur nepiedalāmies? Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies.  Skrējām 5 km. Tas bija briesmīgi. Tā jau netrenējušam ir grūti tos 5 km noskriet. Bet, ja vēl pūļa dēļ tu nevari skriet savā ritmā, tad vispār zūd skriešanas spēju un prieka. Nolēmu, ja šajā pasākumā vēl kādreiz piedalīšos, tad skriešu kādu garāku distanci, kur vairāk telpas skriešanai. Pagājušajā vasarā piedalījos vēl divos skriešanas pasākumos – Sieviešu skrējienā un NikeRigaRun. Jāatzīst, ka ne Sieviešu skrējiena 7 km, ne NikeRigaRun 10 km vienmērīgi noskriet man neizdevās. Brīžiem bija jāpāriet soļos un ātrākie nūjotāji mani pat apsteidza. Tas nebija forši.

Pievienojoties Endomondo skriešanas izaicinājumam, es sapratu, ka būs jāsāk regulāri skriet. Nolēmu, ka jāsatrenējas tā, lai minētās distances varētu noskriet līdz galam bez pāriešanas soļos. Bet ir janvāris, ziema, vakari tumši. Parādās arī aukstums un – 10 grādi. Uzvaras parkā un Latvijas pakalnos sāk pūst sniegu. Arī nūjošanas treniņu Mežaparkā negribas pamest. Tā nu es pa darbdienas vakariem sāku skriet, nūjot un slēpot. Brīvdienās braucu uz kalnu vai slidoju. Kad pirmo reizi noskrēju 10 km, sapratu, ka es to varu un varbūt varu pat vēl vairāk. Nolēmu, ka latiņa jāpaceļ vēl augstāk. Februārī ar Endomomdo aplikācijas palīdzību izveidoju treniņplānu, uzstādot mērķi 18. maijā noskriet pusmaratonu.

Turpināju slēpot, skriet un nūjot, pavilkos pat uz Ņergu virtuālo izaicinājumu – nosoļot 12 dienās 107 km. Labi, ka vēl pietika prāta nepietiekties skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera, lai gan anketu es atvēru 2 reizes. Sāka nedēļā pietrūkt dienu un brīvo stundu. Manas sportiskās aktivitātes sāka rindoties ķēdītē viena aiz otras un ievilkties līdz vēlai nakts stundai. Es, piemēram, tagad zinu, ka Uzvaras parkā apgaismojumu pēc 21.00 neizslēdz un ka, pēc noslēpotiem 10 km, paskriet ir ļoti grūti. Aptvēru, ka šī aizrautība pie laba gala nenovedīs. Ieviesu sev nosacījumu – ne vairāk kā vienu treniņu dienā un tas nav slēpošanas-skriešanas vai skriešanas – nūjošanas treniņš, pat ne iešanas – skriešanas treniņš. Tad nu nedēļas dienas sadalījās šādi – 3 dienas skriešanai, pa 2 dienām nūjošanai un slēpošanai. Soļošana (iešana) atļauta tikai uz darbu (5 km) vai uz veikalu. Protams, ka pieturēties pie šāda grafika nav tik viegli, jo ir taču vēl citi izaicinājumi.  Piemēram, nedēļas nogalē bija jābrauc uz nūjotāju ziemas nometni Igaunijā. Saskaņā ar treniņplānu svētdien plānoto 13 km skrējienu vajadzēja jāpārcelt uz pirmdienu. Nūjošanas trenere gan ieteica pirmdien pēc intensīvās slēpošanas atpūsties. Nepaklausīju un noskrēju plānoto distanci. Pēc 2 nedēļām man Somijā ir nozares amatieru distanču slēpošanas mači. Katru gadu es šo pasākumu gaidu ar domu, ka varēšu vienu nedēļu kārtīgi izslēpoties kvalitatīvās trasēs (dažkārt tā ir arī vienīgā nedēļa, kad vispār uz distancenēm uzkāpju). Šogad domāju, ko darīt ar tiem 3 skriešanas treniņiem, kas ieplānoti šajā nedēļā? Skriešanas treniņus, manuprāt, var pārcelt, bet nedrīkst izlaist.

Kamēr rakstīju šo stāstiņu, tikmēr pati nonācu arī pie atbildes, kādēļ es kļuvu par VSK Noskrien biedru. Man vajag padomu, kā sabalansēt manu skriešanas treniņplānu ar visām citām manām sportiskajām vēlmēm.

Un vispār, kad kolēģe man vaicāja, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es pasūtīju jaunu adīšanas žurnālu. Ziniet, ko man uzdāvināja? Tamboradatu un tamborēšanas rokasgrāmatu, lai man būt jauni izaicinājumi!

Lasma3

P.S. Ziniet, es lepojos ar saviem noskrietiem 142 km 2014.gadā, bet vienlaikus arī ceru, ka pēc 18.maija es atkal sākšu mežā meklēt kontrolpunktus.

Noskrien.lv portāla lietošanas prasmes man vēl jāapgūst, tādēļ paldies Laumai, kas atsūtīja info, kā šo rakstiņu var blogā ievienot.