Kuršių Nerija trail 2018

Kuršu kāpa no jūras puses

Kuršu kāpa ir viena no vietām, kur man patīk atgriezties, lai kārtējo reizi aizstaigātu apskatīt pašu kāpu, izietu Raganu kalna taku vai tāpat pastaigātos pa kādu no promenādēm. Tāpēc, skatoties oktobra nedēļas nogaļu kalendārā, sev ar zīmuli ierakstīju Kuršių Nerija Ultra-Trail. Protams, ja pagadās vienā nedēļas nogalē kopā ar Stirnu buka bandu doties uz Tartu, tad pat īsti nezinu kā, bet vārds pa vārdam un kompānija uz šo skrējienu atrasta.

Tā kā naktsmājas mums bija uz Nidas pussalas, tad jau iepriekšējā vakarā pamanīju, ka marķējums ir pat līdz Pervalka, kur mēs dzīvojām, bet no rīta jau pa gaismu marķējums tika manīts arī Juodkrantė pie Raganu kalna. Man jau uzreiz ir skaidrs, ka es te neskriešu, jo mana 21km distance tik tālu neaizvīsies. Starta zona ierīkota pie jaunās pārceltuves. Tāpat nevienā brīdī nav sajūta, ka mēs atrastos Lietuvā, jo visur apkārt dzird latviešu valodu. Tapāt pirms starta nosmejamies, ka te īsti nav kur nomaldīties, jo abās pusēs jūra un vienā galā robežkontroles punkts.

Plāns ir skriet un izbaudīt trasi, bet tāpat startā aizlienu pietiekami tuvu priekšā, jo nedaudz mulsina pēc maza brītiņa priekšā esošā šaurā taka. Manas šaubas bija veltas, jo šaurā taciņa augšup starp priedītēm pēcāk pārvērtīsies platā meža ceļā un pēc tam tieši tik pat platā ceļā lejup, kur, ja labi ieskrienas un nepamana marķējumu, tad var aizskriet labu gabalu nepareizi. Ir noskriets tikai pirmais kilometrs, kad es jau sevi pieķēru pie domas, ka man ir karsti. Nav jau tā, ka man mugurā nebūtu īsais krekls, bet, skatoties laika prognozes, kuras solīja pa dienu ap +8C un, iespējams, uz beigām arī nedaudz lietu, es biju paņēmusi līdzi, tā teikt, siltāku īso kreklu. Kamēr domāju un ceru, ka organisms pielāgosies, man garām elsdams paskrien čalis, nopakojies garajās skriešanas biksēs, kreklā, cimdos un bufā. Lai jau. Mežs kā jau mežs – burvīgs, gandrīz plakanas, platas takas, zem kājām sakritušas koku lapas, tad daži pāri pārkrituši koki, kaut kur pavīd mušmires. Varētu tā skriet un skriet. Ieskatos pulkstenī un saprotu, ka laikam esmu nedaudz ieskrējusies un varbūt vajadzētu nedaudz piebremzēt, tomēr 21km jāskrien un nevar zināt, ko organizatori būs mums te sarūpējuši. Štrunts, ka skrienu par ātru, mani vairāk nodarbina doma, ka man ir karsti. Un tāpēc visu laiku izmisīgi domāju, ko darīt ar kreklu. Varētu vilkt nost, bet rokās nest negribu, jo maz ticams, ka izdosies apsiet to ap vidukli. Varbūt atstāt 4km dzeršanas punktā (kurš ir uzzīmēts uz numura, bet nebija pieminēts aprakstā) un pēc tam savākt finišā? Kamēr skrienu un prātoju, man no mugurpuses pieskrien Ivars. Brīdī, kad viņš šaurākā takas posmā paskrēja man priekšā, ieraudzīju, ka viņam ir soma. Man divreiz nebija jāsaka un, īpaši nemazinot ātrumu, es savu kreklu ieliku viņa somā. Ivars gan bažīgi pajautāja, kad man to kreklu vajadzēs atpakaļ, uz ko atbildēju, ka tikai finišā. Tā paskrējām garām pirmajam dzeršanas punktam, kas bija norādīts uz numura, bet reāli bija tikai 9km distances veicējiem.

Gandrīz izcirtums

Izskrējām cauri kaut kādam klajumam, tad vēl nedaudz pa mežu, līdz mani ne pirmo reizi pasauca atpakaļ, jo taka aizvijās pa labi augšup pa smilšainu ceļu. Izcirtums, lai dzīvo izcirtums! Nenovākti koku zari, centimetrus piecus no zemes apzāģēti sprunguļi un tā apmēram puskilometrs. Marķējums pamīšus piesiets pāri pa lauku. Brīdī, kad skrēju un skatījos, vai nav atpakaļ jāsauc priekšā skrienošais čalis (taisnības labad jāsaka, ka to čali pasaucu gan atpakaļ), Ivars no aizmugures sauc, lai skatos zem kājām, jo nokrist te nebūtu forši. Nebūtu gan, bet piedod, manas kājas šādu segumu māk atpazīt. Brīdī, kad izskrienam no tās šausmonības uz piejūras takas, tad marķējums pavīd akurāt pāri kāpai jūras virzienā. Tā, tā. Kāpēc man atkal ir jāskrien pa pludmales smiltīm, kāpēc? Nu nav taisnības, nav. Mierinājumam pludmale ir pietiekami cieta un tie bija tikai 2km pa pludmali, atkāpei – 44km skrējējiem pēc tam bija vēl 10km pa pludmali. Bet tas nemazināja manu vēlmi ātrāk tikt no šejienes prom. No jūras pūš neliels vējš, saule arī kaut kur aiz mākoņiem aizslēpusies. Pludmale pieder mums – skrējējiem. Kā taisnāks posms, tā atkal ieskrējos, bet mani tas vairs neuztrauc, ja skrienas ātri un viegli, tad tā arī ir jāskrien.

Kaut kāda smilšaina kāpa augšup, kuru atzinu par neskrienamu, un vienīgo reizi visas distances laikā pārgāju soļos. Otrā pusē ir foršs, smilšains, mīksts noskrējiens. Uzsmaidu fotogrāfam un turpinu tipināt augšup. Tam kalnam neredz ne malas, ne galu. Bet tur augšā ir dzeršanas punkts. Tai pat laikā pulkstenis nopīkst, ka laiks ēst. Lai jau, lepni noignorēju un turpinu ceļu augšup. Vēl neesot pie dzeršanas punkta, nopētu, ka aiz tā nav miskastes un, tā kā es gribu padzerties, man būs jāapstājas. Pēc dažiem noskrietiem metriem redzu, ka zemē samestas vairākas glāzītes un pie sevis nopukojos, ka es arī tā varēju izdarīt. Bet, ko nu vairs. Man pretī skrien viens dalībnieks un kaut ko jautā par to, kur jāskrien. Es, protams, rādu savu virzienu, bet viņam tas neliekas pārliecinoši, līdz man aiz muguras viena dāma rāda uz dzeršanas punktu. Ahā, tātad pēc apmēram 5km es atgriezīšos šajā pašā dzeršanas punktā. Foršs noskrējiens lejup caur koku zariem, tā teikt – kā reiz, lai uz mana plikā vēdera atstātu kādu svītru. Mani tas uztrauc? Nē. Vēl nedaudz uz leju pa sūnām noklātu meža taku. It kā jau man ir vienalga, vai Ivars skrien aiz manis, vai neskrien, bet intereses pēc atskatos, cik tālu viņš no manis ir. Tas nekas, ka es praktiski visu laiku skrienu pa priekšu, tomēr kopā skriet ir foršāk. Brīdī, kad izskrienam no meža, ceļš pagriežas pa kreisi uz uzartu smilšainu meža stigu. Forši. Marķējums uzlikts uz kaut kāda paugura, uz kura uzskrienot saprotu, ka tie bija lieki augstuma metri un, ka varēju skriet arī pa leju, tāpēc to tā arī parādu aiz sevis skrienošajiem. Tālākais bija līkumošana un labākas trajektorijas jebšu cietākā seguma meklēšana uz takas, pa kuru skrējām. Tā kāds puskilometrs.

Brīdī, kad atkal pagriežamies pa kreisi, garo distanču marķējums aizved taisni. Man nav žēl un šajā brīdī saprotu, ka mēs lēnām, bet pagriežamies atpakaļ finiša virzienā un tai pat laikā lēnām tuvojamies dzeršanas punktam. Protams, pirms tam ir gara taisne augšup – lejup un aiz nākamā pagrieziena tāds burvīgs lēzens augšup skrējiens. Man tur patika. Sūnas un ķērpji zem kājām. Takas malā zemās priedītes, bet tālumā spīd jūra. Es kaut ko minēju par sēnēm? Kāpēc mums pretī skrien čalis? Viņš nav kaut ko sajaucis? Pēc kāda laika es sapratīšu, ka viņš šajā cilpā visticamāk ir ieskrējis otrādi, jo marķējums bija uz abām pusēm. Jau kādu brīdi ķeram un apdzenam citus dalībniekus. Jau atkal šaura taciņa ar koku zariem, kurus veiksmīgi atvairu ar rokām, līdz man tas apnika un caur vienām eglītēm izskrienu tāpat.

Šoreiz dzeršanas punktā esmu stingri nolēmusi pārbaudīt, kādas tad ir manas attiecības ar kolu skrējiena laikā, jo pēc Monblāna un tam sekojošā MTB100 es no tās izvairījos kā velns no baznīcas. Ieskrienot dzeršanas punktā, priekšā bija daži skrējēji, izrādās viena latviešu dāma, tikai tagad ies tajā cilpā, no kuras mēs nupat izskrējām. Viņa nesteidzās, uz ko atbildu, ka tur ir skaisti. Atrodu kolas glāzi – atgāzēta, padzeros un nolieku atpakaļ, jo tik daudz man nevajag. Dzirdu, ka Ivars noteic, ka mums vēl 4km līdz finišam, uz ko nokomentēju, ka vispār 7km, un prom esmu. Ceļš atkal ved augšup, šoreiz nemaz neatskatos, vai Ivars seko vai nē, bet tikai pēc brītiņa jūtu, ka mana ēna ir atpakaļ.

Un tad mēs ieskrējām mežā, kur kājas iegrimst zaļajās sūnās, kur marķējums līkloču izvietots starp kokiem, kur vienā pusē ir mazi izrakumi – grāvīši, un trase visu laiku ved uz leju. Jā, es gribu tādu mežu nākamgad Stirnu bukā, tās lēzenās meža takas, nu labi arī tās kāpas, pludmali, izcirtumu, un… Beidz sapņot un skrien. Tagad prātīgi, jo trase šķērso lielceļu pie Alksnynė maksas kontroles punkta, protams, policijas darbinieki apstādina satiksmi un gādā par mūsu drošību šķērsojot lielceļu.

Pāri pa pļavu, tad pa mazu taciņu gar jūru. Tā aizskatījos uz taku, kur likt kāju, ka atkal nepamanīju marķējumu un gandrīz aizskrēju taisni uz priekšu, ne augšā kalnā. Pirms tam gan nopriecājāmies par burvīgajiem skatiem, jo otrpus ūdenim slējās ostas piestātne un aiz tās dūmakā tītā Klaipēda. Vispār nav jau brīnums, ka, ja cītīgi skatās zem kājām, var nepamanīt marķējumu, ja tās baltās bultiņas uz blāvi zilā fona vēl var ieraudzīt, tad to brūngani dzeltenīgo lentu ar sarkanajiem uzrakstiem rudenīgajā mežā brīžiem bija izaicinājums ieraudzīt. Atkal nopīkstēja pulkstenis un paziņoja, ka jāēd. Atkal es to ignorēju un kārtējo reizi secināju, ka želeju lieki nostaipīju līdzi. Tai pat laikā priecājos, ka vēders par iepriekš iedzerto kolu neizrāda nekādas pretenzijas. Augšā kalnā skatu platforma, uz kuras fočējas daži čaļi. Es jau kādu laiku ceru, ka Linda, kas skrien aiz mums, uztaisīs kādu bildi no trases. Jāatzīst, ka cerības bija veltas, jo viņa pēcāk finišā atzīsies, ka, ja skrien, tad nebildē, ja nūjo – tad gan. Žēl. Varētu jau pati uztaisīt kādu bildi, bet kurš tad iedomājās šajā skrējienā paņemt līdzi telefonu.

Noskrieti 16km un es sāku prātot, cik tad gara distance bija – 20km vai 21km. Nekādi neatceros. Bet tas neliedz sekot priekšā skrienošajiem čaļiem, kuri, kā izskatās, izklaidējas skrienot. Grantene uz leju pa diezgan platu un foršu skrienamu grants seguma taku. Kilometri pīkst aizvien pieklājīgā ātrumā, ko nu vairs – drīz finišs. Tad marķējums rāda, ka jāskrien augšup zem elektrolīnijas pa kaut kādām smiltīm un jau atkal pa kreisi uz mazākas takas. Attālums starp mani un tiem čaļiem lēnām, bet sarūk, līdz viens no viņiem pamana manu straujo tuvošanos un paziņo par to pārējiem. Labi, ka priekšā ir vēl viens skrējējs un man nav tik ļoti jāskatās marķējums. Šis prieks uz šīs mazās taciņas gar kāpas malu bija īss, jo vienā no mazajiem kalniņiem es viņam paskrēju garām. Un tad sākās. Taka aizvijās augšup caur kokiem, tad mainīja virzienu un tad es apmulsu, jo nevarēju ieraudzīt to sasodīto marķējumu, kurš jau kārtējo reizi bija saplūdis ar rudens lapām. Grozīju galvu uz visām pusēm un nospriedu, ka droši vien ir jāskrien pa asfaltu uz leju, jo, ja jau būtu jāskrien iekšā mežā, tad kaut kas par to liecinātu. Tā arī bija, pēc brītiņa tālumā plīvoja marķējuma lenta. Es kaut ko minēju, ka šis bija vienīgais brīdis, kad man sagribējās uzvilkt kreklu? Nav jau brīnums, ja noskrieti 18km un tad jau visādas domas galvā maisās.

Ja visa distance vairāk vai mazāk forši skrienama ar tādiem lēzeniem augšup, lejup vai taisniem gabaliem, tad tagad  nekādi vairs nevaru sagaidīt finišu, kuram tūlīt, tūlīt jābūt, un man šķiet, ka es jau kādu laiku dzirdu finiša atmosfēru. Tad taciņa, kā reiz, aizvijas līkumu līkumos un pilna ar mikro reljefu. Nu ja, labāko ballīti atstāja uz beigām. Saprotu, ka distance tomēr būs 21km, bet, cik liela ir pulksteņa samērītā kļūda? Es gribu finišēt. Pretī nāk čalis ar medaļu kaklā un kaut ko saka par to, cik līdz finišam. Cik? 100 vai 200 metri. Ir finišēts – 1h58min48sek.