Kur tu visu laiku skrien, jei bogu? /Ērika/

Daudziem skriešanas sezona jau beigusies, bet tas nu ir skaidrs, ka beigties tagad nevar nekas! Tomēr jāatzīst, ka rudens tomēr ir tāds vairāk vai mazāk skriešanas Ziemassvētku laiks, kad paskatīties atpakaļ uz sastrādāto.

Izrādās, ka sastrādāts daudz vairāk par plānoto. Šī man ir pirmā tāda regulārāka skriešanas sezona. Pavasarī biju nodomājusi šogad piedalīties 4 sacensībās. Veselās 4! Protams, ka tagad jau ir 13 un nemaz nešķiet, ka pietiek.

Kā janvārī sāku skriet, tā ieskrējos pamatīgi, vienubrīd bija pat līdz 100km nedēļā. Tad apaukstēju sēžas nervu, kas mani apsēdināja. Tiem, kas nav šos priekus izbaudījuši, vienā teikumā varu aprakstīt, ka neizturami sāp puse muguras un viena kāja, vairāk jau mugura. Tā vietā, lai mūžam gozētos dīvānā, drīz vien atsāku skriet, pa kilometram vien.

Pirmās sacensības (11km Biķrenieku pusē) plānoju aizvadīt mierīgi muguras dēļ. Nesanāca. Nekas nesāpēja, un pirmoreiz VSK Noskrien cilvēkus satiku dzīvē, kas daudz palīdzēja, jo otrā apļa sākumā, kad jau miru nost, Artūro man uzsauca: “Guntiņ, turies!” Klausīju un godam finišēju ar smaidu. Kad apstājos, tad sajutu, cik ellīgi sāp mugura… Tad mani pielauza piedalīties Sieviešu skrējienā, sāpes pēc finiša bija mazākas un sanāca dikti skaista finiša bilde. Sapratu, ka gribu, lai visas finiša bildes būtu smukas. Un tad nāca Stipro skrējiens VSK Noskrien komandā, kas bija tik emocionāls, ka ir dokumentēts atsevišķā ierakstā, tāpat kā gada lielais notikums – pirmais pusmaratons Nordea Rīgas skrējienā, kas pavēra jaunus apvāršņus.

Tad kaut kā likās, ka vasarā tak arī kaut kur jāpiedalās. Tā nāca Zelta keda, uz kuru aizbraucu pēc pāris stundu gulēšanas, bezmaz pa taisno pēc ballītes. Pirms starta man bija slikti, karsti un gribējās mājās. Pēc katra apļa bija kārdinājums griezt malā, bet beigās pati nobrīnījos par rezultātu. Nākamais pēcballītes skrējiens bija pa Vecrīgas bruģi – Saulgriežu skrējiens, kurā garākajā distancē no sievietēm biju pirmā. Tas bija kaut kas dīvains un neticams, vēl nedēļu par sevi sajūsminājos, nemaz noticēt nevarēju! Bet tās nu reiz bija sacensības, kur apbalvošana nebija sadalīta pa dzimumiem, tā nu priecājos tāpat vien. Mazo skrējienu šarms bija paņēmis mani, un tā nu drīz skrēju Bruņurupucī (protams, pēc ballītes) pa Jūrmalas smiltīm. Grupā trešā vieta un smiekls par spēju dabūt pjedestāla vietas sacensībās, kur nekāda pjedestāla nav. Bet toreiz es guvu labu mācību – vienmēr, vienmēr pirms starta aiziet uz tualeti! Es nebiju vēl ne pusē, kad man jau šausmīgi sāka spiest. Dzeršanas punkts to vēl pastiprināja, un iedomājieties, ko darīja jūras šalkoņa… Un vēl vienveidīgā un plašā ainava, kas liek just, ka uz priekšu vispār nekas nevirzās. Ja varētu paskriet ar krustā kājām, tā arī darītu! Pēc finiša domās lādēju to cilvēku, kas lika man uzreiz noņemt numuru, un kā bulta skrēju uz tuvāko mazmājiņu. Nekas, mācību vajag!

Tālāk atkal pusmaratonu posms – brīnišķīgais Kuldīgas pusmaratons, kas ir superīgākais skrējiens manā mūžā, kur es izklaidējos, nevis skrēju, un dabūju personīgo rekordu, pašai par lieliem brīnumiem. Un pirmais ārzemnieks – Tallinas maratona puse, uz ko mani pielauza Stipro skrējiena komandas puiši. Jā jābrauc, jābrauc! Tagad āķis lūpā un vēlme katru gadu uz vismaz vienu ārzemju skrējienu aizdoties. Valmieras puse atkal ar personīgo rekordu, kas kopš Nordea nesaprotamā kārtā ir pacēlies no 1:58 uz 1:42. Šajos skrējienos sapratu, ka vajag skriet ar dzelteno Noskrien kreklu. Atbalsts trasē ir jūtami lielāks! Pilnīgi nepazīstami cilvēki uzsauc, pamāj ar roku un liek saņemties. Ja krekla nav, to dara tikai tie, kas jau sejā pazīst, kas arī pa vasaru ir ne mazums sakrājušies.

Uz rudeni atkal laiks mazākām distancēm. Salaspilī 10 kilometros dabūju pirmo vietu! Tas bija kaut kas neaprakstāms (jo Vecrīgā es līdz pat rezultātu publicēšanai nezināju, ka esmu pirmā). Startā aizskrēju visām dāmām garām un gaidīju, kad nu apdzīs. Cerēju, ka tā tas nenotiks, un cerēju, ka nav kāda nemanīta man aizšmaukusi garām. Pēc pirmā apļa, kad biju jau visas iekšās izskrējusi ārā, sapratu, ka laikam tak jau tiešām būšu pirmā! Pametot skatu par plecu, nevienu konkurenti nemanīju… Un tiešām pirmā vieta un īsts pjedestāls, un prieks, ka pazīstu jau vairākus noskrieniešus, kas aplaudēja un bļaustījās, kad es tur kāpu! Pēc nedēļas Iecavas krosā 2km skrējienā trešā vieta un pirmā īstā medaļa (Salaspilī bija dāvanas un diplomi). Un kā odziņa sezonas beigās – Siguldas desmitnieks zelta rudenī, kur es vairāk priecājos par savējo panākumiem, nevis par saviem (līdzīgi gan bija arī Kuldīgā un Valmierā). Bet vai sezona tiešām beidzas? Nekā! Siguldas startā Darya teica, ka jābrauc uz Rembati 18.novembrī. Nu labi – jā jābrauc, braucam!

Pēc katrām sacensībām padalos ar draugiem, kā man ir gājis, un tā nu vienā no kārtējām galerijām iekrita teksts “Kur tu visu laiku skrien, jei bogu?” Paskatījos, ka tiešām pilna galerija. Kā citi liek katru sīkāko sava zīdaiņa vai suņa dzīves attēlojumu, tā man ir skriešana – kaut kas ļoti nozīmīgs. Un pats labākais no visas tās desošanas jau laikam ir cilvēki. Koptreniņos un sacensībās tik daudzi noskrienieši iepazīti, un visi ir forši! Un man nav ne jausmas, kā lielākā daļa varētu izskatīties civilā, jo visa komunicēšana notiek skrienot. Kas var būt vēl labāk?