Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.
Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.
Aizkraukles pusītes pjedestāls
Ja iepriekšminētais vēl ir likumsakarīgi, tad pārējais gan ne. Ar gariem zobiem nomocīju tempa turēšanu NRM maija svelmīgākajā svētdienā un uz brīdi pret skriešanu (sacensībās) parādījās viegls nelabums. Pamanīju, ka arī mans sacensību gars ir pagalam savārdzis (varbūt saistīti ar Santjago ceļa atklāsmēm?).
Foršs uzrāviens bija Cēsu eco treils, kur sev un citiem par brīnumu tiku līdz galam. Trase bija interesanta, skriet gribējās, peldēt arī. Viss patika, par spīti liekajiem maldīšanās rezultātā iegūtajiem kilometriem, vien nākamajā dienā to gan nevarēja nosaukt par dzīvespriecīgu kustēšanos.
Tīri labi pie sirds man gāja arī Stirnu buks Šlokenbekā. Sacensību rītā neraksturīgi sev šogad teicu, ka viss, ko šodien vēlos, ir ieskriet dāmu trijniekā. Ieskrēju ar’, kā rezultātā tiku pie koka lūša. Vecāki priecīgi par jauno dārza iemītnieku. Tēvs esot noteicis, ka kāds vēl nosperšot, un ienesis istabā.
Lūsis
Vasaras otrajā pusē izvilku vecos treniņplānus un nolēmu sapurināties gada pēdējam nopietnajam pusmaratonam Siguldā. Izturēju nedēļu vai divas. Attiecīgi neko labu vai daudzsološu neizskrēju arī šajās sacensībās. Ja pēdējā aplī līdzbiedrs nebūtu mani burtiski stūmis aiz muguras uz priekšu, es visu distanci nebūtu pievārējusi.
Punkts uz “i” bija Siguldas kalnu maratons, kur garākajā distanacē, pusē tikusi (un tas ir tālu no starta/finiša zonas) sapratu, ka motivācija mani ir pametusi un nespēju atrast nevienu pietiekami labu iemeslu sevi virzīt tālāk pa kalniem un lejām. “Nožēlosi, ka nedabūsi medaļu,” man, garām skrienot, saka Dace. “Nenožēlošu,” kaut kā ļoti pārliecinoši zinu un iekšēji smaidu. Pārliecība bija tik skaidra, ka uz finišu diskvalificēties aizsoļoju pa asfaltēto Siguldas pusmaratona trasi (lai lieki nenomocītos ar atlikušajiem kalniem un lejām). Šajā pasākumā lielāko prieku guvu no aurošanas kalna galā, katram nākamajam kalnu skrējējam tuvojoties finiša līnijai. No viņu smaidiem, kad pamana, ka kāds tur augšā atbalsta un gaida.
Neskrienam jau pirmajā aplī
Ko no tā visa var secināt?
Pārgājieni šosezon ir bijuši mani labākie treniņi. Kā pirms Aizkraukles, tā arī pirms CET nodevos daudziem kilometriem iešus. 24h rogainigs arī bija iešanas meistarklase, kas pie tam trakoti patika.
Sofa time Oravā
Ievērojami ir mainījusies mana vērtību skala – skriešanu no prioritātēm izstūmušas citas lietas (šūšana, kultūra, pašizziņa).
Ir nākusi atziņa, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Kādreiz šķita, ka ir, un arī bija, kam, un bija, ko. Kāds tuvs cilvēks man reiz teica: “Nu ko tu tur ņemies ar to skriešanu, tāpat neko nesasniegsi.” Pēc pavisam neilga laika (2012.g. jūlijs, Liepājas pusmaratons) pirmo reizi ar izbrīna pilnām acīm uzkāpu uz pjedestāla. Nē, ja pavisam precīzi, tad neuzkāpu – jo brīdī, kad mani tur sauca, bezbēdīgi plunčājos jūrā, pat sapņos nerādījās man pjedestāli.
Esmu ieslīgusi sevis mīlēšanā – ja kādreiz varēju sakostiem zobiem turpināt durt uz priekšu pa trasi arī tad, ja piezadzies grūtums, tad tagad ir sajūta, it kā kāds būtu izslēdzis podziņu. Tādā brīdī man ne pa kam vairs negribas turpināt sevi mocīt. Un es to vairs nedaru.
Pirmo reizi dzīvē izstājos no sacensībām. Līdz šim biju tikai prātuļojusi, nez, kā tas ir un vai tad, ja man samestos slikti, es to saprastu un spētu pieņemt pareizo lēmumu. Redz, nemaz nevajadzēja kaut kam sliktam notikt. Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)
Man vairs nepatīk plānot un pakļauties plānam. Sekoju sajūtām un pašā pēdējā brīdī mēdzu nosliekties par labu dalībai vienā vai otrā sporta pasākumā. Treniņu plāns man tagad saistās ar verdzību. Pamodos no rīta agri un ir vēlēšanās – eju skriet. Nav – nu neko, iekārtojos dīvānā ar grāmatu, ar šūnamo pie šujmašīnas vai pie plīts uzmeistarot ko garšīgu vakariņām.
No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.
Ir arī blakusefekts – tie, kas pie plāna turas, man tagad šķiet dīvaini. No šī apsolos atbrīvoties. Tas jau līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu – jau pirmajā dienā, kā netikumam pateicu “nē” uz citiem smēkētājiem lūkojos ar greizu aci. Tas pāriet ar laiku, zinu.
Kaut kā tā.
km 
-
Es arī atpaliku no skriešanas un prioritāte tagad ir ģimene ^_^ skrienu tikai priekā pēc. Pilnīgi piekrītu teiktam:
No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.”
Guna, Tu malacis!
Apsveicu ar šo uzvaru!
Vienīgā ķeza – mūsu ģimenes leksikā bija Guna un Ātrā Guna. Ko tagad?
Uiii… meitenes, kā es Jūs saprotu.
Sezonu iesāku par PB pusmaratonā, tad pēc Nordea demotivācija, slimošana vasarā un pavisam netīšām PB pusmaratonā rudenī.
Bet vispār mēs šobrīd vijam ģimenes ligzdu un labiekārtojam iegādāto nekustamo īpašumu. Skriešanas plānu šobrīd nav vispār :) bet fiziskā tonusa uzturēšanai pamesta netiks
Ļoti saprotami. Esi izaugusi! ;)
Paldies par dalīšanos sajūtās!
Tieši desmitniekā un ļoti atpazīstami.:) Gan par citām prioritātēm, gan par vēlēšanos skriet pēc sajūtām, gan par spēju pateikt stop, lai nenodarītu sev pāri.
Kādam tas bija jāuzraksta:) Es savulaik pirms kāda pusotra gada aprobežojos vienkārši ar publisku fakta konstatāciju, ka uz rezultātu sacensībās vairs neskriešu. Man klikšķis bija brīdī, kad sapratu, kā tas viss strādā – visu, ko vari iedomāties, vari arī izdarīt. Un tajā mirklī kļuva neinteresanti. Paldies, Guna.
Es skrēju līdz 24 gadu vecumam, tad pabeidzu RTU un beidzās skriešana. Tagad skrienu atkal, gan jau jūs visi arī no skriešanas tālu netiksiet…sēž tā rikšošana iekšā.
Nekur tālu no skriešanas nemaz ar’ neesmu tikusi – tāpat savas 4-5 reizes nedēļā izeju paskriet, tikai motivācija tam tagad ir gluži cita.
Darja, pie manis joprojām glabāšanā ir Stirnu bukā no Tevis aizlienētais melnais lakats. Neilgojies? :)
Ainar, ļoti labi atminos Tavu publisko uzsaukumu – toreiz nesapratu, tagad gribas teikt, ka izjūtu līdz katrai šūniņai.
Paldies arī pārējām dāmām par refleksijām!
Tajā Oravas lauka nostūrī gulošā kompānija tiešām izskatījās ļoti mīlīgi arī dabā :)
Forši,ka padalījies! Man līdzīgi. Pagājušā gada nogalē pazuda jebkāda motivācija un vēlme skriet – viss ko gribēju un varēju sasniegt – sasniedzu. Parādījās citas prioritātes. Tad nu ilgi meklēju līdz atradu jaunu mērķi pēc kura tiekties – skriet gadu no vietas. Šodien kā reiz apritēja 320 diena. Ko darīšu pēc 45 dienām – nezinu. Jācer,ka tomēr skriešana netiks pamesta pavisam novārtā,jo skriet taču ir forši! :) Arī šogad personīgās ambīcijas tika mestas malā un lielākoties sanāca turēt tempu, palīdzot citiem un izbaudīt skriešanas svētkus. Iegūta jauna pieredze, pozitīvas emocijas un daudz jaunu, lielisku draugu. :)
Es pat atceros, kā Tu nekāpi uz tā pjedestāla Liepājā. Vērotju toreiz apbalvošanu.
Super! Atkal jauns raksts! Dienas prieks. Tikko ievadīju noskrieto un uzreiz nopriecājos. Nav gan pārāk garš, toties ar bildēm. Mazliet atpūtīšos, un tad ķeršos klāt, lai divreiz izlasītu.
Sajūtas pazīstamas :) Pareizi dari, ka neļauj sev tuvu nodarbošanos pārvērst par “verdzību”. Nevienam nav nekas jāpierāda, izņemot pašam sev. Man palīdz tas, ka pamainu sportiskās aktivitātes – ziemā slēpošana, trenažieru zāle, velo, baseins. Gan jau pēc laiciņa atkal atriezīsies veselīga motivācija pašai sev atkal pieradīt, ka var kaut ko ātrāk vai talāk noskriet!
Izklausās pēc slēpta palīgā sauciena, bet gan jau tiksi tam pāri. Pavasaris nav aiz kalniem :) …priekšā jauni kalni, jauni starti :).
Vajag uzstādīt sev mērķi, tad radīsies arī motivācija. Viss būs labi :)
Guna, esi sveicināta un laipni lūgta mūsu – pieaugušo, kompānijā! :)
Izlasīju vienreiz, otrreiz negribās, jo tas nav gluži tas, kas pašlaik mani uzrunā. Tomēr atbalstu Tevi, GunaO, kaut arī tas liekās dīvaini šeit, kur caurmērā dominē ātruma un daudzuma glorifikācija. Varbūt Tu aizsāksi/turpināsi/iekustināsi jauno vilni “skrienu priekam”. Uzsāka Gunta?
Es aizvien piedalos sacensībās prieka pēc, jo parasti saku, ka braucu atpūsties un labi pavadīt laiku. To, ka plāni nav priekš manis arī zinu, re, tagad vēl ir kāds kas apbrīno tos, kas skrien pēc plāna.
Man ļoti patika tava atziņa par to, ka nekas nevienam nav jāpierāda. Tā ir :)
Es gan atļaušos nedaudz papeldēt pret straumi. Uz to man ir pilnas tiesības, jo tieši Guna bija viena no maniem skriešanas iedvesmas avotiem.Par to paldies, palīdzēji uzsēsties uz adatas riktīgi! Atceraties taču leģendāro lakatiņu? To nevarēja nepamanīt. Man gan liekās ka Guna ir kā radīta fiksai skriešanai. Nepārprotiet, ar to nedomāju kaut kādus nereālus ciparus, bet par grupas trijnieku varētu vicot bez lielām problēmām. Tādēļ es saku- nesasteidz. Ziema paskries ātri, kas zin, vēl daudz kas var mainīties. Galvenais klausi sevi!
Es esmu pie tiem, kam patīk sacensības, patīk skriet līdz nespēkam, piedzīvot visādas dīvainas izjūtas, spēku atgriešanos un brīnišķīgās finiša emocijas. Sacensības ir kā svētki! Bet katram savs ceļš ejams – galvenais, nespiest sevi darīt to, ko īsti ne gribas, ne vajag.
Es pievienojos essnee teiktajam…man tās sacīkstes IR vajadzīgas :) Bet katrs mēs esam savādāks,vai ne?
Mēs katrs esam atšķirīgi, un tieši tāpēc tik forši. Katram savs, un prioritātes ejot laikam mainās, vienas aiziet, citas atnāk, un tad atkal mainās vietām. Galvenais izbaudi šodienu un to, ko dari. Lai tas Tev sniedz prieku!
Viedokļu dažādība – tas ir forši. Paldies, ka dalāties savās pārdomās. Jančuk, lakatiņš joprojām dzīvs un sestdien tiks vilkts uz rogainingu. :) Nekad nesaki nekad – nekas nav akmenī cirsts un viss ir mainīgs. Tad jau redzēs, kur sajūtas nesīs nākotnē. Jāatzīst, ka pagājušā gada galvenais motivators bija ziņkāre, cik tad ātri es varu paskriet.
Tas gan, grūti prognozēt kas nākošajā gadā “pavilks” un kam tiks atrasts laiks
Reiz kolēģis atnāca un teica, ka redzējis Gunu iepriekšējā vakarā stadionā. Tad kādu citu rītu atkal to pašu ziņoja. Piebilstot, ka man vajagot iet pie Beļinska trenēties, jo citādi Guna būs par mani ātrāka. Uz ko es tikai atteicu, ka viņa jau ir ātrāka. Kāpēc lai nebūtu arī turpmāk?
Pagāja laiks. Un šoruden kolēģis pārsteigts sacīja – bet Guna izstājās?! :o
Minētais kolēģis nav iekš Noskrien. Bet tāpat Gunu ir pamanījis.
Bija mazliet skumji, kad vecītim bārda izrādījās no vates. Bet tas netraucē Ziemassvētkus gaidīt joprojām.
Pilnīgi saprotami. Arī man nav azarta dzīties pēc minūtēm un sekundēm, bet azaarts redzēt arvien jaunas skriešanas vietas un izbaudīt skriešanas prieku. Treniņu plānu neesmu spējusi izturēt pat nedēļu.
Es pagājšgad pēc simtnieka pazaudēju skriešanas motivāciju. Paspēju vēl Kuldīgā izskriet personīgo, bet tad kondīcija sāka iet uz leju un SKM’13 pirmo reizi izstājos no sacensībām – otrajā aplī pie Laurenčiem un arī atgriezos Svētku laukumā pa pusmaratona trasi. Sev to skaidroju ar pārķerto tempu pirmajā aplī. Šogad jau sanāca diezgan bieži izstāties. Grūti citiem atkarīgajiem skaidrot kāpēc piedalos sacensībās, ja nespēju tikt līdz finišam. Ja spēju tikt līdz finišam, tad kāpēc to nedaru par katru cenu. Nezkāpēc izvēlos nemocīties un nebojāt veselību. Spēja izstāties – tā arī ir brīvības izpausme. Vēl sacensībās bija diezgan dīvaini skaidrot blakus skrienošajiem, ka +1:30 min/km salīdzinot ar pagājušo gadu ir normāli un tas nav nekāds treniņu temps.
Skriešanas prieks nav zudis, tikai mainījies. Varbūt nākamgad atkal gribēsies skriet daudz un ātri, bet varbūt tieši otrādi.
Izklausās pēc anonīmo alko biedrības :) tāpēc pievienošos un teikšu, ka šogad neesmu skrējis nevienu maratonu un 1/2m uz ātrumu. Bet nākamgad vajadzētu atrast motivāciju, taču līdz bezalkobiedrības pilij Vecmīlgrāvī gan derētu koptreniņu sarīkot, kamēr pavasara ledus nav nokusis
Anonīmā biedrība :))) Nedaudz čaklie un ātrie gan atšķaida kopīgo toni, bet tikai mazliet (varēja cītīgāk :) ). Koptreniņi – tas ir forši, vienmēr “par”.
Gribēju savu atšķirīgo viedokli atstāt pie sevis, bet, ja tu uzprasies, tad te tas būs. Manas iekšējās sajūtas ļoti noprotestēja šim tavam rakstam. Es priecājos par taviem šīs sezonas sasniegumiem. Varu saprast un priecāties arī par tavu lēmumu vairs neskriet pēc treniņplāna un negribēt skriet ātri un mokoši. Bet man nemaz negribas līksmot kopā ar tevi, izlasot šos vārdus „Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)”. Man labāk patīk līksmot par tiem, kas cīnās līdz galam. Es varu saprast, motivēt un atbalstīt tos, kuriem kādā brīdī izstāšanās no sacensībām ir pareizākā izvēle, bet ne jau „līksmot” tad, kad ir pietrūkusi motivācija un cīņasspars, lai turpinātu distanci. Vēl Tavā stāstā ir vēstījums, kas saka, ka esi ātra un spēcīga, bet gribi sevi mīlēt tā, lai skriešana būtu kā ballīte bez pārlieku liela ieguldītā darba un cīņas. Kāpēc ne? Var arī tā, jo īpaši, ja tam ir tik daudz atbalstītāju. Tikai man šo stāstu ir vēlme ierindot bērniem un jauniešiem neiesakāmās literatūras sarakstā, lai neietekmējas. Vēl es sliecos piekrist guncha tektajam par slēptu palīgā saucienu. Lai izdodas atrast motivāciju un nezaudēt to, kadmērķis ir nosprausts! Noskrien!
Lasma3, vai ir vērts sevi pārmocīt sacensībās, ja lielāka daļa treniņu ir “nobastota” un finišā sagaidāmais rezultāts būs Personīgais Antirekords?
Ja treniņi ir nobastoti, tad izstāties no sacensībām jau ir novēlots lēmums. Tad nevajadzēja nemaz startēt..
Ja ir pietrūkusi motivācija un cīņasspars, tātad ir bijis grūti, ja skriet ir viegli kā pūciņai, tad jau cīņasspars nevar pietrūkt. Un attiecīgi, ja ir bijis tik grūti, lai domātu par izstāšanos un izstātos, tad tas nav bijis vienkārši tāpat, bet ir bijis pamatots iemesls. Un tur tiešām ir par, ko līksmot, man pagaidām nav sanācis izstāties, bet pēc NRM pirmajiem 42km es rezultātu vispār neņēmu vērā es kādu nedēļu to vien spēju darīt kā visiem lielīties cik gudri un prātīgi nepārmokoties esmu noskrējusi, visiem, kuri prasīja kā noskrēju, pirmkārt lepni paziņoju, ka “ar galvu” nevis, ka par 3 minūtēm neiekļāvos mērķa laikā. Tā tiešām bija kārtīga līksmošana.
Bet jā laikam tas sanāca cits konteksts, ja vien es varētu kaut ejot tikt līdz galam, tad gan neizstātos, bet aiztipinātu. Ja nebūtu gatava un sliktu rezultātu negribētu, tad labāk nebrauktu, bet skrietu treniņu mājās, jo žēl tāpat braukāt tos gaisa gabalus uz pasākumiem.:D
Lasma3, man prieks, ka tomēr padalījies arī ar savu viedokli! Kādēļ tik bezbēdīgi un egoistiski aicināju līksmot arī citus ar mani? Šī izstāšanās man nozīmēja spēju ieklausīties savās vēlmēs, saprast, ka vēl pāris stundas trasē nebūs vērtas tā, ko es finišā iegūšu – ka man tas konkrētajā reizē nav nepieciešams. Kādreiz motivēja gan medaļa, gan citu atzinība, gan iespēja ievilkt ķeksīti pie kādas vēl neizdarītas lietas. Slinkumu gan nevēlos attaisnot, enerģija ir transformējusies un tagad tiek vairāk veltīta citām interesēm. Starp citu, facebookā arīdzan ļoti interesanta diskusija izvērtās, tur vairāk jauno māmiņu viedoklis nodominēja. Un vēl kas – biju gaidījusi, ka šis ieraksts sacels daudz lielāku protestu vētru, bet saņēmu ļoti daudz atzinīgu vārdu. Man vērtīgi šķiet gan to skrējēju komentāri, kas ir līdzīgās noskaņās ar mani, gan to, kam manis rakstītais nerezonē viņu melodijā.
Ja dalība samaksāta, ir jāstartē. Reizēm gadās, ka skrienamais atnāk vaļā un noskrienas tīri ciešami arī netrenējoties.
Aha, dot pareizi saka! Ja gribas, ir jāskrien, kaut vai treniņu nav bijis vispār! Es visu vasaras labāko skrienamlaiku (tad, kad bija tas vēsais) nosēdēju uz dīvāna ar traumētu kāju, žēli skatīdamās pa logu. Pirmajās sacensībās, kas bija pēc tam, es pavisam neplānoti uzvarēju. Kas tas bija par prieku!
Skriešana ir tikai viens no veidiem kā baudīt dzīvi, savukārt skriešana uz rezultātu ir tikai viens no veidiem kā baudīt skriešanu.
Nedaudz pavida skumjas lasot Gunas rakstu.Saprotami,ka dzīvi katram ir jānodzīvo pēc iespējas labāk,skaistāk,interesantāk utt.,izzināt savas vēlmes un to piepildīšanos.Var jau sevi mānīt ar vispārpieņemtām lietām,bet agri vai vēlu nāk apgaismojuma apziņa,kurai grūti pretoties un varbūt arī tas ir sākums kaut kam,kas nav vēl- piedzīvots.Man personīgi pašam nav jānomoka ar kaut kādiem skriešanas plāniem-pie kuriem vajadzētu pieturēties,lai sasniegtu panākumus.Es skrienu klausoties tikai savai izjūtai un organisma labsajūtai-lielākie treniņi ir sacensības.Pie tādas apziņas esmu nonācis,ka visu vajag ar mēru(trakam ir grūtāk).
Guna, kas tad nu… Pēc manām atplēsēm nemaz jau tik ilgi pēc treņinplāniem neskrēji, apmēram 2 gadus,sanāk ātri attēdies to skriešanu, parasti ir 4-5 gadi pēc treņinplāniem, pieredze rāda tas uz laiku, daudzi kas savā laikā skriešanu tā nopietnu ir attēdušies pēc 4-5 gadiem atkal redzami kādās sacensībās, bet vairs ne tik bieži, tas protams ir tad, nācies aiziet no sporta traumas dēļ.
Bet ja pavisam nopietni, tad man pārlasot šo visu nāk prātā tas ko teica mans pirmais treneris Maigonis Pūliņš, ka jāskrien ir ar smaidu. To viņš man daudzas reizes man pārmeta. No skriešanas ir jāgūst tā pacilātības sajūta.
Ilgi domāju,kā ir man. Laikam kā Raineram. Tik trauma visu saliek pa vietām. Problēma lielākā ir, ka tramvaju dēł tās nevaru nokjert. :) tikai skriešana liekas stipri aprobežotas intereses.
Skriet, lai priecātos.
Skriet, lai pabēdātos.
Skriet, lai baudītu dabu.
Skriet, lai satiktos.
Skriet, lai pabūtu vienatnē.
Skriet, lai celtu pašapziņu.
Skriet, lai sacenstos.
Skriet, lai uzvarētu.
Skriet, lai nesmēķētu.
Skriet lai nedzertu (daudz).
Skriet pēc smagas traumas.
Skriet, lai uzlabotu veselību.
Skriet, lai nomestu svaru.
Skriet, lai atpūstos.
Skriet, lai audzinātu raksturu.
Skriet, lai noskrietu.
Skriet.
Kaut ko aizmirsu?
Pa pa pa pa pa pa! http://youtu.be/_mSVfV4smMA
Taču latviešu kulta grupa dzied arī šādas rindiņas:
“Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi,
bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi.”
Viss ir tieši tā, kā tu vēlies!
P.S. Vairs neatceros, kad pirmoreiz redzēju šo jaunieti ar lakatiņu, bet kopš tās reizes katru reizi, satiekot Gunu vai pirms starta, vai pēc finiša, vai trasē, man oma uzlabojas. ;)
Kur nu gadus, Mertins, pēc treniņplāna skrēju nepilnus deviņus mēnešus, pirms tam vairāk vai mazāk improvizēju. Skriet, lai turētu tempu (palīdzētu), Artūro. :) Piemēram, Biķerniekos. Kādreiz jāatkārto.
Tā kā uz visu var paskatīties no divām pusem, tad labāk skatīties no pozitīvās, it sevišķi uz skriešanu. Ja izstājies, tad priecājies par savu brīvību, ja nomoci līdz galam, tad par gribasspēku, ja nestartē, tad par prātīgumu, utt.