Atzīmējot Divplākšņu 180.koptreniņu, tusējām “uz 6 krēsliem” un pārrunājām dažādus notikumus, tostarp tuvojošos Skrējēju balli un Divplākšņu gada noslēguma tusiņu. Kādā brīdī manas acis pievērsās Hiēnas bagātīgajam medaļu plauktiņam. Kā eglīšu rotājumi priekšpusē mirdzēja taku skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” medaļas. Tās toreiz netika katram finišētājam, medaļas – tikai tiem, kas kāpa uz pjedestāla.
Kavējoties atmiņās par gada sākuma pirmajām sacensībām, sākām kalkulēt, vai 2017.gada taku skrējiena “Noskrien ziemu” sezonai varam izveidot Divplākšņu komandu. Hiēna un Antruks noteikti skriešot visos posmos, pārējie dziļdomīgi saskatās. Kādu posmu jau noskriet varētu, bet vai sevi “iekalt važās” un apsolīt skriet visos posmos? Jāpadomā.
Man vienmēr ir licies, ka ziemā ir jābauda tie prieki, ko var baudīt tikai ziemā, kad ir sniegs un sals. Manuprāt, brīvdienu izklaidēm ziemā priekšroka dodama distanču slēpēm, kalnu slēpēm, slidām vai kamaniņām. Ja nu nav tā sniega, tad var jau arī paskriet.
Pērnā gada ballēs vairāki Divplākšņi bija laimējuši dalību, dažādos seriāla “Noskrien ziemu” posmos. Bet, kur dodas viens Divplāksnis, tur visticamāk līdzi sekos arī citi.
Kad šī gada janvārī Divplākšņi sāka posties uz Noskrien ziemu 1.posmu, Priekuļos bija gan sniegs, gan sals. Pasākums notika biatlona trasē. Nolēmu, ka skriešanu varētu apvienot ar slēpošanu. Tādā veidā izrādītu godu gan skriešanai, gan ziemai, vienlaikus iemēģinot slēpes februāra sākumā plānotajam Eiropas meža biatlonam.
Domāts, darīts. Pieteicos 8 km distancei un iepakoju mašīnā slēpes. Sacensību dienā temperatūras stabiņš rādīja – 15°C. Auksti. Šīs dienas galvenais uzdevums bija trasē nepaslīdēt un sāpīgi nenokrist. Slideni pakalni, bīstami strautiņi un veiksmīgs finišs. Sildoties omulīgajā namiņā pie siltas tējas un Agy pieskatītajiem pīrādziņiem, nemaz vairs negribējās domāt par slēpēm. Tomēr, kad siltums ķermenī atgriezās, pieliku tās pie kājām un pabraukāju pa trasi, uzmundrinot garās distances skrējējus.
Īso distanci finišējušie Divplākšņi sagaida finišā garās distances skrējējus
Salīdzinoši ar man nesen radušos skriešanas prieku, ir man vēl kāds senāks ziemas prieks. Tas kāds ikgadējs ziemas sporta pasākums ar senām tradīcijām, kurā es piedalos gandrīz ik gadu. Tas ir Eiropas meža biatlons (starptautiskais nosaukums ir smalkāks. Saīsinājumā – EFNS). Distanču slēpošanas sacensības ar šaušanu, kurā piedalās ar meža nozari saistīti ļaudis un viņu ģimenes no visas Eiropas. Pasākums, kur sportiskās aktivitātes tiek apvienotas ar meža nozari un vietējo kultūru izzinošām ekskursijām, kā arī semināriem par nozarei saistošām tēmām.
Šogad pasākums notika Oslo, Norvēģijā Holmenholenas biatlona trasē. Šajā pasākumā gluži kā lielajos skriešanas pasākumos piedalās ļoti dažādas sagatavotības dalībnieki. Pasākums ļoti bieži notiek trasēs, kur notikušas gan ziemas olimpiādes, gan pasaules kausi biatlonā. Holmelholenas biatlona trase ir viena no tām, bet ar savu sarežģīto profilu tā pārsteidza visus. Vienreizēja uzkāpšana uz slēpēm Priekuļu trasē un vēl kāda reize Biķerniekos nepalīdzēja šo trasi nobraukt bez kritiena.
Bet, kad paskriets un paslēpots Norvēģijā, bija jāgatavojas Noskrien ziemu 2.posmam. Slēpes atstāju mājās, to vietā mašīnā atbrīvojās vieta vēl kādam Divplāksnim. Šoreiz es atcerējos, ka man skapī kaut kur stāv 15 gadus senas orientēšanās čības ar naglām. Tās varētu būt piemērotas Priekuļu kalniņiem un sacensību organizatoru īpaši sarūpētajiem “Danger” posmiem. Šī jau bija pavisam cita, krietni stabilāka skriešana. Skrējiens notiek pretējā virzienā. Šādi man patīk labāk. “Danger” posmi ir sākumā un kopumā trase šķiet vieglāka, mazāk skrējienu pret kalnu. Arī lēzenās vietas vairāk iet uz leju. Pēc noskrietās īsās distances, nedaudz ar skaudību noskatos, kā Lauma paņem slēpes un dodas slēpot. Nekas. Kamēr garākās distances skrējēji vēl trasē, es devos uz pirtiņu. Tur sava pēcsacensību atmosfēra. Pēc karsēšanās uz lāvas, katrs cenšas, kā nu māk, tikt pie ūdens. Cits ieguļas upītē, cits izvārtās sniegā, cits mēģina ledu izkausēt. Kopumā jautri.
Lai arī ziema šķiet silta un Rīgā daudz sniegu neredz, Priekuļos sniegs un ledus turas ilgi. Tas ir sastopams arī Noskrien ziemu trešajā posmā, lai gan kopumā šis ir īpašais dubļu posms. Dubļi ir visur – gan startā, gan trasē, gan sacensību centrā. Šoreiz trase ir nedaudz garāka ar papildus iekļautiem grūtības posmiem, kur vienā pat jāizmanto virve, lai kalnā augšā tiktu. Man šis posms ir palicis atmiņā ar to, kā sacentos ar vairākiem spriganiem nūjotājiem. Lēzenajās vietās es tomēr biju ātrāka.
Noskrien ziemu 3.posms.
Līdz ar šī posma noskriešanu beidzās arī “Noskrien ziemu” seriāls. Gunta ar Antru saņēma savas godam nopelnītas skaistās medaļas.
Lepojamies!
Divplākšņi ziemā neskrien tikai taku skrējienā “Noskrien ziemu”. Divplākšņiem ziemā koptreniņi notiek iknedēļu un ziema ir arī Divplākšņu īpašo un garo brīvdienu koptreniņu laiks. Pērnajā ziemā Divplākšņu koptreniņiem parādījās jaunas iezīmes un ievirzes. “Pitstops” ar sildīšanos un karstu tēju jau kļuva par neatņemamu koptreniņu sastāvdaļu.
Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu
Pitstops acālijās
Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma
… un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes
Ziemā Divplākšņi dažkārt skrien arī lēnos garos koptreniņus.
Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā
Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku
Šogad ziemas sezonu beidzām martā, bet kā būs nākamgad?
Divplākšņi turpina skriet. Tiem nedaudz pietrūkst “jaunas asinis”, bet koptreniņi notiek un piedzīvojumi neizsīkst.
Jaunā skriešanas sacensību sezona sākas jau decembrī. Noskrien ziemu 1.posms jau pavisam tuvu. VSK Noskrien Divplākšņu komandas pamatsastāvs veiksmīgi ir nokomplektēts. Organizatori sola, ka ikviens varēs tikt pie skaistās medaļas, ja vien piedalīsies trīs posmos. Bet, ja vēlies piedalīties vismaz trīs posmos, tad izdevīgi ir iegādāties sezonas biļeti. Man 1.posms iet secen, jo šais brīvdienās ģimenei ziemas nometne, kur godā tiks liktas slēpes, slidas un citi slīdelementi. Atlikušos trīs posmus, iespējams, gribēsies noskriet, bet cenu starpība starp sezonas biļetes un atsevišķu posmu maksu nav tik liela, lai es “kaltu sevi važās”.
Baudām ziemu!
km 
-
Tas tiesa! Man šis gads bija piepildīts ar interesantām sacensībām un treniņiem kopā ar Divplākšņu komandu! Ja tā papēta,tad sanāca man sezonas sākums ar pjedestālu un sezonu noslēdzu arī ar pjedestālu. Pateicoties tik Divplākšņiem!Neizpaliek ari putni un citi zvēri!
?
To vajag prast. Atkal tiek vienlaikus reklamēts kāds seriāls un pamācīts, kā NEnopirkt tā abonementu/sezonas biļeti. Meistarīgi! :)
Eh, sagribējās uzrakstīt Kā noskriet Rīgas maratonu un par visām “komplikācijām” par ko tas viss izvērsās. ?
pie astronoma vel atgriezīsimies :)
Bet es tā padomāju,ka tā ir reāla iesācēju veiksme! Reāli man ir pamatīgi jātrenējas vairāki gadi! Ko es te vispār varu cīnīties ar daudzgadīgām skrējējām! Man tik reāli 2016.gads kā reāli trenējos,pārējie iepriekšējie, mīkstpēdiņi!
Kaut gan,tas ir neticami,es no pusmaratona gada laikā izaugu līdz 99 km! Es ar to lepojos! Ne katram tas sanāk! :) Visi 2016.gada srējieni tika kontrollaikā! :) Veiksmi visiem uz nākamo sezonu! Man tagad ir kinkrēts mērķis! Centīšos nebūt reitingu vergs! :) Bet azarts airauj! :D
Antruk, tieši tā!
Kādēļ būt reitingu vergam, ja vari kļūt tiem azartiska pavēlniece… nu, dažiem vismaz :)
Antruk – man vēl bija jāizaug līdz savam pirmajam pusmaratonam un es ļoti ceru, ka neaugšu un pat nedomāšu par maratonu, kur nu vēl 99km.
Apsveicu ar izaugsmi!
Daudzgadīgās skrējējas sāk lēni un prātīgi :)) Četrus gadus skrien pusmaratonus, tad divus gadus pa vienam maratonam sezonā un tikai tad ar lielu bijību pamēģina kaut ko virs 42+.
Tas tā – no manas pieredzes.
Virs 42+ laikam ir kaut kas ļoti daudz.
Hmmm,daudz un maz vispār tādas nenoteiktas un katram individuālas mērvienības :)) Šobrīd mans 42+ ir vienāds ar 47 līdz 115. Kādam noteikti, ka daudz, kādam .. nu tā ..
No mana skatu punkta lēciens no 42 uz 116 nav – lēni un prātīgi. Teju 3x garāks gabals! (Un ja tas bija vēl garāks gabals, tad vēl mazāk prātīgi…)
in -> laikam pārprati mani, es rakstīju, ka “no 42 līdz 115″, zem vārdiņa “līdz” slēpās daudz un dažādi skrējieni 52, 55, 70, 82, 100, 107 u.t.t. u.tml. garumā.
Nē, Sigita, es nepārpratu gan. Tu rakstīji – divas reizes pa maratonam (42) sezonā un tad “virs 42+”.
Pēc tam precizēji, ka 42+ ir no 42 līdz 115. “Virs 42+” tātad sanāk vairāk par 115.
Tāds “42+” nav skriets, spriežot pēc 3.janvāra ieraksta.
Lai nu paliek :)))
Paldies autorēm! Kad saruna būs piemirsta, šo “virs 42+” varēs pievienot kluba folklorai :)
…
[Mazliet novirze no tēmas.]
Šogad “virs 42+” kategorijā Latvijas skriešanas sacensībās varētu (knapi!) iekļūt vienīgi CET galvenā distance.
Ja vien atkal nepazudīs daži km; tad nāktos šo treilu atlikt atpakaļ “42+” plauktiņā. Orgi pat ir to tā arī pieteikuši…
Tomēr DIVAS 42+ km distances vienās sacensībās nebūtu īsti pareizi :D Labāk jau lai paliek tie 116.1 km.
To jau Kods ievēroja.
Un pēc tam atkal būs kāds brīdis, kad kādam nebūs skaidrs, kas ir kas. Gandrīz vai prasās pēc skaidrojošās vārdnīcas folkloras terminiem.
Vai tad CETam nav bijušas divas 42+ ? Man kaut kā atmiņā stāv 50 un 80. Vai varbūt tas bija citur kaut kur?
SKM netaisīs divas 42+ distances?