Kliņķis asarām netic

Pēc pērnā gada Gladiatoru pastaigas, kurā bija labs sākums, bet drausmīgas beigas, biju stingri apņēmies kārtīgi atmaksāt Sīmaņa baznīcas Kliņķim (kā Matīss vēstīja – Kliņkis asarām netic) un noskriet Rīga-Valmiera 107 kilometrus krietni cienīgāk. Tiesa, plāns to izdarīt bija nākamgad, jo šoreiz biju nolēmis nebojāt treniņprocesu Rīgas maratonam. Tomēr, kad izrādījās, ka RV notiks pēc maratona, roka uz datorpeles notrīcēja un skrējienam biju piereģistrējies.

Ziemā un pavasarī forma pamatīgi uzlabojās, biju ticis vaļā no smēķēšanas un arī no dažiem piespiedu dīkstāvē vasarā uzēstajiem kilogramiem. Janvāra beigās ļoti labi noskrēju 80km treniņultru Biksti-Rīga, gandrīz nemaz nestaigājot, maratons arī sanāca labs, tomēr pēc tā palaidos slinkumā un 2 nedēļas gandrīz nemaz neskraidīju. Pēdējās pāris nedēļas pirms RV saņēmos un sāku strādāt cītīgāk, izmantoju atvaļinājumu, lai paskrietu vēlākos vakaros un kā pamatīgs miegamice tik ātri nesāktu trasē snaust. Tomēr pēdējā nedēļā bija jāatgriežas darbā un līdz ar to atkal nācās iet gulēt agrāk, nekā vajadzētu, kā arī forma bija kļuvusi krietni apaļāka. Nākamreiz atvaļinājums jāplāno prātīgāk, tas tā, zināšanai.

Tad nu pienāca lielā diena un bija jādodas uz startu. Nemiers pārāk dīdīja, pa dienu un vakarā pagulēt nevarēju, un uz pulcēšanās vietu LU devos krietni laicīgi. Līdzi bija divas elektrolītu želejas un piecas 75mg kofeīna želejas, kā arī trīs 0,33l pudelītes ar Vitargo maisījumu. Mugursomā vēl telefons, maks, poverbanka, līdzi nesamā 0,5l pudele un plānā skriešanas jaka – naktī solīja tikai 9-10 grādus, un bažījos, ka nenosalstu. Piecas želejas un pudelītes nosūtīju uz kontrolpunktiem Raganā (46.km), Braslā (64.km) un Stalbē (77.km). Bija arī varena stratēģija: Plāns A – tuvoties 10 stundu robežai, plāns B – uzlabot pērnā gada rezultātu 11:48, plāns C – palīst zem 12 stundām un pārējais alfabēts atbilstoši garastāvoklim trasē.

Atmosfēra LU un pie Brīvības pieminekļa bija brīnišķīga, jauka piedeva bija spāņu karavīru temperaments, un kādu brīdi jutos kā futbola mačā. Spāņi dziedāja, dancoja, un daži kūpināja kā skursteņi – bija jautri, nebija pat pārāk auksti. Tad nu kopīgi nodziedāta himna, un laidos kārtējā piedzīvojumā – savā piektajā ultramaratonā.

Biju stingri apņēmies nepārķert startu, ko protams, ka sāku darīt no pirmā soļa, skrienot vienā tempā ar topošo rekordisti Vitu. Izskatījās, ka šogad noslēdzošā policijas mašīna brauca ātrāk, un jau pirms Matīsa ielas teorētiski vajadzēja turpināt skriet pa ietvi. To, protams, ka neviens vēl nedarīja un turpinājām rikšot pa pirmo joslu aiz policijas auto. Pirmais kilometrs 4:44, otrais 4:30. Vienu brīdi paskatījos pulkstenī – temps ap 4min/km, sabijos un palaidu ātro ešelonu tālāk. Trešais km – 4:49, un tālāk jau pēc plāna, ap 5min/km. Nu jau bijām daudz maz izretojušies, brīžiem skrēju kopā ar kādu, brīžiem jau viens pats. Sirdi sildīja trasē saņemtie uzmundrinājumi no Arņa, Raimonda un Ļubas, arī Juglā sagaidīšana bija jauka. Pirmie 10 km pieveikti 49:06, pašsajūta lieliska.

Ap Berģiem noķēru Ābolu, kurš stāstīja, ka plānojot ātri tikt Valmierā, lai paspētu uz Cēsīs notiekošo Jānīšu skrējienu. Esot plāns tikt uz autobusu. Man gan aizdomas, ka plānā vai izpildījumā bija ieviesusies kāda kļūme, jo vēl pēc Rubenes vairākus km Ābols man turēja tempu.

Pēc Berģiem beidzot saskāros ar to, par ko sūrojušies daudzi gargabalnieki, bet līdz šim nebija gadījies izbaudīt – sagriezās vēders un dabūju sprukt krūmos. Ātri biju atpakaļ uz ceļa, bet kājas kļuva tādas kā slābākas, un temps nedaudz nokritās. Daudz pie sevis spriedelēju, kas varētu būt pie vainas, jo krūmos bija jālec vēl ik pa brīdim, bet vienīgais, ko varēju iedomāties, bija 5 stundas pirms starta apēstās pāris karbonādes.

Ap pusdiviem neganti sāka nākt miegs, tumsa man nepatika. Arī varēja manīt, ka Rimi pirktais lukturis nav īsti labs šādiem gabaliem, pasmags un stiprinājuma gumijas spieda galvu. Tuvojoties Garkalnes kontrolpunktam, temps jau bija ap 5:20min/km, pirmais pusmaratons noskriets 1:47, par minūti ātrāk, nekā pērn. Nonākot kontrolpunktā, izrādījās, ka nekur nav jāsteidzas, jo pa šķērsojamajām sliedēm ripoja kaucošs preču vilciens.

Kad vilciens beidzot aizbrauca, turpināju skriet it kā normāli, bet tad konstatēju, ka sāns ir slapjš, jo ar kolu un tēju kontrolpunktā uzpildītā pudele nav kārtīgi aiztaisīta. Biju lipīgs un priecājos, ka vismaz lapsenes vēl nelido. Pēc brīža vēl pāris reizes paviesojos krūmos, sāka kratīt drebuļi un nācās apstāties, lai uzvilktu jaku. It kā vēl bēdu netrūktu, sāka sāpēt gūžas, ko tās parasti mēdz darīt tikai ap 70.-80.kilometru. Nācās sākt krīzes komunikāciju, apriju nedaudz vēlākam laikam domāto kofeīna želeju un pāris tablešu ibumetīna, lukturi uzliku uz cepures – turējās švaki, bet nost tomēr nekrita. Nezinu, kas no tā visa palīdzēja, bet krūmos vairs nebija jāskraida, galvassāpes pārgāja, un tālāk līdz Sēnītes kontrolpunktam jau varēju paskriet ar ātrumu ap 5.30-5.40min/km. Ātri uzpildīju dzeramo, uzkodu šo to no gādīgi sagādātā cienasta, veiksmīgi satiksmes mezglā neaizskrēju uz Siguldu un tuvojos Murjāņiem.

No kalna lejup ripoja varen fiksi, bet tālāk atkal sākās bēdas – pret kalnu vispār nevarēju paskriet, trūka jaudas, nācās soļot, un temps ja starp 7-8min/km. Plāns A jau sen bija atmests, pamazām atmetu arī citus un sāku noskaņoties plānam Ž (Ž….a). Pirmais maratons noskriets 3:54, sešas minūtes lēnāk, nekā pērn. Ņemot vērā daudz straujāko sākumu, skaidrs, ka temps ir drausmīgi krities. Lejup pa kalnu līdz Raganai ripoja nedaudz labāk, bet nu viss, pietiek, gūžas sāp. Ja tā ir tagad, kā būs vēlāk? Viss, stājos ārā.

Pirms sāpīgā lēmuma paziņošanas brīvprātīgajiem kontrolpunktā nedaudz uzkodu. Sāku pie sevis spriedelēt, ko darīšu pēc izstāšanās, un sapratu, ka nekas interesants mani negaida. Parēķināju, ka, ja distanci turpinu ejot, varu vēl paspēt līdz izlozei plkst.16 (kārdināja tas 500 eiro vērtais pulkstenis). Paiet varēju tīri vareni. Bet tik ilgi soļot – vēl kādas 10 stundas – varētu būt garlaicīgi. Kā lai sevi izklaidē? Nevar taču visu laiku skaitīt atlikušos kilometrus. Ko izdarīju? Prāta aptumsumā iegāju benzīntanka veikalā, nopirku cigaretes. Sakārdināja laikam tie spāņu kūpinātāji. Pusgadu nesmēķēts, un šitā izgāzties. Nu nekas, būs jāaudzina raksturs un jāmet no jauna nost. Tiesa, pēc finišēta skrējiena. Ja šitā uzvedos, par sodu jātiek līdz galam, citreiz zināšu, kā netikumiem padoties.

Sāku vien rikšot. Sāka aust saule, skats brīnišķīgs. Nejaukais lukturis ielikts somā, skrienu. Kad apnīk, nedaudz pastaigāju. Daži km ātrāk par 6 minūtēm, daži nedaudz lēnāki. Garām paskrien skaisti noteipota meitene (žēl, ka viņai vēlāk nācās izstāties), tātad sieviešu konkurencē vairs esmu tikai trešais. Tad mani arī apdzen Inga, līdzjūtīgi apjautājas, vai viss kārtībā. Vēlāk to dara arī daži citi, laikam izskatos nelāgi. Ko lai atbild? – “Ir bijis labāk”. Mani noķer un apdzen Rolands, kurš šogad apņēmies tikt zem 12 stundām. Vēlāk es viņu noķeru un apdzenu, tā turpinot gandrīz līdz Rubenei. Tuvojos Inciemam, kur dzīvo mani vecāki, paskrienu garām kalnam, kur savulaik ravēju kilometru garās kolhoza biešu vagas. Pērn šis 17 km garais posms bija tumsā un likās nejauks, bet tagad saulīte sāk sildīt un miegs vairs nenāk. Vairāk nekā puse distances pieveikta, varu noskriet vienā piegājienā 2-3 km ar ātrumu ap 5:40min/km, būšu dzīvotājs. Pret kalnu neskrienu, pasoļoju un uzvelku pa dūmam. Nav jau pirmā ultra smēķējot, pirms 2 gadiem Cēsu Eco trail izklaidēju kolēģus, kūpēdams kā skurstenis aiz katra krūma.

Pēc Braslas kontrolpunkta gadās daži kilometri, kur ātrums ir zem 6 min/km. Otro reizi uzkožu ibumetīnu, kofeīns miegu ir aizdzinis. Šis tas sāp, bet ne briesmīgi. Paliek silti, jaku novelku. Pie vienas pieturas stāv klavieres un klubkrēsls, bet zinu, ka nerēgojas, jo jau iepriekš esmu šo instalāciju bildēs redzējis. Skrienu, šad tad eju. Esmu stingri nolēmis vidējo ātrumu turēt zem 8min/km, tad pat varētu finišēt daudz maz pieklājīgi. Tas nozīmē pusi kilometra iet, pusi skriet. Diezgan bieži šo normu pārpildu ar skriešanu, nevis iešanu, tas priecē. Vairumā pat zem 7min/km.

Ir klāt Stalbes kontrolpunkts, 77 km pieveikti. Paliek nieka 30 km. Priekšā grūts 17 km posms. Aizvien vairāk automašīnu. Fūres vairumā pieklājīgas, brauc ar līkumu, bet daži kretīni vieglajās automašīnās pabiedē – vajag tieši apdzīšanas manevrus taisīt tieši tur, kur skrējēji. Vienu reizi lecot nost no ceļa, gandrīz izmežģīju potīti. Vismaz labi, ka sauss un nešļakstās. Saulīte cepina, kļūst aizvien karstāks. Padalos ūdens krājumos ar Rolandu, kuram sistēma izžuvusi. Turpinu lielāko daļu skriet. Ap 90.kilometru neplānota dzeršanas un uzkodu vieta, izkaltušais Rolands tur uzkavējas ilgāk, aizmūku un viņu vairs redzu tikai pēc finiša.

Rubenē pie Divplākšņu kontrolpunkta 94.kilometrā tieku sagaidīts varen viesmīlīgi. Pēc tam nedaudz mēģinu skriet, bet lielais kāpums nav pa zobam, jāsoļo. Tepat arī Ābols, mēģinu turēties līdzi, tomēr pēc dažiem km viņš aizmūk. Nemitīgi rēķinot, vispirms kļūst skaidrs, ka varu tikt galā zem 12 stundām, pat mierīgi ejot. Pērn te gandrīz tikai gāju, bet tagad varu skriet. Un apbrīnojami daudz, vidējais ātrums zem 7 minūtēm, viens km pat uz 5:45. Kad saprotu, ka būs PB, varu paskriet vēl labāk. Valmieras robeža klāt, tomēr atceros, ka kāds neģēlis šo pilsētu izplānojis ļoti garu. Uz asfalta un bruģa cepina, lielākā daļa ūdens no pudeles tiek izlieta uz galvas. Pāris km pirms finiša ūdens izbeidzas. Noķert nevienu vairs nevaru, aizmugurē arī it kā neviena neredzu, iesprūku veikalā un tieku pie maza, auksta, brīnumgarda aliņa. Kamēr to soļodams mierīgi sūcu, garām aizskrien kanādietis. Man nekur nav jāsteidzas, kāda starpība, PB uzlabots par 10 vai 8 minūtēm. Pēdējos km mierīgi čillojot noeju (pērn to darīju teju vai bimbādams), pie Sīmaņa baznīcas finišā pieklājības pēc uzskrienu un Kliņkis ir rokā. 11:40:45, PB uzlabots par 8 minūtēm, 30.vieta.

Un, njā, pēc ierašanās Rīgā attopos, ka visu pēcpusdienu Valmierā Ģirtu nez kāpēc esmu uzrunājis par Vitāliju .