Ķermeņu nacionālais parks.

Turpinot tēmu par baudāmiem skrējieniem, kas ne tuvu nav sacensības, pastāstīšu par nelielu koptreniņu Ķermeņu nacionālajā parkā. Jā, Ķermeņu, tā mēs te Ķemerus saucam.

Sākās viss ar to, ka Aijai iepatikās manas skrējienos uzņemtās fotogrāfijas. Nu jā, es tiešām cenšos iemūžināt to skaistumu, ko redzu treniņos, lai padalītos ar citiem un atgādinātu sev, cik pasakaini skaistās vietās es mēdzu uzturēties. Bet telefona bildes ir telefona bildes, tās jau tikai drusku parāda to situāciju – ne meža šalkoņu var dzirdēt, ne skujas sasmaržot, ne jūrmalas sāļo gaisu ieelpot, ne meža dzīvnieciņus ar muguras matiņiem sajust… Tas viss jābauda klātienē, tāpēc aicināju Aiju uz Jūrmalu, lai skatās un bauda! Neesam skopules, tāpēc piedāvājām vēl dažiem skriešanas draugiem. Tādu publisku pasākumu drusku baidījos rīkot, jo neesmu vadījusi nevienu koptreniņu vairāk kā 1 līdzskrējējam, ja neskaita Divplākšņus, bet tas jau pa dzimtajām takām un drošībā… Kilometrāžu arī izvēlējos veicamu – atkarībā no situācijas, 25 vai 30km. Tā nu beigu beigās bijām kopā 5 skrējēji – es, Aija, Pēteris, Laimonis un Artūrs.

Treniņš bija norunāts brīvdienai nepieklājīgi agri. Cēlos tumsiņā un lādējos, ka es jau nu šito nedrīkstu nobastot. Izejot ārā, sapratu, ka snieg. Skaisti jau, bet nu… Un slīd arī! Labi, ka meža apavus uzvilku. Slokas stacijā, apkārtējiem kažokos ievīstītajiem ļautiņiem par izbrīnu, sabira daži sportisti un sapirka biļetes līdz Ķemeriem, kur sākās mūsu skrējiens.

 Visu ciema suņu reju pavadībā tikām līdz Zaļajai kāpai, kur sākās pasaka. Es nekad nespēju novaldīt savu sajūsmu, tiekot tik skaistās vietās, bet ir jau arī, par ko sajūsmināties. Pa vidu ceļš, kas brīžiem pāriet īstā kāpu smiltājā, abās pusēs mežs, kas vēlāk kļūst par dumbrāju un tad jau par purvu. Pirms dažtūkstoš gadiem šeit šalkoja jūra… Snieg neliels sniedziņš, kas tumši zaļo mežu apsudrabo. It kā klusums, bet tomēr mežā kaut kas čabinās… Telefonā atskan modinātājs, kas atgādina, ka ir traki agrs, bet mēs jau pa mežu dauzāmies.

Kad dalībnieki jau iesiluši gan miesīgi, gan garīgi, paveras skats uz Zaļās kāpas galu. Tur tāds iespaidīgs kalns. “Gunta, lūdzu, lūdzu saki, ka mums tur būs jāskrien augšā!” Būs! Tiekam augšā un elpa aizraujas no augstuma un plašuma visapkārt. Drusku pasajūsmināmies un dodamies pa taku tālāk. Šķērsojam pāris kāpas pārrāvumus, kur pāri purvam uzbūvētas laipas. Sasalstošs purvs ar neaizsalušām ūdens bedrēm. Mazās purva priedītes uz normālo kāpu priežu fona. Brīžiem skrienam kāpai pa augšu, brīžiem gar malu, visapkārt kaut kas neaprakstāmi skaists, līdz nonākam pie grābeklīša. Nemaz nezināju, ka tur tāds ir – to noslēpis raidījums TE! Lai kā man riebtos selfiji, tomēr visiem gribas būt bildē, un garākās rokas īpašnieks tiek deleģēts uzņemt foto.

 Skrienam tālāk. Zinu, ka jābūt pagriezienam pa labi, bet, tā kā skrienu grupas beigās (jā, jā, meklēju attaisnojumus), nogriezāmies nepareizajā ceļā. Kad tas kļūst arvien mazāks, saprotu, ka nav īstā vieta, bet nekas – skrienam tik pa zvēru takām tālāk. Kad beidzas takas, ieraugu stigu. Labs ir, laižam pa stigu! Traki skaisti tā skriet pa pašu purvu. Vasarā te noteikti ir slapjš, bet mums forši. Drusku grūtāk jau ir, bet nu tas skaistums, tas neaprakstāmais skaistums! Kad pienāk atklāsme, ka esam apskrējuši apli un tūliņ nonāksim atpakaļ uz Zaļās kāpas, priekšā ir vēl viena kāpa. Tūristu pārlieku neskarta, tā rāda mums savus dabas krāšņumus. Pēc nelielas kartes pagrozīšanas izdomājam skriet pa to kāpu un sajūsmināties. Beigās tiekam atpakaļ uz tā nepareizā ceļa un skrienam atkal pa tūristu taku. Drīz jau arī īstais pagrieziens ar Pētera komentāru: “Es te pagaidīšu, jūs jau tāpat drīz būsiet atpakaļ!”. Bet nē, šī ir īstā vieta.

 Skrienam mierīgā nodabā, sarunājamies, un tad kāds saka: “Alnis!” Kur? Skatos mežā, neredzu. “Priekšā!” Domāju, gan jau kāds vietējais alni tēlo, bet nē, tiešām alnis! Redzu tikai pakaļpusi, bet vienalga nopriecājos, jo alni redzu pirmo reizi. Tad ceļam pāri pāriet vēl viens. Un tad maziņais. Bez vārdiem…

Skrienam pa Antiņciema ceļu atpakaļ uz Ķemeriem. Tas tāds interesants, jo ir uzlabots ar gumijas plāksnēm, ķieģeļiem un visādiem ķirbuļiem. Abās pusēs Raganu purvs, vecā ceļa šarms… Un tad es nepamanu vienu ķirbuli, aizķeros un ar celi triecos pret zemi. Uzraujos kājās, bet nostāvēt īsti nevar. Galva griežas, melns gar acīm, paiet nevar, viss sāp, viss ir slikti… Padzeros, pastaigāju – nu kaut kā jau uz priekšu tikt var. Bikses pušu, žēl. Tās jau nesadzīs! Pa kāju sūcas asinis. Njā, sports bez asinīm nav sports! Kad sāpes atlaiž, pamēģinu paskriet – kaut kā lēnītiņām var. Saku, ka, ja Ķemeros vēl tik traki sāpēs, tad, diemžēl, treniņam arī pienāks gals. Līdzskrējēji sadrūmst, es arī. Un diena taču tik skaisti sākās! Tiekam līdz Ķemeriem, nu sāp jau, bet nav tik traki, ka būtu jābļauj. Ai, kas būs – būs! “Laižam uz Slokas ezeru?” Laižam!

Ceļā uz Slokas ezeru tiek novērtēts Ķemeru kūrorta klusums, tad industriālā romantika pie Dienas centra, un tad jau pa ceļu ar atkal citiem purviem malās tiekam līdz Slokas ezeram. Dažam labam tā bija pirmā reize, kad šis lielais, skaistais, tikai vidēji 60cm dziļais ezers paveras acu priekšā. Uzkāpjam skatu tornī, ļaujam, lai vējš izpūš līdz kaulam, un skrienam tālāk, pie reizes vērojot purva ezerus. Lielākais no tiem ir Akacis. Artūrs un Laimonis sakāpj uz ledus. Lai jau izpriecājas, jo es viņiem neļāvu mainīt maršrutu un skriet pa taisno pāri Slokai…

Atkal neaprakstāmi skaisti purva skati, vecais Kūdras ceļš, un esam Kūdrā. Novērtējam mājiņas un villas, lapenes un dīķīšus, dārziņu romantiku. Pienācis laiks griezties atpakaļ. Skrienam pa dzelzceļmalu, kur ir traki slidīgi akmeņi. Tā kā purva maldīšanās ir uzvākusi liekus kilometrus, nolemju uz Kašķu purvu ekspedīciju nevest. Komandā ir ieviesies nogurums, mans celis arī īpaši laimīgs nejūtas, tāpēc stūrējam taisnā ceļā uz Slokas staciju.

Nu ko, izrādās, ka no Ķemeriem līdz Slokai ir 30km… Ielienam veikalā pēc kārumiem un laižam dzert tēju pie mana drauga Krišjāņa. Ir mitekļi, kur mājīgākā vieta ir virtuve, bet pie Krišjāņa man patīk darbnīca. Krāsniņas siltumā mielojamies, dalāmies iespaidos un nonākam pie secinājuma, ka maratonu mierīgi var noskriet 2 stundās, tikai drusku jāpiespiežas. Kā līdz tādam secinājumam nonākt? Tā vienkārši – salaižot kopā cilvēkus, kas mīnus grādos un sniegā peras 30km pa purviem un meža ceļiem un vēl jūtas laimīgi par to. Un mēs zinām, kas ir mobilās ābolkūkas.

Apdomājot visu, nonāku pie domas par jaunu koptreniņu koncepciju. Tā kā šādos kilometros daži nogurst ātrāk par citiem, jātaisa tā, ka ir divi vadītāji. Viens skrien ar tiem, kas var paskriet ātrāk, otrs ar tiem, kas lēnāk. Šajos apgabalos tas ir iespējams, jo ne es vienīgā mēdzu uzturēties pie Ķemernieka… Plānos jau ir kaut kas grandiozs, bet līdz tam drusku pagaidiet – man tā kāja jāsadziedē un jāsāk skriet. Viss būs!