„Mēģini iejusties to vietā: bieži vien visu dienu jācieš slēgts ietērps, kas galvenokārt neļauj elpot ar pilnu krūti, visu laiku jānēsā daudzreiz smagāks nesamais nekā pašu svars vai arī jāpacieš saspiestība nepiemērotas formas mētelī, kas spiež visus kauliņus, taču labi izskatās. Tad nemaz negribas ļauties publiskai apskatei, vai ne?” (citēts no delfi.lv) – visai briesmīga ikdiena, vai ne? Stāsts ir nevis par kādu augstas bīstamības laboratorijas darbinieku spectērpā, bet gan par mūsu pēdām. Lai sajustos kā atbrīvotājs un dotu „brīvību Villijam”, pagājušās svētdienas LSC mačos izlēmu skriet basām kājām – pirmo reizi sacensībās! Tad nu padalīšos ar savu „veiksmes stāstu”.
Patiesībā jau par baso skrējienu mačos sapņoju kādu laiku. Līdz pagājušajai nedēļai biju iekrājis teju 80 basos kilometrus treniņos, laiks tā kā nākamajam izaicinājumam. Iespēja bija jau sestdien, kad piedalījos Vecrīgas saulgriežu skrējienā, taču sakautrējos (labi, ka tā) vilkt nost sandales un paglāstīt tūristu nomīdīto bruģi ar savām pēdiņām. Iespējams, viens no prātīgākajiem lēmumiem – baspēdošanas profi saka, ka bruģis nav tā pateicīgākā virsma, lai gūtu pirmo pieredzi basajā skriešanā…
Par laimi nākamajā rītā notika kārtējais LSC posms šosejas skrējienos Mežaparkā. Tā kā šie man bija jau trešie mači četrās dienās (un nākamajā dienā paredzēti vēl vieni), tad sadomāju skriet nosacītā treniņrežīmā. Lai sacensību gariņš neizjauktu skaisto apņemšanos, loģisks secinājums, ka jāskrien pa baso – divi zaķi ar vienu šāvienu: gan skrējiens lēnāks (attaisnojošu iemeslu dēļ), gan pirmās sacensības pa baso pieveiktas (vēl savtīgs mērķis bija – iekļūt pabaso.lv rekordu sadaļā, kur tiek fiksēti baspēdošanas sasniegumi dažādās sacensībās).
Labi, ka manī mājo pieticības eņģelītis, no divām piedāvātajām distancēm izvēlējos garāko – 10km jeb gandrīz četrus apļus. Jāatzīst, ka līdz šim pa asfaltu basiņām biju pieveicis pāris kilometrus, līdz ar to arī izvēle bija ļoti pamatota. Iepazīstoties ar sajūtām, lēnām aiztipināju līdz startam un tad izrādījās, ka Dievs ir – sāka smidzināt lietutiņš. Lietus radīja slapju asfaltu, kas, savukārt, neļāva nosvilināt gumiju – tfu tu – pēdu ādu. Aizpļāpājos ar vienu no kolēģiem un gandrīz nokavējām startu – pamanījām, ka pārējie jau kaut kur raujas, tad arī uzsākām skriet.
Šoreiz izdevās nepārķert startu – piesardzīgi sāku tipināt kā noslēdzošais, pirmajā kilometrā atradu piemērotu tempu un pāris konkurentus (basām kājām konkurēju ar V60/V70 grupu skrējējiem) apsteidzu, tālāk uz augšu rāpties nebija cerību un tā arī ripināju pa trasi. Pirmie divi apļi noskrējās bez bēdām – te arī apstiprinājums padomam, ka nevajag pārlieku garas distances pirmajām reizēm izvēlēties. Acīm redzot mana pēdu āda šobrīd spēj izturēt 5km noskrējienu pa asfaltu. Par asfaltu jāatzīst, ka vispatīkamākais bija jaunuzklātais posms gar estrādi – par šo asfaltu varētu pat teikt – mīksts un atsperīgs (patiešām patīkams), savukārt, netīkamākais bija finiša taisnes posms…
Otro piecu kilometru laikā bija iespēja pārdomāt savu muļķību (piesakoties uz 10km…vispār skrienot ar basām…vispār skrienot…) un vairāk pievērsties tam, kā pēda saskaras un kā atraujas no ceļa seguma. Nonācu pie pārsteidzoša slēdziena, ka sāpīgāka (abrazīvāka) ir nevis piezemēšanās (piezemējoties pēda neizslīd, līdz ar to noberšanās iespēja ir minimāla), bet gan atraušanās/atspēriens (pēdas spilventiņiem ne vainas, bet atspērienā pēdējie no asfalta atraujas pirkstu gali…maigā, plānā ādiņa uz pirmās pirksta falangas…tieši tā ādiņa, kuru veiksmīgi zaudēju un atstāju mikroskopiskos asfalta nelīdzenumos visa LSC apļa garumā).
Pēdējā kilometrā manu gremdēšanos pārdomās izjauca Mārcis, kurš atsildoties bija mani noķēris un sapurināja nedaudz veiklākam skrējienam finiša virzienā (OK, vairāk saņemties lika kāds aiz muguras sadzirdēts V65 grupas skrējējs, kurš arī bija mani noķēris; viņam padoties es nebiju gatavs.) Pašā finišā vēl Voļda satracināja uz traku sprintiņu (175m) – neticami, bet basām pēdām var arī pasprintot!!! Finiša laiks – nepilnas 53 minūtes – pietiekami cienījams pirmajiem baspēdošanas mačiem (cerēju iekļauties stundā – izdevās).
Mājupceļā (sandalēs) sastapām skrejošo Daci Linu, kura uz Dota jautājumu „Kāpēc nebiji mačos?” atbildēja, ka viņai šodienai esot cits treniņplāns. Tajā brīdī aizdomājos – cik lieliski, ka esmu amatieris! Tas sniedz TĀDU brīvību: gribu skrienu/negribu – arī skrienu; gribu skrienu mačos kaut katru dienu; gribu skrienu basām pa smiltīm, pa čiekuriem, pa asfaltu; gribu – skrienu ultru; gribu – skrienu sprintu…varu dulloties uz nebēdu un īsti neviens nevar to aizliegt; nav jāatskaitās sponsoriem vai treneriem; līdz ar to – SKRIENU PRIEKAM!!! Super! Noskrienam!?
P.S. Sausais atlikums no šīs avantūras:
– nodeldēju veco tulznu ādu no pēdu apakšas;
– uzberzu jaunas smukas tulzniņas (un uzreiz arī norīvēju tās) uz abu pēdu visiem mazajiem pirkstiem;
– nākamās pāris dienas jutu sen nebijušas „labi pastrādāts” sajūtas abos ikros;
– izbradājos basām kājām pa peļķēm – sen nedarīts prieks;
– skrējienā sajūsminājos par reto pretimnācēju nosodoši līdzjūtīgajiem skatieniem;
– sapratu, ka basām pa asfaltu var skriet (un pietiekami veikli) – skriešu vēl.
km 
-
“Iepazīstoties ar sajūtām, lēnām aiztipināju līdz startam un tad izrādījās, ka Dievs ir – sāka smidzināt lietutiņš. Lietus radīja slapju asfaltu, kas, savukārt, neļāva nosvilināt gumiju – tfu tu – pēdu ādu.”
Te kaut kāda ironija apakšā?! Tieši slapjums riktīgi veicina pēdas noberšanos. Āda kļūst trauslāka.
Bet nu patīkami, ka aizvien vairāk cilvēku nonāk pie atziņas, ka tie apavi jāmet malā. Nav ko tur daudz.
Es gan 1. basos mačus skriešu pa neasfaltu. Asfalts man tomēr liekās pa skarbu iesācējam
Vismaz pedikīrs ir veikts. :) Vairāk šitādus “bezbašennos” stāstiņus, prieks lasīt.
Super! :) Bija prieks skatīties, kā Tu nesatricināmi uzveic distanci! :) Es arī vislaik gribu noskriet kādu “garāku” sacensību distanci basām, bet vienmēr liekas, ka tiem 10 km basām vēl neesmu gatava…
pērn Saulkrastos pa smiltīm nodevu 10km nedaudz virs 50min un likos sev dikti varens :)
Ahh, atmiņas par pirmajām basajām sacensībām uzjundīji.. Man pēc divām nedēļām un vienas dienas apritēs tieši trīs gadi kopš pirmajām – Majoru pludmales bruņurupuča skrējiena. Līdz pirmajām pa asfaltu gan pēc tam vēl pāris gadi pagāja..
Vispār jau pēc teorijas ir, kā Ansis saka, ka pa slapju asfaltu ir lielākas iespējas tikt pie noberzumiem kā pa sausu. Bet no savas pieredzes nevaru secināt ne šādu, ne pretēju apgalvojumu – man kaut kā aptuveni vienādi [ne]noberžas, skrienot pa sausu vai slapju asfaltu.
Apsveicu ar iekļūšanu PaBaso.lv rekordu sadaļā! :)
Ansi – bet protams, ka ironija :) Jau CVC laikā piefiksēju mitruma ietekmi uz ādu, šeit vēl vairāk nostiprināju gūto atziņu.
Guna – allaž laipni! Prieks, ka patīk! Turpinājums sekos…
Minikin – nu, es jau arī nebiju un neesmu gatavs 10km pa asfaltu, man tikai pašsaglabāšanās instinkts piezemētāks :) Paldies par atbalstu!
Matīs – pamatoti!
RūdasVīr – Tavu pēdu rūdījums ir [ne]salīdzināmi lielāks kā manējo, tāpēc nodilšanas iespēja attiecīgi mazāka. Nekas, galvenais, ka spēju gan paiet, gan paskriet un joprojām esmu atvērts baspēdošanai :)
Arī man tagad ir savs mazais mērķis kādus 5km noripināt pa asfalta trasi pa baso. Tiesa gan vēl jāieliek pamats un jāuzaudzē hobita pēdas, skraidot pa kādu pludmali.
Iedvesmojoši.
Šis Tavs raksts vakar bija kārtīgs dienas prieks.:) Apmēram kā – iespējamais virziens, kurā var doties.
Svētdien iemēģināju savus pirmos asfalta basos ~2km. Teoriju par to neesmu studējusi, bet izvēlējos pārbaudīt un secināt uz savas ādas. Mmmm, tas “lāpīto bedrīšu” asfalts ar mainīgām abrazīvuma pakāpēm, seguma karstums saulē, vēsums ēnā, mazliet pakusis piķis… Tulznas jau būs apdzijušas, bet baskāju prieks tikai progresē. Patika.
…un ne vārda par to, ka mājupceļā jupe klunkurēja blakus uz skrituļslidām. :)
Todien man bija divejādas sajūtas – esmu atnācis uz Ripo Rīga sacensībām un blakus cilvēki skrien. Lietus līst un saprotu, ka nekas labs no skrituļošanas sacensībām man nebūs. Bet blakus cilvēku tik forši skrien. Kāds dullais vēl arī pa baso. Eh…
PS Liku aiz auss stāstu par tulznu apstrādi. A, ja nu man arī sagribas pārtraukt ņemt nost nagus pēc katrām sacensībām un sagribas skriet pa baso un pucēt nost pēdu ādu. :)
Nē, Kuk, es biju domājis, ka agrāk, kad tikai iesāku skriet basām, man tulznas parasti uzberzās neatkarīgi no asfalta mitruma pakāpes. Nu jā, bet tagad, savukārt, vairs neuzberžas – arī neatkarīgi no mitruma. Starp citu, tā atsperšanās no pirkstu galiem ir tāds niķis, no kura jātiek vaļā, lai izvairītos no pirkstu noberzumiem. Atsperšanās brīdī kāja tā kā vertikāli jāceļ augšā. Man diezgan ilgs laiks pagāja, līdz varēju skriet bez tulznām. Bet nu tas viss jau nāks ar pieredzi. Tā tik turpināt!
Šovasar ceru pamēģināt šo distanci arī pa sausu asfaltu – tad arī būs secinājumi par to ir/nav atšķirība.
Par atspērienu – mjā, jāpadomā/jāpiedomā…
Vispār jau asfalti mēdz būt dažādi: ar nejaukiem akmentiņiem vai gludie veloceliņi. Un noberšanās koeficients atkarīgs, protams, arī no skriešanas ātruma. Tā ka diezgan grūti varētu būt pārliecināties par slapjš/sauss atšķirību. Nu vislabāk vienkārši pilnībā mest malā tos apavus, un skriet tikai basām, kamēr vēl vasara. Tad jau ar laiku visu sapratīsi
Par sauss/slapjš atšķirību pārliecināties šajā gadījumā ir ļoti viegli – atliek sausā laikā noskriet 10km 53minūtēs pa LSC apli, startējot pie 10km starta atzīmes :) Nedomāju ka nedēļas laikā (un turpmāko pāris mēnešu laikā) kāds tur asfaltu mainīs (svētki būs beigušies, par dāvanām jāaizmirst)…
SUPER! iedvesmojoši. un patiess prieks, ka arvien vairāk cilvēku pievēršas basajam skriešanas priekam! tieši- SKRIEŠANAS PRIEKAM! : ) ar smaidu sirdī :)
Šis man atgādināja, kā es pagājušo gadu Bruņurupuci noskrēju basām kājām. Atmiņas par tulznām, pirmo vietu starp dāmām un vispār par skriešanu liek pasmaidīt.