Kuram gan patīk traumas? Tās ir fiziskas sāpes, tās ir šķērslis uz sava mērķa sasniegšanu, tās demobilizē un liek atklāt sevī nenovīdību, redzot citu sporta aktivitātes.
Būtībā katru gadu mani piemeklē kāda trauma, kas liek iepauzēt uz mēnesi līdz diviem, vismaz pēdējos 3 gadus tā ir bijis un ir arī šobrīd. Protams, ka es vienmēr „besos”, bet … Saka, ka nav nepareizi laika apstākļi, ir nepareizs apģērbs. Par traumām es varu teikt ko līdzīgu – attieksme.
Trenējoties daudzas lietas tiek pakļautas sportam – ballītes, satikšanās ar draugiem un ģimeni, sevis palutināšana, kultūras baudīšana. Vienīgi darbs nav „cietis” – kādam galu galā par šīm izklaidēm ir arī jāmaksā. Nav jau, protams, tā, ka tikai sportoju, bet godīgi nākas atzīt, ka vienmēr, apsveru kā mana izklaide ietekmēs treniņus dienu pirms un pēc. Vai paspēšu tādu vai šādu treniņu, vai būs kur, vai būs pietiekams atjaunošanās laiks (tas jo īpaši attiecas uz ballītēm). Nerunājot nemaz, ka visiem maniem hobijiem nemaz nepietiek laika – piemēram, pagājušo ziemu dēļ intensīvās peldēšanas un skriešanas, kāpšana ir palikusi novārtā. Nevar noliet, ka bieži atlieku kosmetologa, friziera vai masiera apmeklējumu. Iekšēji jau reizēm gribas paslinkot uz dīvāna ar vīna glāzi rokās, aizraujošas filmas un talantīgu aktieru sabiedrībā, nu, bet tie treniņi…
Un tad uzrodas kāda trauma. Pirmā sajūta – kā! Ārprāts, ko es tagad darīšu? Sezonas sacensības nāk tuvāk, bet es netrenējos. Nīgrums sāk izdzīt pirmos dīgstus, tie lēnām graužas cari tavam ķermenim, smacējot nost. Kā vilciņš trinos 2 nedēļas, uz „ripām” noskrēju maratonu, jo tas bija viens no šī gada mērķiem, kaut zinu – kādas 2-3 nedēļas atkal būšu ārpus aktīvas skriešanas…
Līdz vienā dienā saprotu – tagad man ir pilnīgi legāls laiks darīt visas tās lietas, kurām nepietiek laika, turklāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Pavadīt visu pēcpusdienu ar krustbērniem, vazājoties pa mežu, kāpelējot un ložņājot pa priežu saknēm, bez steigas un stresa par nepieciešamību vēl noskriet, nopeldēt… Vēlu vakarēt ezera krastā ar dienasgrāmatu rokā… Tā ir fantastiska sajūta ar savām čaukstenēm malkot burbuļojošu dzērienu, „paklačoties” un neraizēties, kādu ietekmi uz rītdienas treniņu atstās tā „pēdējā” glāze. Viens gan ir skaidrs – ja nebūtu treniņu „nodeva”, diez vai spētu tik ļoti izbaudītu traumas laiku.
Jau šobrīd, sarakstot uz papīra visas lietas, ko vēlos padarīt, ir skaidrs, ka skriešanas „atvaļinājums” būs par īsu, tāpēc nāksies izvēlēties būtiskāko no vēlmju saraksta – rakstīt studiju pieteikumu, kāpt, kosmetologs, masieris, pedikīrs, bezglutēna kulinārijas apgūšana, draudzeņu vakari, pārpeldēt Ķīšezeru, vingrot, velo tūre, grāmatas – daudz, kas jau ir saplānots, daudz kas vēl jāsaplāno… atliek vien to visu paspēt.
Atpūtas laiku var izmantot arī tālāko sportisko sapņu noskatīšanai. Te iedegās sarkana lapiņa – bīstami. Kā rāda prakse – māku es sev atrast ne tos pašus vienkāršākos mērķus, patiesībā jau galvā salicies 2016. gada plāns un ieskicējas 2017, atliek tik cerēt, ka apstākļi un viss cits ļaus tos realizēt.
Ja nevar darīt to, ko mīli, iemīli to, ko dari, bet galvenais, lai vējš matos un smaids sejā. Par pirmo parūpējusies gausā vasaras atnākšana, par otro – atbildīgo personu redzu spogulī.
km 
-
oo, jā! Uzspiestie miera režīmi no sākuma rada tādu tukšuma sajūtu. 2 mēnešu pauze mani nomocīja, bet pēc tam jau sapratu, ka zeķe jāpabeidz, grāmata jaizlasa, un tā tālāk salasās sev citas nodarbes. Pie viena nopriecājies, ka vakariņas vari uztaisīt un vēl rītdienai pusdienas. Turies, gan jau būs labi.
Tā ir – daba nemīl tukšumu! :)
Studiju pieteikums skan daudzosloši
Varbūt tai ikgadējai traumai gribas, lai Tu drusku mazāk tos treniņus, bet maķenīt vairāk masieri, frizieri un vīnu čauksteņu kompānijā šad tad, sakot – ai, šito rīt es varu izlaist? :)
Ja dzīvē būtu tikai skriešana, dikti jau plakani viss būtu. Pārdomas gan izteikti atpazīstamas. Traumas atgādina, ka citas lietas arī prasa laiku un uzmanību. Pašam, izvēloties prioritātes, noteicošais jautājums jau kādu laiku ir – ar ko kopā, kādā kompānijā. Un tikai pēc tam – ko darīt. Strādā.
Bezglutēna kulinārijas apgūšana – ar kādu mērķi? Ir viedoklis, ka cilvēkiem, kam nav celiakijas, nemaz nav labi izslēgt glutēnu no savas ēdienkartes. Savukārt, ja ir tā slimība, tad tas jau bija jāizdara, nevis jāatliek uz brīvu laiku nezin cik tālā nākotnē.
Ja ir kārdinošs trauatiskais laiks (..draudzeņu vakari, pārpeldēt Ķīšezeru, velo tūre, grāmatas), varbūt zemapziņa to vien vēlas kā noķert kādu traumu?! Varbūt vienk vajag saplānot, lai zemapziņa ar apziņu mierā dzīvo :)
Gribas jau vienmēr vairāk nekā varētu un vajadzētu, ne :)
Forši, ja trauma tāda, ka netraucē tās pārējās lietas. Es ar mežģītu potīti līdu pārgājienos pa upju senlejām, smilšakmens klintīm, stāvām piekrastēm un ciņainām pļavām. Lieki teikt, ka traumētā kāja to vien gaidīja, kad atsākšu enerģiju izlikt normālā skriešanā. :D
Veseļojies!
Tev kā viemēr – katram mākonim zelta maliņa :D
Veseļojies, un izbaudi, gan treniņus, gan atpūtu.
In, par bezglutēna kulināriju arī man šobrīd ir interese. No fizioterapeites dr. Salgrāves sapratu, ka celiakija no diagnosticēšanas viedokļa ir ļoti sarežģīta – mēdz būt viltus pozitīvs, viltus negatīvs etc. Man, piemēram, neapstiprināja, neskatoties uz spēcīgu ģenētisku noslieci. Bet tāpat ieteica izslēgt kviešus – eksperimenta kārtā. Tā nu jau mēnesi eksperimentēju.
Ierobežot – jā, it īpaši nepanesamības gadījumā. Bet pavisam izslēgt visus glutēnu saturošos produktus – tur dikti jākalkulē, jo bez glutēna tajos produktos ir arī visādas minerālvielas un vitamīni, kas organismam vajadzīgi. Un ja ņem produktu it kā parasto, bet tādu, kas apstrādāts, lai ‘izķeksētu’ to glutēnu ārā – tas produkts tad ir nežēlīgi saķīmiķots…
Nu jā, arī tāds var būt risinājums sadzīvošanai ar traumām :)
in, tas viedoklis ir aplams.
Kura tieši daļa? Un kā pamato?
Tā daļa par to, ka `cilvēkiem, kam nav celiakijas, nemaz nav labi izslēgt glutēnu no savas ēdienkartes`. Bet ar pamatojumu dalīties bik baidos, jo Agy man aizliedza par to publiski runāt.. Ja atļaus, tad padalīšos ar info par glutēna radīto kaitējumu [jebkura] cilvēka organismam.
Pag, tas viedoklis balstās ne uz pašu glutēnu, bet uz to, ka glutēns viens pats nav sastopams. Un ja to izslēdz [un bezglutēna diēta nozīmē – izslēgt pilnībā, ne samazināt], tad tiek izslēgti visi produkti, kur tas ir sastopams. Un tas nav ieteicams tieši to pārējo – vajadzīgo sastāvdaļu dēļ.
OreMan, kad es ailiedzu Tev par to runāt?
Izslēdzot no ēdienkrates glutēnu ir ļoti liels risks neuzņemt ļoti daudzus vajadzīgus vitamīnus un minerālvielas.
Agy, es šo tā uztvēru – https://www.facebook.com/edgars.rencis/posts/10203734999764596?comment_id=10203735008564816&offset=0&total_comments=21&comment_tracking={%22tn%22%3A%22R9%22} ;)
Bet nu labi, tad jau turpat komentāros arī plašāks skaidrojums, nav man te jāatkārtojas.
OreMan – Tava saite neveras vaļā :(
Agy, ņemot vērā, ka glutēns ir graudaugos, nav nekādas problēmas aizstāt tur esošo elementus.
Vienīgā problēma, ka daudzi citi produkti ir piepičkāti ar glutēnu, kur to mierīgi varētu nelikt klāt.
Nez, tur varbūt visa saite nav iezīmējusies. Man veras..
OreMan uzskatus drīksti izteikt, bet ne tik agresīvi un pārliecināti!
Patiesībā es jau gaidīju, kad atkal diskusija aizies ne par raksta tēmu. :)) Atveriet labāk jaunu foruma tēmu vai pie “Uzturs” izmantojiet jau līdzīgu iesāktu.
Paldies, Agy, par atļauju, bet situācija prasa būt uzstājīgam. Mēģinu dzīvot pēc Gandhi mācībasSorry! :)
Glutēna tēma ir aprunāta šeit: http://www.noskrien.lv/forum/uzturs/skrejeja-edienkarte-nedelai/page-2/
Man liekas, ka laiks taisīt jaunu mājas lapu http://www.aped.lv :)
Es ar esmu nonākusi traumas izraisītā piespiedu dīkstāvē. Vakar domāju, labi neskriešu, braukšu ar riteni, to taču es varu (it kā). Protams, pa pludmales smiltīm kājai atkal sanāca pārāk liela slodze, un vēlā vakarā jutu, ka labi darīts nebija. Šodien staigājot arī sāp. Pavisam no visām slodzēm atteikties grūti, jāmēģina saprast, ko darīt, ko nē.
Sabeukti ceļi ir standartiņš :)