Pēdējā mēneša laikā aizvadīti trīs ātri skrējieni ar tendenci samazināties distancei, laikam un pieaugt ātrumam.
Piedzīvojumiem bagātais Vīnes pusmaratons. Tāls brauciens autobusā ar nedaudz sajauktu izbraukšanas laiku, agra celšanās uz startu, siltāki laikapstākļi nekā plānots. 21km distance. Karsti, daudz dalībnieku, šauras ielas. Un, protams, neizprotams dūrējs sānā ik palaikam sākot ar 8km, tieši tai brīdī, kad ir labākais laiks paskriet ātrāk, t.i., pa ielu augšup, bet vēlāk arī uz leju vai pa taisnīti. Tā prātīgi skrienot savu plānu neizdevās realizēt. Bet pēdējos 4km skrienot lejā no kalna un uzjožot finiša spurtiņu – nē, tā ātra skriešana piebeidz. Ātrākais kilometrs pēdējais 4:36min/km. Lai nu kā finišs ar gandrīz PB – 1h47h37.
Biķernieku pusmaratons. Kur gan, ja ne Rīgā skriet īsāku distanci par pusīti. Nebrauks jau tālu ceļu skriet 11km. Iepriekšējās dienas sabrauktie velo kilometri tiek izskrieti no kājām pirmajā kilometrā. Prieks par savu dzeršanas pudeli trasē. Sākums iesākās ātri (nav ko līst priekšā) līdz otrais kilometrs nopīkstēja 4:12min/km. Panika. Es tik ātri neskrienu un ir karsts tā temps manāmi nokritās. Un, jā TT 1h30 aizskrēja garām pirmā apļa beigās. Nav mans skriešanas ātrums, nav. Tur arī pavīdēja doma par vienu apli. Ja divi, tad divi. Otrais aplis bija tāds ievērojami lēnāks bez finiša izrāviena. Šai dienai plāns A – finišēt, B – noskriet zem 55minūtēm. Piedodiet pusītes skrējēji, bet kā es priecājos, ka man ir tikai divi apļi. Šo sajūsmu es izbaudīju staigājot gar trasi un piedāvājot jums ūdeni kā arī redzot jūsu neizpratnes pilnos skatienus par to kāpēc es atrodos trasē bez numuru.
Sieviešu skrējiens. Te kā jau tradicionāli. Darbošanās Expo pirms, tad skrējiens un mantu glabātuvē pēc skrējiena. Jau sākumā plāns A – noskriet ātrāk kā pagājušo gadu jeb turēties pie TT 35min. Protams, noķēru TT, nokomentēju, ka ar šiem skrienot nav jādomā par tempu uz ko dabūju dzirdēt: „vai tad tas tev jau nav asinīs?”. Ir, bet uz daudzreiz lēnāku laiku. Un prom biju. Tik katrā līkumā atskatoties, cik tālu šie aizmugurē. Pie 3km pirmās domas par mest mieru (pārāk daudz uzmundrinātāju trasē), pie 4km uz pulsu negribēju skatīties, pie 5km vēl tikai nepilnas 10minūtes un tad viss. Pie 6km atdodiet man finišu man ir grūti, esmu piekususi, sāp mugura un vispār kāda velna pēc vajag tik ātri skriet? “Skrien, skrien, neskaties atpakaļ” labākais uzmundrinājums, ko gadījies dzirdēt. Ātrākais pēdējais kilometrs 4:36min/km. Jā TT man nenoķēra tāpēc finišā priecājos kā mazs bērns. Plāns A+ izpildīts – finišs pēc 34min7sek ar nepieklājīgi augsto 39.v kopvērtējumā.
Kas visam šim kopīgs. Ātra skriešana, vidējais puls ap 168, mēle pār zobiem, pēdējiem diviem īsa distance. Tā tu esi ievelcies finišā piekusis, saguris, pārguris, aizelsies un vēl bez elpas. Pie tam visu laiku skrienot domā, tev jāskrien, jāskrien, nevar atlaist, saņemies, elpo, tu to vari, tu tiešām to vari, vēl nedaudz, turpini skriet šādā ātrumā, finišs vairs nav tālu. Nē, es labāk izbaudu tā prātīgi un mierīgi garu skrējienu gandrīz par visu naudu un tam atvēlēto laiku.
Ātri paskriets ir, nemiera velniņš gandarīts. Tagad var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo.
km 
-
Superrrrīgs raksts! Man arī šogad ir āķis lupā dažus plānotus skrējienus noskriet ātri, jo gribās pārbaudīt uz ko esmu spējīga. Viens liels mīnuss, bildes nesanāk labās, jo nopietna sejas izteiksme visu bojā :D
Man prieks par Tevi! Tiešām forši kad īsteno plānu A! Tie ir svētki! ;)
Lauma, Lauma, tev to zāģus vajadzēja vairāk ar mani paskriet :D
Es ar ljoti priecaajos, ka Biķerniekos nebiju pilnu distanci izveeleejies, jo nebija treneetiibas, jau pirmajā aplī iepaliku no saviem ierastajiem konkurentiem + veel karstums..
Es gan ātri skrienot nejūtos tik izmisis, jo domaaju, cik nu treniņos ir iegūta izturiiba, uz tadu rezultaatu arii noskrieshu..
Veel domaaju, ka, jo biezhaak sacensiibaas skrien uz savu speeju robezhas, jo labaak vari sajust, kad temps jau paarķerts un un finišam tuvojoties buus jaamokaas… bet, ja tikai retu reizi skrietu uz rezultaatu, tad arii taas sajuutas shausminoshaakas un neizprotamaakas..
Sāksim ar to, ka vajag pareizā secībā definēt plānu A, B un C. Tad gandrīz vienmēr ar pirmo izdodas izpildīt plānu A.
Inga, es esmu slinka. Tev jau to tā kā vajadzētu zināt :)
Druupij, man laikam savu spēju robežu patīk pārbaudīt uz izturību un ilgumu, ne ātrumu.
Man nez kāpēc šis raksts asociējās ar Emīla nedarbiem – es negribu plunkšs, es gribu trrrrrr :D
Kā teiktu šai pusē:”Nu, galīg` dull`!” Bet tas jau pozitīvi. :))
Man, savukārt, jaunais aksesuārs – pulsometrs parādīja, ka skrienu par ātru, lai gan, tas tak vēl bija lēni (pēc kāju domām). Man jāskrien ārkārtīgi lēni, lai pulss nebūtu augstāks par 160-162, bet Biķerniekos grēkoju un ļāvu kājām skriet kā tām patīk ar pulsu ap 178. Bet to, ka mēle karas ārā jūtu pie 185. Noskrēju un secināju, ka turpināšu skriet cik vien lēni var, cik vien tālu var un tad skatīšos, kas no tā visa sanāk. Tā tam jābūt, vai tomēr paliks labāk (ātrāk) :)
Tikko ar Imantu arī runājām,m ka mums patīk lēnie skrējieni, kuros baudīt dabu un nemocīt pulsu ;) Laumas blograksts kā medus uz griķiem
Mums ar Voljdu laikam jaataisa savs klubinjsh tiem,kas patiik skriet visu saakot no 800m liidz ntajaam stundaam :D Matiis- leenie garie prieksh baaziites un dabas baudiishanas man ar patiik :)
Druupij, mani ņemsi klubiņā? Es no 400m līdz 107km. Šajās robežās patīk jebkura distance
Piedod Inga, ka par Tevi neierunaajos- Tavs skrieshanas diapazons jau veel plasjaaks njemot veeraa, ka nesmaadee arii orienteeshanaas pasaakumu skrieshanu :) man veel liidz Tavam liimenim jaizaug :D
Patīkami kodolīgs raksts par aktuālu tēmu.
Izvēlīga gan esi, flower.. nepatīk ne 100 metri, ne 100 jūdzes, tā saprotu.. :)))
Mjā..manā sejā noteikti bija neizpratne,kad nāci pretī trešajā aplī un piedāvāji “ieraut” no Tavas pudeles…
Štukoju labu laiku:nez kas Laumai atgadījies,ka izstājusies..:)
Te arī rodama atbilde, kāpēc Lauma nemin tautā vispopulārāko velomaratonu.
Vienubrīd man piezagās doma startēt NRM un finišēt ātrāk par Laumu, bet jā,šis ir pamācošs raksts, ka nevajag to darīt :)
P.S. Lēnais garais pa Kurzemes piekrastes smilšainajiem ceļiem tiks izziņots.
Anduli, par 100 jūdzēm vēl neko nevaru pateikt, jo nav gadījies skriet, gan jau patiktu. Bet 100 metri nav manējie- visi sen jau gabalā, kamēr man tik sāk parādīties kāds nebūt ātrums. Skolas laikā uz atzīmi skrējām, man par 100nieku un līdz ar to arī visās lekšanas disciplīnās bija gaužām sliktas atzīmes, kuras tad kompensēja krosa skriešana.
Lauma, es tik tagad aptvēru, kas man likās jocīgi – ne vien tas, ka Tu beidzot nebiji TT un tāpēc parādījies aktuālais jautājums – kādā tad tempā skriet, ja reiz dota brīvība (Ingrīda tādās reizēs saka -ar atļauto maksimālo :))) ), bet arī – Tu beidzot neskrēji pusīti!
Bet tad secinājums tāds, ka labāk tā lēnām un pamatīgi un par visu naudu? Eh, žēl, ka Tu nebiji Siguldas serpentīna skrējienā. Man pat iepatikās koncentrēti 5 minūtēs 800 metros izbaudīt patiesībā to pašu emociju gammu ko pusītē vai maratonā – sākumā starta sprintiņš :))) tad aiz pirmā pagrieziena līdzjutēja uzmundrinājums “vēl tikai 3 līkumiņi”, tad brīžam liekas, sirds pa muti izkāps, ātrs skatiens pulsometrā – nemaz tik traki nav, 165, nav ko haltūrēt, ir jāiztur. Tad atcerējos par Valda teikto, ka jāskrien uz pirkstgaliem, tiešām – krietni vieglāk. Un tad jau arī gaisma tuneļa galā… Iesaku izmēģināt pilnai laimei. ;)
Sigulda augšup kādreiz gribētos pamēģināt, šķiet interesants.
Inār, ja es pareizi saprotu ko tu domā ar “vispopulārāko velomaratonu” (t.i. Sebu) tad varu pateikt, ka nebraucu jau trešo, bet tā ilgu laiku biju pastāvīgs dalībnieks. Tagad, ja brauktu, tad sportu jeb vairāk par to pašu naudu.
Pēdējā gada laikā dažādu iemeslu dēļ sanāk skriet tikai lēni. Un man tas ir iepaticies. Vīnes maratonu biju plānojusi skriet apmēram 5 stundas. Tuvojoties 40.kilometram sapratu, ka finišēšu ātrāk un man pat prātā iezagās tāda skumja doma: “Kā? Vēl tikai 2 kilometri un skriešanas svētki beigsies? Ko pēc tam?” Ar baudu izdzēru kolas glāzi, ko piedāvāja tajā pat 40.km, līdz sirds dziļumiem mani aizkustināja orķestra spēlētais valsis. Un mans Vīnes maratons beidzās jau pēc 4 stundām un apmēram 45 min. kā parasti, skrēju vadoties tikai pēc sajūtām – tā, lai viegli elpot un nekas nesāp, neapgrūtinot sevi ar dažādu ierīču lietošanu distancē.
Ojā, tie mazie gabali ir grūti. Bet Sieviešu skrējienā tak tu nesies kā monstrs! Tas rezultāts ir tā vērts! :)
Sieviešu skrējienā man tā gadījās, nu labi vajadzēja. Gribēju pārbaudīt kā ir ātri skriet un nokārtot saistības ar pagājušo gadu. Bet, tu tāpat mani apdzini.
Es tik pamanīju divas raķetes priekšā, kas sacēla pamatīgus putekļus :) Malaces abas
Mjāāā…! Man kaut kā savādāk. Nepatīk skriet lēnām. Treniņos gribas vismaz zem 5min/km, bet labāk zem 4:30. Tāpēc ņemu palīgā sieviņu un “mokos” ar ātrumu 5:20 – 5:30