Atzīšos, es kā cilvēks, kurš praktiski visas 12 klases skolā veselības dēļ ir bijis atbrīvots no sporta, nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu iepatikties skriešana. Tas likās…nu, tik prasti un garlaicīgi. Tomēr dzīve visu saliek pa plauktiņiem.
Pirms pāris gadiem pievarēju O kartes skrējiena 4km. Bez apstāšanās pauzītēm, tādēļ par sevi jutos īpaši lepna, jo skrējiens izdevās par spīti tam, ka man nebija ne īpašu apavu, ne arī biju iepriekš trenējusies. Toreiz sajutos kā īstena varone un ar to arī viss beidzās.
Labprāt sekoju līdzi sava kolēģa gaitām, kurš skrien kā vējš un nevienu dienu nevar bez izkustēšanās – vai nu ātrākas pastaigas, vai arī skriešanas. Tomēr šogad viss mainījās. Aizvadītā gada decembra pēdējās dienās nolēmu piereģistrēties Nordea maratonam. Nedaudz gan kauns bija citiem atzīt, ka esmu ieplānojusi skriet 5km, jo labi apzinājos, ka tas ir ļoti smieklīgs distances garums. Bet tomēr. Protams, maratonam nepieciešams gatavoties, taču gatavošanās man izvērtās par kaut ko briesmīgāku nekā zobu sāpes – kājas berza, dūra sānā, elpas trūka. Treniņa nolūkos pāris reizītes noskrēju pa 3 km un sajutos pārlaimīga. Gluži kā būtu noskrējusi visu garo maratonu. Pirms liktenīgā maratona nolēmu, ka ar pašreizējiem apaviem nebūs aršana, tādēļ nepaknapinājos un iegādājos skriešanai domātus sporta apavus. Un kas to būtu domājis! Apavi bija kā atslēga, kas atvēra manas čakras skriešanai. Sapratu, ka skriešana var būt arī lieliska laika nodarbe.
Tuvojās maratona diena. Vairākkārt pirms tās gan mainīju savu lēmumu, prātojot, ka varbūt tomēr neskriet, jo jāiet pakaļ numuram utt. Priekš kam tas viss. Tomēr es to paveicu. Maratona dienā pamodos jo īpaši agri un ar abiem saviem vīriešiem braucu uz centru. Kādas bija sajūtas? Fantastiskas – kur vien skaties, apkārt cilvēki ar dalībnieku somām un numuriem. Un es noskrēju. Noskrēju savus 5 km zem 30 minūtēm, kas man kā iesācējai šķita pamatīgs wow… Un tajā brīdī es iegāju azartā – redzot, kā ik dienas Endomondo aplikācijā parādās aizvien jauni draugu noskrietie kilometri, sapratu, ka es arī varu. Un varu ne tikai 5km, bet vēl vairāk. Tagad esmu izaugusi līdz līmenim, kad bez problēmām varu noskriet vismaz 10km. Bez elpas trūkuma, duršanas un miršanas. Ja pēc sava pirmā 5km maratona nolēmu, ka nākamgad startēšu vismaz divos maratonos, katrā noskrienot 10km, tad patlaban prātā valda ķecerīga doma, ka nākamgad noskriešu arī savus pirmos 20km. Jā, Mežāži ir stūrgalvīgi un bezgala apņēmīgi. Ja ko ieņēmuši prātā, tad to arī izdara.
Kas vēl bez draugiem un kolēģiem mani motivē skriet? Skrējēju „sekta”. Ir tik fantastiski doties savā kārtējā skrējienā, kad pretim skrienošie pamāj sveicienu vai arī iedrošinoši uzsmaida. Tajā brīdī saprotu, ka mūsu ir daudz un skriešana patiesi aizrauj.
Kas vēl? Protams, skrējiena laikā satiktie burgervēderi (lasi: jaunas meitenes, kurām vēders karājas pāri bikšu malai un kuras vēl slājot pa ielu uzkož saldējumu, pa virsu uzdzerot kolu). Uz tādiem paskatoties, uzreiz saprotu, ka par ko tik briesmīgu negribu pārvērsties, tādēļ skrienam! Nesēdi uz dīvāna, prātojot, ka būtu tik forši izkustēties, bet gan realizē savas domas un sāc skriet. Sāc kaut vai ar ātrāku pastaigu.
Ieraksts ņemts no banija.lv
km 
-
“Uz tādiem paskatoties, uzreiz saprotu, ka par ko tik briesmīgu negribu pārvērsties”<—– Man tā katru reizi, kad ieraugu kādu ar divlitru alēnu padusē/somā/pie lūpām :)
Super, vajadzētu vairāk šādus bloga ierakstus no cilvēkiem, kuri tikai sāk savas skrējēju gaitas :)
Super! 5km nebūt nav smieklīga distance – iesācējam tas ir pamatīgs gabals, bet rūdīts maratonists, ja tu viņam liksi skriet 5km uz ātrumu, metīs tev ar Bībeli! :) Forši, ka vēl kāds sāk aizrauties ar brīnišķīgu dzīvesveidu.
Pievienojos visiem komentētājiem :) Es gan nebaidos kļūt par vīru ar bamsli, bet nu tomēr.
Šādi raksti pie reizes atgādina, kāpēc mēs turpinām skriet :)
Žēl, ka ir stereotips, ka 5 km ir smieklīga distance. Ne tāpēc, ka tieši uz šo distanci gatavojos šoruden :) bet gan tāpēc, ka tā ir distance ar ko sākt, kuru pirmo izvēlēties kā noskrienamo distanci sacensībās.
Ir pāris lietas, kas iesācējiem jāņem vērā, un Tev tās izdevies uzķert, 1. skriešanas botas, 2. pakāpenība. Ne jau, ka ar skriešanas botām paskriesi ātrā. Bet būs komfortablāk un nesatraumēsi kājas kā ar noname botām. (par skriešanu vispār bez apaviem pastāstīs kāds cits :) )
Skriešanas plāni pusmaratonam tiek taisīti arī uz 4 mēnešiem. Tev ir krietni vairāk laika. Galvenais, regulāri (kauč 2 – 4,5 reizes nedēļā) skrien!
Raksts, ko visiem iesaku: http://www.sporto.lv/raksts/skriesana_saipus_velupes
Es tāpat kā essnee gribu teikt, ka 5km nav nekas smieklīgs. Atceros pagājušo gadu, kad pirms katra sacensību starta nezināju vai spēšu tādu gabalu noskriet nepārejot soļos! :) Un tas prieks, kad pirmo reizi nodubultoju savu distanci un laiks, kurā to izdarīju, pašu pārsteidza (un jāsaka, ka nekad arī neizdevās to atkārtot) :)
Vakar arī draudzene jautāja vai es jūtu, ka no skriešanas palieku tievāka… Teicu, ka nē – bet toties es šausmīgi daudz varu atļauties ēst :D
Sniega Rūķi, tik precīzi pateici. Ēdu kā vilks, bet bikses kļūst tikai vaļīgākas :D
Neaizmirsīšu, kā pati sāku! pieteicos 10 km un nakamajā dienā sevi lamāju par to, jo knapi 2 km izmocīju, bet, kad to izdarīju, nevarēju beigt priecāties.
Welcome to our amazing world! ^_^
Tagad atrodi un iesaisti vēl trīs draugus! :))
Spēks ir dīvānā ;)
Beidzot nopublicējies edGars aizvakardienas (11/09/2014 at 22:29) komentārs, skatīt iepriekš :)
edGars, paldies par komentāru, piebildēm un ieteikumiem.
Jāteic, ka smīniņš par 5km, šķiet, daudziem rodas tādēļ, ka redz, par kādu balagānu pārvēršas Rīgas maratona īsā trase. Arī man šogad šķita, ka ir jau par daudz, jo pa vidam jaucas dažādi pārģērbti ļautiņi, staigātāji, riteņu stūmēji utt. Uzskatu, ka šādiem “skrējējiem” būtu jāpulcējas beigās nevis jālēkā pa vidu visiem pārējiem, kuru mērķis patiesi ir noskriet. Bet tās manas domas.
Par labu pusmaratonam nākamgad nosliecos tieši tādēļ, ka sapratu, ka 10km ir pavisam ierasta lieta, kā arī piedevām iepazinos ar treniņu grafiku pusmaratonam, kas nešķita nekas nepārvarams :)
Un galvenais jau noskriet… Mērķis- nedēļā vismaz 3 reizes uzaut botas un doties skrējienā.
:)
draugs, kas vēl mēnesi iepriekš jautāja, vai viņš varēšot noskriet NRM pusmaratonu nākamgad nenoturējās un noskrēja jau tagad treniņā. Laikam pārāk viņu iedrošināju :)
Tev taisnība par to balagānu, un kamēr lasīju Tavu komentāru iedomājos, ka būtu dikti jauki, ja aŗī 5 km distancē būt sākumā koridori, kas grib noskriet zem 20 min, zem 25, zem 30. Un tad tālāk varētu nākt visi kopā. Tas tāds sapnītis, visi sapņi jau nerealizējas.
Lieta, ko iedomājos, bet nepateicu (drosme nepietika :) ). Ka daudz labākas emocijas var noķert mazāk masveidīgos 5km skrējienos. Kaut vai NRR, kaut tur startēja 1000.
Ja mērķi izpildīsi 8 mēnešu garumā, tas būs vienkārši vareni! Noskrien! :)
Laipni aicināta skrējēju klubiņā.
Es arī sāku ar piecīti un esmu izaudzis līdz 80km, bet par 5km smīns gan man galīgi nenāk. Tā nav tik grūta distance kā 800metri vai 1500metri, bet viegla tā noteikti nav. Vienīgā reize, kad nevarēju nākamajā dienā aiziet uz darbu pēc sacensībām bija tieši pēc piecīša Valmierā, kad sevi labi izpumpēju.
Jebkurā gadījumā, veiksmi un lai mērķi piepildās. :)
Paldies, foršie, par iedrošinājumu! :)
Laipni lūgta mūsu pulciņā! Skrējēji ir vislabākie! Un Tev jau tagad ir ļoti labi rezultāti!