Kādreizējā gargabalniece skrien maratonu.

Pastāstīšu par savu ceļu līdz šī gada Rīgas maratona finišam.

Pirms gada man bija operācija ar tai sekojošu miera režīmu. Zināju, ka atsākšu skriet, bet nezināju, kā sanāks un cik sanāks. Kamēr skriet nedrīkstēju, daudz pastaigājos un daudz domāju, un izdomāju, ka derētu nosist zemāk savu pulsu (jau uzreiz pateikšu, ka ne vella tas neizdevās, skrēju visu ziemu uz kaut kādām 7, 8 un pat 9 minūtēm uz kilometru, bet vienīgais rezultāts bija tāds, ka es skrēju lēnāk, tāpēc īpaši nekavēšos pie šīs sadaļas). Daudz pacietīgu, lēnu treniņu, pakāpeniska kilometrāžas audzēšana, bet visu laiku kaut kādas likstas. Tad salaužu degunu, tad saslimstu, tad cita veida ārstēšanās, un visu laiku – neskriet. Neskriet nedēļu, neskriet divas. Kā atsāc skriet, tā atkal kaut kas notiek. Tā nu muļļājos līdz pavasarim un priecājos, ka vismaz sacīkstes nenotiek, lai nav jābrauc tizloties. Pavasarī pēdējā pēcoperācijas vizītē ķirurgs, zinādams, ka esmu skrējēja, piekodināja piereģistrēties Rīgas maratonam. Nu labi, ja jau ārsts tā saka… Piereģistrējos arī! Pie reizes piereģistrējos arī Latvijas Vieglatlētikas Veterānu asociācijā. Bet par to vēlāk.

Pirmais kaut kāds sacensībveida pasākums bija orientēšanās spēle “Rīgas piedzīvojums”. Pasākums tāds diskutabls, tomēr komandā ar vīru diezgan labi izskrējāmies pa savu un kaimiņu rajonu, vīrs visu laiku bļāva nopakaļ, lai es skrienot lēnāk (pārmaiņas pēc, jo parasti tā saku es).

Nākamais pasākums – reģistrēšanās Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam. Kā es grasos to paveikt, nav ne jausmas, bet vīrs saka: “Tu nekad nezini, kā to izdarīsi, bet kaut kā vienmēr finišē!” Gluži taisnība tā nav, bet kaut kas uz to pusi. Daži garāki treniņi, arī 50km, kas iedod pārliecību, ka uz kājām turos un uz priekšu kustos. Man uzdāvina jaunu pulksteni, kas niknākajā sacīkšu režīmā tur 28h, jau nespēju sagaidīt, kad likšu uz rokas un skriešu uz Valmieru.

Pa vidu vēl veterānu čempionāts Ogrē. Pirmo reizi mūžā skrēju stadionu – 100m, 1500m un galā vēl 400m. Protams, visur paliku vai nu pēdējā, vai tuvu tam. Bija arī tas lielais karstums, bet kaut kā sajūta palika laba. Sagribējās vēl kādreiz tā uzskriet!

Pienāk Rīga – Valmiera brīdis. Jau pēdējā naktī mājās sajutos tā ne visai labi, bet cerēju, ka pāries. No rīta sajutos tik slima, kā vēl nekad… Protams, ka iekšā doma: “Varbūt līdz vakaram pāries!” Eksistēju nekustīgi, kamēr bērni pārvērta māju postažā. Drausmīgi! Mana atbalsta persona uzzināja, kā man iet, atnesa uz mājām zāles un arī izkritušās smadzenes. Radās tāds plāns – es neskriešu, pārreģistrēsim atbalsta personu draudzenei un brauksim pabļaut, lai viņa kustina ātrāk savas kājas. Tā arī darījām. Vakarā jutos jau tīri normāli, bet, mēģinot pakustēties, ir skaidrs, ka bija ļoti prātīgi nestartēt. Diena bija lieliska, viens liels piedzīvojums, satikti draugi, noķerta vienreizējā R – V atmosfēra. Tikai – manis pašas noskrietā kilometrāža atkal nekāda. Un tas maratons taču tuvojas… Laiks iet uz priekšu, augusta sākumā savā dzimšanas dienā noskrienu 36km – tik, cik man gadu.

Atkal iestarpinājums par veterānu sacīkstēm. Aizbraucu uz Latvijas un Baltijas čempionātu paskriet atkal sīciņos. Šeit jau tieku pie dažām bronzas medaļām (pārsvarā mazā dalībnieku skaita dēļ, bet ne tikai). Nu, un tagad, kāpēc es tos veterānus pieminu – pirms Rīgas maratona lasu LSM ziņās, kas un kā, un ko es redzu? Pieminēts, ka skriešu arī es: “Kādreizējā gargabalniece [..] pēdējā laikā biežāk redzama veterānu sacensībās stadionā.” Nu johaidī! Es tev, Matīs, rādīšu “kādreizējo gargabalnieci”!

Diemžēl līdz tādai kārtīgai rādīšanai pietrūkst noskrietās kilometrāžas, fiziskā sagatavotība nekāda un arī cisku sastiepu pirms nedēļas tajā nelaimīgajā stadionā, notizlojoties 200m startā. Nedēļas vidus pusgarajā treniņā pēc kādiem 10km sāk sāpēt. Agnese māk līmēt teipus, bet Agnese ir citā pilsētā, bet tas nekas – ar fotokonsultāciju palīdzību, izķērnājot arī nedaudz teipa, kaut kā galā tieku un ceru, ka tas palīdzēs ja ne nesāpēt nemaz, tad vismaz sākt sāpēt vēlāk. Eju gulēt, bet pagulēt nevaru – raizējos par to, kā bērniņiem ies ar iejušanos jaunajā dārziņā. Jā, to tikai vēl vajadzēja – neizgulēties pirms maratona, graužot sevi ar tādām domām. Labi, viss, nakts.

Maratona rītā pieceļos, garastāvoklis joprojām nekāds, domas tās pašas vakardienas, maratona noskaņojuma nav. Nesaprotu, kāpēc man vispār to skriešanu vajag, bet nauda samaksāta – jāskrien. Aizeju uz Vecrīgu, nododu mantas glabātuvē, aizvelkos uz startu, ieeju toitojā un dzirdu, kā pa skaļruņiem skan: “Kā lai tevi šodien iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo?” Pirmo reizi šajā dienā pasmaidu īstu smaidu. Satieku draugus, nopriecājos par visiem, kurus redzu zaļajā koridorā. Dažiem pirmais maratons. Esmu novērtējusi savus spēkus un saprotu, ka adekvāti būs skriet ar 4h tempa turētājiem. Paskatos un redzu tur 4 brīnišķīgus skriešanas draugus, ar kuriem ļoti labprāt pavadīšu nākamās 4 stundas. Būs viss forši tomēr šodien!

Starts. Skrienu drusciņ pirms TT, bet dzirdu un jūtu viņus sev aiz muguras. Turpat skrien Kristīne, Jurģis un Nils – Mārupes trīs sivēntiņi (jo saģērbušies rozā). Nilam pirmais maratons. Kristīnes vārīšanos arī visu laiku dzirdu. Tā man tāda komfortabla vieta – tieši pirms TT. Uz atpakaļu neskatos, jo priekšā viens vīrietis to vien dara kā met skatu pār plecu – gan jau uzpasē TT. Sivēntiņi arī iekārtojas priekšā man, zinu, ka viņi skrien uz 4 stundām. Kaut ko runā par dažu sekunžu iekavējumu, bet vēl jau tikai kādi 5km pagājuši, gan jau TT plāno starta iekavējumu atgūt pamazām! Pieslēdzas Teicamnieks, runājam par traumām – par ko gan citu varētu parunāt? Nuja, vēl par to, kā katrs pirms simts gadiem iesācis skriet. Otrā pusē arī turas viens cilvēks. Iepazīstamies, izrādās, ka Daniels. Tā arī bariņā skrienam un jokojam, Mežaparka estrādē kāds uzdzied, kāds pafilmē, vispār ļoti jauka atmosfēra. Vienā brīdī mūs sāk apdzīt pa kādam atlētiskam jauneklim. Startu nokavējuši, vai, ka tagad tikai apdzen četrstundiniekus? Ā, nē, tie ir ar dzeltenajām aprocēm! Jau biju aizmirsusi, ka tādi arī ir. Nu, labi. Kristīne vienā brīdī saka, ka mēs no grafika iepaliekot par kaut kādām sekundēm. Es saku, ka tā nevar būt, jo TT ir mums aiz muguras, krietni aiz muguras! Izrādās, ka mēs skrienot uz 3:57. Tas ir jaunums arī pārējiem, bet nu labi, kāpēc ne? Teicamnieks kaut kur pazudis, kādi 15km aiz muguras, skrienam piecatā.

Ik pa laikam Kristīne saka, cik mēs esam uzvinnējuši grafikam. Jau kāda pusminūte, minūte. Es jūtu, ka Nils ir noguris un var neizturēt tādā tempā, bet Kristīne uzskata, ka izturēs. Nu labi, kas man? Man zināt, kas? Sāk tā ciska pie 20km tomēr sāpēt! Nav labi. Nepavisam nav labi. Nekas, skriešu, cik varēšu, tad jau redzēs! Drīz trase apvienojas ar pusmaratona skrējējiem. Oioioi, viņu ir daudz un viņi ir ātri! Kājas sāk pašas kustēties drusku ātrāk, lai gan saprāts saka, ka nevajadzētu. Pie kādiem laikam 23km ir dzirdināšanas punkts, tur jau, kā vienmēr, visi pašķīst, pēc tam atrodu Danielu. Meklējam savus sivēntiņus, izrādās, ka viņi ir aiz mums. Nospriežam, ka laikam jau tomēr bija par ātru uzņēmuši, bet paši ko? Turpinām tādā pašā garā. Izriņķojam trases līkločus, līdz pēc dažiem kilometriem Danielam parādās sāpes, un viņš saka, ka pie 30km metīšot nost tempu.

Pie 28km redzu, ka esmu palikusi viena pati, bez draudziņiem. Ko nu? Nu neko, vai tad nu es nemācēšu viena pati pabeigt maratonu? Kustos tik uz priekšu. Pie kādiem 30km jūtu, ka nupat sāk kļūt grūti. Ko es? Dodu virsū, jo man liekas, ka es laikam skrienu pārāk lēni, drīz visi draudziņi mani noķers un iekrātais pārsvars būs vējā. Varat iedomāties, pie kā tas noved! Pareizi, pie nevarēšanas paskriet. Nu jau man sāp abas kājas visā garumā, pati brīnos, ka spēju saglabāt kaut kādu skriešanas kustību. Gribas pāriet soļos, bet zinu arī, ka tās ir lamatas – tiklīdz sāc pastaigāties, tā kļūst vēl grūtāk – ne paiet, ne paskriet, kaut ko mokies un uz priekšu netiec. Mūzikas punktā uzmundrinoša mūzika, garastāvoklis paceļas, vispār viss liekas jauki, izņemot to, ka lāgā nevar paskriet. Želeju punkts, kaut kādu dzeltenu iedod, es jau saviebjos, ka būs citronu garša, bet tomēr ananāsu – ļoti labi. Skaitu kilometrus. 10km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ. 8km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ pa īso ceļu. 7km ir maratona beigu daļa. 6km ir kā no mājām līdz bērziem un atpakaļ. Pēkšņi kaut kāds pretvējš. Ko tas vēl nozīmēs? Pamanu, ka esmu sākusi apsteigt daudzus pagurušus pusmaratonistus un arī pa kādam maratonistam. Patīkama sajūta! Trases beigās jau skatos katru cilpu un nevaru saprast, kā tik daudz cilpu var iebāzt tik maz kilometros, bet laikam jau taisnība vien būs! Katru reizi, kad atkal gribas padoties, es nodomāju: “Kādreizējā gargabalniece.” Tā kļūst par manu motivējošo frāzi. Kādreizējā gargabalniece, parādi, kas tev ir iekšās! Pašai šķiet, ka drusku paātrinos. Katrā ziņā, apdzenu arvien vairāk un vairāk skrējēju. Pēc AB dambja līkumā satiekos ar 4h TT, kas skrien uz dambja virsū un kārtīgi man uzauro: “Hiēna, tu vari paskriet ātrāk!” Jā, viņiem taisnība! Sāku dot virsū kārtīgi un pēdējo kilometru noskrienu tiešām ātri. Pa kādam apdzen arī mani, bet vairāk tomēr es citus. Finišs jau ar roku sasniedzams! Pagriežoties uz Krastmalu, redzu, ka tomēr baigi tālu. Cilvēki lavierē ap peļķi, bet es netaisos lavierēt starp peļķi un viņiem, izskrienu cauri, dzirdu uzmundrinājumus un ieskrienu finišā! Iekļāvos 3:53.

Viss, vairs nav jāskrien! Dabūju labumu tašu, šoreiz tāda laba pati tā soma, nevis ierastais ābolītis. Apsēžos pie draugiem, tie man kaut ko prasa, bet es vēl nevaru parunāt. Attaisu alu un sāku smieties. Ha, es tomēr to izdarīju! Es atkal noskrēju maratonu! Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar skrējējiem, saldējums, finišētāju uzmundrināšana finiša taisnē un atmosfēras izbaudīšana. Skriešu vēl? Protams! Tā kā nākamajā dienā kājas ir tikai mazdrusciņ stīvas, ir skaidrs, ka varēja izspiest vēl. Maraton, tu esi mans draugs!