Kad numurs ir maģisks jeb Gladiatoru pastaiga: Rīga – Valmiera 2021 (107km)

Par to, ka šogad pirmo reizi skriešu Rīga – Valmiera (ar nosacījumu, ja vien notiks), biju jau izlēmis pagājušajā gadā pēc savas pirmās taku ultras Stirnu Buka – Vilka distancē, tāpēc viens no gada lielajiem mērķiem bija skaidrs un atlika gaidīt, kad izsludinās sacensību datumu. Sākumā tas bija 10.jūlijs, vēlāk to pārcēla uz 17.jūliju un labi, ka tā, jo citādāk būtu palicis bez sava atbalsta distancē – Jāņa Priedīša personā (par šo čali labāka nav, paldies viņam par to, bez viņa šis piedzīvojums nebūtu izdevies).

Ātri pienāca 16.jūlijs, un vakarā sēžam ar Jāni jau mašīnā ceļā uz Rīgu, mums pievienojies vēl viens censonis Jānis Danevičs, kurš piedalīties izdomājis pēdējā brīdī, nu galīgi traks. Ceļš paiet ātri un esam jau pie LU galvenās ēkas, lai reģistrētos un saņemtu numuru. Visas formalitātes ātri nokārtotas un laiks ģērbties un sakrāmēt vesti ar ūdeņiem un visu pārējo uzturu, lai dotos uz laukumu pie Brīvības pieminekļa. Pāris uzrunas un tradicionālā himnas dziedāšana, un no šī gada arī jauna tradīcija – ziedu nolikšana pie pieminekļa, bet man tas viss ir jauns un pirmo reizi, tāds maģisks un pacilājošs brīdis. No pērnā gada čempiona un trases rekordista Pētera Grīviņa runas man palika atmiņā viena frāzē par to, “vai tikt līdz Valmierai ir viegli. Jā, ir viegli –  liec soli pēc soļa un tā daudzas reizes pēc kārtas.” Ar šo domu es pavadīju visu skrējienu.  Ziedus noliekot, ar roku paņemu spēkus no Mildas un esmu gatavs doties 107km garajā distancē, vienīgais, kas nedaudz biedē, ir – kā tikšu galā ar karstumu, jo starta brīdī, ja nemaldos, bija +26 grādi. Bet kopumā visvairāk mani pašu pārsteidza tas miers, kāds man bija startā stāvot, līdz šim ar mani nekad pirms starta tā nav bijis, vienmēr lampu drudzis, uzvilcies un pulss jau augšā, bet šoreiz nekā no tā, pilnīgi mierīgs. Un tad pl.24:00 tiek dots starts un aiziet distancē. 

Brīvības piemineklis – Garkalne (23km) 

Aiziet iekšā tropu naktī, sāku mazliet ātrāk, kā bija paredzēts, un pirmo kilometru noskrienu pa 5:10, kas ir 7s zem plāna. Tālāk, lavoties pie sarkanajiem luksoforos, temps tikai pieaug un skrienu stabili zem 5min/km. Protams, nav labi, plāns netiek ievērots jau pašā sākumā, bet sevi mierinu ar domu – tikšu ārā no Rīgas, tad mazināšu tempu. Kopumā skrienas ļoti viegli, tik, cik tā svelme, principā kārtīgi sasvīdis jau biju pirmajos divos – trijos kilometros. Atrodu sev kompāniju un tā divatā arī skrienam, temps nemainīgs. Pēc Vef tilta mums pievienojas riteņbraucējs, acīmredzot pazīstams otram skrējējam, ar ko kopā skrienu, un tālākais ceļš paiet, klausoties svešu sarunu un šķērsojot krustojumus pie sarkanā. Pēc riteņbraucēja teiktā mēs skrienam pa kādu 20 – 25 pozīciju, nodomāju, ka tīri pieklājīgi. Nemanot jau Alfa un pamazām tuvojamies Juglai. Jau 40 minūtes aiz muguras, kas nozīmē, ka laiks sāls tabletēm. Ēšanas un dzeršanas plāns vienkāršs, ik pēc katrām 40 minūtēm sāls tabletes un ik pēc katrām 50 minūtēm želeja, papildus līdzi vestē 500ml ūdens un 500ml izotoniskais dzēriens. Klāt Jugla un tur atbalstītāju gaviles, kas, protams, uzsit zosādu un dod tādu feinu pacēlumu. Starp Alfu un Juglu, šķiet, apsteidzām vienu vai divus skrējējus, un tālāk uz Berģu pusi manāmi vēl pāris, mērķis, protams, nav pa visu varu apsteigt, bet palēnām atstarpe sarūk. Pie Rīgas robežas no mums atvadās arī līdzbraucējs un skrējienu turpinām duetā, skrienas ļoti viegli, kas, protams, plānotajam tempa samazinājumam ārpus Rīgas nemaz nepalīdz, turpinu skriet kādas 20 sekundes  katru kilometru ātrāk nekā plānots, aptuveni 4:55min/km. Lēnām pazūd pilsētas gaismas un aiz Berģu CirkleK jau nakts un tumsa ņem virsroku. Lukturu gaismā līdz Tallinas apvedceļam apsteidzam kādus 3 skrējējus, bet tālāk priekšā vairs īsti nevienu nemana. Temps turas stabils un nu jau arī vairs nav doma sevi bremzēt, kilometri vācas pārsteidzoši ātri, te jau 15km. Turpinām skriet divatā, vairāk es pa priekšu, brīžiem blakus, brīžiem pārmijam arī kādu vārdu, bet – ko īsti – nav vairs prātā. Ap kādu 17-18km priekšā beidzot kāds redzams, atstarpe dilst un ap 20km apsteidzam, kā izrādīsies vēlāk, dāmu uzvarētāju. Pēc brīža noskrienam no šosejas uz Garkalni, tur sākas apgaismojums un sākumā pat žilbst acis. Garkalnē līdz kontrolpunktam aptuveni 2,5km pa taisnu, izgaismotu ielu, visu redz uz priekšu. Ja tumšais posms pa šoseju pagāja nemanot, tad šeit tā taisne vilkās veselu mūžību. Kontrolpunktā ieradāmies aplausu pavadība, ak, cik pacilājoša sajūta! Cilvēki, jums tiešām naktī nav ko citu darīt? Jau iepriekš biju nolēmis nestāties un paņemt tik no Jāņa jau uzpildītas pudeles, tā, ka punktam izskrēju savā tempā cauri. Labi jau, ka Jānis tam bija gatavs un gaitā man samainīja pudeles. Apvaicājos, kā man sokas, uz ko saņēmu atbildi, ka esmu “mazpadsmitais” (lai ko tas arī nenozīmētu) un visi te pat vien priekšā ir, uz ko, protams, ar izbrīnu atbildēju, lai viņš man nestāsta pekstiņus (tik mazliet rupjākā tekstā), jo pēc maniem aprēķiniem aptuveni 20.pozīcija un ne augstāk. Pēc rezultātiem skatoties, Jānim gan bija taisnība, Garkalnē ierados kā 13. pēc 01h:51m:13s ar vidējo tempu 04:50min/km. 

Garkalne – Sēnīte (13,4km)

Tā kā punktam izskrēju cauri neapstājoties, tālāk nācās skriet vienam, beidzās arī apgaismojums. Centos turēt savu tempu un vēl pirms izskriešanas atpakaļ uz lielās šosejas apsteidzu vēl vienu dalībnieku, kurš pārvietojās ejot. Uz šosejas tālāk gan priekšā nevienu nemana. Sajūta laba, temps arī nemainīgs un turpinu vismaz sāls tabletes un želejas lietot pēc plāna. Ap Vangažiem mazliet sāk spiest uz urīnpūsli, tā kādu kilometru noskrienu, līdz vairs nevar izturēt un vajag atliet. Kad tas darīts, uzņemu atpakaļ tempu un turpinu, priekšā tumsa, bet aizmugurē gan manāmi diezgan daudz lukturu. Kādā brīdī mani apdzen divi riteņbraucēji un ātri pazūd tālumā. Pēc kāda laiciņa jau redzams nākamā kontrolpunkta violetās gaismas, bet tas vēl tālu un atkal mūžība liekas. Ierodos kontrolpunktā, šeit jau cilvēki stipri mazāk, tik, cik brīvprātīgie un organizatori. Jānis sagatavojis jaunas pudeles un iedod arī želejas, kā plānots, šoreiz apstājos arī pie galda un ieleju glāzi kolas. Matīss Vecvagaris filmē tiešraidi un saka, ka esmu 10. Arī šoreiz īsti tam neticu, jo, kā tas var būt, apsteidzu tik vienu skrējēju? Pētot rezultātus, vienu vēl biju pamanījies apsteigt Garkalnes kontrolpunktā, un Sēnīti sasniedzu 11. pozīcijā pēc 02h:59m:40s, šo posmu veicu ar vidējo tempu 05:06min/km, bet kopējais sacensību temps turas vēl 04:56min/km. Kopā jau pieveikti 36km.

Sēnīte – Ragana (9,5km) 

Sēnītes kontrolpunktā mani apsteidza viens skrējējs (finišā ieguva 3.vietu) un diezgan ātri attālinājās, viņa temps nebija priekš manis un pat baigi necentos turēt līdzi, skrienot lejā uz Rāmkalniem tālumā vēl viņu redzēju, un tur bija vēl viens skrējējs, kuram viņš jau bija ticis garām, pie Murjāņu zīmes arī man tas izdevās. Ap to laiku arī rīta gaisma sāka rādīties – komplektā ar biezu miglu gan. Murjāņos uz jaunā celiņa pretim nāca aizdomīga paskata apjomīgs vīrs bez krekla, kreklu viņš nesa, rokās vicinot, zin, tā mazliet neomulīgi palika, pus 4 no rīta. Ko viņš tur darīja – nav ne jausmas. Kādu gabaliņu tālāk priekšā redzu – kāds guļ, īsti nevaru saskatīt, pirmā doma, ka kādam vadošajam skrējējam slikti palicis, bet nē, tas tikai Jānis ar fotoaparātu rokās guļ uz ietves un gaida mani, lai noķertu labākos kadrus. Izskrienot no Murjāņiem, pirms garā kāpuma jau maratons aiz muguras, tas man prasīja 3:31:33, lai cik dīvaini nebūtu, nemaz tik daudz arī neatpaliku no sava PB, tik nieka piecas minūtes. Tālāk seko garais kalns uz Raganu, tiešām tas ir garš un apnicīgs, un pēc maratona tas nebija viegli, bet galā tiku, nepārejot soļos. Tālāk tik atliek uz leju, un tad jau arī kontrolpunkts. Kontrolpunktā atkal Jānis priekšā ar maiņas pudelēm un jau salietu kolas glāzi. Šoreiz bez kolas arī uzkožu arbūzu. Kontrolpunktā ierados 11. Savu pozīciju esmu noturējis, distancē pavadītais laiks 03h:50m:42s, etapa temps 05:15min/km, sacensību temps 05:02min/km. Kopā jau pieveikti 45,9km. 

Ragana – Brasla (18,3km) 

Kontrolpunktu atstājot, sajūtas vēl aizvien pārsteidzoši labas. Kājas klausa un varu turēt tempu tā mazliet virs 5min/km, dažus kilometrus pat zem 5. Turpinu pēc plāna ēst un dzert, viss labi. Pēc kāda brīža pulkstenī nopīkst arī nu jau 50.km – 4:13:59. Neilgi pēc tam priekšā redzams šī gada Backyard ultra čempions Ritvars. Atstarpe diezgan ātri sarūk un nu jau esmu viņam garām. Pie sevis tik nodomāju: “Ja šāda kalibra vīriem ir grūti, tad – kas būs ar mani.” To domu gan ātri atmetu un turpinu savā ritmā. Pēc brīža, kad pus distance aiz muguras, pēkšņi asas sāpes kreisās kājas pirkstā, īsti nevar saprast, vai tulzna vai tomēr ar nagu kāda problēma. Bet ārprāts, cik daudz vēl jāskrien, caur sāpēm turpinu skriet un nestājos, labi, ka līdzi ir ibumetīns. Pēc pāris kilometriem Ģīmju dzeršanas punkts, tur atkal, kā ierasts, priekšā ir Jānis, viņam gan par problēmu neko nesaku, samainu pudeles, glāze kolas un, ilgi neuzkavējoties, dodos prom, temps turas labā līmenī un kilometri vācas tīri raiti, un arī par sāpēm aizmirstu, gan jau ibumetīns iedarbojās. Pie Inciema izbaudīju savu skaistāko saullēktu mūžā, tik maģisks brīdis, no pilnīgas miglas līdz mega lielai saulei sev priekšā. Ja godīgi, tā dēļ vien bija vērts skriet. Atlikušais posms līdz Braslai paiet diezgan ātri un, skrienot lejā pa kalnu pirms kontrolpunkta, priekšā redzu vēl kādu konkurentu, kurš jau dodas tālāk distancē. Kontrolpunktā, kā ierasts, pudeļu maiņa, papildinu želeju krājumus, glāze kolas, šoreiz arī arbūzs un banāns. Tā kā jau gaišs un pulkstenis jau rāda pieci, samainu lukturi pret cepuri. Braslā ierados 9. pozīcijā, jo, kā izradījās, Raganā viens no priekšā esošajiem dalībniekiem bija izstājies, nu jau esmu ielauzies desmitniekā, pilnīgi neticami. Aiz muguras jau 64.2km, distancē pavadītais laiks 5h:25m:19s, etapa temps 05:10min/km, sacensību temps 05:04min/km. Un šeit es biju iekrājis vislielāko pārsvaru pār savu 10h plānu, veselas 32 minūtes. 

Brasla – Stalbe (13.1km) 

No Braslas uzreiz nogurdinošs, taisns, garš kāpums, kur tālumā priekšā var redzēt 8. vietu. Pret kalnu gan nav diez ko viegli skriet, neko ātrāk par 5:30min/km nespēju, šis velkas mūžību. Uz šosejas mašīnu paliek aizvien vairāk un vairāk, tas prasa papildus koncentrēšanos un uzmanību. Ik pa brīdim kāds uztaurē, pamāju pretim ar roku, tas dod tādu nelielu uzmundrinājumu. Tiekot uz līdzenā pirms Straupes, tempu atkal mazliet varu kāpināt, 67. kilometru pat vēl skrienu pa 5:05, par ko, protams, pats turpinu brīnīties. Pēc Straupes seko nākamais kalns uz Plāci, un šeit beidzot piezogas nogurums un pirmās domas par pāriešanu soļos, bet izturu un turpinu skrienot, jo zinu – tūdaļ jau būs uz leju un varēs nedaudz atpūsties. Turpinu pēc plāna uzņemt sāļus un želejas, tāpat arī šķidrums iet vienkārši kosmiskos daudzumos. Pēc Plāča pāris gludi kilometri un kalns uz Stalbi, šis nav tik riebīgs, kā iepriekšējais, uzskrienu bez problēmām. Tālāk tik uz leju un jau redzams arī kontrolpunkts. Kontrolpunktā standarta procedūra ar pudeļu maiņu un kolas glāze. Šoreiz palūdzu saliet mazo pudelīti ar kolu ko paņemt papildus līdzi. Jānis tik noprasa, ko gribēsi nākamajā punktā, joka pēc saku, ka bezalkoholisko alu varētu, ja vari dabūt. Stalbē ierados 9. pozīcijā, bet kontrolpunktā priekšā bija arī 8. pozīcija. Aiz muguras jau 77.3km, distancē pavadītais laiks 06h:36m:30s, trīs kāpumi un nogurums darīja savu, un etapa temps krietni jau krities uz 05:26min/km, bet sacensību temps vēl pieklājīgs 05:08min/km.

Stalbe – Rubene (16.3km) 

Kontrolpunktu atstāju ātrāk nekā konkurents un izvirzījos 8.vietā. Tā kā aiz Stalbes ceļu remonts un visa satiksme tiek organizēta pa  otru joslu, tad var kādu brīdi nedomāt par pretim braucošajiem auto. Kājas svaigākas nepaliek, un nu jau vairs arī pa gludo nespēju ātrāk par 5:20min/km skriet, bet kilometri vācas un nu jau 80 aiz muguras, nu, kas tad tur vairs paliek, nieka 27 kilometri, bet ja tā nopietni, tad tajā brīdī tas nelikās maz. Seko kalns uz Daibes pagriezienu, tur, protams, temps vēl krītas, saule arī sāk aizvien pamatīgāk cepināt un paliek arvien grūtāk, sāk parādīties arī pirmās pazīmes par krampju veidošanos abos augšstilbos. Skriet var, bet nezinu, cik ilgi tā varēšu turpināt. Tālāk gan atkal garš lēzenais uz leju, var atvilkt elpu. Pusceļā līdz Rubenei ir papildus dzeršanas punkts, kādu kilometru pirms tā sev priekšā redzu jau arī 7.vietu. Lēnām atstarpe dilst un dzeršanas punktā ierodos kādas 30 sekundes aiz viņa. Dzeršanas punktā stāv Jānis ne tikai ar pudelēm, bet arī ar bezalkoholisko alu, nu, kur viņš to izrāva 7 no rīta? Izdzeru alus glāzi, droši, ka tā nebija laba doma, bet gribējās. Samainām pudeles, izstāstu par krampjiem un ka vajadzētu magniju sadabūt. No dzeršanas punkta dodos prom jau kā 7. Klājas aizvien grūtāk un grūtāk, līdz Rubenei kādi 6 kilometri vēl, bet līdz kliņķim pusmaratons. Pāris kilometrus noskrienu un pirmo reizi uznāk vājuma brīdis un neizturot pāreju soļos. Tajā brīdī pirmo reizi pagriezu galvu arī atpakaļ, lai novērtētu situāciju, īsti gan nevienu nemanīju. Atceros par Stalbes kontrolpunktā ar kolu uzpildīto pudeli, silta gan, bet tas nostrādāja. Atsāku skriet un tā pamazām jau redzama Rubene. Biežāk un biežāk griezu galvu uz aizmuguri, īsti nezinu, kādēļ tā? Varbūt pazuda uz brīdi ticība sev, varbūt vienkārši bailes par to, ka noplīsīšu pa visam. Tomēr tā pozīcija, kurā atrados, arī deva savu spiedienu uz smadzenēm. Bet, lai vai kā, biju jau ticis līdz Rubenei, pēdējais kalns uz leju un kontrolpunkts klāt. Jānis kā tāds burvis bija uzbūris magnija ampulu, ko gan es bez viņa būtu darījis…? Kontrolpunktā Divplākšņu dāmas mani atsēdināja un lika skaidri noprast, ka ar tādām kājām tālāk mani nelaidīšot, līdz neizmasēšot. Nu jau papildus abiem augšstilbiem savilkts bija arī kreisās kājas ikrs. Ātra trīskāršā masāžā, sildošā smērē nu kārtīgs lielceļa SPA, paldies, protams, viņām par to. Rubenē ierados 7.pozīcijā, aiz muguras 93.6km, distancē pavadītais laiks 08h:12m:32s, etapa temps 05:44min/km, sacensību temps 05:16min/km.

Rubene – LČ 100km atzīme (6.3km) 

Magnijs, masāžā un kola, biju uzlādēts un gatavs doties tālāk. Protams, no kontrolpunkta uzreiz seko riebīgais Rubenes kalns, tas jau nav viegls parasti, skrienot apkārt Vaidavas ezeram. Šoreiz doma par uzskriešanu jau bija uzreiz atmesta, gāju ātriem soļiem, nu man vismaz tāda sajūta bija. Kalna galā pretim baznīcai atsāku skriet, kājas uz kādu brīdi bija atkal ierindā un par krampjiem varēju nedaudz aizmirst. Temps nekāds dižais, bet vismaz skrienu un par brīnumu kādus divus kilometrus pēc Rubenes priekšā pamanu 6.vietu, atstarpe ļoti strauji sarūk jo viņš iet, paskrienot garām, apvaicājos vai viss ok, uz ko saņemu apstiprinošu galvas mājienu un uzmundrinājumu, lai tik es tā turpinot. Brīdi vēlāk mani atbalstīt no Valmieras pretim ar velo brauc Burkānciems&co blice, protams, patīkami, bet tas nevairo spēkus. Tālāk nāk tas lēzenais garais kāpums caur mežu. Tā kā atkal ir jūtamas pazīmes, ka varētu būt krampji, tad tur pārgāju soļos. Pa to laiku konkurents, ko apdzinu, ir atsācis skriet un kalna galā mani apsteidz. Es arī atsāku skriet, bet tas viņa temps man nav ceļams, viņš strauji attālinās, brīnos kur tādas rezerves var atrast, jo pēdējos divos kilometros līdz 100km atzīmei es pazaudēju viņam gandrīz divas minūtes. Kontrolpunktā viņš mani sagaida un pasakās par cīņu. Latvijas čempionātā 100km debijas reizē finišēju 7.vietā pēc 08h:54m:53s ar vidējo tempu 05:21min/km. Nav slikti, skrienot pirmo reizi tik garu distanci.

LČ 100km atzīme – Kliņķis (7km) 

Kontrolpunktā pēdējo reizi samainām pudeles, un te arī vajag pūdera procedūru kājstarpei, Jānis kā tāds profs visu saliek pa vietām, un esmu gatavs doties pēdējos 7 kilometros. No punkta dodos prom kā sestais. Uzreiz atsāku skriet, nav viegli, bet uz priekšu kustos. Atbalsta komanda ik pa brīdim ziņo par situāciju aiz muguras, esmu kādus 300m priekšā. Turpinu skriet, esmu jau garām Kocēniem, kalns uz leju, bāc, kāpēc te viss tik pazīstams, no galvas zinu, cik vēl atlicis, tas galīgi nepalīdz. Pēc tam nāk lēzens uz augšu un kājas man beidzot tā kārtīgi pasaka, ko par mani domā, tālāk tu bez mums! Paskriet vairs nevaru un pāreju soļos, arī atbalstītāju pūliņi pierunāt mani skriet nav sekmīgi, kājas kā vate. Visu lēzeno kāpumu līdz Kocēnu kapiem soļoju, cik vien ātri varu, tad kalns uz leju un atsāku skriet. Arī konkurentam aiz muguras acīmredzot neklājas viegli jo atstarpi esmu noturējis. Kādu gabalu noskrējis pretim Vidzemes olimpiskajam centram, pēkšņi atkal asas sāpēs kreisās kājas pirkstā, tikai šoreiz tas ir cits pirksts. Lieku soli, pamatīgi duras, ir sajūta, ka nags atlauzts un duras iekšā pirkstā, ar grūtībām varu kāju pie zemes pielikt. Sasodīts, esmu tik tuvu, sakostiem zobiem dusmojos uz sevi. Mēģinu iet, prātīgi liekot kāju, paliek labāk un pēc kāda brīža laikam iegrozījās pirksts tā, ka nejūt tik traki, pat atsāku skriet. Nieka 3km palikuši, esmu jau principā pie kliņķa. Turpinu skriet un soļos pāreju tik pirms sarkaniem luksoforiem, starp citu, visi vai izņemot vienu bija sarkani. Un ir pa gabalu jau redzams Sīmanis, tajā brīdi es sapratu, ka tas ir viss, es esmu mājās un pēkšņi  par visām problēmām aizmirsās. Atliek tik pēdējā finiša taisne, taisne ko es iztēlojies  biju jau vismaz reizes simts, ka es tur skriešu un ka es tur finišēšu. Un bija tieši tā, kā biju iztēlojies, emociju iespaidā kārtīgs finiša spurts un ovāciju pavadībā sasniedzu kliņķi. Sajūta neaprakstāma, tas ir jāizbauda pašam, lai saprastu, ko tas nozīmē. Kliņķim pieskāros kā sestais ātrākais pēc distancē pavadītām 9h:40m:18s, gandrīz 20 minūtes ātrāk par savu plānu, sacensību vidējais temps 5:25min/km.  

Numura maģija

Patiesībā viss šis stāsts bija ierakstīts manā dalībnieka numurā 76! To gan aptvēru tikai pēc finiša. 7.ātrākais 100km un 6.ātrākais Rīga – Valmiera 2021. Protams, ja man kāds to būtu teicis pirms starta, tad tam neticētu un teiktu, lai beidz muldēt. Klusībā bija cerība, izpildot 10h plānu, varbūt ielauzties labāko desmitniekā, bet, ka finišēšu top 6, to, protams, nosapņot pat nevarēju. Maģija vai ne maģija, bet viss tiešām tā salikās, šī bija mana nakts un mans rīts! Spītējot karstajiem laika apstākļiem, man principā padevās viss, nu labi, beigu daļu no Rubenes gribētu mazliet spēcīgāku, bet tas lai paliek motivācijai nākamajai reizei. Šis bija skaists vienas burvīgas vasaras nakts piedzīvojums uz šosejas ar saldu jo saldu noslēgumu pie Sīmaņa kliņķa. Jautāsiet, vai bija grūti? Protams, bija, bet, sasniedzot Sīmani, tās grūtības zibenīgi aizmirsās, viss pagaisa un galvā pilnīgs tukšums, bet sirds gavilē un tas ir pats galvenais. 

Sausais atlikums 

Šoreiz, pateicoties karstumam, kārtīgi saberzu kājstarpi, divas dienas lāgā nevarēju nosēdēt. Tāpat arī diviem pirkstiem pazaudēti nagi, bet tas jau piederas pie lietas. Un, protams, pats galvenais – milzīgs gandarījums par paveikto un par to, ka ieguldītais darbs nes augļus. Šis viss dod lielu motivāciju un pārliecību par savu varējumu tik garās distancēs.

#76