Kad maratonu mēra jūdzēs

Pavasarī, kā jau godīgam noskrienietim pienākas, piedalījos Komandu kausa izcīņā Rīgas maratona ietvaros. Kā jau pienākas, biju to komandu sastāvā, kas ieguva kausus un piedalījās loterijā. Kā jau bija sagaidāms, man loterijā veicās un biju viena no tiem 12 veiksmīgajiem, kas tiek pie apmaksātas dalības Ņujorkas maratonā. Vienlaicīgi gribēju un negribēju braukt. Gribēju, jo kurš gan negribētu? Negribēju, jo ceļš, naktsmītnes un ikdienas izdevumi solīja iecirst zobus maciņā, bet maciņš bija paredzēts ģimenes dibināšanai, ligzdas taisīšanai un tamlīdzīgām lietām. Nu neko, ja jāskrien, tad jāskrien! Uzreiz zvanīju līgavainim un nostādīju viņu fakta priekšā, ka kāzu ceļojums mums būs uz Ņujorku. “Jā, labi!” Šķiet, ka viņš vairāk par mani saprot, ko skrējējam nozīmē Ņujorkas maratons, un iedrošina mani nelaist garām iespēju. Kooperējamies ar komandas biedrenēm Santu un Antru, laicīgi tiek nopirktas biļetes un noīrēts dzīvoklis netālu no Centrālparka, kur paredzēts finišs. Kas to varēja domāt, ka tas izrādīsies pakrimināls melno rajons?

Pirms brauciena man aizdod ceļvedi un karti. Ak, cik daudz gribas apskatīt! Cik maz laika tam visam būs! Piemetu uz lapas objektus, kurus noteikti gribu redzēt. Iepriecina ziņa, ka lidostā mūs sagaidīs divi latvieši – Santas attāli radinieki. Pārsteigums! Izrādās, ka vīrs viņus visai labi pazīst no agrās jaunības ballītēm. Tiekam aizvizināti līdz rajonam. Dzīvokļa atslēgas saimnieks mums atstājis afrikāņu bārā (kas to būtu domājis, ka tas būs nevis afrikāņu, bet afroamerikāņu bārs?). Kad pāris no mūsējiem iet iekšā, meklējot minēto saimnieku, bāra iemītnieki kļūst manāmi satraukušies un tēlo, ka neko nezinot. Drīz gan tiek noskaidrots, ka 2 baltie ar papīriem rokās ir tikai tūristi, kam vajag dzīvokļa atslēgas, ko arī dabūjam. Nekāda pieczvaigžņu viesnīca tā nav, bet nebija arī domāts, ka būs luksuss. Tikai atslēga uz mums visiem četriem viena… Traki. Pirmajā vakarā spējam tikai aiziet uz veikalu pēc brokastīm un likties gulēt. Veikalā kultūršoks – šauras ejas, visādas dīvainas preces un darbinieks, kas, nogūlies uz zemes, krāmē ledusskapī aliņus.

Laika zonu maiņa rezultējas ar to, ka jau 5:00 visiem acis vaļā. Kaut kā novārtāmies līdz 6:00 un ejam brokastīs. Plāns apskatīt Centrālparku un apkārtni. Visi kopā dodamies ekspedīcijā. Pārsteigums – pilsēta ir visai klinšaina, parkā ir mežonīgās dabas stūrītis un visādi citādi stūrīši, kā, piemēram, priežu zona, pils zona, kalns, kur visi skraidina suņus, dažādu sporta veidu zonas un pilns ar skrējējiem. Kad nāk tuvāk pusdienlaiks, sākam meklēt, kur paēst, un atrodam picēriju, kur gaida patīkams pārsteigums – no vienas picas šķēles var ļoti labi paēst. Bet mums katram divas! Pēc tam mēs sadalāmies, jo mums ar Krišjāni ļoti gribas apskatīt dabas un vēstures muzeju (to, par kuru bija tā filma). Āaaa, tik fantastiskā muzejā es nebiju bijusi nekad! Tur bija viss! Nācās skriet cauri triecientempos, lai pagūtu apskatīt ja ne visu, tad vismaz interesantāko. Kultūras, dzīvnieki, akmeņi, jūra, visvisādas ekosistēmas un meži… Un dinozauri! Tagad tā – atceries bērnību un iedomājies savu mīļāko dinozauru! Ja tas, tāpat kā man, bija stegozaurs, tad tagad iedomājies, ka vari ar roku paaiztikt pavisam īstu stegozaura muguras plātni! Jā, es to izdarīju! Vispār tur bija visādi paraugi, kurus drīkstēja aiztikt. Kad beidzot mūs dzina no muzeja ārā, iespaidu bija tik daudz, ka atlika tikai aizvilkties līdz mājām un kaut kā mēģināt neaizmigt pārlieku ātri.

Nākamajā dienā atkal mostamies agri, kas visumā ir tīri labi, jo var izmantot vairāk dienas gaišā laika. Kopā ar vīru dodamies uz debesskrāpju rajonu. Galvas atgāztas, visādi brīnumi. Volstrīta izrādās šaurāka, nekā domāts, Brodveja gan pienācīgā pamatīgumā. Kārtīgi izstaigājamies un paklausām sparīgam vietējam, kurš mūs pierunā izvizināties ar ūdens taksi. Tas tiešām bija tā vērts! Pusotras stundas kuģojums pa Bruklinas un Manhetenas apkārtni, Brīvības statuja, tilti, stāsti par dažādām ēkām. Ar kājām pārejam Bruklinas tiltam, skats iespaidīgs, tilts arī. Ķīniešu pilsētiņa gan bija citāda, nekā bijām iedomājušies, bet paēdām gan lēti un garšīgi. Vakarā pazīstamie latvieši mūs visus aizved paēst uz citiem rajoniem un parāda okeānu. Tumsā gan neko īpaši redzēt nevar, bet jā, beidzot esmu bijusi pie okeāna! Vakarā pilnīgs pārgurums. Kad es beidzot paskriešu pa pilsētu? Varbūt rīt.

Nākamā diena ir ceturtdiena, kad paredzēts maratona expo apmeklējums. Kaut kā apjukumā sanāk, ka mēs ar Krišjāni paspējam iekāpt metro, bet meitenes nē, jo nenostrādāja metro ieejas karte. Vajadzīgajā pieturā viņas gaidām, nesagaidām un nospriežam, ka gan jau satiksim expo. Kā tad! Tas ir milzīgs! Pie ieejas rinda, kas gan diezgan ātri saiet iekšā telpās. Patīkami noorganizēta numura un visa pārējā saņemšana. Ideāla iespēja piemērīt kreklus pirms saņemšanas, lai būtu pārliecība, ka derēs. Cauri izstaigājam, bet ilgi tur netusējamies, jo gribas redzēt pēc iespējas vairāk no pilsētas. Taimskvērs ir acis žilbinošs. Kā vīrs izteicās, brīžiem pat dienā vajag saulesbrilles. Atrodam pastaigu taku, kas iekārtota pamestas dzelzceļa līnijas vietā. Vienā galā atstāts tāds urbānāks paskats, otrā galā dārznieks ir pacenties. Taka iet pa gaisu, tāpēc smuki var apskatīt apkārtni, kur visur kaut ko ceļ no jauna. Vēlāk nonākam rajonā, kas agrāk bijis atsevišķs ciemats. Atšķirībā no lielākās daļas Manhetenas, tur ielu sistēma ir mazliet citāda, tiek izjaukts regulārais un numurētais paralēlo ielu un avēniju tīkls. Sajūta tāda, it kā būtu kādā pavisam citā pilsētā. Izstaigājam ceļveža piedāvāto maršrutiņu un jau krītam nost no kājām. Laikam jau nevajadzētu tieši pirms maratona tik daudz staigāt, bet pa lielam ir vienalga – kad tad visu apskatīt, ja ne tagad? Kad sāk krēslot, uzbraucam augšā Rokefellera debesskrāpī. Nodzīvojamies tur līdz pilnīgai tumsai. Skats ir aizgrābjošs, esam augstāk par lielāko daļu ēku, pilsēta mirdz gaismiņās un pie kājām kā liels, tumšs pleķis vīd Centrālparks. Pēc tam iekāpjam nepareizajā metro uz māju pusi, bet to, ka tas ir nepareizais, saprotam tikai tad, kad, ejot uz māju pusi, parādās iepriekš neredzētas vietas. Interesanti tāpat, jo atklājam parku, kurš ir uz klints nogāzes. No augšas var redzēt plašu skatu pār pilsētu.

Piektdienā sadomājam aiziet uz to vakardienas parku, pa ceļam paķerot vēl dažus elpu aizgrābjošus parkus, kur apbrīnojamā kārtā ir gan labiekārtotās, gan mežonīgās zonas. Nodzīvojamies pa pilsētu, apskatot visādus objektus, un pievakarē jādodas uz nāciju parādi. Tur mums prasa uzrādīt kādus tur apstiprinājuma epastus… Ko? Pirmā dzirdēšana! Sazināmies ar citiem latviešiem, viņi pa kādu tur otro pusi esot tikuši iekšā, mēs arī skrienam, jo laika vairs nav daudz. Izrādās, ka tiešām no katras valsts ir limitēts dalībnieku skaits, bet viņi paši tur ir nočakarējušies un Latvijai to nav paziņojuši, līdz to tiekam iekšā visi. Skrējiens līdz somu nodošanai, esam iekšā. Visa tā iekļūšana bija pats interesantākais, jo no paša gājiena nekā tāda tur nebija. Mēs ar vīru vēl ejam pēc somām, bet mājās esam ātrāk par komandas biedrenēm, pie kurām ir atslēga, jo viņām atkal problēmas ar metro karti. Kamēr kāpņu telpā gaidām, izrādās, ka kaimiņi ir jauki un izpalīdzīgi, apjautājas, vai viss kārtībā. Vispār uz ielām daudz izpalīdzīgu cilvēku, kuri metas palīdzēt, ja izskatāmies pēc tādiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Mūsu rajonā vispār iedzīvotāji ir izteiksmīgi. Gluži kā filmās! Jā, un visur smēķē marihuānu. Vai runā paši ar sevi. Vai velk ratiņus un smejas.

No rīta pamostos ar iesnām, kas parādījās jau iepriekšējā vakarā. Nav jauki… Vīram 5km skrējiens, tāpēc tirināmies uz centru. 10 tūkstoši skrējēju, bet vīrs teica, ka skriet esot bijis viegli, jo tur diezgan sīki sadalīts pa koridoriem, vadoties pēc skriešanas ātruma, un pa lielam visi ir godīgi norādījuši, cik ātri skries, tāpēc nav tā, ka lēnie muļļājas ātrajiem pa priekšu. Kā skrien visi, tā aizskrien. Nopriecājos cerībā, ka maratonā arī tā būs, un tieši tā arī ir. Finiša zonā secinu, ka satikšanās paredzētajās vietās ir visai apgrūtināta, jo liela daļa parka ir slēgta, tāpēc mainām satikšanās plānus rītdienai, jo man finišs ir turpat. Pēc skrējiena atkal dodamies nelielā ekskursijā ar domu pārāk nepārpūlēties. Aizbraucam ar metro uz Rūzvelta salu. Kas par zemzemi tā vietējā metro stacija! Nu ja, zem upes. Sala ir apburoša. Nost no pilsētas trokšņiem un ar ainavisku skatu uz Manhetenu. Tilts tai pāri ir krietni augsts, un es ar bažām saprotu, ka rīt tur vajadzēs skriet pāri. Bet pagaidām sildāmies saules staros un baudām bagātnieku salu, kurai ir pusmežonīgās zonas un slimnīcas drupas. Uzmetam aci mazākajai Manhetenas salai – pāris akmeņu. Atpakaļ braucam ar gaisa tramvajiņu. Izrādās, tur darbojas metro karte! Parasts transportlīdzeklis, bet kas par skatu, kas par augstumiem! Vēlāk atklājam arī Centrālparka nostūrus, kur vēl neesam bijuši. 3500 gadus sens ēģiptiešu obelisks. Jā. Pilsēta turpina pārsteigt! Vakarā nosalstu, jo meitenes ar visu atslēgu ir devušās iepirkšanās tūrē, mums nākas gaidīt. Vakarā galva ir pilna, ir grūti parunāt un ir sajūta, ka ceļas temperatūra. Ar cerībām, ka rīt būs normāli, laicīgi dodos gulēt.

Rīt nav normāli. Ir iesnas un temperatūra, un nākas tiešām piespiesties, lai izlīstu no gultas. Maratona rītā! Nu kāpēc? Kāpēc? Jūtu, ka būs grūti. Aizkratāmies uz vip autobusu, kas mūs aizvizina līdz startam. Nopriecājos par lielisko organizētību, kas vairāk kā 50 000 skrējēju spēj salikt pa koridoriem un palaist trasē vajadzīgajā laikā. Starta brīdis ir emocionāls. Es skrienu Ņujorkas maratonu! Vai tas var būt? Var! Starts ved pāri garākajam tiltam visā Ziemeļ- un Dienvidamerikā. Jūdzes paiet nemanot. Nav laika domāt par jūdzēm, jāskatās uz apkārtni! Zinu, ka uz beigām es noplīsīšu un tāpat nevarēšu paskriet, tāpēc nospriežu, ka derētu sākumam iekrāt handikapu. Ja tagad turēšos ar blakus skrienošo tempa turētāju uz 3:45 un spēšu tā izvilkt līdz pusmaratonam, tad man būs vēl 2 stundas un 7 minūtes, lai iekļautos 4 stundās. Tas der. 4h es gribu, jo pirms maratona dažs labs apšaubīja manas spējas iekļauties četrās. Es vēl parādīšu! Rit jūdze pēc jūdzes. Ik pa 5km ir arī kilometru atzīmes, taču tās ir diezgan nemotivējošas. It kā es nezinātu, kas ir 5km no 42! Bet kas ir 3 jūdzes no 26? Sīkums! Ik pa jūdzei ir dzirdināšanas punkts. Ar visu to temperatūru ļoti slāpst, tāpēc trekterēju ūdeni un sporta dzērienu galoniem vien. Varbūt nevajadzētu dzert tik daudz, bet man slāpst, tāpēc dzeru. Trase ved augšā un lejā, augšā un lejā. Trases malās auro līdzjutēji un rāda smieklīgus un motivējošus plakātus. Brīžiem ir vieglāk, brīžiem grūtāk turēties kopā ar tempa turētāju, bet cenšos. Tā, drīz jau būs pusmaratons un tas trakais tilts pāri Rūzvelta salai. Ieraugu tālumā tilta balstus un augšupceļu. Diezgan smagu augšupceļu… Viss, es vairs nespēju turēt to tempu, nākas pāriet soļos, bet diezgan ātri saņemos, jo nesoļošu tak visu to tiltu! Un tad izrādās, ka tas vēl nebūt nav īstais tilts, tikai kaut kāds pārvads! Āaaaa! Pēc tā vēl līkumu līkumi pa pilsētu. Drīz jau nāk arī garais tilts. Šķiet, ka tas nekad nebeigsies. O, zīme! Vēl 11 jūdzes, nav tik traki. Pārrēķinu kilometros. Ko, nopietni? Vēl kādi 17-18 kilometri? Tak ejiet pa gaisu! Es vairs nevaru! Zūd motivācija. Pārāk daudz, lai vienkārši noietu, nāksies vien skriet. Negribu. Man ir slikti, man ir grūti! Tā, tilts beidzas, kaut kāds līkums uz leju. Vēlāk vīrs stāstīja, ka tur mani redzējis, es esot izskatījusies visai nožēlojami. Priekšā garu garais taisnais gabals pa Manhetenu. Augšā, lejā. Man vairs nav iekšās, kaut kā moku, skrienu un eju. Līdzjutēji nu jau auro tā, it kā tās būtu Olimpiskās spēles vismaz. Tas palīdz. Pievēršos trases malām. Ja izdodas nodibināt acu kontaktu ar skatītājiem, viņi bļauj manu vārdu, kas uzrakstīts uz krekla. Dod pieci. Dod banānus. Dod konfektes. Galīga panīkuma brīdī ieraugu nesankcionētu dzeršanas punktu, kur dod kolu ar ledu! Kola ar ledu, ak! Domāju, ko pateikt tām melnajām meitenēm. Cik novēroju, viņi ir diezgan ticīgi, tāpēc nosaucu viņas par eņģeļiem. Kādā smaidā viņas atplauka! Laikam jau ir patīkami, ka kāds novērtē. Baudu mūzikas punktus. Pārsvarā ir roks. Patīkami. Cik var to popsu klausīties? Skaitu ielas. Zinu, ka pie 125. ir tilts uz Bronksu. Vēl ir tikai astoņdesmitā… Beidzot arī Bronksa ir klāt. Skaitās dikti krimināls rajons, bet skatītāji mūs sagaida sirsnīgi. Kaut kā beidzas izmisums, jo nu jau viss, tikai taisnais gabals līdz finišam. Sāk parādīties plakāti, kas sola drīzas beigas. Man griežas vēders no milzīgā šķidruma daudzuma, ko esmu izpļumpējusi. Nu jau ņemu gandrīz visu, ko man dod. Leksēju iekšā želejas, apelsīnus, vīnogas, banānus… Vēl 5 jūdzes. Cik viegli pagāja pirmās 5! Tad jau nekas traks vairs nav sagaidāms. Aha, kā tad, reku jau tā ir – 35km atzīme! Nu kuram to te vajadzēja uzstādīt? Man kļūst sliktāk. Ik pa laikam ir plakāti, kas vēsta, ka nedrīkstot uzticēties saviem pirdieniem, un vēl kakiņa uzzīmēta klāt. Uzskatu to par zīmi un nolemju plānu par 4h atstāt tualetē. Galoni un unces ir atstāti tur, bet vēders sāp vienalga. Labi, Gunta, saņemies! Vēl 10 ielas līdz Centrālparka sākumam! Tā, jau Centrālparks! Skrienu, skrienu gar to parku, 23 jūdžu atzīme. Aaah, tiešām? Zinu, ka kaut kādā brīdī trase vīsies iekšā parkā, bet tas brīdis nenāk un nenāk. Skrējiensoļoju uz priekšu un ļauju, lai skatītāji ar saviem nevaldāmajiem decibeliem mudinātu mani kustēties ātrāk. Tā, vēl 2 jūdzes, kaut kāds trīnītis. Patiesībā vēl 2,2 jūdzes, kas patiesībā sanāk tuvāk četriem kilometriem. Es negribu skriet 4 kilometrus! Laimīgā kārtā beidzot trase sāk iet uz leju un ir iespējams paskriet bez pārcilvēcīgām mokām. Pusjūdze gar parka īso malu un tad jau vēl tikai knipucītis pret kalnu līdz finiša līnijai. Pēdējos kilometros atkal ir parādījusies vēlme noskriet 4 stundās un parādīt visādiem neticētājiem, ka es to tiešām spēju izdarīt. Un izdaru arī! 3:59:01.

Pēc finiša ir kaitinoši gara eja, kur saņemam medaļas, plēves, finišētāja maisiņus un turpinām tik iet un iet, un beigās jau redzu zīmi, kur novirzās tie, kas izvēlas pēcskrējiena pončo, bet, kamēr tiek līdz tiem pončo, paiet vēl pusgadsimts. Kad tieku ārā no visas tās maratona zonas, vēl kaut kā klumburēju līdz vietai, kur sarunāju satikties ar vīru. Bezspēkā padaru viņu par atbildīgo tikšanai uz mājām, kas nebūt nav viegls uzdevums, jo, pa taisno braucot un ejot, sanāk šķērsot trasi, un nav zināms, vai tajā brīdī un tajā punktā varēs tikt pāri. Tiek izshēmots apkārtceļš. Veikalā gribu to un šito, šito un to. Cenas daudz kam klāt nav rakstītas, bet man vienalga, es gribu to limonādi ar skrējējiem uz etiķetes, es gribu kaut kādu kosmisko brauniju un es gribu kreiso kolu. Paspēju vēl uzmundrināt skrējējus, kamēr vīrs pērk alu, un nu jau ir klāt laiskošanās pēcpusdiena. Jā, es esmu noskrējusi Ņujorkas maratonu!

Ar to vēl ceļojums nebeidzas. Pirmdienā ir sarunāts satikties ar latviešiem un veikt Divplākšņu izbraukuma stīvo koptreniņu. Ir forši! Pēc tam vēl ekskursija uz vietām un muzeju, ko nepaguvām pirms tam, pagaršojam ēdienus, kurus noteikti vajadzēja pagaršot. Daudziem kaklā medaļas, man arī. Daudzi apsveic, jo tur noskriet maratonu skaitās cienījami, nevis stulbi. Jā, patiešām jauks kāzu ceļojums sanāca! Paldies visiem kāzu viesiem par makā liekamajām dāvanām, mēs tās iztērējām tā, ka paliks atmiņā!