Kā pakāst 60 eiro…

Belfāsta, 24h

– Es jau saprotu, ka tas nav nopietni, bet, ja es tev kaut ko par čempi sāku jautāt, tad saki, ka man to nevajag.
– Nu Tu padomā labi, varbūt vēl var paspēt ielēkt pēdējā vagonā! Tad man zvanīt un pieteikt?
– Laikam. Vispār jau tev vajadzēja teikt, ka man to nevajag!
– Nu, ne jau tādēļ tu man to prasīji, ja Tev būtu vajadzīgs atrunātājs, tad tak Tu prasītu kādam normālam.
– Es cerēju, ka tu mani arī vari vest pie prāta, kā es to centos darīt ar tevi Kanārijas, bet… nu jā. Ko tu tādiem padarīsi….

Tā beidzās mana saruna par pasaules čempionātu 24h Belfāstā 2017.gadā. Lai nu kā tur bija vai nebija, bet atceros, ka man tur ļoti daudz kas nepatika, jau sākot ar to, ka tas ir asfalts, un beidzot ar to, ka gandrīz viss bija slikti. Bet, kā saka, skrējējiem ir slikta vai švaka atmiņa, reizēm pat ļoti aizmāršīga atmiņa.

“Labi, ka man ir raksturs,” tā uzrakstīju pie Sillamäe ultra 2020 ieraksta Facebook, kur Ultrataka reklamēja šo skrējienu. Uz ko drīz saņēmu atbildi, ka “uzaicinājums tiek oficiāli tagad adresēts arī Tev!”. Jā, man ir raksturs. Es vispirms vairākas dienas apdomāju, vai man to vajag. Vai un cik ļoti es gribu mainīt savu saplānoto sacensību kalendāru pirms un pēc šīm 24h. Un tad parādīju raksturu un pieteicos.

Un, jā. Izsvītroju no kalendāra MTB maratona Apes 100km, ko gaidīju visu gadu, jo braukt šo simtiņu nedēļu pēc ultras nav prātīgi. Ir pārbaudīts. Tieši tāpat no darāmo lietu saraksta izsvītroju nopirkt šogad jaunu velo, jo varu vēl braukt ar veco.

Un tad pēc dažām dienām jeb vienā skaistā, siltā, saulainā, svētdienas vakarā velobraucienā tā skaisti samīļoju šoseju jeb pagadījās viens ļoti tizls un neveiksmīgs kritiens ar velo uz šosejas, kurš izsvītroja no kalendāra ne tikai pēc nedēļas ilgi gaidīto Vilku, bet arī iespēju nedēļu normāli staigāt un manu plānu par Sillamäe ultra 2020 24h skrējienu. Un vispār ne tikai to. Lai kā arī nebūtu, bet, sēžot Gaiļezera traumās un gaidot savu rindu vairākas stundas, pie sevis nosmējos, ka brīdī, kad mans Velorealitātes maršruts veda gar Zvārtes iezi, galvā pazibēja mirkļa sajūta, ka negribu Vilku, bet šo domu atstāju “par to es domāšu rīt”. Tas “rīt” pārgāja pēc vairākām dienām. Mazums, ko negulējis un 342km vienā piegājienā ar velo nobraucis cilvēks savā galvā 21h laikā var izdomāt un atcerēties. Bet, jā vilks, vilks nekur nevilks pat diemžēl nebūs pašai jāskrien. Bet, kāpēc vajadzēja tā izsvītrot citus manus plānus tieši tai brīdī, kad “negribu šogad sacensības” ir nomainījis “es gribu to, to un to”. Kāpēc? Lai vai kā, jau atkal izsvītroju no darāmo lietu saraksta – nepirkt jaunu velo.

“Es sēžu uzgaidāmās telpas stūrī un pinkšķu tā, ka puņķi un asaras iet pa gaisu. Cilvēki skatās, kāds policists pienāk un jautā, vai ar mani viss kārtībā. Nē, nav kārtībā. Es padodos. Mani spēki ir galā, es esmu sava augstākā lēciena viszemākajā punktā.” (F.Baumgartners “Debesu iekarotājs”)

Atkāpe Nr.1. Iekāpu vilcienā uz Valku (Liepāja – 2019.g, Zilupe – 2018.g). Vai vajadzēja – vēl joprojām nezinu. Pēc dažām stundām domāšu, kā tikt atpakaļ uz Rīgu. Kad būšu – nezinu, kur pakritīšu gulēt – nezinu, kur braukt – apmēram zinu. Vienu gan zinu – garlaicīgi nebūs.

No rīta pamodos ar vienu domu, ka negribu nekur vakarā braukt jeb izmisīgi mēģināju sevi motivēt, ka ir jābrauc, jākrāmē soma un būs jau forši, kā vienmēr. Tik šoreiz jo vairāk domāju, jo vairāk neredzēju motivāciju. Jo naktī sola mīlīgus laikapstākļus +14℃ un lietu. Vispār lietu solīja arī nākamajā dienā. Tātad gandrīz viss brauciens pa lietu. Nemaz nav iedvesmojoši. Tāpēc plāns bija 1) vismaz aizbraukt līdz stacijai un 2) iekāpt vilcienā. Rīgā es vēl nezināju, ka šis plāns būs jāatkārto vēlreiz ar 1) izņemt numuru un 2) startēt, jo, vēl esot vilcienā aiz Valmieras, es izmisīgi galvā sāku domāt, kam piezvanīt, lai atbrauc man pakaļ un savāc jau no starta vietas uz mājām.

Ķerot “vilcienu”.

Ir gandrīz plkst.1:40 naktī, kad iebraucu pirmajā kontrolpunktā un paziņoju, ka gribu izstāties (starts bija piektdienā plkst.23:00). Un tai brīdī man bija vienalga, kad mani atvedīs mājās un no kurienes, jo šo pasākumu vairāk nevēlos braukt. Punkts. Lai arī man ļoti patīk naktis, tumsa un nesmādēju arī “interesantus” laikapstākļus, tad šoreiz nakts bija tīrākā elle, jo te bija visi negribu, nu tā, ka pilnīgi visi, ko varēju un nevarēju atrast. Plus man riebās tumsa, lietus, dubļi, velo, viss. Es aizvien izmisīgi centos izdomāt, kam piezvanīt, lai savāc mani no šīs nekurienes. Ar lielu piespiešanos nepagriezos uz Rīgu, pārbraucot Pleskavas šoseju, kad zīme rādīja Rīga 140km…

Pilnai laimei ceļš bija vienas vienīgas grantenes jeb daudz salijušas un dubļainas grantenes. Velosipēdam bremzes izbeidzās pēc pirmajiem 30km, vēl pēc kādiem 20km pavisam. Ātrumi sen jau vairs neslēdzās. Rīts ar gaismu iesākās drēgns, ar lietu, bez saules, nomācies. Aizvien ik pa laikam uzlija, +12℃. Vienmulīgs skats uz dzīvi, jo kopumā no visiem 342km, ko pieveicu, 50% ceļš bija burvīgs, salijis segums ar vairāk vai mazāk esošu “trepi”.

Daudz un skaisti salijušas grantenes.

Ir gandrīz 8:00 no rīta. Ir tukša Vecpiebalgas šoseja un beidzot garš asfalta posms. Drīz vien velo tiks izpeldināts (lasīt nomazgāts) vienā no Vecpiebalgas dīķiem, jo savādāk nav izturama tā skaņa, ko izdveš ķēde. Bremžu jau sen vairs nav. Par to, kā es katru reizi apstājos veiksmīgi bez kritieniem, aizvien nesaprotu. Ir plāns. Man vajag bremzes. It kā 150 no 200 km nobraukti praktiski bez bremzēm, bet man vajag bremzes, lai no Zilākalna tiktu cienīgi lejā, un vispār līdz Rīgai atlikušos nepilnus 150km tās tāpat noderēs. Braucot cauri Lenčiem es pirmo reizi šajā braucienā izmirku līdz pēdējai vīlītei (naktī mani sargāja no slapjuma lietus bikses, jaka, mokasīni). Visapkārt labības lauki, pa vidu ceļš un praktiski neviena koka, zem kā paslēpties. Līst lietus un grantene pludo. Tā kādas minūtes 15. Garastāvoklis atkal ap nulli. Pilnai laimei tālāk dažas dubļainas taciņas un Cēsīs “ieberzos” uz dažām stāvām augšupejošām ielām. Varbūt vajadzēja braukt pa šoseju un celties pāri Līgatnē pār Gauju.

Tā kā šajā braucienā maršrutu līdz obligātajiem kontrolpunktiem katrs pats plāno, kā grib, tad jau no paša sākuma zināju, ka neizmantošu Līgatnes pārceltuvi. Par maršruta plānošanas kļūdu to nenosauktu, bet, vai tā bija laba doma, es nezinu. Vienu gan zinu, ka trāpīju uz daudz skaistiem meža ceļiem, protams, salijušiem un dubļiem arī. Tieši tāpat es zinu, ka, braucot uz Līgatni garām Rakšu Zoo un pagriezienam uz Zvārtes iezi, sapratu, ka negribu skriet Stirnu buka Vilku, negribu un viss. Arī dažas dienas pēc Velorealitātes finiša negribu.

Līgatnes jeb Skolas kalna kontrolpunktā pārvilku drēbes otro reizi un ceru, ka vairāk nelīs. Soma jau tā ir smaga no slapjajām drēbēm, bet, ja ļoti vajadzēs, tad vēl vienu sausu kārtu sagrabināšu. Pēdējie 66km līdz Rīgai garlaicīgākie, jo no Siguldas ir tikai nenormāli garlaicīga šoseja. Ja posmu no Siguldas līdz “Gaujai” atceros pavisam labi, tad atlikušais posms līdz Rīgai nedaudz padzisis no atmiņas. Te gan jāsaka paldies Ādažu velo puišiem par aizvilkšanu līdz finišam. Tomēr ātrāk un vieglāk ir braukt kompānijā, lai arī skatoties uz priekšā braucošā aizmugurējo ratu.

Valka – Cīraļi – Torņa kalns (Aumeistari) (KP1) – Palsmane – Ūdrupe – Ranka – Kārkli – Nesaules kalns (Kārzdaba) (KP2) – Līdere – Vecpiebalga – Bērzkrogs – Jaunrauna – Liepa – Valmiera – Zilaiskalns (KP3) – Rubene – Lenči – Cīrulīši – Rakši zoo – Skaļupes – Skolas kalns (Līgatne) (KP4) – Nurmiži – Sigulda – Rīga.

Atkāpe Nr.2. Plauksta saskrambāta, celis pušu jeb asfalts ievilcis skaistu, dziļu rievu celī, potīte sapampusi un arī tur asfalts ir ievilcis vēl skaistāku un dziļāku rievu… Es teiktu – normāla meitene. Velo apskrambāts, stūre sagriezta, lielais priekšējais zobrats salocīts, pārslēdzēji pielocīti, bagāžnieks salauzts, pedālis noskrambāts. Ķivere vesela, pati arī vesela, kustos, runāju, pat paiet varu, ja, protams, neskaita pamatīgi apskrambāto celi un potīti. Vai varēja būt savādāk? Varēja. Jā, varēja nebūt tas kritiens, bet bija. Vienu zinu, ka tas kritiens, lai arī kāds nebūt bija, mani pasargāja no kaut kā cita vai arī deva ziņu, ka man nevajag darīt kaut ko no tā, ko esmu ieplānojusi darīt. Vai varēja būt vēl savādāk? Varēja. Tas kritiens varēja būt pavisam nedaudz ar mazu laika nobīdi citā brīdī un es varēju arī vairs nebūt…

Kamēr Gaiļezera traumās sēžu un gaidu savu kārtu, man ir vairākas stundas laika domāt, daudz laika domāt. Gribu jaunu ķiveri. Štrunts, ka man mājās divas jau ir, bet es gribu jaunu ķiveri. Garmin Connect pievienoju kontaktpersonas, kurām, “ja nu kas” gadījumā vai, pašai aktivizējot pulkstenī šo funkciju, nosūtīsies mana atrašanās vieta. Jāteic, ka šo funkciju nācās atslēgt, jo pulkstenis ik pa laikam izdomāja, ka gandrīz ikdienas maršrutā esošais bruģis ar tramvaja sliedēm ir bīstams un sūtīja manas koordinātes un automātiski apturēja manu aktivitāti. Žēl.

Un tas Vilks, kurš nekur nevilks, bet, pie kura vilka, kopš tā brīža, kad viņu izsludināja… Un vai tiešām, tiešām tā mirkļa sajūta Velorealitātē pie pagrieziena uz Zvārtes iezi, ka negribu skriet Vilku bija tik patiesa?

Ārā aizvien ir vasara un +30℃. Vienīgais, ko es varu, ir lēni un maz pārvietoties pa māju. Pēc nedēļas atsāku staigāt un gandrīz bez klibošanas varu nokāpt pa tiem nedaudzajiem trepju pakāpieniem. Tieši tikpat lēnām pēc divām nedēļām atsāku braukt ar velo. Vēl pēc dažam dienām pamēģinu prātīgi paskriet – sanāk. Solis gan ļoti tizls, tāpēc ar skriešanu neaizraujos un pārkāpju vien atpakaļ uz velo. Vienu pēc otra no kalendāra svītroju laukā sacensības, kurās būtu gribējusi piedalīties, lai gan pavasarī tā iepatikās tas tukšums, tās brīvās un laiskās nedēļas nogales, kurās nekas nenotiek tāpēc, ka nekas nenotiek. Tad arī nonācu pie secinājuma, ka “negribu šogad sacensības”. Protams, pilnībā bez “treniņiem” un sacensībām neiztika, jo šur tur tāpat pamanījos piedalīties un Kuldīgas pusītē pat paskriet ar baloniem.

Ir pagājis mēnesis un savā sacensību kalendārā salieku atpakaļ visu tā, kā biju plānojusi vasaras sākumā. No kalendāra pilnībā izsvītroju Sillamäe ultra 2020. Nu jau vairs ne 24h, bet gan 6h skrējienu, kuru biju paspējusi nomainīt uz mazāku, lai nevajadzētu pilnībā palaist vējā samaksāto dalības maksu. Es varu nobraukt ar velo 100km pa mežu atpūtas režīmā, bet es nevaru noskriet pat 2h pa asfaltu. Lai vai kā būtu, es Igaunijas čatā ierakstīju, ka “es šodien (vispār vakar) pieņēmu lēmumu, ka nebraucu uz Igauniju” jeb “īsais stāsts ir tāds, ka vakar pusi dienas domāju, kā labāk tās 6h pavadīt – skriet, iet, nūjot un kādā secībā. Kādas lietas ņemt līdzi un ko darīt pēc tam. Bet, kad vakar veiksmīgi nopirku jaunu ķiveri, uzliku galvā, lai brauktu mājās, sapratu, ka nebraukšu uz Igauniju. Arī to, ka man vairs nav žēl pakāst to dalības maksu”. Pie sevis kārtējo reizi nosmējos, ka vieta jau nepaliek tukša un kalendārā ielieku atpakaļ Rīgas Rogainingu. Tāpat nolemju, ka līdz gada beigām kalendārā vairs lielas izmaiņas neveikšu.

Rīgas rogaininga skrējiena pakāpieni

Nobeiguma vietā. Mežā man vēl nav, ko darīt, jo tad potīte protestē par jebkuru negludumu pat caur visu elastīgo saiti. Domāts – darīts, jābrauc palīdzēt Stirnu bukam Ērgļos. Brīdī, kad Ērgļos satieku Sigitu, viņai pirmā frāze par Sillamäe ultra 2020 manā virzienā bija: “Labi, ka neaizbrauci. Tev ļoti nepatiktu.” Kārtējo un pēdējo reizi izsvītroju no saraksta nepirkt jaunu velo.