Kā man ceļā uz Valmieru cimdus atņēma

Savulaik 107 km skrējiensoļojumu no Rīgas uz Valmieru izmantoju kā uzskatāmu piemēru, kur es varētu ņemt nelabu galu – ik pa brīdim citiem piesolīju, ka tur piedalīšos un tad visi no manis būs veiksmīgi tikuši vaļā. Kad pirms 2 gadiem pusmūža krīzes karstumā nojūdzos un sāku skriet, turpināju jokot par RV aizvien biežāk, kamēr pēc pērn noskrietā pirmā maratona Rīgā un tam sekojošā pirmā ultramaratona Cēsīs (78 km), joki kļuva par tik lielu nopietnību, ka decembra vidū pusnaktī, cīnīdamies ar miegu, paspēju pieteikties līdz šim lielākajam izaicinājumam.

Decembrī forma pēc aktīvās vasaras bija krietni pasliktinājusies – rudens mēnešos bija skriets maz un svars pieaudzis, motivācija arī kaut kur pačibējusi. Tomēr sasparojos un no Jaunā gada gan apņēmīgi atmetu smēķēšanu, gan sāku trenēties pēc pilnas programmas. Forma auga labi un mēneša beigās tīri labi noskrēju 81km treniņultru uz Bikstiem. Tomēr tur bija tā pati nelaime, kas Cēsu ultrā – pēc 60. kilometra aizvien vairāk sāka sāpēt gūžas un no 70. kilometra paskriet vairs nebija iespējams. Tāpēc cītigi apņēmos vingrot un nomest lieko svaru – bez šiem nejaukajiem 10-15 kilogramiem kājas noteikti būtu daudz pateicīgākas. Kā nu sanāca, tā sanāca, ka vingroju ļoti maz un svaru izdevās knapi noturēt uz vietas, jo pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās, ka vielmaiņa apstājusies vispār un pamstu pat no gaisa un ūdens. Tomēr skrēju kārtīgi, treniņā uztaisīju PB 10 un 5 km distancēs, un pirmās 2 šā gada sacensības – Noskrien ziemu 4. posmu un Liepājas pusmaratonu, aizvadīju teju optimālā līmenī.

Tāpēc jutos puslīdz gatavs RV, kaut arī lielākās bažas raisīja tas, ka esmu pieradis laikus iet gulēt un nakts sacensību pieredzes nekādas (Jelgavā drīzāk ir vakara, nekā nakts pusmaratons). Nebiju īsti drošs, ko par negulēšanu teiks mana galva un sirsniņa, tomēr vislielākās nepatikšanas sagādāja kakla nervs, kurš izdomāja tapt sapūsts vai citādi savilkts tieši dienu pirms starta. Nolīmējos ar pretsāpju plāksteri un saēdos ibumetīnu, tomēr bija puslīdz skaidrs, ka uz atpakaļu skatīties nesanāks un būs daudz jālec nost no ceļa, kad tuvosies automašīnas.

Tā nu pienāca starta vakars. No rīta dabūju pagulēt pāris stundas ilgāk nekā ierasts, bet pēcpusdienā nekāds miegs diemžēl nesanāca. Nolēmu līdzi ņemt 3 kofeīna želejas, vēl 3 aizsūtīju uz Braslas kontrolpunktu. Tāpat iejaucu 2 puslitra pudeles ar jau labi izmēģināto Vitargo, kuras nosūtīju uz Sēnīti un Braslu. Tad vēl mugursomā poverbanka, lādētājs telefonam un pulkstenim, plāksteri, ibumetīns, rezerves cepure, maks un lukturis.

Miegs sāka nākt jau ceļā uz reģistrāciju LU. Ātri noformējos un sāku pamatīgi garlaikoties, kas vēlmi gulēt it nemaz nemazināja, un tur uzņemtajās bildēs manāms, ka acis jau pamatīgi šķības. Tomēr beidzot pienāca runu laiks, tad himna un jau jestrākā noskaņojumā sākām garo riksi.

Plānā bija pirmo trases trešdaļu skriet ātrumā ap 5.10-5.20 min/km, tālāk jau, kā nu sanāks un cik būs dukas. Startā aizripoju sparīgi, kā par brīnumu, skrējās ļoti labi, bija prieks par atbalstītājiem un līdzjutējiem. Tomēr pēc otrā km nošokējos – tas bija noskriets 4:43, tāpēc nedaudz nometu tempu. Pie Matīsa ielas policijas pavadība beidzās un vajadzēja skriet pa ietvēm, tomēr ātrums bija gana labs. Pie VEF tilta no manis aizmuka Konstantīns ar dažiem citiem puišiem (viņš vēlāk dabūja 4. vietu), tā ka drīz jau skrēju samērā vientulīgi. Atbalstītāji bija gan pie Alfas, gan Juglas, bet tālāk jau pamazām sāku grimt tumsā. Starp Juglu un Berģu kalnu man pietuvojās daži jautri skrējēji (vēlāk uzzināju, ka tur bija arī Ainīc), tomēr drīz aizmuku. Tālāk ceļā līdz Garkalnei mierīgi turēju to pašu tempu 5.05-5.15min/km, apdzenot pāris čaļus. Kofeīna želejas ierāvu ik pēc 15 km.

Pie Garklanes trases uzraugi lika nogriezties no lielās šosejas, jo kontrolpunkts esot tajā virzienā. Nebiju tik sīki trasi pētījis, tāpēc vienu brīdi pa galvu malās domas, vai tik kādi līdzjutēji nav izdomājuši 1. aprīlī pajokot. Tomēr nospriedu, ka tādi joki būtu pārāk nežēlīgi un mierīgi rikšoju norādītajā virzienā. Drīz noķēru vienu bēdurausi, kurš vaimanāja, ka lukturītis nestrādājot, pudele somā izlijusi, tempu noturēt nevarot. Tā nu puslīdz kopā tikām līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē. Fiksi nointervējos, apēdu šo to no sāļā gala, uzpildīju pudeli ar kolas ūdeni un ripoju tālāk, sajūta bija laba.

Tālāk jau bija jāskrien tumsā līdz Sēnītei pa mežainu posmu. Vienam brīžiem palika neomulīgi – ko nu, ja mežaruksis sadomā mani uzkost? Temps nedaudz samazinājās, tomēr īpaši neizlaidos un pēc Sēnītē dabūtās Vitargo pudeles pat dažus apdzinu. Murjāņu kalnos gan nedaudz sāku staigāt, un tur atkal kāds paspruka garām. Kaut kur izkrita un pazuda tukšā pudele, cerams, ka kāds tai neuzkāpa un nepakrita. Konstatēju, ka pirmos 42 km – maratonu, esmu noskrējis tīri pieklājīgi – 3:48. Raganā atkal iekodu olīvas, sieru un gurķīšus, dabūju selfiju ar Selfiju karalieni un devos tālāk.

Tālāk bija garš un grūts 18 km posms līdz Braslai. Drīz pēc Raganas mani apdzina un aizmuka Magnus (viņš dabūja 13. vietu). Nu jau temps bija ap 5.40-5.50 min/km, brīžiem nedaudz pārgāju arī soļos. Kad biju pusē distances, no meža izlīda Mīkstmiesis un pierunāja ik pa brīdim nedaudz pasoļot, līdz ar to kilometrs jau gāja vidēji uz 6:30. Tomēr paskriet vēl varēja tīri labi un tā arī sasniedzu Braslas kontrolpunktu, kur par lielu brīnumu tusēja Valdis – biju domājis, ka viņš ir krietni tālāk. Dabūju savu Vitargo un želejas, iekodu un aizskrēju tālāk. Tomēr Valdis drīz vien mani noķēra un apdzina. Straupes beigās konstatēju, ka telefons sāk izlādēties, kamēr piespraudu pie poverbankas, Valdis aizmuka pavisam.

Kā par brīnumu, ne ap 60. km, ne 70. km gūžas vēl nekā neteica. Miegs gan ik pa brīdim sāka mākties virsū, visādi rēķināju, cik vēl varu skriet, cik iet, lai palīstu zem 12 stundām, brīžiem galvā sāka skanēt dīvaini trokšņi vai vecas un glupas Dimitera dziesmas. Kaut kur ap Braslu sāka līt, un krietni vairāk, nekā likās pēc sinoptiķu prognozēm. Lietutiņš pats par sevi nebūtu nekas traks, bet milzu fūres katru reizi nošļāca krietni vairāk, nekā gribētos.

Nu jau Mīkstmiesis ar Cietmiesi vienojās, ka 100 metrus eju, 900 metrus skrienu. Vēlāk šī disciplīna pajuka un brīžiem iešana un skriešana jau bija attiecībā 50:50. Pēc Stalbes kontrolpunkta atkal bija šausmīgi garš 17 km posms līdz Rubenei. Nu jau aizvien vairāk pamodās autovadītāji, arī tie kretīni, kuriem likās, ka jāapdzen tieši tajās vietās, kur skrienu es. Fūres šķieda sejā aukstu miglu un šļakatas, galvā grabēja nu jau galīgi debilas dziesmas, vidējais ātrums bija ap 8 min/km. Arī pēc 2 maratonu pieveikšanas gūžas vēl turējās braši, Garmins gan piedraudēja izlādēties un bija jāpiesprauž pie poverbankas.

Spraudīdams vadus somā, biju nedaudz iekavējies, un mani noķēra kāda dāma. Kā vēlāk izrādījās, Krievijas pārstāve Sviridova, kura galā dabūja sievietēm 3. vietu. Pārsalusi zila, ne īpaši sakarīga, bet ļoti mērķtiecīga. Teju ar varu atņēma man cimdus (būtu jau iedevis arī tad, ja palūgtu, man mīksta sirds), lika turēt kaut kādu savu dzeramtrauku, tā nu krietnu gabalu soļojām kopā. Pratināja, vai neesot redzējis Martu. Pats domāju, ka Marta ir priekšā, bet viņa skrējusi čillošanas režīmā un kaut kur nemanot biju pasprucis rekordistei garām. Pēc dažiem km beidzot laipni atdeva man cimdus un mēģināja aizmukt, mūs noķēra vēl viens vīrs, un tā nu trijatā skrienot/ejot sasniedzām pēdējo kontrolpunktu Rubenē. Fiksi ierāvu buljoniņu un kā lidot aizlidojām pieveikt atlikušos 13 km, nespēju noticēt pavēstītajam, ka esmu ap 20. vietu. Ar lielu pārsteigumu pamanīju, ka aizmugurē parādījusies Antra, un meitene-raķete ne tikai tuvojās, bet arī pēc kādiem pāris kilometriem noķēra. Drīz gan iegūtā otrā elpa sāka beigties, nācās pastaigāt, un visi aizmuka.

Tuvojoties 100. kilometram, beidzot notika tas, kam bija jānotiek – gūžas skarbi pateica, ka pietiek. Brīžiem mēģināju pa druskai uztipināt, bet ne sevišķi veiksmīgi, un mani sāka apdzīt katrs, kurš kaut drusku varēja paskriet. 6 km pirms finiša mani noķēra Ainīc, visādi centās sapurināt, pat pāris simtus metru izdevās noskriet, bet tas bija arī viss. Nu arī ceļgali pateica visu, ko domā par manu skriešanu ar tādu riepu uz vēdera.

Pēdējie km bija īsts sāpju ceļš. Kājas ļodzījās, palika aizvien aukstāk, un ik pa brīdim iebira sāls brūcēs, redzot, kā garām aizlido konkurenti. No Rubenes līdz finišam zaudēju kādas 10 vietas, žēl, bet pelnīti. Vismaz bija prieks par cilvēkiem trases malās, kuri uzmundrināja un lika kaut cik saņemties. Drausmīgi pārskaitos, ka 107 km pēc pulksteņa bija pieveikti, bet finišs ir 400 metrus tālāk. Pēdējos metros gan saņēmos nelielam riksītim un kliņķis bija rokā.

Rezultātā izdevās plānotais, palīdu zem 12 stundām – 11:48:41. Kopvērtējumā 31. vieta, vīru grupā 26. vieta.

Iepatikās, būs jāatkārto.