Kā es skrēju savu pirmo oficiālo pusmaratonu.

Tas, kā bērnībā ārsti man aizliedza vispār skriet, un kā es tomēr to zīmi aizmetu pa gaisu, ir garš stāsts. Bet pirmais paldies ir tieši tiem dakteriem. Man pateica, ka es pat 500 metrus nedrīkstu skriet, es zem deguna noburkšķēju, ka gan jau pienāks diena, kad skriešu pusmaratonu.

Gājis ir visādi, un tā kārtīgāk skriet esmu sākusi salīdzinoši nesen. Pēc pagājušā gada Rīgas maratona desmitnieka nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks satrenēties tam pusmaratonam, nav ko vilkt lietas garumā! Ieķeksēju kalendārā, ka janvārī jāsāk trenēties. Plānotais rezultāts – vienkārši finiša līnija. Ja būs 2:30, būšu laimīga.

Pienāca janvāris, sāku trenēties, treniņu plānu aizmirsu un secināju, ka es jau sen netīšām trenējos pēc maratona plāna, bet man bija vienalga – skriešana kļuva par atkarību. Sapratu, ka nevaru skriet ātri, bet es toties varu skriet daudz. Lieliski! Sāka izkristalizēties mērķis noskriet pa 2:15.

Martā man patrāpījās traka Cieņas cīņa ar nenormāli ātru pretinieku, kuru varēju pieveikt tikai ar izturību. Un tā nu netīšām sagadījās, ka lepnā vientulībā pa sniegoto Baldones ceļu noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Nedaudz ilgāk par 2 stundām. Saviļņojums, apjukums un doma – ko, tiešām? Es to izdarīju? Šampanietis un svētki! Drīz pēc tam noskrēju vēl dažas pusītes prieka pēc, pat sanāca 1:56. Nu tad skaidrs, ka Rīgas maratonā jāieskrien divās stundās! Cītīgi gatavojos, bet mēnesi pirms sacīkstēm mani apsēdināja sēžas nervs. Pat iešana sagādāja grūtības. Tas mani pilnībā izsita no sliedēm. Sacensībās gan skrēju. Un pēc tam kliboju. Bet pirms Rīgas maratona jutu, ka beidzot nekas nesāp, esmu vesela! Tikai tas tukšais periods tieši pirms sacensībām mani dzina stresā.

Dažas dienas pirms starta mani pārņēma panika. Stresoju, tirinājos, skaitīju stundas un ar šausmām vēroju pēdējo dienu gaisa temperatūru. Kad sapratu, ka tiešām būs jāskrien 30 grādos, nolēmu, ka mērķi ir jāatmet – galvenais ir noskriet!

Sacensību dienā panika pārauga bezmaz ārprātā. Pat nesaprotu, par ko es tur tā stresoju, jo visam taču jābūt labi! Jau esmu sapazinusies ar dažiem noskrieniešiem, tātad, nebūšu tur trasē viena un pamesta. Viss ir kārtībā! Dažas minūtes pirms starta es tirinājos, lēkāju, ārdījos un bļaustījos. Skats noteikti par rubli! Un tad starts! Beidzot! Asaras acīs un es skrienu!

Nolēmu, ka līdz Vanšu tilta galam jāturas ar TT, lai neizšautu pulveri jau startā. Sākumā mani laipni bremzēja 2h TT ar mierīgu un patīkamu tembru. Jutos tik labi, ka mierīgi runājos ar cilvēkiem. Kad notika apvienošanās ar oranžajiem 4h TT, turpināju runāties un vienkārši baudīju skrējienu. Vanšu tilta galā, kā plānots, skrēju no viņiem prom. Savā pacilātajā garastāvoklī vispār nemanīju, ka skrienu. Jutos perfekti! Piesējos cilvēkiem ar dzeltenajiem rimbuļiem, uzmundrināju visus, ko, manuprāt, vajadzēja un joprojām priecājos par skrējienu. 2 reizes pretī skrēja Jeļena Prokopčuka – bērnības elks un apbrīnas objekts. Tad kaut kā apjēdzu, ka es tak skrienu vienās sacīkstēs ar viņu! Nu kur vēl lielāku laimi?

Krasta ielā pamanīju, ka es diezgan daudziem skrienu garām. Nolēmu pārbaudīt, vai tiešām uzkalniņi ir mans stiprais punkts. Jā, ir. Saliecos uz priekšu, pietuvināju rumpi zemei un maziem lūša solīšiem vilku garām visiem, kas tur uz vietas bija. Jutos lieliski un no malas gan jau izskatījos par diviem rubļiem! Dienvidu tilta galā lēkāju, ar citiem situ pieci, bļāvu pagurušajiem, ka jāsmaida, un jau domāju, ko rakstīt tuviniekiem, kad finišēšu.

Un tad nāca Krasta ielas atpakaļceļš… Atceros, ka vēl pie 16km atzīmes nobļāvos, ka nu jau kriksītis tikai palicis. Man palika grūti. Vairs neplosījos un smaidīju tikai ar grūtībām. 17km… Vairāk sev, nekā apkārtējiem teicu, ka tikai četri kilometriņi, kas tad tas vairs ir? 18km… Ko, vēl tik daudz? Sāku just savu slimo sirdi un pārgāju lēnākā tempā. 19km… Ar sirdi slikti, nopietnu apsvēru domu par izstāšanos. Kamēr apsvēru par un pret, skrēju ļoti, ļoti lēnītiņām. Izdomāju, ka ārā nestāšos, bet, ja vajadzēs, iešu līdz finišam. Ar briesmām skatījos uz pakritušajiem. 20km… Joprojām slikti, tipinu gliemeža gaitā un domāju, ka ejot es tik drīz no saules ārā netikšu – ja skriešu, ātrāk tikšu ēnā. Godkāres cīņa ar saprāta balsi. 2h mērķis sen aizmirsts, visi skrien garām, bet es tik domāju, ka nesanāk kā Ušakovam. Jutos briesmīgi.

Un atkal pagrieziena punkts! Drusku, drusku pirms beigām mani noķēra 2h TT un aizdzina mani pa priekšu! Es pat nezinu, ar kādu astoto maņu viņš to saprata, bet viņš teica, ka es gribot finišēt zem 2h un es to arī izdarīšot, un vispār redz, kur jau tas līkumiņš un var jau redzēt finišu! Pēkšņi sapratu, ka tajos moku kilometros es esmu atpūtusies! Saņēmos un sāku skriet. Saviļņojums pāri malām, finišā ar paceltām rokām un pie medaļu izdales jau ar asaru jūru. Man izdevās! 1:58:44!

Paldies sākuma TT, kas piebremzēja startu, un paldies beigu TT, kas pastūma uz priekšu. Biju laimīga, ka izdevās sabalansēt neizstāšanos ar nenomiršanu. Priecājos par to, ka izbaudīju skrējienu, līksmojoties un runājoties. Pēc 10 minūtēm jau atkal lēkāju, satiku draugus un relaksējos, baudot svētkus un skatoties uz tiem, kam vēl jāskrien… Aizgājām uz krogu (divi ar pusmaratona, viens ar maratona medaļu) un bijām tur absolūtais apbrīnas galdiņš, kas lika vēl vairāk lepoties ar sasniegto.

Vai ir viegli noskriet pusmaratonu? Jā, ir viegli! Vai ir viegli noskriet maratonu? Nezinu, pateikšu pēc gada!