“Ja vēlies sasniegt noteiktu rezultātu, tad jabūt gatavam izpildīt treniņa plānu, ja velies skriet ar prieku un izzināt savas robežas, tad jabut gatavam uz jebko.” Tā pēc 2012. gada sezonas saka Dzintars.
Bija 2011. gada marta sākums un aiz loga valdīja ziema. Kā jau ierasts, es malkoju savu ikrīta kafiju (kafiju vairs nedzeru) un veicu ikdienas darbus pie datora. Tipisks ofisa darbs. Kāds draugs iekš skype tajā rītā pasvieda ideju par Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratona noskriešanu. Ņemot vērā, ka ziemā divus mēnešus ar diezgan lielu neregularitāti apmeklēju sporta zāli vispārēja tonusa uzturēšanai nevis skriešanai un kopumā vasaras sezonā prieka pēc uzspēlēju futbolu, ideja tika uzreiz akceptēta un bija skaidrs, ka tuvākie 3 mēneši būs jāvelta skriešanas treniņiem. Bijām uz šo pasākumu 3 draugu kompānijā parakstījušies un neviens sacensībās skrējis neko īpaši garāku par 10 km nebija, tā kā debija pilnīgi visiem.
Pēc pirmā 5km treniņa uz lentas diezgan smagi saaukstējos un uz trīs nedēļām treniņi bija jāatliek. Bet viena lieta, ko sapratu pēc šī liktenīgā treniņa – jāiegadājas īsti skriešanas apavi.
Pēc atveseļošanās ziema jau bija atkāpusies un devos uz veikalu Maratons, lai pārbaudītu savu pronāciju. Tas beidzās ar to, ka no veikala izsoļoju ar aktuālās sezonas jaunākajiem Aditas Supernova Sequence 3 skriešanas apaviem par 100 Ls un skriešanai paredzētām zeķēm, kur uz katras ir pa burtam L (kreisajai kājai) un R (labajai kājai). Es tad vēl pie sevis jokoju, ka skrējēji laikam tāda dumja tauta, ka pat zeķes jāiezīmē, lai uzvelk pareizi kājās. Bet patiesībā tie burti ir tur tapēc, ka katra zeķe ir speciāli piemērota katrai kājas pēdai, lai tā būtu komfortabla tieši uz tās kājas uz kuras uzvilkta. Tad arī piereģistrējos noskrien.lv, par kuru man pastāstīja dzīvokļa biedrene, kura tajā gadā piedalījās akcijā “Uzdrošinies noskriet” un gatavojās savam pirmajam pusmaratonam Nordea Rīgas maratonā. Jāteic, ka par skriešanu vienīgo infromāciju tad arī uzzināju no dzīvokļa biedrenes un parunājot ar dažiem draugiem, bet par noskrien.lv uz kādu laiku aizmirsu.
Es sev biju sastādījis treniņa plānu – divas reizes nedēļā noskriet pa aplim gar Skanstes virsotnēm. Tad man vēl pat nebija pulsometra un attālumu mērīju googles kartē. Skanstes virsotnes bija vistuvākā un samērā zaļākā skrienamā zona tuvāk centram. Viegli jau nebija un apļa laiku mērīju ar telefonu. Skrēju uz izjūtām. Pēc kādām divām nedēļām iegādajos arī Sigma pulsometru un baltu cepurīti, jo jau biju sapratis, ka no saules jāslēpj tumšie mati. Ta nu ar diviem skrējieniem nedēļā, kuri robežojās ar 5 km noskriešanu un vēlāk ar 8 km noskriešanu zīmīgais datums tuvojās.
Viens no likteņa biedriem dzīvoja pie Biķernieku trases un divus pagarākus treniņus aizvadījām kopā. Trīs nedēļas pirms pusmaratona mierīgā solī pieveicam 3 apļus (16,5 km) un nebija nemaz tik traki. Nedaudz braukāju arī ar velo, tāpēc arī laikam kaut kādā fromā tomēr biju salīdzinot ar nekā nedarīšanu.
Uz Ventspili devāmies dienu iepriekš. Izņēmām numurus, apēdām piešķirto pastas bļodiņu un pamanījamies nopeldēties pa pliko nūdistu pludmalē. Sarunājām no rīta taisīt putras ēšanas kopīgās brokastis, tāpēc diezgan savlaicīgi devāmies arī gulēt. Pusmaratona rīts neko saulains nebija. Starts 12:00, bet līdz pat 11:30 gāza kā ar spaiņiem. Nekāda atpakalceļa jau vairs arī nebija. Atdevām atbalstītajiem malā savas želejas (tas arī bija diezgan drosmīgi uz pirmo sacīksti jau ņemt līdzi želejas, kad par pašu skriešanu sajēgas tik cik kā kājas jāliek uz priekšu un jādara tas pec iespējas ātrāk) un vēl klausoties pilsētas mēra uzrunā pamanijamies ātri izstāvet rindu uz tualeti. Un tad jau atskanot lielgabala šāvienam devamies trasē. Idejas autors neskatoties uz nelielo skriešnas treniņu bagāžu nofinišēja ar laiku 1h:47m:13s. Mēs ar otru biedru līdz pat 19 kilometram turējāmies kopā, kad ļāvu viņam pacensties ieskriet vēl 2h robežās (2h:00m:56s finišā). Pie 16 km jau bija iestājies manāms lūzuma punkts, kad skriešana šķita viegli pārtraucama, pārejot ātros soļos. Pēc lietus tomēr parādījās saulīte un divdesmitajā kilometra pie brīvprātīgā ventspilnieka dzeršanas punkta arī pārgāju soļos uz kadiem 200-300 metriem. Tajā brīdī arī pirmo reizi sapratu kāpēc Signis skrien ar baloniem un kāpēc uz tiem rakstīts “2:00″, un kāpēc viņi mani apdzen. Nebija todien iekšā turēt līdzi, tāpēc mierīgi turpināju un nofinišēju ar laiku 2h:02m:19s.
Pēc skrējiena nedaudz pastaipījāmies, aigājām uz mūsu naktsmītnēm sakopties un vēl paguvām uz pusmaratona apbalvošanu pēc kuras tad devāmies atpakaļ uz Rīgu.
Tad es ievadīju noskrien.lv lapā savu pirmo skrējienu un sāku to darīt regulāri. Izvirzīju arī par mērķi Valmierā (aptuveni pēc trīs mēnešiem) noskriet savu otro pusmaratonu un uzlabot savu, uz to brīdi vienīgo, pusmaratona rezultātu sacensībās. To arī izdevās izdarīt ar krietnu uzviju. Pa vidu tam pamanījos noskriet arī Kuldīgas pusmaratonu pēc kura pieveikšanas ar par 2 minūtēm lēnāku laiku neka Ventspilī, sāku nopietni pieiet treniņu procesam un skrēju jau trīs reizes nedēļā. Diezgan regulāri arī lasīju noskrien.lv forumu un izglītojos skriešanas lietās. Sezona noslēdzas ar to, ka biju iepazinies ar jauniem cilvekiem un noskrejis 4 pusmaratonus, Valmierā noskrejis savu labāko pusmaratonu ar laiku 1h:46m:38s. Te var likt punktu, jo uz diviem mēnešiem ieslēdzos sporta zālē un skrēju tikai pa lentu, līdz 31. decembrī noskrēju āra koptreniņā 26 km un sapratu, ka skriešu ārā arī ziemā. Uz lentas neesmu bijis kopš 2011. gada decembra.
km 
-
Lūgtum nākamo ierakstu zem nosaukuma “Kā es sāku nedzert kafiju…”
Ja par pusmaratoniem, tad Tavs pirmais bija par 10min ātrāks par manējo. Apsveicu! otrais Valmierā bija vēl 5min lēnāks un 4os gados kopā man tikai četri, cietiem sezonā 3x vairāk :))
Mjā, par to kafijas nedzeršanu es arī labprāt izlasītu… :)
Ja pīpēšanu skriešana kaut kā automātiski nolikvidē, tad kafijas dzeršanai ( t.i. nedzeršanai) tomēr vajadzīga kāda cita pieeja. Cik esmu mēģinājis sev iestāstīt, ka man garšo zaļā tēja, nekas nesanāk, visu laiku ir sajūta, ka sev kaut ko atņemu. Varbūt nemaz nevajag censties?
Esmu laikam kaut ko palaidusi garām – ar ko tā kafijas dzeršana tik slikta, ka visi mēģina tikt vaļā? (man pašai jautājums nav diezko aktuāls, labi ja tase-divas nedēļā sanāk)
Kafija ir ļaunuma sakne ;)
Kafija – nē, bet saldumi gan ir pasaules ļaunums!
Nekā nebija, nebūtu saldumu, nebūtu iemesla vilkties pie zobārsta :)) un saldumi paceļ cukura līmeni, tā radot enerģētisko sajūtu miesās. Ko labu vai ļaunu nodara kafija, gan man mazāka saprašana
Galvenokārt jau viss atkarīgs no devas un biežuma… vismaz kafijas un saldumu gadījumā noteikti. Jekaterinai varētu būt optimālā kafijošanas frekvence. :)
Te man jācitē būtu pārfrāzets Freimanis. “Ar atkarību no kafijas ir tāpat kā ar alkoholismu, samazināt var tikai nelietojot vispār”. Viņš gan to bija teicis par cilvēkiem.
Stāsts par kafijas nedzeršanu ir pavisam vienkāršs. Parasti dzeru vienu kafijas krūzi no rīta un otru kaut kad pēcpusdienā. Kafija man kā tāda garšo, bet šīs divas krūzes izmantoju možumam. Tad kādā dienā, kad no rīta jau dzeru otro kafijas krūzi vēl pirms plkst. 12:00 jau bija izveidojusies apziņa, ka noteikti ir iespējams kafiju vienkārši aizstāt ar tēju. Un tā es nākošajā dienā kafijas vietā sāku dzert vairāk tējas. Zāļā tēja man garšo un vēl pastāstot sev cik tā ir veselīga kā arī pavariējot ar garšām to var dzert ik dienu. Laiku pa laikam paņemot pauzi un padzerot kādu citu tēju. Bet vispār mērķis būtu dzert pēc iespējas vairāk ūdens, kas ir veselības sakne.
Dzert, nedzert (kafiju) – katra paša motivācija. Domāju, ka tiešām Jekaterinas kafijošanas biežums, kā Andulis teica ir ļoti optimāls un satraukumam nav pamata.
Bet, ja dzer kafiju, tad sliktāka skriešana?
Kafija papildus dehidrē organismu.
Ja tā ir 4. vai 5. kafija konkrētajā DIENĀ… ja tas ir VIENĪGAIS uzņemtais šķidrums… tad noteikti sliktāk gan skriešanai, gan veselībai vispār.
+
Vairs nereaģēsi uz Coca-Colu (nebūs efekta)! ;)
No otras puses – pirmo reizi maratonā zem 3:40 paskrēju (“ieskrēju 3. klasē”) tieši tad, kad pirms starta biju ar baudu izstrēbis 2 melnas kafijas. (Tallina, 1996. gads, pirmais “ārzemnieks”:)
Tā ka var būt dažādi. Toreiz biju VISPĀR progresējošs, kafija mērenā devā nespēja traucēt – var arī tā interpretēt.
Kofeīns tuvākajā laikā parādīsies aizliegto vielu sarakstā. Informācija no nozares, visi jau štuko, ko likt vietā. Piemēram, transkreatīnu.
Tad jau tēju arī pirms starta nevarēs vairs dzert, jo kofeīns sastopams ne tikai kafijā, bet arī tējās.
Kafijā nav nekā vērtīga, kas uzlabo veselību: ne vitamīni, ne minerālvielas, ne kaut kādas ārstnieciskās īpašības. It kā ir pētījumi, ka kofeīns uzlabojot asinsriti, bet to uzlabo papilnam dažādi dārzeņi. Neredzu jēgu no kafijas. Jā, starp citu, kofeīns samazina kalcijas spēju uzsūkties organismā, ko nemaz daudzi nezina. Un, ja grib lietot kafiju, lai makslīgi samazinātu nogulēto stundu daudzumu, tad tas vienkārši ir kaitīgi sirdij
Par kalcija uzsūkšanos nebiju dzirdējis, bet to, ka kafija veicina kalcija izskalošanu no organisma, kā rezultātā tas jauzņem papildus, gan bija dzirdēts. Jā, šis tad ir viens tāds būtisks punkts, kas man jau pašam bija piemirsies, bet kāpēc nedzeru kafiju.
Kā vēsta leģenda, tad viena kafijas krūze aizskalojot nebūtībā vienu dienā nepieciešamo uzņemamā kalcija devu. Es gan laiku pa laikam arī kalciju kopā ar magniju dzeru.
Ainar, tiešām sportā aizliegs kafiju, tēju, kokakolu?
Lai no sākuma aizliedz skolās. Skolotāji bez ierastās rīta kafijas/tējas krūzes pārvērtīsies zombijos. :)
Biju dzirdējis, ka kafija uzlabo tauku metabolismu. tikko pameklēju googlē, par šo tēmu un atradu pētījumu par šo tēmu, kas manis dzirdēto apstiprina.
ja kādam interesē iepazīties te PDF links:
http://jhs.pharm.or.jp/data/56(6)/56_745.pdf