Kā es noskrēju ziemu, nevis ziema mani

“Noskrien ziemu” 1.posma brīvbiļeti laimēju loterijā. Ak, un es tak nemaz nebiju plānojusi šito skriet! Nekas. Ja laimēts ir, tad jāskrien! Protams, ka garāko iespējamo distanci – 24km.

Naktī pirms starta bija nelielas vēdera problēmas, tā ka no rīta nopietni apsvēru, vai vispār doties šajā skrējienā. Pat mērīju temperatūru ar domu, ka, ja būs vismaz 37,5, tad neskriešu, bet tiktāl nevilka. Kamēr domāju un tirinājos, secināju, ka noteikti Lāsma brauc jau man pakaļ, tā ka nav vairs variantu. Līdz startam veselības problēmas bija pazudušas, tā ka varēja normāli skriet. Cik nu normāli var paskriet pa sniegu -13 grādos.

Starts. “Ko es te vispār daru? Kuš, es skrienu pa sniegu!” Balsis galvā jau pirmajos metros? Nu labi. Pirmajā aplī skriet bija grūti, jo visi, arī 8km skrējēji, skrēja rindiņā, kam nevarēja īsti tikt garām, jo tad bija jābrien pa sniegu, bet tas ir krietni grūtāk un sniegs birst botās. Pa bišķim tomēr izrāvos. Kaut kur var pabrist, kaut kur paskriet, kaut kur uzdurties uz zariem. Skatos, ka jau tuvojos sacensību centrs. Tik ātri jau? Nē, tikai pirmā cilpa beidzas, tagad tikai sākas īstais labums – kalns uz augšu bez iespējām to augšu no apakšas redzēt. Visādi “danger” punkti un baļķi, paskriet nevar, viss ir slikti. Starpfinišs kā nenāk, tā nenāk… Atceros, ka šito laimēju loterijā, tā jau nebūtu braukusi. Mošk stāties vienreiz ārā un beigt mocīties? Nu cik var? Tad atcerējos, ka Mēneša skrējējas intervijā biju visiem izlielījusies, ka vienmēr finišēju. Ah…. Un tad uz sniega parādās uzraksts – “Ja tev tas nepatiktu, tevis šeit nebūtu.” Jā, taisnība vien ir. Tikai nevaru saprast, kāpēc man vajadzēja izvēlēties skriet 3 apļus.

Ejot otrajā aplī, secinu, ka 8km esmu mīcījusi stundu. Nu skaisti… Tomēr otrais aplis ir vieglāks, parādās kaut kāds smaids sejā. Vairāk arī var pavērot apkārtni. Skati kā no bilžu grāmatas, viss piesnidzis un pasakains, un žilbinošs. Izrādās, ka pirmā cilpa nemaz tik gara nav, pat tīri normāli vietām var paskriet. Izskaitu, ka otrajā cilpā ir 3 “danger” un tad baļķīšu josla, jaunie kociņi un tad starpfinišs. Pa vidu vēl skrienams gabals pa slēpošanas trasi. Hm, nav nemaz tik traki, tikai arī šo apli esmu mocījusi stundu.

Trešajā aplī jau ir palicis neizsakāmi grūti. Nevaru vairs pavilkties. Kājas ķeras un slīd, viss ir sliktāk par sliktu, mokos, nevaru pat paiet. Nodomāju, ka vismaz neesmu vēl, kā parasti, nogāzusies zemē, bet tad attopos, ka par agru jau priecāties. Nuja, aizķeros aiz kaut kā un lidoju pret egli. Atdauzīju roku, bet vismaz nenokritu. Besī viss. Bet ko nu vairs, ir jāfinišē! Neko īsti redzēt arī nevar, jo sniegs un saule ir man apžilbinājuši acis. Aplis ir izstiepies garāks un sacēlis kaut kādus kalniņus pa vidu. Nu nebija tak tik daudz iepriekšējā aplī, zemestrīci arī nemanīja, no kurienes tie kāpumi rodas? Izbaudu retos posmos, kur var skaisti vālēt lejā no kalna, bet vairāk ir tādu, kur ir vai nu jātenterē lejā, vai jākārpās augšā. Pāri kaut kādiem aizsalušiem strautiem. Jā, nu jau atkal ir uzraksts, kas atgādina, ka man tas viss patīk. Pie sevis nosmejos, ka tas uzraksts arī izskaidro, kāpēc man vajadzēja skriet 24km, nevis 8. Tuvojoties beigām, saprotu, ka esmu uzvarējusi pati sevi, bet tad iedomājos, ka tad jau reizē arī esmu sev zaudējusi, jo kā var uzvarēt sevi, nezaudējot sev? Nekā. Es noskrēju ziemu, nevis ziema mani. Tas jau ir precīzāk, un var droši skriet iekšā finišā, izbaudot līdzjutēju gaviles.

Pēc finiša atjēdzos, padzeros, paēdu un eju uz pirti. It kā skrējienā nenosalu, bet tomēr ciskas tā svilina! Jūtu, kā tās kūst vaļā kā tādi sasaluši gaļas gabali. Siltumā ir labi, siltumā ir jauki. Čaļi saka, ka man un Ingai esot jāiet uz pjedestālu. Agrāk nevarēju saprast, kā var neiet uz pjedestālu, bet tagad nosmejamies, ka nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize. Medaļas paņemsim vēlāk, tagad jāsildās! Tāpat jau plikas neskriesim pēc balvas!

Vēlāk tiekam pie medaļām, cilvēki arī vēl nav izklīduši, viņi aplaudē un priecājas par mums. Man ir silti un labi, es tiešām priecājos, ka biju tajā pirtī sasildīties. Jā, ja nebūtu pirms tam vālējusi 24km ilgāk par 3 stundām pa mežu, noteikti nosvilinot tik daudz kaloriju, ka mierīgi varētu apēst Cielaviņu un vienalga palikt mīnusos, tad to pirti tik ļoti nevarētu izbaudīt. Jā, skarbs, bet pasakaini skaists skrējiens bija.

P.S. Nekad vairs!