Ir tādi dzīves posmi, kad nekam jaunam nepietiek iekšējo resursu. Un sevis izlikšana uz papīra ir vienmēr kaut kas jauns. Lai arī aprakstīts tiek jau pārdzīvotais, pārdomātais un kas pats dažbrīd prasās ārā, tāpat tas ir radošs moments. Vismaz man.
Sākumā turpināt rakstīt vilcinājos, jo citi skrējēji dalījās Dream of the final night iespaidos un likās nepareizi iejaukties viņu slavas brīdī ar sevī klausīšanos. Tad sākās Cieņas cīņa un azartā skrienot un ar cieņu krājot kilometrus pazuda atziņa, ka klausīšanos neviens nav atcēlis.
Ezeru skrējiens bija tas, kas man to atgādināja vairākos veidos. EgLis (par to, Egīl, paldies!) pieminēja manu rakstu sēriju, tas bija patīkams atgādinājums. Ceļgals, savukārt, jau pēc 10km kļuva tramīgs – tas bija nepatīkamais. Tad nu es nolēmu, ka tomēr jāsaņemas, jo pati galvenā doma, ar ko es gribēju padalīties, tā arī palika nepateikta.
Man ļoti palīdzēja traumas ārstēšanas laikā viens citāts (no šīs pašas grāmatas: Running with the mind of meditation, Sakyong Mipham):
In running, regarding yourself as basically healthy is how to avoid getting trapped in a negative state of mind, thinking you are weak or out of shape. [..] Basic sense of healthiness gives us the ability to see our weak areas and improve upon them.
Bingo! Tādas bija manas sajūtas, kad lasīju šo domu pirmo reizi. Kā gan es agrāk to nezināju un nesapratu? Kāpēc par to neviens nerunā? Jo šī ir taču Doma, kas var izvilkt no jebkādas traumas ārstēšanas negatīvisma – ja mēs uzskatam sevi par veseliem cilvēkiem un traumas laiku tikai par pagaidu šķērsli, kas jāpārvar, kļūst tik daudz vieglāk aiz kokiem beidzot saskatīt arī mežu. Atcerēties par tālākiem mērķiem – nevis šīsnedēļas kilometrāžu vai ātrāku skrējienu, bet jaunu rekordu maratonā vai labāku veselību pēc gada.
Es nezinu, vai šī doma palīdzēs tiem, kas ir nopietni slimi. Lielākais ar ko es pati esmu cīnījusies, ir dzelzs trūkums un tā izraisītā anēmija. Šī cīņa vēl nav galā, bet tā nav pārāk smaga manā gadījumā. Bet es ceru, ka tiem, kas ir spiesti uz laiku izstāties kādas traumas dēļ un skiet mazāk, aizvietot skriešanu ar citu sporta veidu vai pat neskriet, šai mantrai vajadzētu krietni palīdzēt – Es esmu vesels!
Un vēl viena lieta. Manuprāt, tikai pieņemot veselīgumu kā daļu sevis, kļūst daudz vieglāk pieņemt arī skrējienu grūtumu un atvērties arī apkārtējai pasaulei.
Our run had a delightful and magical quality. My mind was very clear, and I remained completely present, noticing every rock on the trail and even the dew glistening on the pine needles. Every gust of wind invigorated and refreshed me. Even the clear echoes of our feet hitting the trail brought me back to the moment. As we inhaled and exhaled, the vapors created a mist. I felt connected to the sky and the earth. My mind was completely there for everything in the environment, yet it remained calm, and I was also self-aware.
km 
-
Interesanta doma, kas mani iedrošina skrējējiem pareklamēt airēšanu un maratonus laivās ;) Un kāpēc gan ne, ja pēdējā laikā vairāki rūdīti laivotāji pievērsušies skriešanai, reģistrējas šeit un prasa padomus. Var arī otrādāk. Piektdien būs interesants pasākums, tāda kā “Noskrien reitings” dzīvā versija http://bit.ly/XXub6K Visi, kas nevar skriet traumu dēļ, drīkst sēsties laivā un iegrābties airī ;)
Tiesa, ir arī pretējs gadījums – Jums zināmais Čingons dakterē muguru skrienot un samērā īsā laikā ir sasniedzis iespaidīgus rezultātus. Kaite atkāpjas
Tas ir vienīgais, kas ļauj neslīgstot depresijā un sevis žēlošanā, pārlaist laiku, kas veltāms tikai un vienīgi veselības atjaunošanai. Pirms gada es domāju savādāk, bet viena neveiksme būtiski mainīja manu attieksmi.
Jekaterina – paldies! Mantra kā punkts uz i vārdā – skriet :)
man pašai palīdz arī laika izmantošana lietderīgi citiem mērķiem. Esmu pat nonākusi pie domas, ka satraumējos tāpēc, ka pārāk aizrāvos ar skriešanu, sportu , bet citi personisko sasniegumu mērķi kļuva mazsvarīgāki, ka mani vajadzēja piebremzēt, lai es nepamestu novārtā ne mazāk svarīgus mērķus. Un nebrīnīšos, ka tad, kad būšu pietiekami pavirzījusi uz priekšu pārējās svarīgās lietas, trauma būs sadzijusi un atkal man būs ļauts skriet.
Kā tu, Jekaterina, tiec galā ar dzelzs trūkumu?
Kamēr Jekaterina vēl nav atbildējusi es pateikšu kā es ar to tieku galā-ignorēju to :) (bet tā nevajag darīt-
man jau aptuveni 3 gadus hemoglobīns nav sasniedzis pat minimālo robežu).
Bet nu ja nopietnāk tad es šogad plānoju piespiest sevi vairāk gaļu ēst, ja tas neveiksies tad alternatīva ir čia sēklas un spirulīnas pulveris-pēc pāris mēnešiem apskatīšos kāds rezultāts :)
Tā tikšana galā ar dzelzs trūkumu tāds naudas jautajums ir. Zinu ļoti dārgus dabīgos želejveidīgus uztura bagātinātājus, kurus lietojot, dzelzs trūkums vairs nebūs aktuāls
Daļēji jā, tas ir arī naudas jautājums. Pagājušajā ziemā man lika sistēmas, lai paceltu dzelzi/feritīnu/hemoglobīnu, jo tas bija stipri zem apakšējās robežas, dārgs pasākums. Bet es uzskatu to par seku likvidēšanu. Ar bezrecepšu dzelzs preparātiem (gan sīrupiem, gan tabletēm) maksimums, ko esmu panākusi – es varu skriet. Bet vai nu dzelzs nepietiek, lai tā uzkrātos, vai nu tā neuzsūcas.
Šoziem mēģinu kopā ar ārstiem noskaidrot iemeslu. Šobrīd izdevās izslēgt dažādu vitamīnu trūkumus, kā arī piena alerģiju. Galvenais aizdomās turamais – celiakija – joprojām ir aizdomās turamais, jo izmeklējumi bez ģimenes ārsta nosūtījuma ir dārgi. Šobrīd esmu tieši ģimenes ārsta meklējumos. Paralēli kārtējo reizi likvidēju arī sekas. Šoreiz ārste izrakstīja citu dzelzs preparātu – tie mēdz atšķirties pēc ķīmiskās/bioloģiskās aktivitātes līmeņa. Redzēs, kā veiksies.
Noteikti iesaku šo problēmu neignorēt. Pie normāla dzelzs līmeņa uzlabojas gan pašsajūta, gan sportiskie rezultāti.
Ne pārāk sen lasīju ļoti interesantu rakstu žurnālā Doctus par anēmiju http://iaptieka.lv/?lapa=doctus2&id=184
Šobrīd varu pateikt, ka ar HGB 9 var lēni skriet ar augstu pulsu, ko ātrie jaunieši pat neuzskata par skriešanu :) Bet, es varu kustēties, tikko HGB būs augstāks, tā pulss nokritīs un būs arī ātrums :)
Ansi, tad būs citas, lielākas problēmas ar kurām cīnīties? Vispār jau pirmkārt ir jānoskaidro cēlonis, jo ir atsevišķi anēmijas veidi, kuru gadījumā ar pārtiku uzņemot dzelzi neko nevar panākt, kur vienīgias ir eritrocītu augšanas stimulācija.
Par gaļas ēšanu – vajagot nevis vienkārši jebkuru, bet liellopu.
citi saka, ka vajag teļa gaļu, citi jēra.. cik cilvēku tik viedokļu :)
Nu jā :) Galvenais, ka no cūkgaļas ēšanas šajā ziņā (Fe) nav jēgas.