Daļa 2. Kā es mācījos klausīties sevī (vai vismaz tai vienā ceļgalā)
Pēc savas dabas es neesmu diezko pacietīga, turklāt vēl cipargalva – man patīk cipari, skaitīt tos, pētīt statistikas un salīdzināt, kurās vietās es esmu (biežs VSK Noskrien lapas Motivācijas sadaļas ciemiņš). Tāpēc īpaši grūti man nācās pāriet ne tikai uz mazajiem skrējieniem, bet arī uz to nelielo kilometrāžu, ko tie ģenerē cipariski.
Te nāca palīgā vēl viens ārstes ieteikums un mana maza viltībiņa – ieteikums aizvietot skriešanu ar jebkādu citu aerobo sporta veidu un viltībiņa skaitīt ne kilometrus, bet laiku! Saviem par stipri lēnākiem kļuvušajiem skrējieniem (bieži vien lēnākiem par 7min/km) es pievienoju arī pastaigas kājām no darba, eliptiskos trenažierus un arī riteņbraukšanu, kamēr vēl bija silts laiks. Lai arī kilometrāža neliela, minūtes krājas! Un tās arī var skaitīt!
Un to visu es darīju ar uzmanīgu sekošanu līdzi savām sajūtām – kā reaģē ceļgals uz to darbību vai šo vingrojumu? Jūtu siltumu traumas vietā – tas labi vai slikti? Sāk sāpēt – tā, metam skriešanu pie malas un ejam atsildīties uz eliptisko trenažieri. Laika perspektīvā tas pat nebija pārāk ilgi – visi papildsporti, izņemot vingrojumus, no manas dienasgrāmatas pazuda jau pēc pusotra mēneša. Pētot interneta dzīles, uzzināju, ka mana trauma ārstējas 3-6 mēnešus, es biju gatava pacietīgi auklēties ar to kādu laiku. Jo kādreiz ļoti gribas atkal skriet brīvi, bet atskatīšanos un tik ļoti uzmanīgu klausīšanos uz vienu vienīgu organisma punktu. Jāatzīst, ka es šobrīd nedaudz uzmanīgāk gan sekoju savām sajūtām skrējienu laikā un pēc tiem – no rītiem dažreiz samērot pulsu, vēl neizkāpjot no gultas, vai uzmanīgi izstaipot muskuļus un pārbaudot sāpju/noguruma līmeni tajos – es ceru, ka šī pieeja man ļauj izvairīties no atkārtotas uzkāpšanas uz pārtrenēšanās/pārsacenšanās grābekļa.
I have found rehab to be a practice in itself, determining day to day how we feel and responding with the appropriate action—which may mean keeping still. We can use the time recovering from an injury to train our mind in gentleness and firmness.
Turpinājumā sekos: Daļa 3. Bergene jeb kā es tiku pie sava pirmā DNS
km 
-
Tiešām ceru, ka ar vienu grābekli būs pietiekami!!!!
Es tikai tagad sapratu, kas ir DNS :D Pirmā doma bija par dezoribonukleonskābi :)
DNS – Did not start?
Jā. [Atslēgvārds – Bergena…]
jā, tā ir muļķīga sajūta, ka pateicoties vienam punktam viss organisms tiek iesprostots. Atminos savu pērno augustu, kad gandrīz 3ned. nogulēju uz gultas un pacietīgi gaidīju, kad pēda būs kārtībā. Nācās izlaist Valmieru, taču Siguldas pilnajā distancē debitēju vairāk kā labi un CCC bija nopelnīts. Pēda bija pateicīga par atpūtu, taču pārējais rumpis vienkārši dārzeņojās gultā un Salacas nakts airēšanu ņēmu uz svaigumu ar domu, ka neesmu kļuvis par distrofiķi :))
Igors Tjažkorobs teica, ka traumu laiks tieši kā radīts spēcinošo vingrojumu pildīšanai – paskriet tāpat nevarot un to laiku aizpildot ar vingrošanu, plusā beigās paliek arī skriešana. Vingrošanai, protams, nedaudz grūtāk ar disciplīnu :)
Pievērsiet uzmanību rakstā minētajām pastaigām. Tas strādā. Es jau kādu 3. gadu uz darbu eju ar kājām. Turp atpakaļ dienā sanāk ap 10 km raitā solī. Laika ziņā sanāk drusku lēnāk nekā ar sabiedrisko transportu un drusku ātrtāk kā ar mašīnu. Un der arī, ja ir kāda trauma. Tam komplektā, protams, nāk jebkādu liftu kā šķiras ignorēšana.
Nupat izbaudīju gandrīz četru nedēļu skriešanas atvaļinājumu. Massāža, teipošana, staipīšana un pastaigas šoreiz ne vella nelīdzēja. Reizi nedēļā mēģināju atsākt skriet, bet katru reizi nācās konstatēt, ka dibena muskulis vēl nav sadzijis un jāturpina slinkot. Iespējams, ka nestaigājot un nemēģinot skriet būtu bijis jāgaida vēl ilgāk. Katrā ziņā atpūta ir nākusi labumā – paspēju uzēst 6kg ar astīti. Un jostu arī vairs nevar aiztaisīt uz pēdejo caurumu, kas tika izurbts neilgi pirms traumas. Ja pareizi atceros, tad pretējā virzienā svars iet trīsreiz lēnāk.