Sveiki,
tā ir sanācis, ka es jau kādu laiku diezgan aktīvi apmeklēju šo visnotaļ jauko virtuālo vietu (arī reģistrējot savus skrējienus), bet kaut kā nav bijusi iedvesma kaut ko rakstīt forumos, jo nejutu, ka man būtu ko teikt. Turklāt, tā kā mani neviens nepazīst, tad arī pārāk manis teikto neņemtu galvā. Tagad gan es esmu nobriedis (lai tur vai kas) ar savu stāstu tikt uz pirmā vāka.
Teksts izvērtīsies pagaršs, bet nu gribas kaut kur apkopot savas skriešanas gaitas teksta formā (kāpēc gan to nedarīt publiski?).
Iesākums
Gribu sākt ar mazu atkāpi (un arī sākšu, jo neviens man nevar aizliegt) par savām skriešanas gaitām. Daudzus skolas laikā gadus trenējos basketbolā, pēc tam tāpat 2-3reizes nedēļā bumboju un biju visādi citādi sportiski aktīvs, bet skriešana kā tāda bez sacensību elementa man vienmēr visnotaļ nepatika, jo vienam skrienot pa rajonu/mežu īsti nebija, ko uzvarēt. Respektīvi “tupa” skriet man ļoti nepatika.
5. klasē es domāju, ka, kad paaugšos, naudu pelnīšu šādi. Nesanāca.
Un tā 2009. gada janvārī-februārī mans kolēģis mēģināja mani pierunāt noskriet NRM (Nordea Rīgas maratona) 2009 pusmaratonu. Un viņam izdevās (vismaz daļēji). Tā es sāku trenēties, un daudz maz viss gāja pēc NRM piedāvātā pusmaratona treniņa plāna (tiesa, es viņu mazliet saspiedu), un pašsajūta arī bija normāla. Skriešana pa lielam sagādāja lielas psiholoģiskas mocības, turklāt es arī skrēju (kā tagad izrādās) pie diezgan augsta pulsa, kā rezultātā pēc skrējieniem es jutos visnotaļ kapitāli noguris un vairs neko tajā pašā dienā darīt nespējošs. Tā pienāca pusmaratona nedēļa, un kaut kā tā sanāca, ka pirmdienā pēc NRM man LU bija paredzēts eksāmens (bija arī pēdējais bakalaura gads), un, tā kā es pēc pusmaratona patiešām nebūtu spējīgs mācīties, es NRM tomēr uz starta līnijas nestājos un visu dienu cītīgi mācījos eksāmenam. Pēc šīs viena pavasara paskriešanas es uzreiz par skriešanu aizmirsu un pat pamanījos arī kaut kur pazaudēt savus skriešanas apavus (kas, ja man arī bija kaut minimāla vēlme skriet, ļāva man atrast ieganstu to nedarīt). Turpināju pa vasarām spēlēt pludmales volejbolu un pārējā laikā basketbolu un biju visnotaļ apmierināts ar savu fizisko noslodzi un vispār sportiskajām gaitām (šad tad parādījās doma par pusīti pavasarī, bet ātri vien viņa pazuda).
Mans pirmais pusmaratons
Ātri pārlecam uz šī gada janvāri, kad man rajonā ievācās bijusī klasesbiedrene, kura teica, ka skries krosiņu pa Arkādijas-Uzvaras parka rajonu. Tad es viņai pajautāju, vai viņa to domā nopietni un regulāri un vai viņa varbūt negrib gatavoties šī gada NRM pusītei. Viņa uz abiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši, kā rezultātā es tajā pašā dienā nopirku jaunas skriešanas čības. Neilgi pēc tam jau mēs sākām -15 grādos skriet negarus 6-9km garus krosiņus pa rajonu un domājām, ka viss ir ok. Protams, skrēju ātrāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sāka parādīties dažādas sāpes (vistrakāk bija ar Ahileju, kurš jau basketbolā bija mazliet iekaisis, kuru es turpināju paralēli skriešanai spēlēt 2x nedēļā), kuras principā pieņēmās tikai spēkā. Tā vai citādāk NRM es “sagatavojos” un izgāju uz starta. Satraukums liels, sajūtas interesantas, trase gara. Viss beidzās ar to, ka atpakaļceļā no Dienvidu tilta man pilnīgi beidzās degviela, un es plānoto 2h ar astīti vietā finišēju 2h15min.
Mans otrais pusmaratons
Pats NRM man ļoti patika un vispār jutos lepns, ka distanci esmu veicis un arī iekļāvies kontrollaikā, bet kaut kas tomēr pakrūtē kņudēja un mieru nedeva. Mieru nedeva tas, ka es zināju, ka “mazliet” patrenējoties es varētu distanci pieveikt krietni ātrāk un ar krietni lielāku gandarījuma sajūtu. Dažas dienas pēc NRM man nejauši sanāca sejasgrāmatā paklačot ar bijušo basketbola cīņubiedru Gintu, kurš jau vairākus gadus ir aktīvi pievērsies triatlonam, un viņš teica, ka varētu man palīdzēt ar padomu, ja man ir doma turpināt skriet (man skriešana nepatika) un uzstādīt sakarīgāku rezultātu (sakarīgi rezultāti man patika). Tā visa rezultātā es saņēmos aiziet uz Sporta Laboratoriju (man bija bail iet pirms NRM, ja nu pasaka, ka man kaut kas nav kārtībā un vispār nepielaiž pie skriešanas – prātīgi), kur man pateica, ka esmu vesels, bet pašlaik ne pārāk labi sagatavots ilgai skriešanai. Cīņubiedrs Gints paskatījās uz rezultātiem un teica, lai tieku pie pulsometra (darīts). Tālāk jau viss vienkārši – jāskrien ir daudz un pie maza pulsa, kas, protams, man bija sākumā ļoti grūti, bet nu diezgan ātri samierinājos ar likteni skriet pa 7min/km. Tas viss notika jūnija sākumā.
Pēc jau vairāk kā mēneša skriešanas pārsvarā ar ātrumu 7min/km Gints teica, ka nu ir laiks piedalīties sacensībās – noskriet 5km ar ātrumu ap 4:30min/km. Pirms šīs straujās tempa maiņas uztaisīju 2 ātruma treniņus un biju “gatavs”. Par sacensību vietu tika izvēlēts LSC rīkotais pasākums Mežaparkā. Tā kā pirms tam mana vienīgā saskare ar skriešanas sacensībām bija NRM, tad atšķirība bija diezgan jūtama. Sākot jau ar to, ka es tā kautrīgi gāju meklēt, kur tad tur tajā estrādē ir reģistrācija (viegli atrast pēc visādu man līdzīgu dīvainīšu došanās pareizajā virzienā), pēc tam arī, kur tad īsti ir tas starts. Tā kā kādu pusotru mēnesi nebiju vairāk kā 1km skrējis ātrāk par 6:30min/km, mazliet bija bailes par to, vai es vispār varēšu ātrumu noturēt. Izrādās, ka varēju un beigās uzdevums izpildīts – 5km 21:22min. Vēlējos vēl piebilst, ka šajā pasākumā redzēju daudz foruma aktīvos noskrieniešus un bija interesanti pavērot viņus no malas.
Startā esmu visgarākais, bet diez vai finišā būšu visātrākais (LSC 5km)
Pēc Mežaparka LSC turpināju cītīgi skriet trīs reizes nedēļā (krājot daudz lēnus kilometrus), lai sagatavotos savam sezonas galvenajam startam Jūrmalas pusītē. Pamanīju arī, ka pie tā paša 135bpm pulsa sāku skriet jau mazliet, mazliet raitāk, bet tāpat manuprāt progress bija niecīgs. Paralēli tam visam vēl pamanījos divreiz nedēļā lēkāt pa smiltīm un mēģināt volejbola bumbu dabūt tīkla otrā pusē. Gints teica, ka tas ļoti manai skriešanai par labu nenāk, bet man tas pasākums tomēr pārāk patika, kā rezultātā nācās vien apvienot. Tā diezgan ātri jau pienāca NRR (Nike Riga Run), kur bija ieplānota manu spēju pārbaude jau 10km distancē. Tā kā tur ierados ar milzīgu noguruma fonu (pirms tam nedēļā saskrieti ļoti daudz kilometri, plus vēl iepriekšējā dienā volejbola turnīrs visas dienas garumā), tad rezultāts bija pieticīgs, tiesa, minimums tika izpildīts – izskrēju no 50 minūtēm (49:16). Pasākums jau vairāk līdzinājās NRM – gan karstuma, gan apjoma, gan mana fiziskā bezspēka ziņā.
Pirms NRR padaudz saskrietie kilometri, kā arī NRR slodze man bija iedevusi pa kājām diezgan normāli, kā rezultātā labā ceļa saite sāka niķoties. Ārsts teica, ka nekas traks nav, bet vienalga nepatīkami. Pēc tam jau uzreiz bija jābrauc atpūsties uz Gruziju, kur īsti paskriet nesanāca (vīns tomēr tur gards un reljefs pārsvarā pārāk traks), pēc tam vēl atgriežoties Latvijā sanāca saaukstēties, kā rezultātā uz Jūrmalas pusīti es biju daudz atpūties no skriešanas, bet galīgi maz skrējis kopš NRR desmitnieka. Vienu brīdi pat prātā bija doma neskriet, bet, tā kā par dalību bija samaksāts ne mazums, tad nekas cits neatlika kā piedalīties. Lai arī uz želejām vienmēr biju skatījies skeptiski, šoreiz domāju ar Gintu nestrīdēties un nopirkt želejas (treniņos lietoju tikai ūdeni).
Skrējiena diena
Protams, bija man pirmsstarta bezmiegs, bet tas normāli. Pirms starta ieēdu želeju un cerēju, ka vēderam nekļūs slikti. Trenera uzstādījums bija vienkāršs – sākumā pirmo pusi skrien pa 4:40-4:50min/km, pēc tam izvelc, cik vari. Es tomēr izdomāju, ka darīšu otrādi – sākšu ar mierīgu 5:10-5:30, tad skatīšos, vai pietiks spēka. Principā man pat būtu gribējies izmantot kādu pulsa plānu, bet, tā kā man īsti nebija nekādu references sacensību, tad nācās bez tā iztikt un vadīties tīri pēc savām sajūtām/pulsa/forumos lasītā/trenera teiktā.
Starts!
Pirmie metri – jau izskatos aizmidzis
Pirmais kilometrs izvērtās diezgan lēns (5:40min) gan tāpēc, ka galīgi negribējās sākumu saforsēt, gan tāpēc, ka starts Jūrmalā ir diezgan šaurs un pēc tam trase iet pa līkumaino Jūrmalas Mežaparku, kur apdzīt grūti un tāpat solis pārāk raits nesanāk. Otrajā kilometrā riktīgi saņēmos un noskrēju pa 4:46min, nobijos, ka ir mazliet par ātru un nākamos trīs noskrēju katru piecās minūtēs:
1.km 5:40
2.km 4:46
3.km 5:00
4.km 5:03
5.km 4:59
Šauras ietves un daudz cilvēku
Ap šo laiku man piezagās divas domas – pirmā, ka vispār viegli skrienas un ka uztraukums par to, ka treniņu trūkuma dēļ būs grūti, nav piepildījies. Otrā, ka šādi skrienot nu galīgi nefinišēšu savā “ideālajā” laikā zem 1h45min (treneris teica, ka man uz to būtu jāiet, bet es galīgi nejutos gatavs). Turklāt šādi domājot un skatoties, kas notiek apkārt 6. km noskrēju 5:09min, kas atsvieda mani jau 38 sekundes virs 5:00min/km vidējā tempa un vēl dažas sekundes virs 1h45min finiša laika tempa. Tāpat ap šo laiku priekšā tiek sazīmēts aktīvais noskrienietis dot, par ko mazliet pārsteigums, jo šķita, ka viņš pusīti skrien zem 1h45min, turklāt ar diezgan vienmērīgu tempu. 7.km pēc ilgiem laikiem tiek atkal pievārēts zem 5min, bet līdz 12.km tā stabili zem 5min/km es netieku. Tiesa, šajā laikā tiek panākts un apsteigts dot, par ko liels prieks.
6.km 5:09
7.km 4:57
8.km 4:58
9.km 5:01
10.km 4:47
10.km beigās atpalicība no 5min/km tempa ir vairs tikai 21 sekunde, kas nozīmē, ka pa pieciem kilometriem ir izdevies nomest pusi (17sek) no sākotnējās atpalicības, tiesa, saprotu, ka, lai paskrietu zem 1h45min, ar 5min/km tempu nepietiks – ir jāiegūst minimums pusminūtes buferis. Ap desmito kilometru man atbalsta komanda iedeva vēl vienu želeju, un vispār trasē es jutos labi un nogurumu vēl nejutu (it kā jau loģiski). Tālāk jau aizskrienu otrajā aplī, un caur parciņu atkal sanāk skriet lēni (virs 5min), bet tālāk jau nospļāvos par domu, ka pulsu derētu turēt zem 175bpm (dažus km pirms tam atmetu domu, ka līdz 10.km vajadzētu turēt zem 170bpm). Tas viss deva diezgan labus kilometru laikus stabili zem 5 minūtēm, kas rezultējās tajā, ka 14.km beigās vidēji jau biju ticis zem 5min/km (ieekonomēta 1 sekunde). Tāpat ap šo laiku pamanīju vienu skrējēju ar dzeltenu kreklu, kas skrēja ar līdzīgu tempu kā manējais – Anduli. Pie dzeršanas punktiem man sanāca padzerties raitāk, bet viņš starp dzeršanas punktiem pārsvarā bija ātrāks. Tā mēs diezgan bieži mainījāmies ar pozīcijām (vismaz man tā tagad šķiet).
11.km 05:01
12.km 4:57
13.km 4:53
14.km 4:47
15.km 4:53
Ar uzņemto tempu es turpināju tā arī skriet un skatīties, kā pulss jau iet virs 180 un 18.km virs 190 (man pirms tam maksimālais bija uzstādīts NRR 197bpm), kas liecināja, ka esmu diezgan tuvu savu spēju robežai. 20.km kļuva pavisam grūti, bet kaut kā tomēr sanāca tempu noturēt (tiesa, Andulis savā pēdējo kilometru spurtā aizgāja garām kā stāvošam). Vēl mazliet mani morāli sagrāva tas, ka 20km atzīme bija nolikta galīgi ne tur, kā rezultātā man tiešām vienu brīdi šķita, ka nekas labs finišā nebūs, tiesa, izrādās, ka pēc 20km atzīmes vēl bija palicis skriet mazāk par 700m, kā rezultātā sanāca arī tīri labs finiša spurts.
16.km 4:55
17.km 4:54
18.km 4:47
19.km 4:50
20.km 4:54
21.km 4:43 (man suunto sarēķināja tikai 20.96km pa visu distanci)
Kad apturēju pulksteni, biju ļoti priecīgs un arī pārsteigts par sasniegto rezultātu (1:43:55), kas nozīmēja, ka beigās biju nodedzinājis pietiekami daudz sekundes, lai izskrietu pat no 1h44min, kas man kā galīgam amatierim šķita lielisks rezultāts. Kā minēts virsrakstā, tad personiskais rekords uzlabots par 31 (!) minūti. Žēl, ka nākamajās sacensībās (esmu diezgan drošs, ka tādas būs) neizdosies vēl par pusstundu uzlabot savu laiku. Pēc šī skrējiena man ir gan tā labā sajūta, ka pieveikta distance, gan arī tā, ka tas ir paveikts ego apmierinošā laikā.
p.s. kopš sāku skriet lēni, jūtu, ka visas manas traumas/iekaisumi lēnām, bet konstanti dzīst un sāpes samazinās, par ko man arī ir otrs lielākais prieks!
p.p.s. kopš sāku skriet lēni, nenogurstu (kad atnāku mājās, neesmu nelietojams, un diena nav izbojāta), kā rezultātā man skriešana sāk sagādāt baudu, kas laikam būtu mans pirmais lielākais prieks!
p.p.s. Ego tomēr nav apmierināts – tiek plānots nākamo pusīti skriet vēl par 10 minūtēm ātrāk.
km 
-
Hmm un kā liekas, bez želejām tu būtu sliktāk skrējis?
Man tomēr liekas nevajadzīgi priekš tādiem rezultātiem lietot tādus, maratonā drošvien jau vairāk prasāš arī lēnam skrējējam, kas vairāk par ūdeni, bet pusmaratonā, manuprāt, tas ir pavisam lieki, labāk vismaz pirmos rezultātus sasniegt uztrenējot organismu pašu līdz tādam līmenim.
Tajā pašā Jūrmalā nobrīnījos, ka meitene, kura skrēja manā tempā, tātad lēni, tika apgādāta ar želejām, kkā savādi.
Man jau šķiet, ka tiem lēni skrējējiem tās palīdzības vajag vēl vairāk nekā ātri skrienošajiem (Ja abi skrien, cik tajā brīdī ātri spēj, tad principā viņiem slodze ir daudz maz vienāda, tikai tas lēni skrienošais distancē pavada, piemēram, divas reizes vairāk laika, kā rezultātā patērē daudz vairāk enerģijas). Turklāt sacensībās es organismu netrenēju – es to vairāk vai mazāk dzenu, lai viņš kustās ar maksimālo iespējamo jaudu. Tāpat arī skrienot ilgu laiku ar augstu pulsu, ja viņam citu barības avotu vairs nav, ķermenis sāk ņemt enerģiju no muskuļiem (tos dedzināt), kas manuprāt nav forši.
Principā saprotu, ko vēlies pateikt, bet manuprāt to nekā nelietošanu var labi attīstīt tieši pie zemajām, garajām, lēnajām slodzēm.
p.s. Neesmu nenormāli par želejām (treniņos pat sporta dzērienu nelietoju – tikai ūdeni), bet pēc Jūrmalas man sķiet, ka, ja pie augsta pulsa darbojies ilgāk kā kādu stundu, tad ir jāsāk domāt par papildus enerģijas uzņemšanu skrējiena laikā.
Želejas nav nekas slikts, ja lieto ar mēru.
Es arī nelietoju treniņos, bet sacensībās tas tomēr ir labs, ātri un vienkārši pielietojams enerģijas avots. Un labāk apēst želeju, nekā uz beigām “noplīst”.
Forši!
Tagad ir smuks atskaites/atspēriena punts un atliek tikai urbt :)
Laaaabs!
Man arī, laikam, būs vairāk jāpaskraida lēnāk un vairāk.. :)
Par želejām – nekad neesmu lietojusi un arī sporta dzērieni negaršo. Ja nu vienīgi tad, kad trasē jūtu, ka mazliet vajag, tad paķeru kaut ko krāsainu. Valmieras pusītes pēdējos kilometros tiku pie želejas, bet! Kamēr domādama – lietot, vai nelietot – aizskrēju līdz H2O punktam, mans EGO teica: “Kas ir, ņuņņa, met tās briesmas prom! Tu vari bez!” Un es priecājos, ka es viņu paklausīju! :)
Kāpēc želeja jāsauc par briesmu?
Nekā briesmīga takš tur nav, ogļhidrāti, vitamīni, minerālvielas.
Protams, tas ir specifisks produkts un nav domāts ikdienai.
Es pati želejas lietoju garākās sacenēs, 4 – 24 h. Pusmaratonā nejūtu vajadzību pēc tām.
Protams, ražotāju izstrādātās shēmas ar želeju ik pa pārdesmit minūtēm, manuprāt, ir pārspīlētas. Ja nu vienīgi profesionālajam sportam ok.
Ja pusmaratonu skrien bez papildus ogļhidrātu uzņemšanas pirms starta un trasē, vidējais temps sanāk lēnāks par 10-20 sec/km pie tādas pašas piepūles/pulsa. It kā nekas traks, bet laika starpība finišā ir ievērojama. Maratonā vidējā tempa atsķirība jau būs ap 0:30-1:00 min/km.
Nu nav jau, nav nekā tur tik briesmīga.. Man vienkārši (vismaz šobrīd) ir galvā doma, ka interesantāk ir cīnīties pašas spēkiem, nevis ar palīglīdzekļiem.
Dot – interesanti uz kā balstīts šāds apgalvojums?
Ja ir tā, kā saka dot, tad es jau šobrīd bez jebkādiem papildus treniņiem maratonu varētu noskriet ar laiku no 2:25 līdz 2:49 (tā sanāk, ja rēķinām attiecīgi 1:00 vai 0:30 min/km ātrāk par manu šī brīža rekorda tempu), ja vien uzņemtu papildus ogļhidrātus pirms starta un trasē. Vai tā? :)
Pašas spēkiem, nevis palīglīdzekļiem… Vai tad nevar arī ūdeni trasē dzerto un iepriekšējās dienas vakariņas nodēvēt par palīglīdzekļiem? Ja skatās uz sastāvu.
(Ieraksts diskusijas uzturēšanai. Pati neko trasē līdzi neņemu, iztieku ar organizatoru nodrošināto. Parasti – dzērienu, ūdeni, augļiem. Želejas ir bijušas… laikam 1 pusē un 2 maratonos.)
Daži cilvēki pat skrienot 5km distanci dzer trasē, citi skrienot pusmaratonu vispār nedzer. Trešāis pusmaratonu skrien ar pudeli… it kā trasē maz ūdens dod… Es pat redzēju cilvēku kurš lietoja želeju 5km laikā!
Man liekas ka želejas pārsvara jau jālieto velobraucējiem un skrējejiem uz 42+km..
“Es pat redzēju cilvēku kurš lietoja želeju 5km laikā!
Man liekas ka želejas pārsvara jau jālieto velobraucējiem un skrējejiem uz 42+km..”
Normāli, tak vajag izmēģināt, lai redzētu, kā organisms reaģē uz konkrēto želeju. Un labāk tad mēģināt īsākā distancē, kur ir slodze, bet arī WC vai mediķis ir sasniedzamā attālumā. Ja nu savajagas.
ramiism,
par ierakstu. Manas domas – finišēt šī gada NRM, lai vai ar kādu rezultātu – jau ir apsveicami!
Uzlabot par 31 min – tas nu ir kas tāds, par ko varētu teikt – skauž!
Lai veicas nākamajā arī uzlabot!
Malacis, apsveicu ar sasniegumu. Pēc apraksta izklausas, ka Tev ar tām pulsa padarīšanām ir līdzīgi kā man, bet es tik lēni tomēr treniņos neskrienu. Bet jebkurā gadījumā esmu rēķinājis, ka 6 mēnešos esmu nometis pulsu par kādām 6 iedaļām, tā ka progress ir. Tajā pašā Liepājā pusīti biju noskrējis ar pulsu 185, bet Kuldīgā uzlabojot personisko par 6 min, vidējais pulss bija 180. Jāpiemin, ka Kuldīgā, es ar līmlenti biju aizlīmējis pulsa rādījumu, lai neredzētu to visu distances laiku…., laikam tā psihonoloģija arī nostrādā kādā brīdī. Kopš tā laika, cenšos pulsam sekot ik pa laikam , tā teikt kontrolei.
Skatos, ka te panesusies diskusija par želejām. Arī labi. Man pašam pieredze ir tikai no šī pasākuma (vēl pamēģināju vienu treniņu pirms, lai saprastu, vai man viņa vispār turas organismā), turklāt ļoti pozitīva. Protams, varbūt es biju tik labi satrenējies, ka man nekādas sienas nebūtu arī bez želejas, bet es tomēr domāju, ka man būtu kļuvis grūtāk jau ap kādu 15.km, ja nebūtu lietojis to brīnumu. Turklāt, kā jau te daži teica, vārds “palīglīdzeklis” ir stipri strīdīgs jautājums – dažam tas ir ūdens, dažam enerģijas dzēriens, dažam uzsēšanās uz riteņa…
OreMan – nezinu, cik ātrāku Tu skrietu, bet domāju, ka no 3h00min varētu izskriet.
Paldies par apsveikumiem – atskaites punkts tiešām ir labs, tagad tikai jāizdomā, kā to laiku uzlabot, jo skriet tikai un vienīgi prieka pēc bez mērķa galvā es laikam pašlaik nevaru (it sevišķi, kad redzu, ka ir vēl palielas rezerves).
p.s. Es pašlaik izklausos ļoti proželejains, kaut gan patiesībā tāds nemaz neesmu – vienkārši domāju, ka nav ko sevi sacensībās mocīt (galu galā sacensības ir svētki) – tam ir domāti pareizi treniņi.
Apsveicu ar rezultātu! Interesanti šādus rakstus palasīt iesācējiem kā es :)
Ja ņem oficiālās sacensības, tad pirmajā pusītē NRM šogad bija 2:24 ar kaut ko un Jūrmalā 1:47:41 un arī liels gandarījums un pārsteigums par rezultātu (praktiski uzskatu, ka skrienu pus gadu, turklāt Jūrmalā skrēju 97. dienu pēc kārtas).
Vispār ar bija doma, ko līdzīgu uzrakstīt, bet kaut kā sakautrējos, moš pēc Tava raksta izlasīšanas saņemšos :)
Es par savu pieredzi ar želejām…PS pirmssākumos par tādu brīnumu,ka želeja pat dzirdējis nebiju,tad nu izlīdzējos ar šokolādēm,bet ātri vien tas saldums uz leju vairs neiet,jūtu,ka spēka nav ,jo trūkst degviela,bet iekšā nevar dabūt,tad tagad tā zeleja bez problēmām noskrien uz leju…dūšas piesiešanai salami ripiņu pasūkāju :).Vai braucot šogad uz Valmieru pirms sešiem,ko dižu saēdīsi,bet starts cikos…tad pirms starta vienu un distancē vēlvienu(citās reizēs 3-4)un vēders nekādas pretenzijas(iepriekšējā gadā viens banāna gabaliņs uztaisīja pamatīgu vētru).Un kolēģis no TT uz 3:45 visu laiku nesa rokā pudeli,jo viņam prasās nedaudz,bet bieži…tā ka,tas laikam stipri individuāli,kuram cik un kāpēc…man ar pulsu problēmu nav,ja es varētu skriet tik ātri lai tas kādus 160 uzkāpj,tad oh kāds PR būtu (maratons ar vidējo 135 sanāca). Un pilnībā piekrītu ramiism,ka vajag mērķi,citādi nekādi…
Jāskrien,jāskrien un rezultāts jāuzlabo.Bez mērķa skraidīt nav interesanti.
Ja pirmssacensību dienās ir kārtīgi uzlādēti glikogēna krājumi, tad ir gandrīz neiespējami dabūt sienu (iztērēt visu glikogēnu) skrienot mazāk par divām stundām. Arī šķidruma zudums karstā laikā nepārsniedz 1,5%. Divās stundās zaudējot 3% šķidruma pasšajūta būs slikta, ātrums kritīsies, bet dzīvībai briesmas vēl nedraud. Ja jāskrien ir ne vairāk kā stunda, tad glikogēna patēriņs un škidruma zudums ir tik mazs, ka noteikti var iztikt bez palīglīdzekļiem. Pie tam jāņem vērā, ka želeja iedarbosies 15-30 minūtes pēc norīšanas (placebo efekts gan būs uzreiz).
laaga, brīdinu – tālak sekos nedaudz raķešzinātnes.
Izmantojot želejas vai sporta dzērienu var papildus uzņemt 3 kcal uz masas kg stundā. Daži pamanās uzņemt pat līdz 6 kcal papildus, bet pagaidām nesaprotu kā viņi to dabūn gatavu. 3 kcal/kg nozīmē iespēju noskriet papildus apmēram 3 km šajā stundā. Būtu jauki maratonu 6:40 min/km vietā pēkšņi skriet ar 5:00 min/km. Protams, ātrumu ierobežo ne tikai glikogēna rezerves, bet maratonā un vēl garākās distancēs glikogēna krājumi ir galvenais ierobežojošais faktors.
Novēlu nākamgad noskriet mani kādā 1/2M ;)
Nu ir darbinsh padarits! Apsveicu!
Gaidam Viagra bloga ierakstu. :)
Paldies! Viegli lasāms un saprotams lasāmgabals tādam iesācējam kā man. Daudzas izjūtas pazīstamas un atsauca atmiņā kā pati iesāku skriet. Protams, neatsverami bija dot padomi un treniņu plāni par zemo pulsu. Bet kaut kā vēl neesmu iemācījusies turēt zemo pulsu un sasniegt sacensībās 180bpm(max,ko noteica Sporta labaratorijā. Bet gan jau ar laiku!
Treniņos nelietoju neko, pat ūdeni ne, pusmaratona distancēs pa mūtītei ūdens gan noder. Ar “krāsainajiem” neaizraujos un želejas- nezinu pat kā garšo :). Bet nekas, gan skrējieni izmācīs arī mani :).
Paldies par rakstu un pārējiem par komentāriem, noderīgi!
Vēlreiz paldies par apsveikumiem!
Viagri, izskatās, ka mums tas stāsts līdzīgs, jo es arī sāku skriet tikai pirms Nordea, tiesa, skriet tik daudz dienas pēc kārtas es pašlaik neesmu gatavs (kaut kā neesmu spējis tā sakārtot savu dzīvi, ja arī gribētu tā skriet).
Rainer, par želejām dzirdējis biju, bet principā nelietoju – arī izlīdzējos ar šokolādēm, banāniem un maizītēm pirms distances. Vienreiz distancē pamēģināju banānu ieēst – vēderam galīgi nepatika – cik no gudriem cilvēkiem esmu sapratis, tad pie augsta pulsa vēders galīgi švaki pārstrādā barību, bet tad es diezgan droši skrēju ar paaugstu pulsu.
m.jordan, man patīk Tavs niks :)
dot, iespējams, ja būtu tur taisījis to nedēļas ciklu ar ogļhidrātu neēšanu un tad pārēšanos, tad varbūt varētu iztikt bez želejām, bet man tā darīt bija mazliet slinkums. Ā, man patīk raķešzinātne – paldies par info! Laikam arī pašam būs jāsadabū kāda grāmata par cilvēka fizioloģiskajiem procesiem/vielmaiņu slodzes laikā. Ir kādi ieteikumi, vai arī Tu visu no kaut kādiem foruma/interneta resursiem esi smēlies?
matiss, tad man būs krietni jāiespringst – zem 1h25min paskriet tomēr varētu būt diezgan nereāli man vēl nākamgad (nav īsti domas pa ziemu aktīvi skriet – drīzāk reizi nedēļā priekam, bet ne diži vairāk).
Darya, paldies!
GunaO, gaidām!
Ance K, ar to zemo pulsu tā ir – sākumā vajag ļoti lielu pacietību, bet, ja tas izdodās, tad tā aerobā skriešana principā sniedz gandrīz vislielāko baudu parastam amatierim, jo pēc skrējiena ir tikai patīkamas sajūtas un nav nogurums (protams, ja netiek skrieti savai sagatavotībai (ne)atbilstoši garie skrējieni – tad gan kāju saites tādas jocīgas kļūst). Bet tas ir tikai mans viedoklis – dalos tikai savā pieredzē.
dot, bet pusmaratonā parasti pietiek ar organismā uzkrātajām ~2000kcal, jo patērētas tiek ap 1700 kcal. Tāpēc želejām tempu pusmaratonā nevajadzētu ietekmēt, ja nu vienīgi dēļ placebo efekta.
Skriet ar zemo pulsu tiešām vajag lielu pacietību, bet pēc kāda laika tā tiek atalgota :) Vismaz manā gadījumā, mēnešiem neredz nekādus uzlabojumus, bet tad tie notiek lēcienveidīgi – temps pēkšņi uzlabojas par 15-30 sekundēm uz km.
Geo, tā gluži nav kā tu saki.
Aknās uzkrājas līdz 360 kcal/kg, muskuļos – normāli 80 kcal/kg, pēc carbo loading kūres pat līdz 144 kcal/kg. Tā kā aknas ir 2,5% no ķermeņa svara un kāju muskuļi apmēram 20% no ķermeņa svara, tad sanāk, ka uzkrāt var 29-38 kcal/kg. Apmēram 10% no tā ir neaizskaramās rezerves, kuras tiek taupītas ekstremālām situācijām. Attiecīgi izmantojamās rezerves ir 26-34 kcal/kg. Ar to pietiek, lai noskrietu maksimāli ātri 26-34 km. Ja skrien nepārsniedzot 85% VO2max, tērējas 20% tauki un 80% glikogēns, attiecīgi var noskriet 32-42 km līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Un tas viss bez papildus enerģijas uzņemšanas trasē.
Teorētiski enerģijas pietiek daudz garākam gabalam par pusmaratonu, bet ātrums sāk kristies jau iztērējot pusi no glikogena rezervēm.
Apsveicu ramiism ar lielisko rezultātu! Progress tiešām ļoti straujš, kas liecina, ka potenciāls iekšā ir liels! Novēlu lai izdodas sasniegt arī nākamo mērķi, bet nomest vēl 10 min. no pašreizējā PB varētu tomēr būt grūtāk, nekā to 31 min., ko iespēji šogad! :) Pašam arī briest jau ļoti ilgu laiku doma aprakstīt savu skriešanas pieredzi, bet man parasti visi sacerējumi izvēršas mega gari, tāpēc kaut kā pagaidām neesmu saņēmies noslogot noskrien.lv serveri :) Paldies arī dot par interesantajiem komentāriem un padomiem, jau tagad redzu sacensības kurās man šo zināšanu pietrūka un tādēļ tās izvērtās par īstām izdzīvošanas cīņām…
26-34kcal/kg x 70kg = aptuveni tās pašas 2000 kcal vien sanāk ar ko pilnīgi pietiek, lai noskrietu pusmaratonu.
Jāņem vērā arī, ka jo smagāks skrējējs, jo vairāk var uzkrāt, bet arī vairāk patērē.
Precizējums: vairāk var uzkrāt nevis smagāks skrējējs, bet ar lielāku muskuļu masu.
Ātruma samazināšanās bez ogļhidrātu uzņemšanas ir teiciena “viss ir galvā” praktiska izpausme; smadzenes dod signālu nomest tempu, īpaši ja tās ir pieradinātas pārsvarā baroties ar glikozi. Pasākumos zem 2h var mierīgi neko nerīt, bet paskalot muti ar OH saturošu dzērienu un spļaut to draņķi ārā. Skalot vajag kādas 10 sekundes. Smadzenes saņem signālu, ka viss kārtībā un var vicot tālāk ar pustukšiem glikogēna krājumiem. Tas nav placebo efekts, jo dzērieni, kas izskatās kā sporta dzērieni, bet satur mākslīgos saldinātājus bez ogļhidrātiem, tādu efektu nedod.
spaanieti – esmu pilnīgi drošs, ka nākamās 10 min būs vismaz tikpat grūtas kā pirmās 30min.
Visi te jauki rēķina – būs man tomēr arī jātiek pie laba avota.
Gatavojoties pusmaratoniem parasti garajos treniņos skrienu 18-19km. Sākotnēji šādā distancē (laiks 1h38min) lietoju 3 želejas. Pēc tam pamēģināju tikai divas. Rezultāts – nebija nekādu izmaiņu, tādēļ pusmaratonos 3 želeju vietā lietoju tikai 2 želejas (pirmā – pēc 10 km, otrā – 15 km).
Reiz uz treniņu aizmirsu želejas paņemt līdzi – biju pārsteigts, ka tas neietekmēja ne pašsajūtu, ne rezultātu. Skrējiena laikā lietoju tikai ūdeni (3 x 175ml= 500 ml).