Kā es braucu Venēciju lūkoties.

Vārds pa vārdam līdz nejauši nokļuvu – jābrauc uz Venēciju. Izpētot piedāvātās distances, nekas cits neatlika, kā pieteikties 10km skrējienam, jo klasisko maratonu es neskrienu, un pusītes viņiem rudenī nav. Jāatzīst, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka maratons itāliešiem maksā 60e, bet ārzemniekiem par to pašu servisu – 90e. No pavasara itāļiem tik ļoti nepieciešamā ārsta zīme jau ir, bet ar savu reģistrāciju kādā Itālijas skriešanas klubā, lai viņi iet dillēs. Lai vai kā, Venēcija mūs sagaida ar sauli, siltumu un vispār +18c.

Pēc kārtējā rīta skrējienu tieku pie visnotaļ divdomīga uzmundrinājuma “Maratons nav ienaidnieks, kuru jāvinnē, bet draugs, ar kuru labi pavadīt laiku.” Nez, tas būtu mājiens, ka jāsamainās un jāskrien kas četrreiz garāks? Un iepriekšējā dienā vēl Ina jautā, vai negribu mainīties ar distancēm. Uz ko atbildēju, ka, ja skrienu, tad ar savu vārdu. Lai vai kā, expo tiek izņemts 10km numurs un Diānas maratona numurs paliek orgiem, jo šie atrunājas, ka visi dati jau aizsūtīti skriešanas federācijai. Nevajag arī.

Iepriekšējā vakarā tiek izpētīts, ka uz sacensību startu vedīs autobusi no salas otra gala. Maratonistus no 7.00-7.20, bet desmitniekus no 7.20-7.40. Viss it kā vienkārši… Lieki piebilst, ka maratonistus tiešām veda no salas otra gala, bet par mūsu vešanas vietu katrs norādīja uz citu vietu. Smējāmies, ja neatradīsim oficiālo dalībnieku busu, tad brauksim pāri tiltam ar tramvaju. Ja autobusu atradām, tad nākamais lielais piedzīvojums ir laicīgi nodot mantas kravas mašīnās līdz 7.45. Paspējām, bet pavisam maz trūka, lai būtu jāskrien ar visām somām. Tik sīkums, ka līdz startam vairāk kā pusstunda. Tad nu mēs trīs meitenes īsos bruncīšos kavējām sev laiku, kā mācējām.

Starta vietas stratēģija jau iepriekš norunāta – ejam stāvēt priekšā, jo esot divi starti. Domāts, darīts. Lieki piebilst, ka mēs piesaistījām daudz uzmanības. Kā nākamajā dienā Torcello uzzināsim, ka viens kungs gados atpazina Baibu un norādīja uz mani, ka viņas vakar blakus stāvēja. Pirmajā koridora jeb pašā priekšā netiekam. Vēl nosmejos, ka tur iespējams elite vai ātrie skrējēji. Mums jādodas apkārt. Spriežam par finiša plāniem. Atšķirībā no Ineses un Baibas es savu finiša latiņu esmu uzcēlusi, tā teikt – augstāk par savu galvu jeb mākoņos, bet Ozolnieki jau pierādīja, ka vajag tikai sapņot un viss izdosies. Tātad, mūsu mērķis ir 45min. Baloni ierodas nedaudz pirms starta un salien pašā priekšā. Dīvaini. Tas tā, lai mazāk būtu jāiedzen? Bet ko tiem, kas aizmugurē? Viens ir skaidrs – mūsējie ir zilie, un būs nedaudz jāpieskrien.

Atskan Itālijas himna. Laika atskaite tiek dota. Starts? Kāpēc mēs neskrienam? Kāpēc visi stāv un nekustās? Kāpēc mēs – vairāk kā 2500+ skrējēji palikām stāvēt? Tempa turētāji uz aci 200-300 skrējējiem. Skaisti. Vēl 10 minūtes jāstāv starta koridorā. Pilnai laimei mums priekšā pielien nūjotājas. Nopietni? Aizlīdām tā jau no ļoti tuvām starta vietām uz gandrīz pašu priekšu. Tā kā baloni nav, finiša laiks kopējs, tad skrienam kopā.

Beidzot arī mūsu starta signāls. Jāsaka, ka pirmajos 50 metros jutos kā līderi trešajā aplī, jo bija jālīkumo un jāapdzen daudzi savas plūsmas skrējēji. Meitenes palaidu pirmajos 500m. Man par ātru. Pirmajā km apdzinu pirmās grupas skrējējus. Tilts ir tāls un plašs. Saule spīd sejā. Venēcija un jūra ietinusies dūmakā. Sev par kompāniju izvēlos vienu priekšā skrienošu kungu nākamajiem 4km. Pa tramvaja sliedēm ir ērti skriet, bet labajā malā esošais asfalta ir drausmīgs. Pēc 2km galds, tukšs galds, kura tālākajā galā maratonistiem tiek griezti banāni un apelsīni. Drīz apdzenu TT 1h un dažas dāmas, kas fotografējas uz tilta. Saule turpina sildīt, un es priecājos par savu mazo ūdens pudelīti. Viens pēc otra pīkst kilometri. Ik pa brītiņam skatos pulkstenī tempu. Neslikti – ap 4.40min/km turas. Vienā brīdī par sevi liek manīt ceļi, jā zinu jau zinu, tas no ātruma. Tilts gandrīz ir beidzies. Esmu atradusi jaunu kompāniju. Kārtējo reizi nopīkst pulkstenis. Blakus skrienošais kungs uzreiz angliski pajautā – vai 5km? Nē, tikai 4km. Viņam patīk temps un kompānija. Atkal priecājos par savu ūdens pudeli, jo uz galdiem tikai bļodas ar ūdeni maratonistiem. Un kur bija, kur ne – sāns iesāpējās. Ne jau tagad. Viss. Sāp. Palaižu kompāniju pa priekšu, jo ceru, ka atlaidīs. Tā lēnām ap 5min/km klunkurēju uz priekšu. Tiltiņš. Ovācijas. Beidzot esam pilsētā. Kad sāns ir atlaidis, ir arī dzeršanas punkts, saule aizvien cepina. Noķeru arī nākamos TT 55min.

Pēdējie kilometri vijas pa pilsētas promenādi pāri pa tiltiņiem gandrīz līdz salas otram galam. Atkal pie sašaurinājumiem nākas apdzīt pirmās grupas lēnākos skrējējus. Labi, ka pēdējā brīdī pamanīju paaugstinājumus, jo savādāk būtu bladāc vai plunkš. Krastmala ir pilna ar peļķēm. Applūdis. Drīz gaidītais pontona tilts, un jau lēnām nevaru sagaidīt finišu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti jau 8.9km, bet uz aci redzams, ka līdz finišam ir krietni vairāk par kilometru (mēs tak katru rītu te skrējām),  plus vēl cilpa Marka laukumā. Nu nē. Kur ir solītie 10km? Labi, ka pa visu Marka laukumu nav jāskrien, tik jāieskrien/jāizskrien. Apgriežos taisnajā posmā atpakaļ, uzsmaidu fotogrāfam. Mani uzmundrina pirmais līdzskrējējs. Krastmala pilna ar atpūtniekiem un tirgotājiem. Skriet pa tiltiņiem kļūst grūtāk, jo aizvien vairāk ir jāapdzen atpalicēji. Laikam sajutu un saredzēju finiša tuvumu, jo ātrāk sāku skriet. Noķēru savu otru kompāniju, atsveicinājos un prom biju. Finišs ar elegantu palēcienu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti 10.7km. Ar meitenēm spriežam, ka 10km šeit tiešām nebija. Lai vai kā, finišs ir sasniegts pēc 50min54sek. Paņemam somas, pamielojamies ar augļiem un vēlāk teltī ar citiem gardumiem.

Kad pašas elpu atvilkušas, ejam jau visas atbalstīt maratonistus, kam jāskrien cauri visam Marka laukumam, kur galā ir izveidots mini aplis. Pie tā iekārtojamies ar plakātiem rokā un atbalstām visus skrējējus. Redzētais prieks savējo acīs ir neizmērojams (tik Dzintars kā vējš aizskrēja garām – nepamanījām). Te gan radās jautājums, kas ir vieglāk noskriet ātri 10km vai 3 ar pusi stundas atbalstīt visu skrējējus.