Kā es basām kājām skrēju.

Vispār es skrienu ar botām. Man tā ir ērti, man tā patīk un es negrasos tās mest ārā tāpēc, ka kādam liekas, ka tas viss ir slikti. Bet dažreiz tomēr intereses un pārmaiņu pēc uzskrienu arī ar basām kājelēm. Tīri tā – lai nav tā, ka es neesmu izmēģinājusi. Īsos gabalos ir forši! Pagājušajā gadā līdz kādiem 3km skrēju, kamēr asfalts sāka berzt.

Šī gada agrā pavasarī bija pilns internets ar ziņu, ka Baskāju skriešanas kustībai jubileja, tāpēc esot jāizskrien kaut drusciņ ar plikām kājām, jāiemūžina šī darbība un beigās vēl jācer, ka varēs vinnēt dalību Baltijas Baso pēdu ultramaratonā. Nu labi, man jau visādas akcijas patīk. Pašā vakarā izlīdu uz aukstā asfalta, aizskrēju līdz ceļam, kur ir apgaismojums (man telefonā bija nosēdusies baterija, tāpēc nebija zibspuldzes), un desoju atpakaļ. Kājas netīras, bet sajūta spirgta – kā aukstā ūdens šalts uz pēdām pēc siltas vannas. Nu ko, man jau parasti veicas, un arī šoreiz Renču pāra degu meitene izvēlējās paņemt zīli ar manu vārdu virsū (tā tā loterija notika), un es tiku nostādīta fakta priekšā, ka būs jāskrien vismaz 11km pa jūras krastu. Basām kājām. Ak vai. Nu labi.

Drīz vien sāku trenēties, pa kilometram vien liekot klāt. Pa zāli, pa asfaltu – kas nu ārā bija. Pēdas jutās tīri labi, jo es neskrēju tik daudz, lai uzberztu tulznas. Visumā viss saprātīgā gaitā gāja uz priekšu un rādījās, ka vismaz to īso 11km distanci es noskriešu ar normālām pēdam finišā. Un tad es vasaras sākumā nopietni satraumēju potīti, kas lika kādu laiku vispār neskriet, un atsākt arī tikai pamazām. Kad potīte jau atļāva skriet ierastajā solī, drusku pamēģināju arī basajā, bet tas izsauca trakas sāpes. Nospriedu, ka tie, kas saka, ka tā purngala skriešana ir zāles visam un netraucē nekam, ir man smagi melojuši. Nu labi, nolēmu, ka basām skriešu tad, kad nekas nesāpēs. Laiks gāja uz priekšu, skrēju ierastajās botās, kamēr pamanīju, ka tūliņ jau tā Baspēdu ultra! Nedēļu pirms pasākuma mierīgā tempā noskrēju 8km pa jūras krastu. It kā normāli. Kaut kāda tulzniņa uzmetās, bet nekas tāds baigi trakais. Tikai činkšļi nenormāli savilkti.

Sacensību dienā uzlakoju kāju nagus un priecīgā noskaņojumā devos uz Kurzemes jūrmalu. Visi tik smaidīgi, tik draudzīgi… Noskaņojums brīnišķīgs! Pirms starta vēl dažas ekskursijas, un tad jau draudzīgā bariņā jāstājas uz līnijas. Starta panikā šāvos uz priekšu, bet tad sapratu, ka nu nevajag tak tik traki jozt vēl. Kamēr visi vēl nav aizskrējuši, laikā izskaitīju, cik dāmu man ir priekšā. Trīs, bet vienu es skaidri zināju, ka noskriešu. Ināra, kā jau gaidīts, pazuda no redzes loka pirmajās sekundēs, tā ka viss skrējiens man pagāja, vērojot, kā soli pa solim, lēnām, bet neatlaidīgi no manis attālinās Lindas mugura. Tātad, trešā. Tīri neko. Skrienu un domāju, kā lai to trešo vietu notur. Apdzenu pāris vīriešu, arī ar botām kājās, un nopriecājos, cik man labi iet. Tas jau nekas, ka viņi varbūt skrien garos gabalsu. Parunājos ar kādu kungu un skrienu tik tālāk, un gaidu, kad beidzot paliks grūti. Sajūtu pēdās diskomfortu, bet nolemju, ka, jo ātrāk skriešu, jo ātrāk būšu galā, un pielieku soli. Rodas patīkama lidojuma sajūta, ko it kā nebiju gaidījusi. Skrienas tiešām labi, bet tad sākas niedres, no kurām finišu jau var redzēt. It kā forši, bet niedru taka iesliecas dziļāk sauszemē, kas nozīmē, ka takā grimst kājas smiltīs un paliek grūti kārpīties uz priekšu. Sajūta pēdās toties labāka. Līdz brīdim, kad atkal var skriet gar jūras cietajām smiltīm. Vājprātīgā cerībā, ka man neviena dāma nemin uz papēžiem, ignorēju noberztās pēdas un skrienu iekšā finišā, kur mani jau sagaida apsveikumi. Skrienot vēl uztveru teikumu: “Paskat, kādā tempā nāk finišā!” Ojā, es tiešām centos! Saņemu dāvanas un eju pie draugiem, un sajūtu, ka pēdas drusku sāp gan. Nav jau brīnums, jo šitādu gabalu ātri skriet bez nopietnākiem baspēdu treniņiem laikam nevajag. Bet tas nekas – viss sadzīs!

Baudu brīnišķīgo pēcfiniša atmosfēru, ēdu gardo zupu un runājos ar citiem. Man saka, ka pēc 11km pat smiltis aiz nagiem nesaiet. Nu… Man kājas netīras, bail skatīties, kas tur ir apakšā. Izbaudu goda pjedestāla trešo pozīciju, saņemu dāvanas, aizeju uz uguns nakts pasākumu un tad jau mājās un mazgāties. Un tad beidzot sajūtu, ka pēdas ir lupatās… Kaut kādas asiņu tulznas, kādu man parasti nav. Iebrienu mīkstās zeķēs un priecājos par lielisko dienu. Vai skriešu vēl pa baso? Skaidrs, ka skriešu! Tad, kad tulznas pāries!