Pirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.
Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.
Tā arī darīju – krasi samazināju nedēļas kilometrāžu, ļāvu sev atpūsties, iepriekšējā dienā neskrēju vispār. Pienāca sestdiena, un pāris kolēģi brauca uz jūru sauļoties, aicinot mani līdzi. Domāju, vai būtu prātīgi sacensību dienā no rīta pārkarsēties saulē, bet tā kā sauļošanās bija plānota tikai pāris stundu garumā, tad devos uz pludmali. Kas zina, varbūt pat šī papildus laiskošanās pludmalē un pāris peldes bija tas īstais, kas vajadzīgs pašā pēdējā atpūtas fāzē pirms skrējiena.
Starta šaurība
Jelgavā starta koridors šoreiz izrādījās ļoti saspiests, jo visas trīs distances startēja vienlaicīgi, turklāt šajā posmā esot uzstādīts jauns dalībnieku skaita rekords visā seriāla vēsturē! Tomēr dabūju ielīst salīdzinoši tuvu starta līnijai – aptuveni 7 sekunžu attālumā no tās – un jau pēc pirmās skriešanas minūtes varēju skriet brīvi. Pirmais kilometrs noskrējās pa 3:46, un tajā brīdi iedomājos, ka iesākts ir labi, būtu labi, ja šādu tempu varētu arī noturēt līdz finišam. Kā vēlāk izrādīsies, pirmais kilometrs man būs sanācis lēnākais no visiem..
Skrējās ļoti viegli, nespiedu sevi skriet ātrāk vai turēt kādu konkrētu tempu, skrēju brīvi, pat neskatoties Garminā (ieskatoties tikai brīžos, kad tas iepīkstējās, lai ziņotu par to, cik ātri noskriets kārtējais kilometrs). Pagāja otrais kilometrs – 3:37 – un trešais – 3:38 –, šie kilometru laiki mani ļoti pārsteidza (pozitīvā ziņā, protams). Man nebija ne jausmas, kur ir jāskrien, jo trasi iepriekš nebiju aplūkojis, tāpēc nebija visu laiku jādomā nekas uz priekšu, varēju vienkārši brīvi skriet. Dažas no ielām bija zināmas no iepriekšējiem gadiem, bet principā trase šogad ir izmainīta. Pirmā apļa beigās atkal skrienam cauri Jelgavas pilij, lai arī Edgars Rūtiņš man pirms starta teica, ka tur šoreiz vairs jāskrien nebūšot. Hmm.. Ceturtais kilometrs noskriets pa 3:40, un tad jau pa zināmo ceļu vairs tikai jānokļūst atpakaļ līdz pasta salai, lai uzsāktu otro apli. Piektais kilometrs izrādīsies visātrākais – 3:33.
Jelgavas pils naktī
Uzsākot otro apli, secinu, ka Garmins pie oficiālās piecu kilometru atzīmes paguvis samērīt jau liekus 150 metrus. Nu nekas, pat ar liekiem 300 metriem finišā šādā tempā tikšu pie jauna personīgā rekorda. Paskrienam garām 5 km atzīmei, un tavu brīnumu – trase tālāk aizlokās pa labi, vedot mūs pāri Lielupes tiltam, nevis starta zonas virzienā! Tātad otrs aplis tomēr būs citāds. Pirms vēl uzskriešanas uz tilta skatos, ka notiek kaut kāds haoss – daži cilvēki no tiem, kam būtu tagad vēl tikai jāgriežas, lai skrietu cauri pilij, pa norobežojošo lenšu apakšu pievienojas man un arī skrien pāri tiltam. Kāds kaut ko jautā, kāds kaut ko skaidro, nevar saprast, kas notiek, bet tie, kas man šeit pievienojas, ir krietni lēnāki par mani. Manī iezogas doma – varbūt es kaut kur esmu aizskrējis nepareizi un nejauši pievienojies pusmaratonistiem viņu lielajā aplī.. Vai bija kāda sazarošanās vieta dažādu distanču skrējējiem? Šādā tumsā varēju to mierīgi arī nepamanīt. Un vispār – kāpēc šeit ar lentām ir norobežoti veseli trīs skriešanas koridori??
Secinot, ka tiešām taču loģiski būtu, ja desmitniekiem būtu jāskrien vienkārši divi piecinieku apļi, nolemju, ka varbūt man tomēr jāgriežas atpakaļ un jāskrien uz starta zonu. Nedaudz piebremzēju, pagaidu pāris aiz manis skrienošos un pajautāju, vai šī ir desmitnieku trase, pa kuru skrienam. Viens no viņiem tikai noplāta rokas – laikam ārzemnieks –, bet otrs pēc mana atkārtota jautājuma atbild, ka viņam šķiet, ka viss pareizi (lai ko tas arī nenozīmētu). Labi, tad atpakaļ negriezīšos, skrienu vien tālāk, atkal paātrinoties un aizbēgot no saviem sarunu biedriem. Sestais kilometrs ar visu šo palēninājumu un runas plūdiem tempu kopumā nekādi nav ietekmējis – 3:39.
Sirds tomēr nav mierīga, gribas atrast kādu, kas arī skriet desmit kilometrus. Noķeru nākamos divus biedrus, no kuriem viens izrādās slavenais Normunds Laucis. Uzjautāju, vai kāds no viņiem neskrien 10 km. Skaidrs, ka Normunds tas nebūs, bet arī otrs atsaka, ka skrienot 21 km. Jautāju, vai viņš nezin, vai šeit jāskrien arī 10 km skrējējiem, viņš saka, ka domā, ka jā. Ak, cik nepārliecinoši atkal.. Nu nekas, skrienu tālāk kādu laiku kopā ar Normundu un pie sevis vien brīnos, kā viņš spēj šādu tempu turēt pusītē. Tad viņš ierunājas, ka pēc diennaktnieka viņš šodien nevarot paskriet.. Nosaku, ka īpatnēji nu gan viņam izpaužas nevarēšana – viņš ir [teju] divreiz vecāks par mani, skrien divreiz garāku distanci, bet mēs skrienam vienā tempā. Tā nu pienāk septītā kilometra beigas – 3:42 –, un es aizskrienu tālāk viens ķert rokā nākamos skrējējus. Trase beidzot tā kā iegriežas atpakaļ uz finiša pusi, rodas cerība, ka varbūt tomēr neatrodos nekādā pusmaratonistu milzu cilpā, taču īstas pārliecības nav. Varat saukt mani par paranojisku, bet man tā jau ir gadījies iepriekš – šīs gada pirmajā Stirnu bukā Ogres Zilajos kalnos, skrienot savu zaķa distanci, nejauši aizskrēju vienā papildus 4 km garā buku distances cilpā..
Astotais kilometrs noskriets pa 3:38, un es vēl joprojām skrienu salīdzinoši mierīgi. Visas sacīkstes laikā tā arī faktiski nevienu brīdi nebija tāda sajūta, ka es skrietu ar maksimālu piepūli un vajadzības gadījumā nevarētu vēl mazliet paātrināties. Devītā kilometra sākumā piedzīvoju savu zvaigžņu brīdi, trasē apdzenot Anitu Kažemāku. Viņa, protams, skrien pusmaratonu, bet nu tas tā.. Redzu, ka tuvojamies Lielupes tiltam, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tad īsti spēsim nokļūt finišā.. Droši vien pēc tilta būs jāgriežas pa labi un otrreiz jāskrien cauri pilij, bet tad iznāktu saplūst kopā ar lēnajiem, kas vēl tikai skrien pirmo apli, turklāt izskatās, ka tas līkums ir pārāk garš – līdz finišam vairs nav atlikuši tik daudz kilometri. Varbūt mums jāgriežas lejā zem tilta pirms šī sazarojuma? Bet nē, tur taču bija stāvas trepes un nekādas iespējas normāli noskriet. Varbūt pretī plūsmai, kas pabeidza pirmo apli un ieskrēja otrajā? Tas būtu pavisam traki – sanāktu trajektoriju šķērsošanās! Devītais kilometrs – 3:37.
Nē, nelaidīšu jūs garām!
Pārdesmit metru man priekšā skrien vēl kāds. Ceru, ka viņš arī skrien 10 kilometrus un parādīs man, kur tad īsti jāskrien, jo baidos, ka tumsā tiešām nekādas zīmes es pats varētu arī nepamanīt. Jau skrienam pāri tiltam, jau ir skaidrs, ka teju, teju būs noskrieti jau 10 km, ir steidzami jātiek uz finišu! Un lūk, beidzot redzu zīmi, kas norāda, ka 10 km skrējējiem jāgriežas nost pa kreisi – patiešām pretī plūsmai, kas aiziet otrajā aplī. Un nekāda trajektoriju šķērsošana taču šeit patiešām nesanāk – otrajā aplī skrējēji dodas pa līkuma iekšmalu, bet mēs tiem pretī pa ārējo malu. Biju laikam galvā saputrojis visu kopā ar pērnā gada trajektorijām. Un tikai tagad – pārsimts metru pirms finiša –, kad man beidzot ir skaidrs, ka atrodos pareizā trasē un ir saprotams, kā nokļūt līdz finišam, varu paātrināties finiša spurtam. Garmins rāda, ka jau noskriets desmitais kilometrs (3:36), bet es vēl lavierēju caur lēnākajiem piecu kilometru distances dalībniekiem, lai sasniegtu finišu pēc 37 minūtēm un 22 sekundēm kopš starta šāviena jeb 37 minūtēm un 15 sekundēm kopš starta līnijas šķērsošanas (pēc Garmina datiem, jo oficiālo čipa laiku organizatori nav uzskatījuši par pietiekami interesantu publicēšanai..). Lai vai kā, tas neapšaubāmi man ir jauns rekords šajā distancē, turklāt vecais labots vairāk kā par minūti. Un tomēr – nepamet sajūta, ka šis nav maksimums, uz ko es esmu spējīgs..
Secinājums ir viens – pirms starta izpētīt maršrutu! Tiekamies trasē!
Avots – https://oreman.wordpress.com/2017/07/24/jelgavas-pusmaratons-2017/
km 
-
Varēji jau uzrakstīt, vai pirmie 5km bija pēc garmina vai orgu piedāvātajām km atzīmēm. Tās atzīmes bija saliktas ļoti precīzi, kamēr tavs garmins reizēm mēdz būt ļoti netalantāgs un pamanās samērīt vienos stadiona mačos 140m pa virsu uz 2km :))
5.km pēc pareizajām km atzīmēm nevarēja būt visātrākais, jo bija jāskrien pa bruģi un vēl daži asāki pagriezieni, kamēr citos posmos bija taisni gabali. Drošvien Garmins tad bija jau ‘paskrējis’ garām bruģim, jo 4.km atzīme bija tieši pirms tā.
Es ne visai sapratu, kur tur varēja būt apjukums par trasi 10km distancei, bet ieteikums būtu tad vismaz no google maps mašīnas vizuāli tās atslēgas vietas papētīt nākamreiz
https://www.google.lv/maps/@56.65358,23.7310712,3a,75y,65.06h,89.53t/data=!3m6!1e1!3m4!1st7way50WTKhiLa0aydpz9w!2e0!7i13312!8i6656
Nū, ē, man arī tieši 5. km ir visātrākais, tas gan tāpēc, ka uz beigām palielināju tempu, bet tas ir reāli, bruģa posms bija ļoti niecīgs, tas visa kilometra tempu ietekmētu maznozīmīgi.
Jā, bet par to, ka kāds pamanījās neskriet cilpu caur pili es tiešām brīnījos, kad es skrēju garām, nebija jāšaubās, ka skrienu pareizi, bet arī vēlāk apdzinu tādus skrējējus, par kuriem brīnījos, vai tiešām sākumā skrējuši tik ātri, ka tagad tā jāvelkas.
Turklāt tas bruģa posms vēl bija lejup no kalna, varētu domāt, ka tas atsver bruģa dēļ zaudēto ātrumu. Bet nu, protams, ka manis norādītie kilometru laiki ņemti no mana netalantīgā Garmina ;) Ansi, atslēgu vietu papētīšana Google kartē nav `vismaz`, tas jau būtu nākamais līmenis aiz vispār tikai kartes shēmas aplūkošanas.. Jāsāk man būtu ar to!
Jāsaka, ka shēmas aplūkošana varēja arī nepalīdzēt, tur tieši vieta pie pils bija grūti saprotama, kurā brīdī un aplī, kurā virzienā jāskrien.
Skrienot tumsā un pūli, ieraugot, ka labajā pusē otra plūsma iet pāri tiltam arī gandrīz aizskrēju taisni, labi, ka skatītāji pateica pareizo virzienu. Pēc tam vēl pirms pils daži citi šaubījās un taisījās griezties apkārt.
Vēlāk, paskatoties to vietu no malas, viss bija pilnīgs skaidrs, bet ātrumā skrienot, vēl tumsā un barā tas vairs neizskatās tik viennozīmīgi.
Nu skaidrs, no kurienes ideja, ka jātaisa startu tā, lai visiem reizē finišs sanāk :D
Daži negodīgie džekiņi izlaida cilpu caur pili – tāpēc arī radās neliels sajukums
Arī pie pirmā dzirdināšanas punkta daudzi aizlaida pa taisno, neaizskrienot līdz apgriešanās punktam.
Vispār piekrītu parējiem, kaut kas tomēr nebija kārtībā ar organizāciju, jo pašam 2 reizes parādījās doma, ka varbūt šauju garām, tas vairāk no citu ietekmes, jo bija gadījumi, ka cits pārvelk lentu pār sevi un aiziet. Vājā puse bija tieši pie pils, kur veda uz leju no tilta. Tā kā pusmaratons bija naktī, vajadzēja kaut kādas atstarojošas norādes.
Nu es biju viens no šmaukļiem un negodīgajiem. Sākšu uzreiz, ka pats esmu vainīgs, ka neizpētīju trasi un paļāvos uz to, ka varēs skriet kā normālā pasākumā, kur par orientēšanos pa trasi nebūs īpaši jādomā.
Par pašu kļūdu, pirmām kārtām, nebija tur uz to mirkli nekādu lentu, es nebūtu līdis apakšā. Tur vienkārši varēja izskriet cauri. PAPILDUS tam, tajā mirklī brauca meitene uz velosipēda, organizatora formā, es viņai uzprasīju vai skrienu es pareizi. Viņa atbildēja jā 21km skrien taisni. Protams, kad tilta vidū sapratu, ka temps man ir mazliet par mazu un apkārt ir stipri atlētiskāki cilvēki nekā es, sapratu, ka ir DSQ un ko nu tur vairs. Centos nemaisīties ātrākiem un skrēju uz finišu.
Kamdēļ man radās doma skriet nevis pa kreisi, bet pa taisni? Tamdēļ ka organizatori sākumā sāka kaut kādu rēbusu runāt, ka 5km pa kreisi skrien pārēji pa taisno. Es arī ieraudzīju ka visi griežas pa kreisi, bet pa labi pa taisno skrien sarkanie numuri.
DQS beigās gan es nedabūju tāpat. Būs motivācija pievilkt mazliet un šo pārspēt ar godīgu rezultātu un nākamreiz iepazīties ar trasi, kā to daru pirms treiliem.
“Jelgavas pusnakts treils” – sarežģītākā trase starp LV asfalta treiliem? :)
Pfff, nu skaidrs. Es skrēju 21km gandrīz visu distanci laba grupā, kur džeki (un meitenes) zināja kur skriet, tāpēc man kaut kā ar orientēšanu nebija jānodarbojas, bet finišējot un uzrādot pēc GPS savu pusmaratona rekodu man bija ļoti nepatikami nākamajā dienā atrast sevi diezgān zemajā vietā.
Nu tas labi… Bet cik var ļaut bērniem un visiem kas grib uz starta ieņēmt vietas priekšā? Es pēc starta pazaudēju ~30sek kamēr kļūva diezgān brīvi, lai skriet sava tempā. Un arī tad sākumā vajadzēja skriet ātrāk, lai sasniegt kaut kādu grupu, pie kuras varētu piebiedroties. Ja Jelgavā katru gadu ir uzstādīti dalībnieku rekordi, tad vajag taisīt stārta vārtus: 1-200, 201-400, 401-600 un tā tālāk pēc citu posmu rezultātiem. Bet šogad, tapāt ka iepriekšējā gadā pirmajā minūte es tikai ar elkoņiem un lama vārdiem atbrīvoju sev ceļu.
“ar elkoņiem un lama vārdiem atbrīvoju sev ceļu” forša attieksme. Cerams, ka pats arī dabūji ar pāris elkoņiem.
Dziņa, ir mači, kur tā ir normāla prakse. LRM 6km savadāk nevar.
Runājot par bērniem pirmajās rindās,nu sorry vecīt -liela daļa to bērnu skrēja 5km distanci un skrēja stipri ātrāk par tevi,viņi nu galīgi tev nevarēja traucēt…MOZGOVOJ RIBAK
A ko man vajadzēja darīt? Ja būtu mazs un lēns un ieņēmtu ne savu vietu tad jaa, arī pats dabūtu. Vispār starts nedaudz izskatījas pēc http://www.mouseonthemind.com/wp-content/uploads/2013/06/lionking3335.jpg . To vienkārši nevajadzēja pieļaut.
AGY-ko savādāk nevar ??? Grūstīt ar elkoņiem 9-11 gadus vecas-jaunas meitenes ,kuras 5km skrien 19-23 min robežās!!!!Nopietni
laacis1981, nē bērni neskrēja ātrāk par mani. Ja skrietu, tad problēmu nebutu.
tos, kurus nākas grūst neskrien 19-23 min robežās, jo tie jau sen ir prom. 30+min skrējēji ir tie, kam patīk grūst. Es nekad neesmu starta koridroā bijusi sākumā, man nav idejas, kas tur notiek, bet beigās pat pusmaratoniem gadās, kāds/-a, kas pagrūž mani.
Agy, skrēju šogad LRM 6km, ar visu to, ka biju izcepinājusi galvu saulē maratona distancē un pieēdusi pilnu vēderu ar pēcmaratona gardumiem, tāpat apdzenot un lavierējot starp visiem kaitinošajiem personāžiem spēju iztikt bez iekaustīšanas un skaļi neizpaustas neapmierinātības.
Labi, labi, nebija tieši tā, ka es šeit uzrakstīju, ka grudu ar elkoņiem un lamāju visus mazuļus, varbūt ar plēci kādu aizskaru, kad tasiīju savu slalomu. Bet iekšienē es jūtos tieši tā ka aprasktīju.
Triatlonu peldamajos posmos regulāri dalībnieki dabū ar kājām pa galvu, tāpēc tur tautas mačos bieži taisa intervālu startus. Bet tas nav tik sāpīgi kā grupas velo, kur kritieni visbiežāk ir nevis pirmajā kilometrā, bet tieši pēdējos metros, kad visi ceļas kājās un mauc, cik atlicis. Tad lido tūkstošiem dārgi bleķi un dažam nākas daļu sevis atstāt uz asfalta. Skrējējiem vieglāka dzīve, kādu samīt var tikai startā
Tā sišana jau neizpaužas sitiens pa degunu, ka zobi un asinis šķīst, bet vienu gadu pēc dunkas sānos nektautrējos atriebties.
Nu ,ja gribam būt precīzi Mozgovoj ribak un piekasīties vārdiem,tad vismaz 30 bērneļi skrēja 5,270km ātrāk par tevi un kādi 40 varbūt par vienu minūti lēnāk sanāk diezgan liels bariņš….:)Un es kā tēvs kuram ir ļoti ātra meita ceru ka neatrāvās no taviem elkoņiem.
laacis1981 Kur Tu dabūji 30 bērneļus kas skrien ātrāk. Pārrēķinot pēc peace(3:59min/km uz pusmaratonu), iegūstam 21 minūti uz 5.27km. Tur sanāk tikai 9 bērni(jaunāki par 16g) +1min +5 bērni
Nu skaiti STA,STB,VTB,VTB bērni kur neviens nav vecāks par 17 gadiem zem 22min ir skrējuši precīzi 30 gb un kādi 10-15 gb slinkums skaitītī 10,5km distancē zem 43min.+vēl vesels bars starp 22-23 min nav jau stāsts par skaitu,bet stāsts par bērniem-jauniešiem kuri ir fiziski aktīvi ,cīņas spara pilni un kuri nav pelnījuši ,lai viņus iedunkātu ar elkoņiem rupji apsaukātu,utt
STA, SVA tie jau apvainosies ja viņus par bērneļiem nosauks. Galvenā ideja jau paliek, neatkarīgi no tā esi vai neesi bērns, ja esi nostājies tūlīt aiz elites koridora tad skrien tā lai tevi nav jāapdzen visiem kam nav slinkums. Šīs masveida apdzīšanas rada daudz bīstamu situāciju. Jelgavā vienu kritienu redzēju, par otru dzirdēju, un tas stāvot tikai 10-15metrus no starta. Bīstamākie gadījumi ir tad kad bērni 5 metrus pēc starta apstājas lai pagaidītu draugu/draudzeni vai aizsiet kurpi. Piekrītu apsaukāt un iedunkāt nevajag, vajag ātri skriet. :)
Ja nespēj laikā apstāties, vai izvairīties no priekšā esoša šķēršļa, tad ir izvēlēts nepiemērots ātrums! Risinājums – izvēlēties piemērotu, atbilstošu apkārtējiem apstākļiem ātrumu un/vai ieviest ātruma ierobežojumus atseviškās zonās (startā) :)