Jaunās māmiņas piezīmes #9. Pusgads apkārt

Lai lasītājiem nerodas iespaids, ka manas, jaunās māmiņas, skriešanas gaitas ir apsīkušas, padalīšos progresā.

Pāris nedēļas atpakaļ Hannai ir apritējis pusgads. Mammas (un noteikti tēti arī) sapratīs manas divējādas jūtas – pusgads reizē ir tik daudz un tik maz! Hanna mainās un mācās burtiski pa dienām, tajā pašā laikā joprojām esam ļoti cieši saistītas, kas, protams, ietekmē arī skriešanu. Par zīmīgām lietām šajos pēdējos divos mēnešos uzskatu:

• Siguldas kalnu maratonu,
• aerobo treniņu uzsākšanu (beidzot!),
• Rīgas rogainingu,
• kā arī pusmaratona distances sasniegšanu.

Ha, pusmaratons pusgadu pēc dzemdībām – nav slikti, ne? Bet par visu pēc kārtas.

Oktobrī mani uz dažām nedēļām noķēra kas līdzīgs pēcdzemdību depresijai. Kas līdzīgs, nevis depresija, jo savā apātijā, vēlmē norakties no pasaules un sava bērna zem segas un nenākt ārā nenonācu līdz kliņķim. Zem segas nerakos, vienkārši biju īgnāka, nogurušāka, nesabiedriskāka par sevi parasto. Diezgan ātri arī sapratu, ka nedarot neko, tālu netikšu. Sāku ar garām pastaigām (skriet, protams, pavisam negribējās), izdomājot visvisādus (dažreiz visnotaļ mākslīgus) iemeslus. Kā piemēram, kaķiem beidzas sausā barība. Nekādu problēmu, Arkādijs saka, paķeršu rīt pa ceļam no darba. Nē, nē, tā tās lietas neies, kaķiem barību vajag šodien (lasi – man sevi kaut kā no mājas ir jāizvelk)! Krauju bērnu ratos un pa iespējami garāko ceļu caur mežu (8km pret 4km pa šoseju) ejam uz Depo. Un tā gandrīz katru dienu ar jaunu iemeslu. Palīdz. Palīdz arī atzīt sev, ka neesmu “supermamma”, ka man var būt slikts garastāvoklis un ir tiesības šad tad justies nogurušai un pažēlot sevi. Un teikšu jums vēl kas palīdz – kārtīgas sacensības!

Siguldas kalnu maratonā dalību šogad laimēju loterijā, ko veica organizatori starp iepriekšējā gada atkritumu vākšanas koptreniņa dalībniekiem. Droši vien, lieki teikt, ka piedalīties pirms izlozes netaisījos, kalniņiem trenējusies nebiju, tik tikko plakanajā asfaltā sasniedzu 15km attālumu treniņos. Bet nu liktens piedāvā piedalīties, vīrietis atbalsta un sola doties ar bērnu supergarajā uz nez-cik-stundām pastaigā, kamēr es finišēšu. Nestāstīšu par trasi, laika apstākļiem utt, to visu jau ziniet no pašu dalības un citu komandas biedru rakstiem un blogiem. Priekš manis šīs sacensības bija ļoti grūtas, īpaši posmi uz augšu. Kājas bija galertā jau pēc pirmajiem 5km, pēc 11km es vairs nevarēju kāpt kalnos bez apstājas un daudz laika zaudēju atpūšoties, nemaz nerunājot par finiša kalnu, kurā rāpos 9 minūtes. Bet tā sajūsma un runners’ bliss! Kā galvenā motivācija man bija izbadējies un noilgojies bērns finišā, tāpēc pa nogāzēm uz leju un plakanajos gabalos spiedu sev skriet līmenī “komfortablais diskomforts” – grūti, bet var paciest. Un izrādās, te tas prieks arī aprakts! Un es atcerējos, ka esmu skrējēja, ka esmu brīva, kad skrienu, ka esmu es pati. Ne mamma, ne draudzene, es pati!

Siguldas KM finišs. Kārļa Pakārkļa foto.

Iegūtie endorfīni un atmiņas mani silda joprojām. Protams, uznāk kādreiz tumšākas dienas, bet tās ir individuālas, retas un pa vienai. Skriet pamazām turpinu, cenšoties maksimāli daudz treniņu aizvadīt aerobajā zonā. Lasu P. Maffetone The Big Book of Endurance Training and Racing, pārējiem pagaidām neiesaku (un varbūt neieteikšu). Drīzāk gan man ieintriģēja raksts par Larisa Dannis, šī gada ASV čempioni 50 jūdzēs, kas trenējoties stingri pēc Mafetona metodes. Es zinu, ko teiks pieredzējušie un skeptiķi – ka nav jau jābūt Mafetona ideju sekotājam, lai zinātu par aerobo treniņu efektivitāti etc etc. Un nav jau arī. Bet mani pirms tam nekas nespēja nomotivēt skriet tik lēni (uzsākot mans temps bija 8:30-9:00 min/km). Un ja minētā metode mani motivē vilkties gliemeža gaitā, tad esmu autoram parādā vismaz izlasīšanu un veselīgu kritiku. Nesen samērīju, ka tagad jau varu pie tiem pašiem pulsiem vikties ap 8:00-8:10min/km. Ir cerības līdz pavasarim kaut cik ātrumu iegūt.

Izņēmumi aerobajiem treniņiem man tomēr mēdz būt diezgan daudz, kas visticamāk palēnina aerobās bāzes iegūšanu. Pirmkārt, tās ir visas orientēšanās. Ne es tajās prātīgi iesildos un atsildos, ne arī skrienu aerobajā zonā. Mežā, kā jau mežā, skrien tik ātri, cik ātri var, lai galva vēl joprojām strādā. Otrs izņēmums ir periodi, kad pulsometrs nav pie rokas. Biju aizdevusi savējo Garmin Laumai Montanejos Trail 55km skrējienam, pretī saņemot viņas pulsometru, bet tāpat kā Laumai bija interesanti momenti ar manu elektronisko draugu, tā arī man lielas draudzības ar viņas Garmin nesanāca jeb lielāko daļu skrējienu šajā laikā aizvadīju bez pulsometra.

Stipri pēc sacensībām pulsa ziņā izskatījās arī Rīgas Rogainings. Pēc tam, kad Arkādijs bija iemēģinājis savus spēkus Vaidavas rogainingā, nolēmām, ka es varētu izmēģināt pilsētvidē – daudz vienkāršāka loģistika ar bērnu un arī 2h ir kā radīts man. Kādu laiku likās, ka nesavākšu komandu, bet tad vienlaicīgi pieteicās Guna un Andulis. No Anduļa saņēmām veselu lērumu ar iespējamiem komandas nosaukumiem, mums ar Gunu atlika vien izvēlēties un piereģistrēt “TT 2h” komandu. Sacensību dienā nolēmu, ka rogainings jau nebūs ātrs, tāpēc došos uz Alfu kājām/skriešus un tur pēc otro brokastu ieturēšanas gan jau nebūs problēmu turpināt skriet. Ar plānošanu jau viss forši, ar izpildījumu – kā vienmēr. Kaut ko nepareizi sarēķināju, pēc otrajām brokastīm ieskriet veikalā nepaspēju (ļoti kārojās Rimi Spēka rikas – tāda forša sēklu maizīte), savukārt, nokļūdījos arī distances samērīšanā un atskrēju par ātru. Vismaz laiks, ko izstāvēt rindas, bija pietiekams. Tad sekoja visādi organizatoriski darbi kā – izņemt numurus, pabarot bērnu, nodot bērnu pieskatīšanai tētim un vecmammai, un tad jau – distances plānošana. Vai es minēju, ka nekad nebiju piedalījusies rogainingā, tāpat kā mani komandas biedri? Nu nekas, pieņemot par konservatīvu ātrumu 12:00min/km, sazīmējām trasi. Sākumā mums gāja kā pa celmiem – pirmo punktu (26.) atradām ātri – pēc cilvēku bariem. Šķiet, ka arī nākamos divus (45. un 38.) varētu tāpat, bet nomaldījāmies pie abiem divās priedēs un zaudējām daudz laika. Pēc tam jau ar orientēšanos gāja vieglāk, šķiet, visi beidzot pamodās. Ar skriešanu starp punktiem arī bija tīri labi, skrējām man komfortablā tempā, brīžiem, kad likās par ātru, pārgāju soļos. Pēdējā pusstundā man sāka ļoti salt rokas, skaidrs, beidzās enerģijas krājumi (trasē neēdām un gandrīz arī nedzērām). Pēdējos punktus ņēmām Biķernieku mežā un bija šaubas, vai paspēsim, bet Andulis nosolījās, ka izvedīs pa īstajām taciņām. Vēl skrienot, runājām, kā nu kurš dosies mājup (man bija plāns ķert rokā savu ģimeni un uzreiz arī pazust), ka gan jau nekādi pjedestāli tādiem lēniem iesācējiem tāpat nespīd, ha-ha. Man patika, ka neskatoties uz maldīšanos, izskrējām skaisti pēc plāna, paņemot visus plānoos punktus un ieskrienot vien minūti pirms beigām. Atradu ģimeni un devos mājup. Liels gan bija mans prieks un pārsteigums, ka pjedestālu tomēr bija iespējas ieraudzīt – mix grupā ieguvām trešo vietu, kopā savācot 38 punktus un otrajai vietai zaudējot laikā, bet ne punktos. Varbūt rogainingā (pilsētvidē) esam cerīga komanda! Ja vien Andulis un Guna piekritīs, varētu kādreiz izmēģināt arī mežā.

Rīgas rogaininga karte

Un kur tad pusmaratons, lasītajs jautās. Nu gluži vienā gabalā vēl nav mēģināts. Bet kopā vienā dienā gan – uz rogainingu man sanāca 6.5km un rogainingā savācām 15.5km. Ņemot vērā, ka laiks starp skrējieniem bija mazāk kā 2h, man ir pārliecība, ka pusīti jau varu noskriet. Neatkarīgi no tā, ka nezinu, cik ātri (lēni) tas sanāktu, šī doma ļoti silda un ceļ pašapziņu. Līdz 100km atlikuši vien 78km.