Jaunās māmiņas piezīmes #8. Nedēļas 13.-18 jeb dažas atklāsmes

Turpinu atskaitīties, kā man sokas ar atgriešanos skriešanas pasaulē.

“13.nedēļa

Nedēļa paiet ļoti pozitīvi, kilometru apjoms turpina pamazām augt, garie skrējieni pārkāpuši stundas robežu (pēkšņi atceros to pirmo reizi, kad skrējiens kļuva stundu garš, kādus 3 gadus atpakaļ, Viļņā. Toreiz likās – wow! Es varu skriet stundu no vietas!), nedēļas beigās vēl arī deserts – Āžu kalna stirnu bukā Zaķa distance!”

…

Uzsāku rakstīt šo bloga ierakstu tāpat kā iepriekšējos, bet tad sāku par to domāt. Skriešana un ikdiena no vienas puses ir iegājuši zināmā rutīnā, no otras puses – kā jau ar mazu bērnu – nekādas rutīnas, tiklīdz pie kaut kā pierod, tas mainās ļoti strauji. Tāpēc tā vietā, lai garlaikotu lasītājus ar statistiku un skrējienu aprakstiem, pastāstīšu labāk par atklāsmēm pēdējo pusotra mēneša laikā.

Lai dzīvo joga

Traumu valstībā esmu pabijusi. Lai vingrotu, esmu pārāk slinka. Jogai šobrīd manās acīs ir liels potenciāls, lai kļūtu par skriešanas un dzīves pavadoni, bet… vajadzīga motivācija, lai mana aizraušanās nenoplok klusām un pavisam. Lai arī man patīk, kā es jūtos pēc jogas – tā palīdz man savest kārtībā muguru, kājas un rokas, kam tiek laba slodze, nēsājot pa māju un šūpinot nu jau 7kg smagu Hannu, un lai arī Hannai patīk jogošana – viņa visnotaļ mierīgi noguļ blakus uz paklājiņa līdz pat 40minūtēm, tomēr joga vēl nav iegājusi rutīnā (arī skriešana, starp citu, nav). Man joprojām ir jādomā un jāplāno savas sportiskās aktivitātes, joprojām nav no rītiem tās atklāsmes – o, tūlīt celšos un iešu uzaut kedas/izklāt paklājiņu. Cipargalvām ciparu motivācija – vienu dienu nāca pār mani ideja, un skriešanā tika ieviests jauns koeficients – jogas un cita veida stiprinošās vingrošanas (ja nu man pa brīdim uznāk iedvesma) jābūt vismaz 50% no skrienamlaika nedēļas griezumā. Cipars tiek atsekots nu jau 7.nedēļu un pagaidām strādā! Vairākas reizes skrējiens tika aizvietots ar jogu, un muskuļi par to saka paldies.

Kur es steidzos?

Kā vienā komentārā teica edGars – esam kļuvuši negausīgi pēc kilometriem. Jā, domāju, cilvēki ir kļuvuši gan. Tad doma paapļoja pa manu zemapziņu, ievāca datus, nosēdās, un man nācās atzīt – esmu negausībā tikusi daudz tālāk kā man gribētos. Pirmais maratons – tajā pašā gadā, kad uzsāku skriet (pat bez 2000km treniņos), otrais maratons vien mēnesi pēc pirmā, pirmā ultra – pusotrā gadā pēc sākuma. Nemaz nerunājot par diennakts skrējienu un 100km Viļņā, no kuriem nemācēju izstāties, kad satraumējos. Un visu laiku sajūta – vajag vairāk, tālāk, ātrāk, savādāk nepaspēšu. Nepaspēšu ko?

Šobrīd katrs skrējiens ir loģistikas mākslas izpausme. Bērns ik pa brīdim grib ēst, gulēt un vienkārši apmīļojumu no mammas. Hanna ir diezgan prasīga pēc mīļuma, daļa jogas nodarbību jogas studijā paiet, pavadot to laiku mammas rokās. Arī ja vasarā pabarot varēja kaut vai pļavas malā, ka tik ir kur piesēst, tad tagad rudenī tas kļūst grūtāk – auksts, un ziemā būs pavisam nereāli. Tāpēc, kamēr bērns nepāries uz cieto pārtiku (meita nekļuv arī par pudelītes fani un dzer pienu tikai no pirmavota) un arī nesāks justies pasaulē pietiekami droši, lai paliktu vairāk par 15minūtēm ar kādu, kas nav mamma, es par garajiem skrējieniem varu aizmirst. Mans šībrīža limits pēc pieejamā laika ir ap 12km. Līdz ar to, tuvākajā pusgadā es nekam garam uztrenēties nevaru, pat ja mana steidzība mani dīdītu. Tiklīdz es to sapratu, es sajutu lielu atvieglojumu un pat brīvību – jo izrādās, man nekam arī nav jāgatavojas tuvākajā pusgadā. Un ja tā ņem, arī tuvākajā gadā, divos, trijos… tik ilgi kamēr es atkal to negribēšu. Līdz ar to no nākamās sezonas plāniem pazuda itin visa veida sacensību garumi – pusmaratons, maratons, ultramaratons. Tas tik būs jaunatklāsmes prieks, kad atsākšu plānot kādu noteiktu distanci!

Realitātes pārbaude

Vēl nedaudz par steigu. Atsākot skriet, man bija piemirsies, ka 10km toreiz ir pavisam kas cits, kas 10km tagad. Jo tagad tā ir garā distance. Sacensībās pavisam reti skrēju distances īsākas par pusmaratoniem, līdz ar to mans 10km labākais rezultāts uz brīdi pirms bērna gaidīšanas bija tāds nedaudz novecojis. Likās, ka būs gana viegli to, ja ne labot, tad vismaz atkārtot. LSC trase ir arī pateicīga rekordiem, plakana un līdzena. Jāatzīst, šīs sacensības (LSC atklātā čempionāta šosejā 6.kārta) bija ļoti grūtas. Sākot ar pārķertu startu, jo nebija īsti saprašanas, cik tad ātri skriet, nespēju sekot leģendārajam Georgam Jermolajevam (jau atkal!), vēlmi izstāties jau pēc 3km, pulsu, kas neatkarīgi no ātruma turējās ap 180, un pilnīgu nespēku beigās, kad likās, ja uzsākšu finiša spurtu, no kuņģa satura nāksies šķirties. Un beidzot ar rezultātu 56:42, tempā, kādā pirms tam spēju turēt tempu pusmaratonā, dziedādama un dejodama, iepriekšējā dienā noskrienot trīsdesmitnieku. Bija grūti, bet izvilku no tā visa divas svarīgas mācības. Pirmā, mazākā un praktiska – joprojām pietrūkst muskuļu spēka – korsetē, mugurā, jā, arī kājās. Otrā mācība gan bija daudz nozīmīgāka.

Jogā ir jēdziens ahimsa jeb ne-vardarbība, kas sākas visupirms jau ar sevi pašu. Nedarīt pāri sev un tad nedarīt pāri arī citiem. Man pagāja gads, kamēr koncepciju pieņēmu līdz līmenim – nedarīt pāri savam ķermenim. Bet esmu palaidusi garām, ka ar salīdzinājumiem – tad un tagad – es nodaru pāri savam garam, savai motivācijai, laužot ahimsa principu pašos pirmsākumos. LSC apļos es izdarīju visu, ko varēju, lai noskrietu pēc maksimuma, un neskatoties uz trīsreizējo pāriešanu soļos, rezultāts ir labs. Un to pieņemot, es jau atkal atgūstu vēl daļu no savas brīvības, brīvības uzlabot rezultātus no esošās pozīcijas un priecāties par sasniegumiem tagad, neatskatoties. Nevadīties ne tikai pēc citu neaizsniedzamajiem kilometriem un ātrumiem, bet arī pēc savējiem. Iedvesmoties, bet nekrist atkarībā atkārtot. Sākt no jauna un atgūt skriešanas prieku pašas skriešanas, ne rezultātu dēļ. Lai dzīvo realitātes tīrā lappuse!