Jaunās māmiņas piezīmes #7. Nedēļas 9.-12.

Turpinu skriet un stāstīt arī jums, kā tad man iet jaunās mammas-skrējējas lomā.

9.nedēļa

Nedēļas sākums ir nedaudz saguris vai pat slimīgs, un skrējiens tiek aizvietots ar garu pastaigu uz Garmin ofisu, kur tiek nomainīta jostiņa. Skrējieni nākamajās dienās atgādināja, ka garās pastaigas nav gluži atpūtas dienas, un kājas sajutās nedaudz sagurušas. Vingrošana ap šo laiku pazūd pavisam, pilnībā aizvietojoties ar jogu. Izsecināju, ka jogā var atrast daudz interesantu pozu, kas diezgan labi strādā spēka treniņam, bet pati jūtos pēc jogas krietni labāk – daudz mierīgāka un līdzsvarotāka. Nedēļas beigās, lai nebūtu gluži mājās sēdēšana, izbraucam uz Mežaparku – izskriet 5km LSC apļos ar ratiem. Tās ir manas pirmās sacensības, tāpēc nolemju, ka galvenais šoreiz ir finišēt, neskatoties uz laiku. Turklāt 5km šobrīd ir arī mans maksimums. Protams, vēl 10min pirms starta Hanna pieprasa ēst, tāpēc piesēžu uz soliņa – meitai pikniks brīvā dabā. Uzsākam skriet pavisam mierīgi, pirmo kilometru turoties aiz N. Kavtaskinas un citiem cienījamā vecuma skrējējiem. Tad rodas sajūta, ka varētu tā kā nedaudz ātrāk. Rezultātā izskrienam negatīvos splitus kā pēc grāmatas ar kopējo finiša laiku 30:18. Uzskatīsim to par jauno ratu PR.

10.nedēļa

Nākamā nedēļa ir mierīgāka, izskrienu 3 reizes, no kurām vienreiz pa lietu ar ratiem (nākamajā dienā pēc LSC grūti, bet lietus ir tāds atvieglojums pēc karstā laika, ka, šķiet, grēks to laist garām) un divreiz viena pati no rīta, kamēr mazā guļ ar tēti (praksē gan pierādās, ka mazajai ātri vien pēc mammas pazušanas nostrādā radars un tad neguļ ne meita, ne tētis). Garais skrējiens izaudzis jau līdz 7km, par ko man ir liels prieks – organisms sāk atcerēties skriešanu. Tā tiek papildināta ar vairākām stundas pastaigām nedēļā un trim jogām. Lai iedvesmotos, ko tad īsti iesākt ar bērnu jogas laikā, kā arī radināt Hannu pie jogas paklājiņa pirms atsāk iet uz jogas studiju uz kopīgām nodarbībām, nopērku un pastudēju Baby OM: Yoga for Mothers and Babies. Pozas visas ir detalizēti aprakstītas, ar fotoattēliem un jogošana sadalīta trīs posmos atkarībā no bērna vecuma – līdz 3 mēnešiem, 3-6 mēneši, pēc 6 mēnešiem. Mazuļiem ieteiktās kustības mēdzam pildīt vairākas reizes dienā, arī bez jogošanas – Hannai ļoti patīk.

11.nedēļa

Arī šī nedēļa vairo pārliecību pār saviem spēkiem – divi garāki skrējieni: katrs pa ~8km. Vienreiz izskrienam ar Laumu (bite_l) – lielā foršā kompānijā – Lauma ar dēlu uz riteņa un ar suni, es – ar ratiem. Laiks pļāpājot iet nemanot, kopā vieglāk. Otrs garais ar meitu, pieturoties pie ne pārāk lieliem (priekš manis) pulsiem – zem 150, paiet viegli, gandrīz pat varētu vēl kādu kilometru. Atsāku arī nelielos aerobos skrējienus, jātrenē sirds. Tos veicu pa ciema asfaltu, ar ratiem. Aplis sanāk neliels, vien 1600m (skat. nākamo attēlu), kuros savācas kādi 9 pagriezieni, bet nu ko darīt. Jācer arī, ka kaimiņi iedvesmosies. Skriešanu jau atkal papildina vairākas pastaigas un jogas mājās. Jogai mājas apstākļos šad tad izmantoju arī šo pozu sekvenci – ļoti patīk kāju spēkam un izstiepšanai. Protams, interneta plašumos var atrast dažādas sekvences, jābūt tik vēlmei kaut ko darīt.

12.nedēļa

Notikumiem bagāta nedēļa. Pirmdien izskrienam un papļāpājam ar Laumu. Otrdien notestējos Sporta laboratorijā. Trešdien mums ar Hannu ir piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāta diena. No rīta pirmo reizi dodamies uz mazuļu jogu Labo sajūtu laboratorijā. Iet, kā jau pirmo reizi, nemierīgi, tiklīdz viens no puikām sāk aiz sajūsmas spiegt, tā Hanna sāk raudāt. Nodarbības lielāko daļu viņa nodzīvo man pa rokām, bet tomēr savu pusstundu man izdodas pavingrot. Tajā pašā dienā mums ir pirmais neizdevies un tāpēc ļoti īss skrējiens – kā mamma ar nelielu pieredzi es vēl tikai apgūstu sava bērna spējas, iespējas un omas, un toreiz vēl nezināju, ka, ja meita ir pārņēmusies, ratos tā vairs neaizmieg, jāmidzina rokās. Nākamās pāris dienas pavadām mājās vai ap mājām, izejot vien uz nelielām pastaigām/paskrējieniem. Bet nedēļa vēl nav galā un svētdien piedālamies Džo godināšanas 24h stafetes posmā. Tiklīdz izskrienam, dodoties uz starta vietu, sāk līt, bet tā kā mums ir lietus aizsargs, Hanna var mierīgi gulēt. Kompānija savācas paliela un ļoti forša – Inga_K, Lauma, Dot uz velo, Aivars, eees. Ātri vien rati tiek man noņemti un, kā saka Lindams, Hanna tiek pie skriešanas krusttēva – Aivars izskatās ļoti smaidīgs, stumjot ratus. Aizskrienam līdz maiņas vietai, tur mēģinu nedaudz nogaidīt, kamēr pāries lietus baltā siena, bet tad kļūst skaidrs, ka tik drīz tas nebūs. Nu ko dosies mājup tāpat. Cilvēki autobusu pieturās un automašīnās mūs pavada, grozot galvas – skrienoša Vibramos, ar ratiem un svārkos neizskatos laikam pēc statistiski vidējās māmiņas. Pusceļā lietus mitējas un līdz mašīnai tiekam tīri laicīgi. Uz to brīdi tas ir mans garākais skrējiens – pāri par 10km – un lai arī uz beigām jau noguru, prieks par noskrieto un satiktajiem līdzatkarīgajiem saglabājas vēl vairākas dienas.