Jaunās māmiņas piezīmes #4. Nedēļas 5.-8.

Kopējais mēneša noskaņojums saglabājās visnotaļ pozitīvs, neskatoties uz to, ka jūlijā iestājās karstums, meita joprojām nav diezko patstāvīga (gribējās gan, vai ne?) un tas nedaudz ierobežo sportošanas iespējas.

5.nedēļa

Nedēļas sākumā bija jācīnās ar lepnuma un padošanās velniņiem – “ja jau nevar visu uzreiz, nevajag vispār neko!”, brīžiem likās, ka trīnīšu skriešana un 10 minūšu garas vingrošanas tāda niekosanās vien ir. Bet kā saka – “trīnīšus nekrāsi, pie simtnieka netiksi” – tāpēc cīņu ar velniem (jeb sevi) nācās izcīnīt. Pirmo reizi arī iekrāvām ratus mašīnā un aidā – uz Magnētu. Kamēr es izskrienu savu ~3km garo distanci, tikmēr Arkādijs ar ratiem pa meža ceļiem pastaigājas, tad apmaināmies. Magnēts rezultātā aizņem visu vakaru, bet prieki – lieli! Pirmo reizi gan dabūju diskābeli – punktā, kuru labi atceros atrodam, nenopīkstināju identu. Vingrošanas/jogas pusē viss pa vecam – nedaudz (līdz 20minūtēm), pāris reizes nedēļā vakaros.

6.nedēļa

paiet lielākoties rožu dārza uzrakšanas darbos. Manā tekošajā stāvoklī tas nozīmē, ka labi strādā viss ķermenis – rokas, kājas, mugura. Meita parasti šajā laikā guļ blakus speciālā sēdeklī, bet ne visai mierīgi, ik pēc 15-20 minūtēm jātaisa iešūpošanas pauzes. Rezultātā izskrēju nedēļā vien 2 reizes, vienu no kurām – Magnētā. Pamaldījos pamatīgi – 3.2km gaisa līnijā izvērtās par 4.6km. Vingrošana un joga lāpstas dēļ pavisam izpalika.

7.nedēļa

Šī izvēršas par ļoti pozitīvu nedēļu. Skrējienus spēju pagarināt no 3km uz 4km, joprojām skrienu no rīta, kamēr mazā ar tēti guļ. Uz nedēļas beigām parādās arī sajūta, ka ātrums atgriežas, vairs nevelkos ar 8min/km, bet spēju izskriet zem 7minūtēm. Par laimi (vai drīzāk nelaimi) pulsometra jostiņa ir nolēmusi doties pelnītā atpūtā, un es kā savas skriešanas pirmsākumos varu skriet, cik ātri vien gribu (krietni anaerobajā zonā, ja spriež pēc sajūtām), “neredzot”, ka tas par ātru. Ko nu zaļam gurķim kā es padarīsi? Lai kaut kā sevi attaisnotu par tādu attieksmi, atcerējos par skriešanas/treniņplānu vērtēšanas metodi, kura aizlienēta no Matt Fitzgerald RUN: Mind-Body Method of Running by Feel (te, pirms turpināt rakstīt 5minūtes izmisīgi meklēju bloga ierakstu, kurā padalījos ar šīs grāmatas recenziju, bet izskatās, ka būšu to uzrakstījusi tikai sapnī). Garais stāsts īsumā – katrs skrējiens (var to darīt arī ar citām sportiskām aktivitātēm) iegūst divdimensiju vērtējumu (grāmatā tika izmantota skalā no 1 līz 3, es izmantoju no -1 līdz +1 ētrībai): 1) vai skrējiens patika , kas nodrošina, ka skrējējs nepārtrenējas, jo tad pazūd skrienamprieks, un 2) vai skrējiens palielināja pašapziņu un pārliecību par saviem spēkiem, kas, savukārt, nodrošina, ka treniņplāns nav par vieglu, jo tad neaug pašapziņa. Lai novērtētu, vai treniņplāns strādā, vajag skatīties nedēļu/mēnešu vidējos rādītājus un ilgtermiņa tendences – tām jāsaglabājas pozitīvām. Man gluži uzrakstīta treniņplāna nav, bet tas jau man netraucē vērtēt. Tagad tie, kas ir man draugos sporta portālā Endomondo, var redzēt, ka pievienoju šos rādītājus skrējienu aprakstos.

Vingrošanu šonedēļ joprojām ierobežo tie paši faktori. Vienā reizē, kad nebiju vēl pat lāga sākusi, bet meita jau uzstājīgi pieprasīja manu nedalītu uzmanību, iedomājos, ka daļu no vingrojumiem es taču varu pildīt ar bērnu uz rokām, piemēram, 100up, par ko man atgādināja fizioterapeite un kas ļoti labi nodarbina iegurņa un dziļos preses muskuļus, visāda veida pietupienus un balansēšanu uz vienas kājas. Ar nepacietību tagad gaidu, kad mazā spēs noturēt galvu, lai varam kopā vingrot regulāri.

8.nedēļa

Nedēļas galvenā atziņa – pastaigas, kas garākas par 5km, šobrīd nav nekāda atpūtas diena, kā tas būtu pirms gada. Tādas šonedēļ bija veselas 2 – 10km un 12km, manuprāt, nepavisam ne sliktāks treniņš kā skrējieni. Tā kā pulsometrs joprojām nav, turpinu priecāties par nosacīti ātro skriešanu. Nedēļa ir ļoti karsta, kas pievieno papildus parametru jau tā sarežģītai plānošanai. Rezultātā nedēļas beigās pirmo reizi izskrējām ar ratiem, pa gludo Juglas ielas asfaltu. Kā mums sokas ar ratu skriešanu un kā rati tika izvēlēti, pastāstīšu nākamreiz. Te vēl tik gribēju piebilst – karstais laiks mūs notur lielākoties mājās un bieži gultā (tādā laikā bērnu pat slingā nesienu, jo tad abas esam slapjas 10 minūšu laikā), un, lai cik ļoti es arī neizbaudītu šo laiku, pavadītu ar savu meitu, kura jau arī sāk izrādīt sajūsmu par kopā būšanu, brīžiem rodas sajūta, ka vēl mazliet un es ieaugšu dīvānā. Rezultātā sāku pamazām skatīties uz mazuļu jogas pusi, kā arī Arkādijs ieteica sākt apmeklēt kopā ar Hannu kādus koptreniņus/sacensības Rīgā, vairāk socializēšanās nolūkiem kā jaunu rekordu uzstādīšanai. Tad nu atliek vien izvēlēties no kalendāra, kas būtu piemērotākais manām šībrīža spējām un papildus ierobežojumam, ka asfaltam jābūt tik gludam, lai ar ratiem var skriet.