Jaunās māmiņas piezīmes #2. Nedēļas 1. – 4. Atsāku skriet.

Par pirmo pastaigu pēc dzemdībām var uzskatīt trešajā dienā veiktos 100m apkārt radību mājai. Par dzemdību vietu biju izvēlējusies Krimuldā esošo Harmoniju, tāpēc atšķirībā no lielākās daļas jauno māmiņu Dzemdību nama koridoru vietā es varēju baudīt svaigi pļauto zāli basām kājām. Par sportisku šo aktivitāti nosaukt īpaši nevarēja, joprojām biju nogurusi un pārvietojos ar mokām. Bet cik nu ilgi gultā gulēsi?

1. nedēļa

Pirmā mērķtiecīgā pastaigā (pavisam nelielā, 15min.) izgājām otrajā dienā pēc atgriešanās mājās – nu ļoti gribējās notestēt bērna ratus. Tie mums ir skriešanai speciāli piemeklēti un pasūtīti. Ratus notestējām daļēji – oriģinālās sēdvietas vietā pirmajai pastaigai tika izvēlēts autosēdeklītis (arī tas tika pirkts savietojams ar ratu pamatni). Tajā pašā dienā arī uzsāku veikt stiprinošos vingrinājumus, ko miksējot ar jogu cenšos taisīt ik pārdienas.

Pirmais vingrojumu komplekts tika sakombinēts no fizioterapeitu ieteikumiem, ko izsniedza vecmāte, Runner’s World ieteicamajiem vingrojumiem sievietēm pēc dzemdībām un dažādiem jogas resursiem. Tas ietvēra dažādus vingrojumus iegurnim un dziļajiem vēderpreses muskuļiem (te jābūt ļoti uzmanīgām, jo vēdera preses muskuļus uzreiz trenēt nedrīkst!). Nepieciešamās 10-15minūtes ir arī pietiekami īss laiks, lai pirmajās nedēļās to paspētu izpildīt brīžos, kad bērns guļ.

Pirmā nedēļa tā arī pagāja – nelielās pastaigās (līdz stundai) un nedaudz pavingrojot. Nogurums joprojām turējās diezgan liels, pirmajās reizēs stundas pastaiga (apvienojot ar pārtikas veikala apmeklējumu) bija līdzvērtīga kādreizējai pāris stundu skriešanai. Un pie vainas te nav bērna nemierīgās naktis, jo esmu izvilkusi pilno lozi – Hanna ir ļoti mierīgs bērns (saprāta robežās, protams), bet gan vispārējais organisma stāvoklis.

2. nedēļa

Arī otrā nedēļa paiet līdzīgi – turpinu vingrot, pamazām palielinot atkārtojumu skaitu, kas dod jauku progresa sajūtu – ja varu vairāk, tātad atgūstu spēkus, un veicot pastaigas. Katru dienu pastaigās neejam, ieturam mierīgu režīmu, lai ik pārdienas var atvilkt elpu un atjaunot spēkus. Nedēļas pašās beigās (divarpus nedēļas pēc dzemdībām) mani nomoka ziņkārība un uzvelku kedas. Noskrienu savu pirmo kilometru! Tas bija grūts kilometrs – pulss debesīs, ātruma nav, strādā lielākoties novājinātie iegurņa muskuļi. Eksperimentra secinājums – skriet vajag uzmanīgi un pavisam nedaudz, un jāvingro.

3. nedēļa

Ik pārdienas tomēr gribu mēģināt paskriet, atjaucot skrējienus ar pastaigu pauzēm. Par izmēģinājuma placdarmu kļūst pļava aiz mūsu ciemata, kopējais apļa garums ir ap 3km, lielākoties zemes ceļš. Šajās pirmajās reizēs daudz pastaigu paužu, pulss joprojām augsts, pietrūkst vēdera preses un iegurņa muskuļu spēka – uz skrējiena beigām parasti var just, ka tie ir pastrādājuši. Novērtēju arī savu Shock Absorber sporta krūšturi – ja agrāk es varēju skriet jebkādā sporta apģērbā, tagad es saprotu, par ko runā sievietes ar krūšu izmēru lielāku par 0. Ir vērts ieguldīt labā sporta krūšturī! Turpinu vingrot, pamazām pievienojot aizvien jaunus vingrojumus, turpinam arī iet pastaigās.

Aiz lieliem priekiem, ka var uzskatīt, ka esmu atsākusi skriešanu (lai kāda nu viņa būtu), sastādu tādu kā treniņplāna uzmetumu ar mērķi – Cēsu Eco Trail īsā distance. Pirms tam, protams, saskaņojot ar Hannas tēti potenciālo brauciena loģistiku un iespējamību no nesportiskās puses. Nedaudz gan mulsina, ka atlikuši nepilni 2 mēneši, nav pārliecības, ka tik ātri atkopšos.

4. nedēļa

Skriešanas atjaunošana tomēr neiet kā man gribētos, šķiet, krājas nogurums pēc skrējieniem, lai arī pašos skrējienos aizvien mazāk vajag pāriet soļos un pēc sajūtām kļūst vieglāk. Kā arī joprojām moka abi ceļgali, kuriem nu ir pievienojies arī viens elkonis un viena plauksta. Kamēr tie bija tikai ceļgali, likās, ka varbūt vecais “draugs” ITBS ir atgriezies, un attiecīgi sāku pievienot stiprinošos vingrojumus, staipīšanos, putu rulli, ledus terapijas un zirga smēri, bet, kad sāka sāpēt rokas, saprotu, ka, iespējams, tas ir kas cits. Nolemju, ka pēc Jāņiem jāpierakstās pie fizioterapeita un jāpievēršas šai bēdai nopietnāk.

Turpinu vingrot, lai arī mazāk kā gribētos – ir dienas, kad meita nemierīga un 20 minūšu vingrojumu komplekts izstiepjas pusotru stundu garumā. Sastādu jogas pozu sarakstu, arī 20minūtēm, dažreiz vakaros gan izpildot tikai kritisko pusi – pamanīju, ka dienās, kuras pavadam ar meitu lielākoties gultā (saucu tās par ligzdas dienām, tād pavadam tikai divatā un visu laiku kopā – kā kompensāciju dienām, kad mazā niķīga/nogurusi no ciemiņiem iepriekšējās dienās vai citādām aktivitātēm), gurni un kājas pēc tam ir stīvi un krampjaini. Joga palīdz pirms miega savest tās puslīdz ciešamā stāvoklī.

Pēc ceturtās nedēļas ir skaidrs, ka CET būs jāizlaiž, nepaspēšu atjaunoties un sagatavoties. Ik pa brīdim uznāk izmisuma mirkļi – tik acīmredzama neatbilstība ar to, ko redzu spogulī, un to, ko varu izdarīt ar sava ķermeņa palīdzību. Svara kritums šī mēneša laikā ir labs – no 75kg iepriekšējā dienā pirms dzemdībām esmu nonākusi līdz 63kg – mans neskrējējas svars, kā arī neizskatos pēc pavisam maza bērna māmiņas – par laimi arī vēders protās un savelkas atpakaļ tīri aktīvi. Bet 3km skrējiens joprojām ir izaicinājums, arī pēc jaunu vingrojumu pievienošanas nākamajā dienā parasti jūtu muskuļus. Ir regulāri jāatgādina sev, ka grūtniecība nav nekāds atvaļinājums organismam, ka jāpaiet laikam, ka man jābūt pret sevi saudzīgai un pacietīgai.

Tāpēc – turiet īkšķus par manu pacietību! Turpinājums sekos.