Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, pirmās sezonas sacensības, kā arī pirmās kaut cik nopietnas sacensības pēc Hannas dzimšanas, tika plānots LSC pusmaratons 11.aprīlī Mežaparkā. Man patīk LSC rīkotās sacensības ar to nelielo dalībnieku skaitu, plakanu trasi un tuvo atrašanos mājām. Ne mazāk svarīgi tagad ir arī bērna izklaides iespējas (piemēram, bērnu laukumi, kur Hanna ar tēti pakavēja laiku).
Plānošana
Labi sen neskrējusi sacensībās un vairs tā īsti neatceroties, kā tas ir, vien to, ka būs grūti, nolēmu, ka pārmaiņus pēc varētu mēģināt pulsa plāna pieeju, ko kādreiz aprakstīja Geo (Skriešana pēc pulsa plāna I un Skriešana pēc pulsa plāna II). Pieejai bija labas atsauksmes arī no citiem kluba biedriem, varbūt ka varētu strādāt arī man. Atliek vien atkārtoti izlasīt Geo pieredzi, izanalizēt savas sacensības un saplānot, kā pulsa grafiks varētu izskatīties man. Bet, ideja ir viens, realizācija – kas pilnīgi cits. Visu nedēļu jutos ļoti nogurusi un izsmelta, ar bērna lietām man plānošana piemirsās un atcerējos par to vien piektdien vakarā. Viss, ko paspēju izdomāt, ka pirmos 5km varētu skriet ar maratona pulsu – ap 165. Kas būs pēc 5km, to rādīs laiks.
Rīts pirms
Lai kā sevi mēģināju mierināt, ka šīs nav ne pirmās, ne pēdējās sacensības, ka globālu personīgo rekordu nebūs, ka skriešu ne tikai rezultātam, bet arī priekam un tas būs mans laiks sev pašai, vēderu neapmānīsi un uztraukuma tauriņi tajā mājoja no paša rīta. Turklāqt, izskatījās, ka kavējam. Neskatoties uz to, ka Hannai drīz būs gads, es joprojām ik pa brīdim aizmirstu, ka sakrāmēties tikai pašai vai pašai plus bērnam ir divas dažādas lietas. Tāpēc, kad piebraucam pie Mežaparka, līdz oficiālajām reģistrācijas beigām ir atlikušas vien 15minūtes. Iekrāmēju guļošo bērnu ratos, pamāju ģimenei un iesildošā solī dodos uz starta vietu. Protams, aiz uztraukuma arī iesildošais solis ir bik par strauju no pulsa viedokļa, bet ko nu vairs.
Pirmie 5km
Izlaidīšu reģistrāciju, vien minēšu, ka dēļ Garkalnes buka nākamajā dienā pasākums bija krietni mazāk apmeklēts, kā domāju, un pusmaratona distancei reģistrējās vien 4 dāmas, ieskaitot mani. Laiciņš rādījās būt foršs, saulains, bet vēl gana vēss. Kādu laiku paguvu patusēt pa starta vietu, parunāties ar paziņām un kluba biedriem, tad jau dažas minūtes pirms starta arī ģimene mani noķēra un vēl paspēju iedot buču pamodušajai meitai.
Palaižam 5km skrējējus un sākam. Uzsāku kopā ar Anduli, kurš džentelmenis būdams, laiž mani šaurajās trases vietās pa priekšu un visādi izklaidē. “Visādi izklaidē” pārsvarā klausoties manu visnotaļ nestrukturētu burbuļošanu par pēdējā laika treniņiem, šodienas plāniem un bērna audzināšanu. No vienas puses liktos, varētu jau netērēt elpu un taupīties – galu galā sacensības skrienam, no otras – ja joprojām spēju parunāt, vismaz nebūšu izlikusies jau pirmajos 5km. Ak jā, es taču skrienu pēc pulsa plāna. Garmin nopīkst par pirmo kilometru un temps – 5:18min/km. Lai kāds būtu pulss, temps nudien ir par ātru. Mana godkārība un pašlepnums var dziedāt man galvā slavas dziesmas par labo sagatavotību, bet neesmu jau vakarējā – plāns ir izskriet 2h pusīti un nekam ātrākam es neesmu trenējusies – te runā skaidrais saprāts. Temps tiek nomests, pat dramatiski, jo nākamā km atzīmē Garmin dzied 6:05min/km. Bet nu vismaz sajūta ir laba un pļāpāt varu, lai arī pulss ir nedaudz virs plānotā (vidējais pirmajos 4km zem 170).
Pēc 4km Andulis saka, ka džentlemeniskais periods ir tā kā beidzies, un aizlaižas prom. Brīdi nākas pacīnīties ar sevi, lai nedzītos pakaļ, bet tad atgādinu sev par pulsa plānu un skrējiena baudīšanu. Galu galā, saulīte spīd, putniņi dzied, smaržo pēc priedēm. Kurās vēl sacensībās var dabūt to visu pie ātras, gandrīz plakanas trases?
6km-14km
Pamatposms paiet monitorējot pulsu, pašsajūtu un pētot apkārtni. Godīgi sakot, prāts pieradis 24h koncentrēties uz pasaules centru (Hannu), sajūtas pēkšņi palaists brīvībā un gandrīz vai nezinu, ko iesākt. Tik daudz apkārt kas notiek – suņi, bērni, putni, priedes, velosipēdisti, saules plankumi uz asfalta, ezers, pārītis uz soliņa ar ričukiem blakus – viņa ar grāmatu, viņš ar avīzi, blondīne pūderkrāsas kleitā ar kārtīgu zelta rotaslietu uz kakla ar vīrieti, nūjotāju pāris, tikai sākuši sportiskās gaitas, viss prasa uzmanību, bet tajā pašā laikā tik viegli palaist prātu pašplūsmā. Un ir tik foršs skrējiens, ne gluži lēnais treniņčunčinājums, tomēr var just kā organisms strādā – kā sirds pumpē asins litrus un muskuļi cilā kājas, un plaušas piegādā skābekli.
Vienā brīdī dzirdu biežus soļus aiz sevis. Un saprotu, ka diezgan ilgi jau dzirdu. Tā kā skrienu sev un ne ar vienu neskrienos, pat neatskatos. Pēc brīža man garām paskrien Dainis Zeps, un esmu izbrīnīta – nekad neesmu spējusi viņu apdzīt, likās, viņam būtu jābūt stipri gabalā. Bet acīmredzot, prātīgi uzsācis un tagad apdzen citus – es pilnīgi noteikti nebiju pēdējā, ko viņš apdzina.
Cipariski šis posms ir diezgan līdzens: vidējais pulss zem 175, temps 5:35-5:40min/km.
14km-finišs
Kopš Dainis mani apdzina, izmantoju viņu kā bākuguni. Sekoju pašsajūtai, bet brīžiem, šķiet, ir tik labi, ka aizmirstu, ka ir tomēr sacensības un plānu par 2h pati sev neesmu atcēlusi. Jau pēc pirmajiem 2 apļiem man bija skaidrs, ka uz sava Garmin attāluma mērījumu nevaru paļauties, tāpēc laika kontroles veicu pie oficiālajām atzīmēm. Pie 10km biju ap 55 minūtēm, pie 15km – ap 1:22, pie tam īsti nesaprotu, kāpēc skatījos, jo no šiem cipariem nevarēju saprat, vai man ir laika rezerve un cik liela. Tāpēc vados pēc Daiņa – ja viņš attālinās, es iepanikoju, tad sadzenu augšā pulsu, atceros – pulsa plāns, metu nost tempu. Vārdu sakot, temps šajā posmā visnotaļ nevienmērīgs.
Trīs apļi līdz beigām. Sajūta, ka gaiss ir kļuvis nedaudz biezāks un pamazām iegūst ūdens konsistenci, lai celtu kājas, nākas pielietot gribasspēku. Vēl pieķeru sevi pie iekšēja smaida – aha, kļūst grūti, tātad sacensības ir sākušās tomēr. Iepriekšējā aplī nedaudz iedzēru ūdeni, bet sāk beigties arī enerģija un kāds kilometrs paiet, strīdoties ar sevi – dzert atkal ūdeni vai organizatoru piedāvāto kaut ko (Isostar?), kas varētu saturēt cukuru, bet ir nepārbaudīts. Smadzenes ar cukura prasību uzvar, solot pacensties un pielikt ātrumu pēdējos kilometros. Pārsteidzoši, dzēriens nav salds, bet nākas pāriet soļos, lai to iedzertu, sit ciet elpu.
Atlikuši divi apļi. Dainis joprojām ir bāka baltā kreklā. Muskuļi sāk sāpēc un brīžiem jūtu, kā sāp sirds rajonā. Ik pa brīdim nedaudz nometu tempu, tad atkal iepanikoju.
Pēdējais aplis. Zinu, rīt sāpēs viss. Pēc Hannas piedzimšanas skriešanā piedalās arī tie muskuļi, par kuriem agrāk nezināju, nu jau sāp gurnu ārmalās, arī dibens sola tūlīt palikt uz tuvējā soliņa. Skrienu, cik var, nu jau vairs nav jēgas un vajadzības taupīties. Te pēdējā kilometrā ieraugu jauno māmiņu ar bērnu uz rokām un saprotu, ka par prom būtām divām stundām arī man visticamāk būs jāmaksā ar meitas nešanu rokās, un tam man vairs nebūs spēka. Bet nu, tur vairs neko, problēmas risināsim to atnākšanas secībā un pirmā ir – finišēt.
Mazliet, vēl mazliet, jau sākas pēdējo metru uzmundrinājumi. Finišs. Vēl divi soļi un apstājos. Aivars nosmej, ka es ekonomiska – tikai līdz finišam un tad uzreiz – stop.
Rezultāts
Rezultāts ir labāks kā cerēts – 1:56:41. Trešā kopvērtējumā, trešā savā vecuma grupā – Hannai dikti patīk medaļas un kausi – būs jauni, ar ko spēlēties. Pati pārlaimīga, ka tiku līdz finišam, par kārotā rezultāta sasniegšanu, līdzatkarīgajiem un vienkārši par skaisto dienu, pavadītu skrienot.
P.S. Dienas atlikušo daļu jutos, it kā man kāds ar bomi pa galvu iesitis. Un nākamajā dienā – it kā arī ar asfalta rulli kāds pāri pārbraucis. Bet prieks no tā nezūd, tas vienkārši ir nedaudz noguris.
km 
-
Feins aprakstiņš, tādas emocijas! Un lielisks rezultāts, var just, ka pēc sacensībām esi noilgojusies. Malacis. :)
Un tagad mēs zinām, ka Anduļa džentlmeņa limits ir 4 km. :)
Lielisks, aizraujošs raksts! Man prieks, ka esi atpakaļ ierindā! :)
Jā, Andulim nāksies pacensties, lai paplašinātu džentelmeņa izturību :)
Bet kāpēc centies izvairīties no organizatoru piedāvātā kaut kā (Isostar?), kas varētu saturēt cukuru?
Džentlmeņa izturību audzēšu pakāpeniski, par 10% gadā. Maksimums :) Galvenais nesasteigt… neapsteigt džentlmeņa novecošanas/palēnināšanās procesu… :D
Paldies Jekaterinai par aprakstu! Pašam ar drusciņ gribējās kaut ko uzrakstīt, bet sapratu jau, ka neizdosies… bet arī te izrādījās: galvenais ir nesteigties. Džentlmeņi ļauj rakstīt dāmām :)
Ar savu 1:42:47 esmu arī itin apmierināts. Varēja būt lēnāk. Ja nebūtu pirmie kilometri prātīgāki, tad pēdējie laikam sanāktu smagāki. Morāle: skrienot ar Jekaterinu, panākumi garantēti! Pirmā tāda reize 1. Rīgas rogainingā (bijām trešie). Otrā reize tagad – viņai dāmu “bronza”, bet man kaut kādas neticamas sagadīšanās pēc 2. vieta V-40 grupā. Parasti balvas nespīd un negaidu, tāpēc šis bija pārsteigums!
Un laiciņš bija visumā gandrīz ideāls. Uz beigām saulīte gan jūtama kļuva, taču nekas. “...saulīte spīd, putniņi dzied, smaržo pēc priedēm. Kurās vēl sacensībās var dabūt to visu pie ātras, gandrīz plakanas trases?” – tieši tā, pēc Rēzeknes trases, šo Mežaparka apli baudīju un priecājos :)
Man bija par lēnu un es aizauļoju uz priekšu. Pabrīnījos, ka tik liela atšķirība mums bija ar pulsu. Man bija apm.169, bet Tev 179, jau pašā sākumā. Bet kopumā trase man patika, laiks bija vienkārši super, skriešanas vaina tikai, izdevās savu personisko izskriet 1h42m.Ja godīgi, man jau bija par karstu, gan ķermenim, gan kājām.Droši vien daudzi vēl nebija atjaunojušies no citām “sacenēm”, jo dalība šajās “sacenēs” diez ko liela nebija, bet labi ka tā, nebija vismaz lielas ļaužu masas. Jūs jau abi ar Anduli dikti lēni un prātīgi sākāt.Trase ir vienmuļa,bet dažas taisnes man patika, jo tajās varēja nedaudz uzkāpināt, mans Tomtom uzrādīja 20.77km, aizdomas, ka 21km tomēr nebija.:)
Nezinu, ROMIX. Skaitās, ka esot aplis precīzi nomērīts – 2669 m, līdz šim nav apšaubīts. Gan jau tas TomToms kaut ko “nogriež” daudzos apļos?
Man jau arī neliels pārsteigums, trešā vieta V-50 grupā, un mazs skaists kausiņš par piemiņu, ko atvest uz mājām, un divām želejām, kuras nekad nebiju lietojis, pirmo reizi šajās sacīkstēs atļāvos paeksperimentēt. Izlietoju vienu, šķiet, ka par vēlu, un vietā dabūju divas.:)
P.S. http://skriesim.lv/gallery?p=1&id=28381
Arī Jekaterina dokumentēta. Un vēl daži noskrienieši.
Iespējams,ka Tomtom ir pārāk piekasīgs attāluma mēŗītājs, bet man jau bija vairāk tāpat, jo iesildījos apm.2km, atsildījos 5km, labāk nevar būt, un pats galvenais, ka varēju izbaudīt šo skrējienu pēc sirds patikas. Kā teikt, izgaršot skrējienu, kā želeju.
Forši! Apsveicu ar uzvaru! Malacis, prātīga pieeja sacensībām. Man LSC ir grūti, jo tur kā Formulā1 ir vairāki apļi, līdz ar to es jūku prātā.
Malacīte! :)
A kādēļ sāp gurnu ārmalās?
Paziņa arī ir sūdzējies, ka Tomtoms Mežaparkā apēdot metrus un bojā tempu :D Vispār jau pa tiem apļiem apļojot sanāk mazāka distance nekā citās pusītēs, kā arī LSC Mežaparkā vienmēr tiec uz starta līnijas atšķirībā no citiem pasākumiem kur startu sanāk šķērsot pēc kaut kādiem metriem
Lielisks ātrums! Izklausās, lieliska diena bijusi! :) no māmiņu viedokļa – kā ar pienu? vai vēl baro? nav liels šķidruma trūkums?
vai drīz plāno atgriezties darbā vai tik pēc 1.5gada?
Papētīju dažiem Endomondo tos apļus. Atpūtas ielā, sākot ar kādu brīdi, līdz pat gandrīz finiša vietai sanāk visu laiku konsekventi nedaudz pa kreisi skriet. Sazīmējies tā, it kā tiktu visu laiku pa zāli iekšmalā skriets. Tur satelīts nogriež nost metrus. Pie tam tajā asajā līkumā (tur, kur galvenā aleja) visiem tas stūris regulāri tiek nogriezts. Un nez kāpēc Ostas prospektā līnijas sazīmējušās pa zāli/Estrādes teritoriju iekšmalā. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, šeit:
https://www.endomondo.com/workouts/user/1568670
Vislabāk būtu, ja, piemēram, Makro precizētu, kā mērīts tas apļa garums. Un nav jau Mežaparks tik nesasniedzamā vietā. Kāds, kam ir spidometrs, var tur ar ričuku izbraukt to apli.
Nezinu kā citiem, bet mums ar Raiti abiem samērīja aptuveni vienādus attālumus – 20.6km. Bija jāskrien septiņi apļi ar astīti, kas nozīmē, ka uz apli garmin nošņāpa vidēji 70m. Tūlīt pēc noskriešanas nebija sajūta, ka būtu skrējis tik ātri, lai uzlabotu rezultātu, jo skatoties pulkstenī likās, ka skrienu lēnāk kā Rēzekni. Mājās papētījis gps līniju garmin lapā secināju, ka ir kā Ansis minēja – konsekventi nogriež līkumus un grib skriet pa zālīti. Vai ir tiešām tik daudz – tas ir jautājums Mārim, bet negribētos apšaubīt to, kas jau reiz izmērīts.
Mežaparkā ir vairāki melnie caurumi, kur Garminam patīk griezt nost tempu/distanci. Šajā konkrētajā maršrutā melnais punkts ir līkumā, kur tiek uzskriets uz Atpūtas ielas, tur man praktiski vienmēr temps pēkšņi krasi samazinās, lai arī skrienu vienmērīgi. Šis gan nav trakākais punkts, dažās vietās Mežaparkā vienmēr var rēķināties, ka vidējo tempu rādīs par 1min lēnāk nekā ir realitātē. Ir gan arī “labās” vietas, kur Garmins uzrāda lieliskus, bet arī nepareizus rezultātus. Kopumā gan es uzskatu, ka 2.5% kļūda ierīcei, kas ņem datus no GPS ir normāli un ar to ir jārēķinās.
LaimaZ, jā, vēl baroju. Treniņos skrienu tikai lēnos, tāpēc bērns par pienu neprotestē. Darbā jāatriežas jau gada vecumā, bet sākumā domāju uz pusslodzi.
Galvenais ir izrauties, ja pietiek spēka ;)
Lai gan gribu pieturēties pie principa:”ja neprasa,padomus nedod”,bet tomēr..kā teica Aivars Veiss:vai drīkstu ieteikt?
pulss 170 un vairāk kā maratona pulss??
Tas der čirikam,uz reto,kad jākapā.
Bet Tu taču gribi garos..pat ļoti garos,vai ne?
Pātarošanu beidzu!
Ar atgriešanos!!:)
Kvaki: Nu nevar tak kļūt uzreiz pilnīgi prātīgai, ne? ;) Godīgi sakot, man šobrīd grūti vispār noteikt pie kādiem pulsiem kurās distancēs skriet un kapāt :) Galvenais, ka tiku skaidrībā ar treniņiem – lēni un prātīgi :)
P.S. Pret padomiem arī esmu kļuvusi dzirdīgāka, tāpēc droši var arī turpmāk rakstīt :)
Divi santīmi no manis…
Jekaterina, varbūt arī tev noder pulsa plānošana. Man pulsi distancēm atšķiras un neatšķiras. Atšķiras vidējais pulss, bet vienāds rēķinot km līdz finišam. Finiša spurtā cenšos pārsniegt HRmax (180); 5km līdz finišam HRmax-10 (170) un katrā km +2 pulsam; 10km līdz finišam HRmax-15 (165) un katrā km +1 pulsam; 20km līdz finišam HRmax-25 (155) un katrā km +1 pulsam; 40km līdz finišam HRmax-35 (145) un katros 2km +1 pulsam; 90km līdz finišam HRmax-45 (135) un katros 5km +1 pulsam, vēl tālāk no finiša – tas pats HRmax-45 (135). Pirmā km pulss maratonā un pusmaratonā ir zemāks kā pēc formulas, jāļauj pulsam pieaugt lēnām, nesaforsējot startu.
Dot komentārs vienkārši precīzs.Ideāls.Un Dot ir pierādījis kā tas strādā ar saviem rezultātiem.Nu kaut vai 100km Viļņā.
Visiem nav pulss tik noturīgs. Man atliek ievilkt dziļāku elpu un tuvākās sekundēs pulss būs 5-10 zemāks. Kaut kā satraucoša iedomāšanās atkal izdarīs pretēju efektu. Kilometru turēt divu sitienu robežās ir kosmoss.
Man kā Signim – par treniņā iedomājoties par sacensībām pie pulsa +5-10 sitieni. Un ja skatās pavisam godīgi, trūkst arī disciplīnas. Bet ir šīs sacensības pierāda, ka pulsa plānošana pat tik rudimentārā līmenī kā šoreiz, strāda – es nenomiru sacensību pirmajā pusē, bet tikai pašās beigās.
Noteikti mēģināšu pieredzi ar pulsa plānošanu atkārtot. Varbūt ne uzreiz pa +1, bet +5 garākos gabalos.
Man arī pulss skrējiena sākumā staigā +/-5 sitienu robežās, bet ar visu to km vidējo pulsu var noturēt +/- 1 sitienu no plānotā.
Pulss vispār citreiz dzīvo savu dzīvi.Es patlaban esmu pārvarējusi pretīgumu pret skriešanu,ko ieguvu pagājušogad saforsējot kilometrāžu un tempu.Tipinu un kāpju pa kāpnēm Siguldā šad un tad.Uz līdzenuma pulss 130-140 ar 6min/km.bet kāpjot pa trepēm virs Gūtmaņaalas pulss noslīd līdz 59.Pašsajūta normāla.(pie tam ar pulsometru viss OK)
Ir labi,ka Tev,Katja,gribās skriet.Un Tu lietas atregulēsi.Tam es ticu:)