Jaunās māmiņas piezīmes #10. Gandrīz 10 mēneši apkārt.

Mana, kā māmiņas dzīve, kļūst aizvien interesantāka. Hannai ir jau gandrīz 10 mēneši, viņa ir kļuvusi visnotaļ mobīla (un līdz ar to stingrāk vaktējama), aktīvi rāpo pa māju un nu jau arī mēģina celties kājās. Droši vien, nav aiz kalniem tas laiks, kad mana skriešana bieži notiks bērnam pakaļ.

Plānošana

Saplānot skriešanu vienlaicīgi ir kļuvis gan vieglāk, gan grūtāk. Vieglāk tāpēc, ka bērns joprojām labprāt sēž ratos un skatās apkārt, īpaši, ja skrienam pilsētvidē, ne pa parkiem un mežiem. Hannu pilsētā interesē viss – cilvēki, mašīnas, skatlogi, suņi… Tāpēc bieži vien apvienoju skrējienus ar iepirkšanos pilsētā vai kādām darīšanām. Vieglāk ir kļuvis arī tāpēc, ka Hanna tagad ilgāk guļ – no stundas līdz divām, līdz ar to visu miega laiku var skriet. Pierēķinam pusstundu pirms miega un kādu kriksīti pēc un mums jau sanāk līdz pat 3h garš laika sprīdis. Tik ilgam skrējienam lēnajā bāzes zonā man pagaidām ar ratiem reti pietiek pacietības, bet 2h izskrējienus taisu regulāri.

Grūtāka plānošana ir tāpēc, ka ar skriešanu tagad konkurē visādi citādi mani hobiji, kuriem jādala bērna miega laiks. Kā jau pavasarī ir sākušies dārza darbi un visa joga tika nomainīta ar dārza lāpstu, dakšām un grābekli. Varbūt ne gluži līdzvērtīgs aizstājējs priekš stiepšanās, bet patrenēt rokas, muguru un arī kājas sanāk tīri labi. Visticamāk, ka kādu laiku dārzs konkurēs ar skriešanu diezgan spēcīgi, jo no 61 kokiem, kas jāiestāda dzīvžogam šobrīd zemē ir tikai 25 (nevienam nav vēlmes patēlot meža stādītāju? ;)) Papildus tam kolēģi ir palūguši manu palīdzību pie pāris projektiem un es kā neizārstēts darbaholiķis atteikt, protams, nevarēju. Līdz ar to tagad pāris stundas nedēļā es veltu profesionālajām lietām. Kas, starp citu, man ļoti palīdz saglabāt sevi pašu, līdzīgi kā skriešana.

Kilometrāža un ātrumi

Šobrīd es necenšos audzēt kilometrāžu, kaut kā pietrūkst motivācijas (iespējams tāpēc, ka nav garu mērķu), bet saglabāju to patīkamo 25-35km nedēļā robežās. Daļu no tā sastāda pusgarie bāzes skrējieni ap 12-16km, daļu – Magnēts, vēl daļu – īsie riņķojumi pa rajonu (kas pēdējā laikā gan mazinājušies). Bāzes skrējienu ātrums aug – un tas mani priecē un piedod pārliecību, ka treniņi strādā – šobrīd jau ar ratiem palienu zem 8:00min/km. Bez ratiem ir gadījies izskriet vien pāris reizes un tad ātrums pieaug līdz 6:45min/km pie pulsa zem 143 (noteiktā laboratorijā robeža), kas ir jau tīri skrienams ātrums.

Veselība, atjaunošanās un traumas

Pēcdzemdību atjaunošanās tomēr nenotiek tik ātri, kā man gribētos. Esmu atsākusi cīņu ar dzelzs trūkumu. Kādu laiku sekoju līdzi ēdienam, pierakstīju visu un analizēju. Secinājums – ar saviem tekošajiem ēšanas paradumiem dzelzi pietiekami neuzņemu pat ikdienas vajadzībām, nerunājot par deficīta likvidāciju. Kaut ko pamainīju, pārstāju dzert melno tēju, dzelzs saturošajās ēdienreizēs neēdu piena produktus, bet tik un tā – es nespēju pārtikt tikai no dzelzs saturošajiem produktiem. Līdz ar to atsāku ideālā uztura papildinātāja meklējumus. Un šķiet, ka šoreiz būšu atradusi produktu, kas vismaz man strādā. Ja nu kādam vēl noder – tas ir Biotēkā nopērkamais True Food Easy Iron. Mēneša laikā man ir normalizējies hemoglobīns un arī dzelzs ar feritīnu ir sākuši uzkrāties.

Kādu brīdi arī trūka enerģijas, jo meklējot, kas ir bērna alerģijas cēlonis, biju izslēgusi no uztura riekstus. Izrādās, ka no tiem uzņemu diezgan daudz kalorijas un enerģijas – pa tām divām nedēļām, ko neēdu, svars nokrita līdz “ultru treniņu svaram” un es sāku uztraukties. Par laimi, savas piebarojuma kļūdas sapratu, atrastais alergēns nav rieksti un es atsāku uzņemt enerģiju ar riekstiem.

Arī ar traumām viss neiet tik gludi. Izskatās, ka bērna nēsāšana apkārt, pietupieni vietā un nevietā, lai paceltu bērna nomestās mantas, gulēšana kopā ar Hannu ne vienmēr ērtās man pozās nebūs nākuši par labu maniem ceļgaliem. Tie sākuši mani trobelēt jau ap ceturto Hannas mēnesi, toreiz norakstīju visu uz pārāk neseno laiku pēc grūtniecības un, iespējams, kādu vitamīnu/minerālu trūkumu, atstājot visu pašplūsmā – gan pats saārstēsies. Bet pāris nedēļas atpakaļ problēma saasinājās līdz tam, ka kļuva grūti naktīs gulēt. Tad es, kā pēc mācību grāmatas – samazināju visu fizisko slodzi, pieslēdzu pie lietas putu rulli, masāžas bumbiņu un zirgu smēri, pierakstījos pie fizioterapeites un sāku gaidīt manas aktīvās darbošanās rezultātus. Vienu brīdi biju samasējusi sev ceļgalus līdz ādas noberzumiem, tik ļoti centos. Pierakstu pie speciālista joprojām gaidu, tikmēr atradu viduslaiku spīdzināšanas cienīgu Iyengar jogas pozu priekš ceļgaliem, kas man ļoti labi strādā. Pāris dienu laikā sāpes ir krietni mazinājušās, brīžiem pat aizmirstu, ka viņas bija, bet turpinu vakaros sēdēt ar slotaskātu zem ceļgaliem (skat. attēlu). Starp citu, pamanīju arī, ka pēc pastaigām/skriešanas ceļgali jūtas daudz labāk, tāpēc skriet tomēr atsāku.

Nākotnes plāni

Pavisam tuvi – izskriet Rīgas Rogainingu (varbūt). Tad – LSC pusmaratons, kas veidos tā saucamo baseline – gribas novērtēt, kur šobrīd esmu ar savām spējām un iespējām. Un tad jau varēs plānot sezonas sacensības. Gribas, protams, gan šo, gan to, bet tik brīva savā izvēlē kā agrāk vēl nejūtos. Ļoti gan ceru šogad aizbraukt uz Višķiem, tusiņa pēc. Ļoti esmu sailgojusies pēc ultru gaisotnes.

Nobeigumā

Šorīt skatoties pa logu, vērojot kā krīt sniegpārsliņas un mēģinot sevi morāli noskaņot braukt skriet ar ģimeni Rīgas Rogainingu, īsti neesmu pārliecināta, ka 6 dienu neskriešanas nogrieznis tiks pārtraukts. Pēdējās pāris dienas bija labi attaisnojumi – sākumā lielais dārza darbu apjoms, tad saaukstēšanās (pavasara saule un vējš ir mānīgi un mani dārzā sapūta), arī – ja negribas, nav jāskrien. Bet bail atkal ieslīgt dīvānā. Tāpēc arī rakstu jums, līdzatkarīgajiem, ar cerību, ka jūsu komentāri man virtuāli uzvilks kedas vai vismaz paklās jogas paklājiņu.